Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

2. nodala IMAGINE

Pēc vieglas maltītes Džons un Filipa uzveda Dibaku augšā un izrādīja viņam savas istabas. Šis bija pirmais viņu vecuma džins, ko abi bija satikuši, un dvīņiem viņš šķita interesantāks nekā tie viņam. Un tiešām drīz vien kļuva skaidrs, ka Dibaks noraugās uz abiem ar nicinājumu.

- Vai jūsu māte tiešām ir tik stingra? viņš jautāja. Jums ir džinu spēks, bet jūs to nelietojat kāda stulba solījuma dēļ?

Džons saskaitās. Nezinu gan, vai es tā varētu sa­cīt.

- Mēs taču viņai devām solījumu, Filipa piebilda.

Dibaks skaļi iesmējās. Jūs esat vienreizēji.

- Un, ja ari gribētu lietot savu spēku, mēs to nevarē­tu, Džons iebilda. Paskaties laukā. Ir pārāk auksts.

- Kāds stulbums, Dibaks teica. Viņi grib, lai jūs tā domātu. Kā it visu dzīvē, arī to var apiet, ja vien prot. Viņš ērti iekārtojās Džona atzveltnes krēslā.

- Vai tu gribi teikt, ka vari lietot savu džina spēku? Filipa jautāja. Pat tad, ja ir auksts?

- Ne gluži, Dibaks atbildēja. Māte man ir no­teikusi zināmas saistības. Lai neļautu man lietot savu spēku, līdz viņa iedomāsies, ka esmu, kā viņa saka, "at­bildīgā noskaņojumā".

- Kāpēc viņa to darīja, Dibak? Džons apjautājās.

Dibaks saviebās. Baks, viņš pārlaboja. Vienkārši

Baks, labi? Nevaru ciest savu vārdu. Kāds zēns skolā man par to pamatīgi ierieba. Teica, ka es esot ļauns un tamlīdzīgi. Tad nu es viņu pārvērtu par tarakānu. Tikai uz laiku. Bet mana māte pārskaitās ne pa jokam. Arī par to, ko izdarīju savam matemātikas skolotājam.

- Oho, Džons iesaucās, no tiesas apbrīnodams Dibaku. Viņš bija sapņojis nodarīt ko šausmīgu arī savam matemātikas skolotājam. Ko tu izdarīji?

Dibaks plati pasmaidīja, jo, otra zēna apbrīnots, jutās kā varonis. Šis skolotājs, Striknīna kungs, vienmēr man piekasījās. Jo nesapratu kvadrātvienādojumus un tamlīdzīgi. Tā nu es izdomāju, ka likšu viņam nojaust, kā jūtos es. Ja galīgi neveicas matemātikā. Divas dienas tas idiots pat nevarēja saskaitīt divi plus divi, kur nu vēl atrisināt kvadrātvienādojumu. Viņš nodomāja, ka tiešām ir zaudējis savas spējas.

- Tas iedveš bijību, Džons teica.

- Bet tad mamma pajautāja, kāpēc man vairs neesot nekādu mājasdarbu matemātikā, un es viņai visu izstās­tīju. Tas bija stulbi, jo viņa izdarīja tā, ka kādu laiku es nevaru lietot savu spēku. Saistīja mani.

- Kā tieši tas notiek? Filipa viņam apjautājās. Tā saistīšana.

- Vina lika man aizmirst savu fokusa vārdu.

»

- Vai tad tu nevarēji izdomāt citu? Džons iebilda.

Dibaks papurināja galvu un atmeta matus no acīm.

Tas nav tik vienkārši, pajoliņ, viņš atbildēja. Fo­kusa vārds ir kā parole datoram. Tev jāatceras vecais, lai to nomainītu.

- Cik ilgi tava māte domā atturēt tevi no darbības? Filipa jautāja.

- Līdz mēs atgriezīsimies mājās. Saprotiet, man ir paredzēts kādu laiku pavadīt kopā ar tēti, kamēr esmu šeit, un mamma nevēlas, ka es kaut ko nodarītu viņa jaunajai sievai. Nadja, mana pamāte, nav džine. Viņa ir interjeru dizainere.

- Un tu gribētu viņai kaut ko nodarīt? Filipa jau­tāja. Ja varētu?

Dibaks plati pasmaidīja. Protams. Vai tad tu arī negribētu, ja tavs tētis izvāktos no mājām un pagādātu sev jaunu sievu?

Filipa brīdi padomāja un tad teica: Laikam pārvēr­stu viņu par sikspārni. Nespēju iedomāties neko bries­mīgāku. Es nevaru ciest sikspārņus.

Dibaks paraustīja plecus. Jā. Varbūt. Bet ziniet, ja būtu kāds, kas man tiešām nepatīk, es tam droši vien uzliktu elementālos.

Filipa paskatījās uz Džonu, bet brālis pakratīja galvu.

- Nestāstiet, ka neko nezināt par elementāliem! Dibaks nosprauslājās. Ko tad viņi jums, abiem pajoliņiem, ir mācījuši? Laikam neko. Elementālie ir minidēmoni, kas mīt katrā no astoņiem elementiem. Jūs jau zināt zeme, gaiss, uguns un ūdens; un cēlie elementi gars, telpa, laiks un veiksme. Nadja ir aizņemta ar jaunā dzīvokļa remontu, tāpēc es viņai varbūt uzliktu ūdens elementālo. Applūdinātu visu dzīvokli. Tikai lai uzjautrinātos. Viņš uzlika roku dvīņiem uz pleca. Varbūt jūs man varētu palīdzēt? Es domāju, jūs varētu uzlikt elementālo manā vietā.

- Neredzu iespēju, kā to izdarīt, Džons atbildēja. Kā jau teicu, ir pārāk auksts, lai mēs varētu lietot savu džina spēku.

- Un, kā es teicu, viņi grib, lai jūs tā domātu. Lai pasargātu jūs no nepatikšanām. Vai zināt, es jums var­būt varētu parādīt, kā dabūt atpakaļ daļu spēka. Ja jūs apsolītu uzlikt elementālos manai pamātei.

Filipa strikti papurināja galvu. Baidos, ka mēs neko tādu nevarētu izdarīt, viņa teica. Turklāt mēs to neprastu pat tad, ja gribētu. Vai ne, Džon?

- Nē. Džons gan nebija tik pārliecināts kā māsa. Viņš nedomāja tik daudz par Dibaka pamāti Nadju, kā par huligānu Gordonu Kārpcūku, un ko varētu tam no­darīt, ja viņa džina spēks būtu atjaunots. Nemaz ne­runājot par to, ko varētu izdarīt Trampa kundzes slin­kajai saimniecības vadītājai Pikinga jaunkundzei. Viņš varētu tikt galā ar abiem. Nē, mēs laikam neko tādu nevarētu.

- Tas nav nekas īpašs. Dibaks piecēlās no krēsla un paskatījās lejup uz ielu. Atkal bija sācis snigt un sniegs jau krājās uz ietves. Vai zināt, es saprotu jūsu problēmu. Biju aizmirsis, cik auksts var būt Ņujorkā. Mēs dzīvojam Kalifornijā, un tur ir tuksnesis. Un tas visu padara vieglāku. Es domāju, džinam. Droši vien tāpēc esmu jūs apsteidzis gan spēka ziņā, gan džina apmācības ziņā.

- Tā varētu būt, Džons piekrita, nodomādams, ka Palmspringsa skanēja daudz pievilcīgāk nekā Ņu­jorka.

- Paklau, Dibaks teica. Jūs man patīkat. Tāpēc es jums tik un tā izstāstīšu. Kā nokārtot tā, lai jums būtu vismaz kāds džinu spēks, kamēr esat iesprūduši šai ledusskapī, ko dēvējat par klimatu. Vai kāds nojums iet uz kādu sporta klubu? Un vai tajā sporta klubā ir tvaika pirts vai sauna?

- Sauna ir tepat lejā, Džons sacīja.

Dibaks plati pasmaidīja. Tad jūsu problēmas ir at­risinātas. Vienīgais, kas jums jādara, ir jāsēž tur un jācepinās vislielākajā karstumā. Kādu laiku pēc tam jūs spēsiet rīkoties kā visi citi džini. Viņš nicīgi iesmējās.

- Nespēju ticēt, ka paši to nebijāt iedomājušies.

- Mēs nekad neejam tur iekšā, Filipa paskaidroja.

- Mums piemetas klaustrofobija.

- Tad ieņemiet pa ogles tabletei, pirms ejat saunā, un viss būs kārtībā. Redz, cik vienkārši.

Džini patiešām lieto ogles tabletes, lai uzveiktu klaustrofobijas izjūtas, kuras tos pārņem, atrodoties jebkurā slēgtā telpā, īpaši džinu lampā vai pudelē.

- Tas ir skaidrs tagad, kad tu to pieminēji, Bak, Džons atzina. Ziemā sauna pēcpusdienās ieslēdzas automātiski, lai tētis var tajā iet, tiklīdz atgriežas mā­jās.

- Tu gribi teikt, ka tā patlaban ir ieslēgta? Dibaks jautāja.

Džons ieskatījās rokas pulkstenī. Manuprāt, jā, viņš atbildēja.

- Ko tad mēs gaidām? Dibaks bija neizpratnē. Aiz­dodiet man peldbikses, un iesim to izmēģināt.

Un viņi uzvilka peldkostīmus, ieņēma ogles tabletes un nokāpa pagrabā.

Gonta kunga sauna bija kā maza baļķu būdiņa. Vai­rāki soli bija ierīkoti apkārt krāsnij, kuras virspusi klāja akmeņi. Spriežot pēc termometra pie sienas, tempera­tūra bija gandrīz simts grādu pēc Celsija divtik karsti kā jebkurā tuksnesī, kuru dvīņi atcerējās. Un drīz vien, kad dvīņi bija sākuši svīst, viņi juta atgriežamies savu spēku. Džons vispirms to pamanīja kā siltu izjūtu dziļi iekšienē un tad aptvēra, ka galva noskaidrojas, it kā viņš atveseļotos pēc stipras saaukstēšanās. Filipa jutās tā, it kā viņas ķermenis būtu atspirdzis pēc ļoti ilga un remdinoša miega.

Toreiz Ēģiptē, kur tēvocis Nimrods bija sācis dvīņus apmācīt džinu paražās, viņš pieminēja prāta varu pār matēriju. Dvīņi bija mazliet atpalikuši no prakses, bet visai drīz Džonam izdevās likt lietā atgūto spēku, lai radītu pāris kompaktdisku, ko viņš bija meklējis, bet Fi­lipa sagādāja sev biezu frotē pledu, kurā nolēma ietīties, tiklīdz viņi izies no saunas. Neviens no šiem priekšme­tiem nešķita tik svarīgs, lai par to izcelsmi apspriestos ar māti.

- Mums vajadzētu kaut ko uzdāvināt Bakam par to, ka viņš parādīja mums, kā to darīt, Džons teica Filipai.

- Ir kāda jauna datorspēle, kuru es labprāt gribētu, Dibaks atzinās. Ja jūs tiešām vēlaties to darīt. Kad viņš pateica, kā šo spēli sauc, tikai Džons par to bija dzirdējis, bet vienam viņam nebija pietiekami daudz spēka, lai to radītu. Lūk, ko es jums teikšu, Dibaks ierosināja. Mēs sadosimies rokās, un es izmantošu jūsu spēku, lai koncentrētos uz to spēli, ko vēlos dabūt.

- Laba doma, Filipa piekrita. Mēs to esam darījuši iepriekš, Džon, atceries? Kopā ar Rakšasasa kungu. Kad radījām to rozā ferāri Kairā.

- Kā gan to var aizmirst?

Džons saņēma māsas un Dibaka roku.

Pirmajā reizē, kad viņi mēģināja radīt Dibaka spēli, nekas nenotika vai vismaz šķita, ka ne. Filipai tas likās dīvaini, lai gan zināms spēka apjoms viņas ķermeni bija pametis. Bet otrajā reizē spēle uzreiz materializējās, un Dibaks izskatījās tik pateicīgs, ka viņa pilnīgi aizmirsa, vai pirmais mēģinājums bijis vispār.

Drīz vien pēc tam daktere Zahertorte aizveda Dibaku mājās. Palicis viens savā istabā, Džons turpināja eks­perimentēt ar savu spēku. Viņš atklāja, ka pēc triju stundu sēdēšanas tēva saunā viņš spēj sasniegt transubstanciāciju, kā džini sauc stāvokli, kad viņi izgaist vai pazūd lampā vai pudelē. Zēnam radās doma, kā viņš un Filipa varētu palīdzēt Trampa kundzei. Bet, noklau­sījusies brāļa plānu, Filipa vēl šaubījās.

- Es nezinu, viņa teica. Nudien neesmu pārlieci­nāta, ka mums to vajadzētu darīt, Džon.

- Tā ir tikai transubstanciācija, Džons neatlaidās. Mēs taču netaisāmies pārvērst Pikinga jaunkundzi par tarakānu.

- Neesmu pārliecināta, ka māte to atbalstīs.

- Trampa kundzei mūsu palīdzība ir vajadzīga, vai ne?

- Jā, viņa vēl aizvien mazliet nedroši piekrita.

- Saproti, es būšu tas, kas izdarīs transubstanciāciju. Tāpēc par to uzņemos atbildību es, nevis tu. Džons gaidīja, vai Filipa vēl ko teiks, un piebilda: Vai vari izdomāt labāku plānu?

Filipai bija jāatzīst, ka ne.

Nākamajā dienā, kamēr Džons sildījās saunā, Filipa sagaidīja, kad limuzīns atveda Trampa kundzi uz darbu, un no viņas rokassomiņas "aizņēmās" Dakotas nama dzīvokļa atslēgas. Kad viņa aizgāja uz saunu pakaļ Džo­nam, zēns transubstanciējās tukšā, plakanā sudraba blašķītē, ko abi bija aizņēmušies no tēva rakstāmgalda atvilktnes. Tad viņa iemeta atslēgas un blašķīti savā mugursomā, uzvilka savu biezo, silto ziemas mēteli un izslīdēja pa parādes durvīm.

Tā kā sniegs bija vairākas collas biezs, ielās braukāja tikai daži taksometri, un Filipai nācās iet kājām cauri Centrālparkam, lai nokļūtu Rietumu 72. ielā un smal­kajā namā, kur Trampa kundze tagad dzīvoja. Filipa nodomāja, ka ar nolaižamo durvju režģi, sauso aizsarggrāvi un sargbūdu Dakotas nams izskatās pēc šauša­līgas ģermāņu pils. Tas nekādi nemazināja meitenes satraukumu, kad šveicars ar galvas mājienu ielaida viņu iekšā un viņa kāpa uz septīto stāvu.

Dvīņi bija ciemojušies Trampa kundzes dzīvoklī vai­rākas reizes. Tas atradās blakus miteklim, kas bija pie­derējis bītlam Džonam Lenonam, kurš tika nošauts pie Dakotas nama 1980. gadā. Zinot, ka Trampa kundze nopirkusi baltu flīģeli, Filipas brālim radās kāda ideja. Viņš izliksies par Džonu Lenonu. Vai vismaz par Džona Lenona spoku.

Iegājusi dzīvoklī, Filipa taisnā ceļā devās pie klavie­rēm, uzlika blašķīti uz tuvējiem radiatoriem un tad atskrūvēja vāciņu. Nedrīkstēja kavēties. Pikinga jaun­kundze drīz būs klāt.

- Tu paliec viens pats, brāli, viņa iečukstēja blašķes kakliņā. Ceru, ka vēlāk tiksimies. Esi piesardzīgs.

- Tikai neaizmirsti atgriezties un paņemt mani, Džons atsaucās.

Filipa atgriezās vestibilā, kur atradās lifts. Viņa domāja par vienu no savām labākajām draudzenēm -

Izabellu Getiju, kura reizēm dzīvoja Dakotas namā, reizēm Honkongā, kad lifta durvis atvērās, un Filipa ieraudzīja kalsnu sievieti ar īsiem, netīri blondiem ma­tiem un dzeltenīgiem zobiem. Tā bija Pikinga jaunkun­dze ceļā uz Trampa kundzes dzīvokli. Pirms tam Filipa tikai vienu reizi bija satikusi Pikinga jaunkundzi, pāris dienu pēc tam, kad Trampa kundze bija nolīgusi viņu darbā. Pikinga jaunkundze tolaik vēl bija jauka, un vi­ņai tiešām rūpēja sakopt dzīvokli. Bet tagad viņai Pi­kinga jaunkundze vairs nemaz nelikās jauka. Sieviete samiedza acis un satvēra Filipu aiz mēteļa apkakles.

- Ko tu šeit dari? Pikinga jaunkundze noņurdēja.

- Apciemoju savu draudzeni, Filipa atbildēja.

- Kā sauc tavu draudzeni? Pikinga jaunkundze no­prasīja.

- Izabela Getija. Tagad ļaujiet man iet. Es vēlos do­ties prom.

Pikinga jaunkundze atkāpās. Ar savām zilajām acīm, augstajiem vaigu kauliem un garo kaklu viņa izskatījās pēc Birmas kaķa, turklāt nejauka. Tu esi briesmīgi rupja maza meitene. Un man nekad neesi patikusi. Vai tu to zini?

Filipa paspraucās garām Pikinga jaunkundzei un ātri gāja uz durvīm. Jebkuras šaubas par Džona ieceri tagad bija zudušas.

Blašķītes iekšpusē uz Trampa kundzes dzīvokļa ra­diatoriem Džons jutās tik silti, it kā viņš būtu saunā. Zēns nogaidīja vismaz piecpadsmit minūtes līdz laikam, kad Pikinga jaunkundzei vajadzēja ierasties darbā, iekams transubstanciējās no blašķītes. Viņš bija tālu no virtuves, kur Pikinga jaunkundze jau sēdēja atzveltnes krēslā un dzēra kafiju, skatīdamās televīziju, lasīdama laikrakstu un izmantodama telefonu tālsarunām.

Džons uz brīdi pietupās pie klavierēm un tad uz pirkstgaliem aizgāja līdz virtuves durvīm, lai tuvāk paraudzītos uz savu upuri. Pikinga jaunkundze izska­tījās tā, it kā viņa būtu iekārtojusies uz visu dienu. Pēc brīža viņa nolika kafijas tasi, aizvēra acis un. sāka skaļi krākt. Tā bija slikta ziņa Trampa kundzei, bet laba Džo­nam. Viņš atgriezās dzīvojamā istabā un apsēdās pie klavierēm.

Imagine bija Džona Lenona populārākā un pazīsta­mākā solodziesma, turklāt viena no retajām, ko Džons Gonts prata nospēlēt uz klavierēm. Jaunajam Džonam bija patīkama balss, un viņš paspēja nodziedāt visu pirmo pantu, iekams saklausīja no virtuves tuvojamies soļus. Ātri viņš izrunāja vārdu, ko lietoja, lai fokusētu savu džina spēku, ABECEDARIAN! Un pēc mirkļa viņš pārvērtās par greznumlietu uz klavierēm kičīgu porcelāna figūriņu, zēnu astoņpadsmitā gadsimta kos­tīmā, kas spēlē klafihordu.

Tā bija savāda sajūta: būt veidotam no porcelāna un bez muskuļiem, ko kustināt, bet atrašanās vieta ļāva viņam lieliski redzēt satraukto Pikinga jaunkundzi, kas tuvojās klavierēm.

Vai te kāds ir? viņa jautāja un bailīgi aizskāra

dažus klavieru taustiņus.

Ja figūriņas spētu smieties, Džons būtu nokritis no sava mazā porcelāna soliņa; un, iespējams, labi vien bija, ka vismaz uz brīdi viņš bija no cieta materiāla.

Pēc kāda laika Pikinga jaunkundze atgriezās virtuvē. Tas Džonam bija signāls atkal pieņemt savu laicīgo ap­veidu un nospēlēt dažas taktis no Lenona dziesmas. Pēc tam viņš izdarīja pretējo transubstanciāciju un atgrie­zās siltumā, kas valdīja sudraba blašķītē uz radiatoriem. Nolēmis šai rītā vairs neriskēt spēlēt Lenona dziesmu, lai Pikinga jaunkundze viņu nejauši neatklātu, Džons iekārtojās un gaidīja Filipas atgriešanos. Bija jāgaida vismaz desmit stundas, iekams viņa kopā ar Trampa kundzi varētu atgriezties Dakotas nama dzīvoklī.

Par laimi, Džonam nevajadzēs gaidīt ilgi tai ziņā, ka šis laiks viņam nelikās kā desmit stundas. Tā kā zēns bija iekļuvis blašķē pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam un līdz ar to parastajai ziemeļu puslodes ro­tācijai, laiks blašķē, kas eksistēja ārpus trīsdimensiju telpas, gāja uz priekšu ātrāk. Un Džonam šķita, ka nav pagājusi ne stunda, kad viņš atkal bija mājās savā istabā un stāstīja Filipai, kas bija noticis.

- Zini, Trampa kundzei ir taisnība, viņš teica. Pikinga ir briesmīga sieviete. Viņa aizmigusi gulēja at­zveltnes krēslā, kad es sāku spēlēt klavieres. Viņa ir briesmīgi slinka.

- Ne tikai slinka, Filipa piebilda. Trampa kundze domā, ka viņa varētu būt arī zagle. Esot pazudušas dažas rotaslietas.

Nākamajā dienā Filipa atkal aiznesa blašķi ar brāļa transubstanciēto formu uz Dakotas namu un vēlreiz atstāja viņu tur. Šoreiz Džons juta lielāku paļāvību sa­vam džina spēkam. Transubstanciējies viņš paslēpās veļas skapī un uz laiku pilnīgi pameta savu ķermeni. Būdams neredzams cilvēka acij, viņš apsēdās pie klavie­rēm, nospēlēja un nodziedāja visu Imagine, kā viņam likās, labi imitējot Džona Lenona Liverpūles akcentu. Tas gan nebija tiesa. Bet viņš to nezināja, un, kas ir vēl svarīgāk, to nezināja arī Pikinga jaunkundze, kura kliegdama izskrēja no dzīvojamās istabas un ieslēdzas vannasistabā. No turienes viņa sazvanīja Trampa kun­dzi. Pēc tam viņa aizbēga no dzīvokļa, nometot durvju atslēgas un Trampa kundzei nozagtos briljanta auska­rus istabā uz grīdas.

Džons uzvaroši iesaucās, un tas pamudināja Pikinga jaunkundzi drāzties lejā pa kāpnēm, nevis gaidīt liftu.

Atguvis savu ķermeni, Džons piezvanīja Filipai un uzzināja, ko Pikinga jaunkundze teikusi Trampa kun­dzei dzīvoklī Dakotas namā spokojoties un viņa nekad vairs neatgriezīšoties darbā. Filipa piebilda, ka Trampa kundze tagad pēc ilgāka laika jūtoties atkal laimīga, vienīgi esot nobažījusies, ka viņas dzīvoklī varētu būt spoks. Filipai izdevies pārliecināt Trampa kundzi, ka tādu spoku nemaz nav.

- Vai gribi, lai aizeju tev pakaļ? viņa jautāja brā­lim.

- Tagad nav nekādas vajadzības slēpties. Viņa ir prom, tāpēc uz mājām varu aiziet pats. Džons palūkojās laukā pa logu. Turklāt atkal sāk snigt.

Viņš nolika telefona klausuli un gatavojās pamest dzīvokli. Viņš vēl aizvien priecājās par labi padarīto darbu, kad gandrīz vai zaudēja valodu, jo aptvēra, ka viņš vairs nav viens. Istabas stūrī stāvēja kāds vīrietis ar garu, rudu bārdu un līku ērgļa degunu. Viņam mu­gurā bija zils uzvalks ar šaurām svītriņām, pirkstā prāvs gredzens ar mēnesakmeni aligatora acs lielumā un krāsā. Ar dusmīgu sejas izteiksmi rudmatainais vī­rietis tuvojās Džonam.

- Ko tu iedomājies izstrādāt tik šausmīgu palaid­nību ar neaizsargātu sievieti? vīrietis noprasīja. Pa­skaidro!

Džons mēģināja paskaidrot, bet, kad viņš atvēra muti, no tās bira laukā kas briesmīgs: vispirms malks zirņu zupas, tam sekoja brokoļu gabals, dažas salātu lapas, vairākas artišoku serdes, rāceņa šķēle un beidzot gandrīz pinte sakultu spinātu. Džonam riebās dārzeņu garša, un pēkšņais notikums viņu šokēja. Pirmo reizi savā jauna džina mūžā viņš paģība.