Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

19. nodala vĀjprĀtĪgais pĀrtiek no ZĀLES

Uzbrukums nāca no nekurienes. Vienā brīdī misiņa airētājs vadīja laivu cauri kūpošajam ūdenim, un nāka­majā Džons un suņi bija sakņupuši laivas priekšgalā, jo pēkšņi uzbruka milzīgs aizvēsturisks putns pterodaktila lielumā, mēģinot viņiem iekampt ar milzu knābi, kas izskatījās pēc tāda, kas varētu uzšķērst sānu lidmašīnai Boeing 747. Tikai misiņa pārcēlājs palika stāvus laivas pakaļgalā, sizdams milzīgo putnu ar airi, un viena no briesmoņa spalvām nokrita Džonam uz galvas.

Kad putns aizplanēja sāņus, lai pagrieztos un uz­bruktu atkal, Džons ieraudzīja, ka spalva ir tik liela kā vistas spārns. Šis putns varētu pacelt ziloni tikpat viegli kā pūce lauku peli. Rūkdams kā aligators, milzu putns atkal metās lejup, un laivinieks iesita tam ar airi. Džons saprata, kāpēc laivinieks bija no misiņa. Neviens cilvēks nebūtu varējis atvairīt negantā radījuma knābi un nagus. Bet ar katru aira vēzienu laivas grīda nedroši svārstījās zem viņa kājām, un Džons atskārta, ka daudz netrūkst, lai viņi iegāztos ūdenī. Par to viņš uztraucās visvairāk. Pat tad, ja viņš spētu izturēt ūdens vulkā­nisko temperatūru lai gan par to viņš nebija gluži pārliecināts -, nebija iespējams, ka suņi izdzīvotu.

Trešā uzbrukuma laikā milzu putns ar nagiem ieķērās laivā un būtu varējis to izcelt no ūdens, ja nebūtu Alana un Nīla, kas pielēca pakaļkājās un iecirta žokļus radī­juma zvīņām klātajās potītēs. Putns skaļi iebrēcās un, palaidis vaļā laivu, savicināja savus lielos spārnus un pacēlās gaisā ar Alanu un Nīlu, kuri vēl aizvien bija sakampuši nezvēra potītes.

- Laidiet vaļā! Džons abiem suņiem uzsauca. Lai­diet vaļā, vai arī jūs zaudēsiet dzīvību!

" Tie būtu varējuši to izdarīt, taču nākamajā brīdī bries­mīga vēja brāzma no krasta puses šausmīgo putnu aiz­nesa prom no laivas. Un nu bija skaidrs ja Alans un Nīls palaistu vaļā putna potītes, tie noteikti aizietu bojā karstajā, vulkāniskajā jūrā.

- Turieties! Džons suņiem uzkliedza, atsaukdams savu iepriekšējo pavēli. Nelaidiet vaļā, vai arī abi bū­siet pagalam!

Par spīti sāpēm, milzīgais putns uzbruka laivai ce­turto reizi, bet atkal vējš aizpūta to projām. Un beidzot, atzīstot sakāvi, radījums savicināja spārnus un aizlidoja tālā krasta virzienā kopā ar Alanu un Nīlu, kuru žokļi vēl aizvien apņēmīgi turēja putna potītes.

- Viņiem pakaļ! Džons pavēlēja laiviniekam, kurš atlika airi atpakaļ dullī un atkal īrās uz priekšu. No­meties ceļos laivas priekšgalā, Džons nenolaida acis no putna, kas pie apvāršņa saruka aizvien mazāks. Tad, līdzko tas sasniedza krastu, viņam likās, ka abi suņi atlaižas no putna un nokrīt smilšainajā liedagā.

- Pasteidzieties, viņš teica. Lūdzu, pasteidzieties! Un, Džonam par pārsteigumu, laivinieks paklausīja, sākdams airēt ātrāk, tā ka pusjūdzi, kas šķīra no krasta,

vini nobrauca tikai dažās minūtēs.

Tikmēr Džons bija ļoti nobažījies. Mocīdamies ar sliktu dūšu, viņš cerēja, ka smiltis būs mīkstinājušas kritiena triecienu, bet, piebraucot tuvāk un redzot di­vus nekustīgus ķermeņus, Džons saprata, ka tas būtu brīnums, ja tie paliktu dzīvi.

Kad laiva bija desmit jardus no krasta, Džons ielēca ūdenī un aizskrēja pa liedagu, kur gulēja Alans un Nīls. Suņu ķermeņus šķīra dažas pēdas, un zēns redzēja, ka abi vēl tik tikko manāmi elpo, bet, tiklīdz viņš tiem pieskārās, Džons atskārta, ka ne viens, ne otrs nekad vairs nepiecelsies. Viņam acīs sariesās asaras.

Alans pārstāja elpot pirmais, tad Nīls, un Džons no­gūlās starp abiem, juzdamies vientuļāks nekā jebkad mūžā. Lai ko sliktu abi uzticamie pavadoņi bija izdarī­juši kā cilvēki, ar nelokāmu paļāvību un drosmi viņi to bija atlīdzinājuši simtkārt. Nevarēja iedomāties divus labākus draugus par šiem.

Airētājs vēroja Džonu, bet palika laivā. Beidzot Džons pateica: Viņi ir miruši, un atkal apgūlās blakus abu suņu ķermeņiem. Pēc tā, ko viņš bija iedomājies notie­kam ar savu tēvu, tas viss šķita pārāk smagi, lai ar to tiktu galā. Un, gribēdams būt miris, viņš cieši iespieda seju smiltīs, mēģinādams apvaldīt asaras, kas tecēja vi­ņam pār vaigiem. Ja strausi tiešām bāž galvu smiltīs, tad viņam tagad bija skaidrs, kāpēc. Reizēm pasaule kļuva pārāk nepanesama, lai ar to saskartos. Beidzot, kad visas asaras bija izraudātas, viņš piecēlās sēdus un skumji skatījās uz abiem draugiem, kas gulēja viņam līdzās, cerēdams, ka suņu bojāeja arī varētu būt ilūzija tāpat kā viņa tēva nāve. Bet līķi nekur nepazuda.

Pēc kāda laika viņš sāka lauzīt galvu, vai nevaja­dzētu tos apbedīt, tikai viņam nebija nekā, ar ko rakt, jo armijas lāpsta bija palikusi zemes virspusē. Tā nu viņš sadabūja palmas zarus un ar tiem apklāja līķus, varbūt Filipa zinās, ko ar tiem iesākt, kad viņš māsu atradīs. Abiem tik un tā vajadzēs atgriezties pa šo ceļu. Eno nebija iedomājies dot norādi par kādu citu izeju no Iravotumas.

Spriežot pēc Augstā priestera kartes, ko iet bija at­licis pavisam nedaudz. Pils atradās tikai dažas jūdzes tālāk, un Džonam vajadzēja iet pa taku, kas veda cauri biezam mežam, un viņš nonāks pie pils vārtiem. Tā, protams, nebūs pastaiga pa parku. Eno bija devis mā­jienu par citām briesmām, kuras viņu vēl gaidīja, un ieteicis, lai ikviens ceļotājs, kas nodomājis iet pa taku, uzmanās no čūskām. Izņēmis savu Šveices armijas nazi, Džons nogrieza garu nūju, atsveicinājās no abiem su­ņiem, vēl nobirdināja kādu asaru un tad devās pa taku uz priekšu.

Viņš uzreiz pamanīja skaistu putnu, kas bija uzme­ties netālā koka zarā. Tas bija medību piekūns, un zēns instinktīvi nojauta, ka šis piekūns nav neviens cits kā Vergilija Makrībija dēls Finlejs, par kura pašreizējo iz­skatu Džons lielā mērā bija atbildīgs. Iespējams, varētu būt kāds veids, kā atdot zēnam viņa sākotnējo veidolu. Džons noņēma mugursomu, nogrieza lielu gabalu pol­sterētā auduma, aptina to ap plaukstas locītavu un, pa­cēlis roku, uzsauca putnam.

- Finlej, viņš teica, lido šurp.

Putns nevilcinājās un, pacēlies spārnos, lidoja šurp un nosēdās Džonam uz rokas.

- Klausies, Džons sacīja, glāstīdams putna mazo galviņu. Ja tu palīdzēsi man, es palīdzēšu tev. Tiklīdz būšu atradis savu māsu, mēģināšu atdot tev sākotnējo izskatu, cerams, ka es to varēšu. Labi?

Piekūns vienreiz spalgi iekliedzās un pielieca galvu.

- Es vienu kliedzienu sapratīšu kā "jā" un divus klie­dzienus kā "nē", Džons teica. Tu vari būt manas acis. Kā Hors. Tu vari lidot virs šiem kokiem un pa­manīt briesmas, kas gaida priekšā. Ļoti svarīgi, lai tu būtu mans draugs, ja vēlies, jo visi mani draugi tagad ir vai nu miruši, vai palikuši iepakaļ.

Piekūns vienreiz iekliedzās un uzlēca uz Džona mu­gursomas plecu siksnas, lai viņam būtu brīva roka.

Aptuveni jūdzi tālāk taka kļuva platāka, un Džons redzēja plašu aleju, kurai gar malām stiepās divas glītas rindas ar māla krūkām. Katra bija durvju augstumā, veidota kā apgāzts zvans, un balstījās uz mazas smilšu piramīdas. Viņš gribēja zināt, kas atrodas krūkās, ja tur vispār kas bija, un ierosināja, lai Finlejs uzlido augšā un paskatās, jo viņš pats nebija tik garš, lai tajās ielūkotos. Finlejs pacēlās gaisā un planēja virs vienas no krūkām, tad virs citas. Izrādījās, ka tās ir pildītas ar eļļu, un, apmierināts, ka tās nerada nekādas redzamas briesmas, viņš atgriezās Džonam uz pleca.

- Vai tu kaut ko redzēji? Es domāju kaut ko bīs­tamu.

Finlejs divreiz iekliedzās, kas nozīmē "nē", un Džons, mazliet nomierinājies, turpināja ceļu. Bet, paturēdams prātā, ko Eno bija rakstījis par čūskām, viņš kā aklais centās iztaustīt taku sev priekšā. Un drīz vien viņš at­klāja, ka Eno nemaz nebija pārspīlējis briesmas, jo taka slēpa maskētas lamatas. Katrā krūkā bija tikai plāna eļ­ļas kārtiņa, kas sedza vāku, zem kura uzglūnēja čūska. Džona soļu vai varbūt nūjas vibrācija lika sabrukt smilšu piramīdai, kas balstīja pirmo krūku. Tā nogāzās viņa priekšā, saplīsdama kā ola, no kuras izšķīlās čūska, kas bija gandrīz piecdesmit pēdu gara. Ja Džonam vēl bija kādas šaubas, vai čūska ir vai nav bīstama, tad tās ātri vien izgaisa. Sagrābusi nūju savos milzīgajos žokļos, čūska tai apvijās apkārt, salauzdama to kā sērkociņu, tad skaļi iešņācās un pievērsa acis Džonam.

Ieraudzījis čūskas acis, Finlejs ne mirkli nevilcinā­jās un, nagus izpletis, metās virsū, uzbrukdams čūs­kas galvai ar tikpat lielu niknumu kā ruhs laivai. Šī bija Džona iespēja glābties skriešus, un, kamēr milžu čūska mēģināja aizkavēt bezbailīgo mazo piekūnu, lai viņš neizplēš tai acis, zēns vienā rāvienā laimīgi sasnie­dza alejas galu, kas bija krietnu pusjūdzi tālāk. Tur viņš apsēdās un, atspiedies pret koku, atvilka elpu, līdz viņu panāca Finlejs, no astes zaudējis dažas spalvas. Uz putna nagiem bija asinis.

Džons padzērās, aizvēra acis un meža klusumā palē­nām sāka apjaust kaut ko lielu kustamies sev priekšā. Vispirms viņš domāja, ka tā varētu būt vēl viena milzu čūska vai pat ruhs, un drošības dēļ uzsūtīja Finleju koka zarā, jo no gaisa mežs izskatījās tik biezs, ka Finlejs caur koku lapotni neko nevarēja redzēt. Tad viņš no­lēma nezināmajam radījumam pielīst klāt kā indiānis un noskaidrot, kas tas ir.

Klajuma malā Džons nometās uz vēdera un gaidīja, pārliecināts, ka šī ir tā vieta, kur noslēpumainā būtne atradusies pirms dažiem mirkļiem. Šķita neiespējami, ka tik liels radījums varētu kustēties tik ātri. Bet tad priekšā kaut kas sakustējās tāds, kas bija gandrīz nere­dzams, tomēr ne gluži, jo šķita, ka gaiss ap to vibrē, piešķirot būtnei, lai kas tā būtu, izplūdušu apveidu. Un pamazām Džons atskārta, ka tas ir spoks ļoti liels spoks, varbūt milža spoks, jo bija garš kā koks un plats kā māja. Laiku pa laikam spoks klusi iestenējās un nosprakšķināja zaļganu elektrisko strāvu, tāpēc miglai­nais attēls uz brīdi kļuva skaidrāks.

Lēnām Džons atvēra Eno grāmatu un atklāja, ka Augstais priesteris diezgan mīklaini izteicies, kas šis radījums varētu būt. Taču Vergilijs Makrībijs tulkojumā bija pierakstījis zemsvītras piezīmi, kas deva skaidrāku priekšstatu par būtni, uz kuru Džons patlaban skatī­jās.

Ne tikai pārsteidzīgas, dusmīgas, ļaunas un nepa­matotas vēlēšanās tiecas uz Iravotumu. Pielikumā sa­vai grāmatai, no kuras pašlaik eksistē tikai fragments, Augstais priesteris vedina domāt, ka, tāpat kā šo vēlēša­nos piepildījumi, Iravotumā nonāk arī visas cilvēku vē­lēšanās, kas paliek nepiepildītas, vēlēšanās, kas nekad nav īstenotas un nekad nevar īstenoties. Eno izsakās, ka šo nepiepildīto vēlēšanos enerģija sakrājas kā lielāks, pārdabisks spēks, ko viņš sauc par Optabaurotāju jeb Optabauri. To var aptuveni tulkot kā "vēlēšanos bries­monis". Runā, ka šī būtne, ja to var tā raksturot, pirmo reizi radās Ištaras sapnī, kad viņa vēlējās, lai Nebukadnecars viņai uzceltu templi. Tas varbūt izskaidro arī džinu izplatīto teicienu "vispirms apdomā, ko tu vēlies ".

Skatīdamies uz šo zaļgano, gandrīz neredzamo radī­jumu un klausīdamies klusajā, vaidošajā skaņā, kas nāca no bezveidīgās būtnes, Džons nolēma pārliecināties, vai tas tiešām tā ir, un nosprieda: vienkāršs eksperiments varētu viņam līdzēt. Uz brīdi izslēgdams no prāta savu fokusa vārdu ja nu Aješa gadījumā justu viņa spēku, Džons, cik stipri vien uzdrīkstējās, vēlējās, lai Alans un Nīls atkal būtu dzīvi.

Viņa eksperimentālā vēlēšanās nepalika bez sekām. Šķita, ka radījumam cauri izskrējis elektriskās strāvas sprakšķis, un Džons būtu varējis apzvērēt, ka tā izmērs palielinās. Tātad nevarēja būt nekādu šaubu tas no­teikti bija vēlēšanos briesmonis. Un, lai gan viņš nezi­nāja, kādēļ, tomēr juta, ka tas ir bīstams. Tiklīdz Džons pagriezās, lai rāpotu prom, viņš vaigu vaigā sadūrās ar dīvaina izskata vīrieti, kurš, tāpat kā viņš, bija nometies četrrāpus. Tomēr ar to līdzība beidzās, jo vīrietis bija kails un samircis rasainajā zālē, turklāt viņš to bija ēdis. Mati uz viņa ķermeņa auga kā putna spalvas, arī roku un kāju nagi bija kā putnam. Džons būtu iekliedzies no izbīļa, taču zālēdājs ar spēcīgu un diezgan smirdīgu roku aizspieda Džonam muti un klusējot papurināja galvu, līdz Džons ar mājienu apliecināja, ka nekliegs. Dīvainais vīrietis novāca roku un četrrāpus klusi aizlīda projām. Džons viņam sekoja.

Kad viņi bija tikuši, kā šķiet, drošā attālumā, vīrietis apstājās un apsēdās Džona priekšā, pīdams savu garo bārdu un laiku pa laikam noplūkdams sauju zāles, ko iebāza mutē un gremoja kā govs. Viņš neizrādīja nekādu vēlēšanos runāt.

- Kas jūs esat? Džons beidzot jautāja.

- Es esmu ķēniņš. Lai miers vairojas pār tevi.

- Kāds kēninš?

Vīrietis paraustīja plecus un apēda vēl vienu sauju zāles. Vienkārši ķēniņš, viņš atbildēja, piedāvādams Džonam zāli.

- Paldies, Džons atteicās. No tās man uzpūšas vēders. Viņš pieklājīgi pasmaidīja, it kā sveicinādams jaunpienācēju skolā. Dažas minūtes vēlāk, zālēdājam ķē­niņam par prieku, Finlejs nolaidās Džonam uz pleca.

Klusībā Džons sāka apsvērt, vai šis vīrietis tiešām ir ķēniņš. Ēst zāli, negriezt matus un kāju nagus un stai­gāt apkārt četrrāpus Džonam tas nekādi nesaistījās ar ķēniņa cienīgu uzvedību, bet Iravotumā bija iespējams viss. Un galu galā pat ķēniņi reizēm sajūk prātā. Šis izskatījās mazliet traks, bet ne bīstams.

- Tas tur, Džons ierunājās. Vai tas bija vēlēšanos briesmonis?

Ķēniņš plati pasmaidīja. Jā, viņš atbildēja. Vē­lēšanos briesmonis.

- Vai tas ir bīstams?

- Ļoti bīstams. Visām lietām, kas nonāk Iravotumā, ir kāda vēlēšanās. Bet tā ir ļoti stipra vēlēšanās. Vēlē­šanās, lai kaut ko vērstu par labu. Vai vēlēšanās, lai kaut kas tiktu atsaukts. Vai varbūt vēlēšanās, lai kaut kas piepildītos. Bet vēlēšanos briesmonis barojas no šīm lietām, apēd tās un, vēl svarīgāk, vēlēšanās avotu. Ķē­niņš daudznozīmīgi piesita sev pie krūtīm ar spalvainu dūri. Tas padara viņu ļoti varenu. Ļoti spēcīgu. Tad viņš norādīja uz Finleju un skumji paraustīja plecus. Viņš tiks apēsts, ja ilgi paliks šeit. Un tu tāpat. Tas ir tikai laika jautājums. Vai nu tas, vai itin neko nevē­lēties. Bet, es tev jautāju, kurš to var izdarīt? Kurš var piespiest sevi būt pilnīgi apmierināts?

Ķēniņš iebāza mutē lielu zāles sauju un sāka skaļi to košļāt. Tad viņš nolaida gāzes, ļoti skaļi, gandrīz trīsdesmit sekundes ilgi, un tas viņu iepriecināja.

Džons izbrīnīts skaļi smējās. Tas iedveš bijību, viņš teica. Un kā ar jums, Jūsu Majestāte? Es gribēju sacīt, vai jūs esat apmierināts?

- Jā, es esmu apmierināts, ķēniņš atbildēja. Es nevēlos neko. Mans sods bija taisnīgs. Tāpēc esmu pa­licis dzīvs. Tāpēc, ka man nav gluži nekādu vēlēšanos. Viss, kas man vajadzīgs, ir šeit. Daudz sulīgas zāles, ko ēst. Viņš priecīgi atraugājās. Daudz ūdens, ko dzert.

Ko vēl citu kēninš var vēlēties?

- Man nav ne jausmas, Džons pieklājīgi piebilda. Ja jums ar to pietiek, jo labāk. Lai vai kā, cik ilgi jūs šeit esat?

- Ilgi. Ķēniņš brīdi padomāja. Paskatīsimies. Te tuvumā ir koks, kurā esmu iecirtis robus, ja nu kāds man uzdotu šo jautājumu. Lai gan tā nu sagadījies, ka tu esi pirmais.

Viņš aizrāpoja pamežā. Džons un Finlejs viņam se­koja. Kādu gabaliņu tālāk ķēniņš apstājās nelielā kla­jumā un lepni norādīja uz koku, kurā bija iecirsti vai­rāki simti robu. Te tas ir, viņš teica. Šajā kokā ir tieši 250 robi. Manuprāt, katrs robs nozīmē vienu gadu. Pamanījis sulīgu zāles kušķi, ķēniņš to noplūca un atkal sāka ēst.

Džons ievēroja, ka īstenībā šeit bija vairāki citi koki, kurus klāja līdzīgi robi. Viņš saskaitīja tos un atklāja, ka kopā bija desmit koki ar 250 robiem un viens tikai ar 65. Zēns juta, ka viņam atkaras žoklis. Vai jūs gribat teikt, ka esat šeit bijis 2565 gadus? Un pēkšņi Džonam iešāvās prātā, ka viņš zina, kas ir šis ķēniņš.

- Ilgi, ķēniņš teica. Ļoti ilgi tādam kā tev, kas ieradies no ārpuses. Bet ne šeit. Ne Iravotumā.

Bet vai jūs nekad neesat mēģinājis bēgt? Džons jautāja.

Ķēniņš papurināja galvu. Uz kurieni? Viss, ko man vajag, šeit ir. Daudz sulīgas zāles, ko ēst. Viņš atkal nolaida gāzes.

- Jā, es varu gan redzēt, gan dzirdēt, cik ļoti jūs to izbaudāt, Džons teica.

Ķēniņš pasmaidīja savu zaļgano smaidu un sapņaini pavērās uz koku galotnēm.

- Babilonas Gaisa pils, Džons ieminējās. Vai tā ir netālu?

- Tu domā Ištaras pili?

Džons piekrītoši pamāja.

- Jā, ķēniņš teica. Pavisam tuvu.

- Man jāiet uz turieni, Džons sacīja.

- Ikviens, kas ierodas šeit, grib doties uz Ištaras pili. Bet neviens tev nepalīdzēs.

- Jūs nesaprotat. Negribu, lai man kāds palīdz. Mana māsa tur ir gūstekne. Man jātiek pilī, jāatved viņa atpa­kaļ un tad jādodas uz mājām, uz Ņujorku. Tā ir pilsēta. Liela pilsēta. Lielāka nekā Babilona.

Ķēniņa acis iedzirkstījās, kad tika pieminēta Babi­lona. Lielāka nekā milzu pilsēta Babilona? Vai tie­šām?

- Tiešām.

- Vai celtnes ir ļoti augstas?

- Augstākas par dažiem kalniem.

- Es gribētu redzēt to tavu lielo pilsētu.

- Noslēgšu ar jums vienošanos, Jūsu Augstība, Džons ierosināja. Palīdziet man iekļūt Ištaras pilī, un es aizvedīšu jūs uz Ņujorku.

Ķēniņš piekrītoši pamāja. Ir kāds ceļš, lai tiktu iekšā. Neviens cits, izņemot mani, šo ceļu nezina. Es tevi uz turieni aizvedīšu. Un tad tu aizvedīsi mani uz Ņujorku. Jā?

Džons kādu mirkli pārdomāja. Ņujorkā savā vaļā dzī­voja visdažādākie dīvaiņi. Kurš gan pievērstu uzmanību tipam, kas ēd zāli Centrālparkā? Pat tādam, kam kāju nagi tik gari kā šim ķēniņam. Bija redzēti Teksasas naf­tas miljardieri, kuru izturēšanās šķita vēl ekscen­triskāka. Turklāt ar manikīri, prasmīgu frizieri un iepirkšanās tūri Medisona avēnijā, ar labu dietologu īsāk sakot, ar mazumiņu džina spēka ķēniņš varētu izrādīties tīri jauks.

Aiziet, Džons aicināja. Iesim, pirms tas spoks sāk mūs meklēt.

20. nodala puika dŽons

Filipa bija pārstājusi rakstīt dienasgrāmatu. Likās, ka to darīt nav lielas jēgas. Meitenes agrākie uzskati un pārdomas tagad šķita aprobežotas, pat mulsinošas. Tomēr viņa nespēja saņemties, lai to iznīcinātu. Zi­nāmā mērā dienasgrāmata viņu uzjautrināja tā at­sauca atmiņā bērnu dienas. Filipa vairs nerakstīja savā guļamistabā, bet lielāko daļu laika pavadīja bibliotēkā, lasot filozofu grāmatas Aristoteli, Platonu, Kantu un Vitgenšteinu vai spēlējot džinverso ar Glamdžobas jaunkundzi un Aješu.

Pa šo laiku Filipa bija aptvērusi, ka Aješa patiešām varētu būt viņas vecmāmiņa. Tas izskaidroja Aješas in­teresi par Filipu. Tāpat tas izskaidroja strīdu starp Aješu un Gonta kundzi, ko Filipa bija redzējusi Pjēra viesnīcā Ņujorkā, un kāpēc viņas māte vēlāk tik izvairīgi par to runāja. Iespējams, tas izskaidroja, kāpēc ne māte, ne Nimrods nekad nebija pieminējuši viņas vecmāmiņu. Filipa vienmēr bija uzskatījusi, ka viņa ir mirusi. Un tas noteikti izskaidroja zināmu līdzību, ko viņa tagad saskatīja starp savu māti un Aješu izkopts valdzinā­jums un nelokāms raksturs. Vienīgais pārsteigums bija tas, ka viņa to nebija pamanījusi agrāk. Vai ka neviens cits nebija iedomājies viņai to aizrādīt. Nebija nekādu šaubu Leila tiešām bija Aješas meita. Un gudrāka par tēvoci Nimrodu, tāpat kā Filipa bija gudrāka par savu brāli Džonu.

Nabaga zēns. Ko gan viņš iesāktu bez viņas, lai iz­vairītos no nepatikšanām? Bet tas viņai vairs nerūpēja. Radinieki īstenībā bija zināms traucēklis. Traucēklis un apgrūtinājums. Filipa vairs īsti nevarēja Džonu atcerē­ties, vienīgi to, ka brālis bija māsas groteska karikatūra. Ar prāta acīm bija gandrīz neiespējami iztēloties viņa seju. Piemēram, viņa pilnīgi bija aizmirsusi viņa acu krāsu. Vai viņam bija rudi mati kā viņai? Vai arī viņš bija tumšmatis? Meitene atcerējās, cik bieži viņai nācies prātā atkārtot brāļa labās īpašības, lai vispār padarītu vina klātbūtni ciešamu.

Par savu tēvu Edvardu viņa nedomāja nemaz. Tas bija pats mulsinošākais. Viņas tēvs bija parasts cilvēks. Nudien! Ko gan viņas nabaga māte bija domājusi? Viņš pat nebija glīts. Jā, pat kā cilvēks viņš izskatījās ļoti parasts.

Tomēr visas šīs domas viņa paturēja pie sevis. Šķiet, nekas netiktu iegūts, runājot par savu ģimeni ar Aješu. Kāda tam būtu jēga? Tas neko nemainītu, nespētu neko mainīt. Ne tagad. Tāpat viņa nejuta vēlmi apspriest to ar Glamdžobas jaunkundzi. Filipa lauzīja galvu, kāds vispār bija labums no Glamdžobas jaunkundzes. Nebija saprotams, ka tik gudra, izglītota un loģiska persona kā Aješa pieķērusies tādai niecībai. Glamdžobas jaunkun­dze bija viņas kalpone un pavadone. Filipa gan nolīgtu kādu gudrāku pavadoni, ja kļūtu par Zilo džini. Mei­tene manīja, ka tas varētu notikt visai drīz, ņemot vērā

Aješas zūdošās prāta spējas. Kā citādi varēja izskaidrot neveiksmi, izsūtot Iblisu trimdā uz Veneru?

Filipa bija uzzinājusi, ka Aješa samaksājusi 10 mil­jonus dolāru Bulam Haksteram, lai skārda kārbu ar pudelīti, kurā atradās ifrīts, ieliktu Wolfhound kosmosa zondē, kas dosies ceļojumā uz Veneru. Tomēr, sprie­žot pēc laikrakstu ziņām, raķetei ar Wolfhound zondi vēl tikai vajadzēja startēt no Francijas kosmosa centra Gviānā. Aizkavējusies tehnisku iemeslu dēļ. Vismaz tā rakstīja avīzes. Bet vēl satraucošāk bija tas, ka Buls Haksters kopā ar Iblisu un Aješas naudu bija pazudis. Un vēl ļaunāk bija tas, ka tuhemetrs Iravotumā, kas mērīja veiksmi pasaulē, labu vai sliktu, rādīja smagu sliktas veiksmes periodu nākotnē. Homeostāze, kas ir smalks līdzsvars starp sliktu un labu veiksmi, vairs ne­eksistēja, vismaz pagaidām ne. Aješa paziņoja, ka tas ir sakarā ar to, ka Ibliss atkal atrodas brīvībā un cer atriebties.

- Un kas pie tā vainīgs? Filipa jautāja. Jums ne­kādā ziņā nevajadzēja uzticēt tik svarīgu uzdevumu tādam cilvēkam kā Buls Haksters. Viņš droši vien ir atklājis, kas tajā kārbā atrodas. Un nodomājis, ka va­rētu noslēgt kādu darījumu ar Iblisu. Izlaidis viņu no pudeles, apmaiņā saņemot trīs vēlēšanās vai ko tam­līdzīgu. Kāpēc jūs viņu neatstājāt šeit, vienā no vecās mājas istabām? Turklāt jūs būtu varējusi ietaupīt des­mit miljonus dolāru.

- Tu to uzņem ļoti personiski, Aješa teica.

- Protams, es to uzņemu personiski. Acīmredzot jūs esat aizmirsusi, ka tā biju es, kas Nimrodam palīdzēja ieslodzīt Iblisu. No īsās pazīšanās man par viņu pa­lika iespaids kā par ļoti nejauku džinu, tieši tādu, kas pateiktu vindicta pret Nimrodu, manu brāli Džonu un, vēl svarīgāk, arī mani. Tāpēc dabiski, ka esmu noraizē­jusies, jo viņš ir pazudis, jā.

- Tu pārspīlē, bērns, Aješa mierināja.

- Džinverso turnīra laikā man bija jāspēlē mačs pret Iblisa jaunāko dēlu Radjardu. Viņš pat nevarēja pie­spiesties, lai runātu ar mani, Aješa. Viņam vajadzēja izteikt man domātos solījumus ar Banjipa kunga, spēles tiesneša, starpniecību. Ticiet man, ja skatieni spētu no­galināt, es jau būtu mirusi. Filipa papurināja galvu. Tas nozīmē nepatikšanas, pieminiet manus vārdus. Lielas nepatikšanas.

- Domāju, ka to izšķiršu es, nevis tu, bērns.

- Pareizi, Filipa iesmējās. Un mēs redzēsim, pie kā tas mūs novedīs. Nelūdzu, lai varētu dublēt jūs, Aješa, bet man tā vien šķiet ja es to darīšu, tad varētu vismaz panākt, lai tas izskatītos tā, it kā zinātu, ko daru.

Aješa iekoda sev lūpā. Bet viņa no tiesas noskaitās, kad Filipa klusi sāka lamāt viņu, jo, lai cik veca viņa bija, Aješas dzirde bija nevainojama. Šāda necieņa viņa nevarēja iedomāties, kā vēl to nosaukt, bija nepa­nesama tādai džinei kā Aješa, kas ne acu galā nevarēja ciest sliktas manieres, tāpat kā emociju uzplūdus.

- Filipa, lūdzu, ej uz savu istabu. Un paliec tur, līdz tavas manieres būs uzlabojušās.

Filipa strauji pielēca no dīvāna. Labprāt, viņa teica un piegāja pie durvīm, kur uz brīdi apstājās, ne­kaunīgi piebilstot: Ja man ir sliktas manieres, tad jūs mani par tādu esat padarījusi ar savu stulbo Loģikas koku un jūsu pretīgo, garlaicīgo pili. Tagad Filipa jau smējās un juta, ka nevar novaldīties, neizteikuši apvai­nojumu Glamdžobas jaunkundzei, vismaz lai būtu kāds līdzsvars. Nemaz nerunājot par izkaltušo, veco, žāvēto plūmi, jūsu pavadoni. Dumdžobas jaunkundzi vai kāds nu ir tas viņas stulbais vārds.

- Lūdzu, ej projām, Aješa stingri noskaldīja.

- Ar prieku.

Aizejot Filipa skaļi aizcirta durvis un tiešām ar prieku pa gaiteni devās atpakaļ uz savu istabu.

Sākumā viņai nebija patikusi šī istaba, tā likās pārāk liela un grezna. Bet tagad viņai tā patika tīri labi. Zīds un zeltījumi, un marmors. Viņai patika neredzamais veids, kā viss tiek padarīts. Nevarēja vainot Aješas lo­ģiku attiecībā pret kalpotājiem. Šai ziņā Filipai nācās pienācīgi novērtēt Zilo džini. Galu galā kalpotāji bija neizbēgams traucēklis situētām personām kā Aješa vismaz tik ilgi, kamēr tie bija redzami. Tagad, kad viņa bija pieradusi redzēt pareizāk sakot, gandrīz redzēt -, kā neredzami kalpotāji ar putekļsūcēju uzkopj istabu, saklāj gultu un apmaina vāzēs puķes, viņa nevarēja iedomāties dzīvot citādi. Vienīgi žēl, ka arī Glamdžobas jaunkundze nebija neredzama.

Pagriezusies gaitenī ap stūri, Filipa sastapa izspū­rušu, nosmulējušos puiku, kuru viņa bargi nopētīja, īpaši viņa raupjās rokas un netīros zābakus. Pirmajā brīdī viņa iedomājās, ka tas varētu būt kāds no kalpo­tājiem, kas uz brīdi kļuvis redzams. Iespējams, kurpju spodrinātājs. Taču neviens kalpotājs nebūtu uzdrīkstē­jies runāt ar viņu. Par to viņa bija droša.

- Sveika, zēns teica, mēģinādams pasmaidīt, bet tas viņam īsti nepadevās, tik vēss bija Filipas skatiens.

- Vai tu vēlies satikt Aješu? viņa tam jautāja.

- Nē, zēns īgni attrauca. Protams, ne.

- Nu labi, puis, pasaki, kas tev darāms, un vācies, jo paklājs, uz kura tu stāvi un notraipi ar saviem dubļai­najiem zābakiem, ir diezgan dārgs.

- Man gluži vienalga, zēns teica. Kas ar tevi no­ticis?

- Nekas ar mani nav noticis, viņa atbildēja. Es neizskatos tā, it kā būtu izvilkta cauri dzīvžogam.

- Īstenībā mani tiešām izvilka cauri dzīvžogam, Džons paziņoja. Zināmā mērā. Un tas ir tāpēc, ka man bija šausmīgs ceļojums, lai nokļūtu te. Filipa, tas esmu es, Džons. Vai tu mani nepazīsti? Esmu atnācis, lai aizvestu tevi projām no šīs briesmīgās mājas.

To sakot, Džons mēģināja satvert māsas rokas, bet viņa strauji atrāvās, it kā baidīdamās no kādas ļaunas slimības.

- Zini, viņa iebilda, šī briesmīgā māja, kā tu to dēvē, ir pils. Varbūt tāpēc tu šeit izskaties tik neiederīgs ar saviem netīrajiem nagiem un zāli matos. Pils, vai dzirdi? Šai mājā nomira karaliene Viktorija.

- Es nemaz neesmu pārsteigts, Džons teica, aizkai­tināti saraukdams pieri. Ar to viņš nekādi nebija rēķinā­jies. Meitene tiešām izskatījās pēc viņa māsas, ģērbusies tāpat, arī izklausījās pēc Filipas, taču uzvedās pavisam citādi. Šī drausmīgā meitene izturējās tā, it kā viņu nemaz nepazītu. Un nesauc mani par puisi, viņš teica. Es esmu tavs brālis Džons, tu, mazā ragana.

- Nu gan, Filipa iesmējās. Vai tas neizklausās brālīgi?

- Un es esmu šeit, lai aizvestu tevi mājās, viņš tur­pināja, mēģinādams māsu neņemt vērā.

- Tu jau to teici, puika, Filipa nicīgi iesmējās un atgrūda Džonu. Varbūt tev vajadzētu iztīrīt ausis, pēc tam kad būsi izgrebis netīrumus no drausmīgo nagu apakšas. Šī ir pils. Tās tagad ir manas mājas. Šī un dažas citas pilis, kas pieder Aješai. Paskaties uz to. Brī­nišķīga, vai ne? Mana guļamistaba ir tenisa laukuma lielumā. Es guļu zīda palagos un pusdienoju no zelta šķīvjiem. Tad kas tev liek domāt, ka gribētu atgriezties tajā kastē Ņujorkā, ko tu sauc par mājām? Viņa atkal to pagrūda. Atbildi man, puika, ja vari.

Džons paskatījās uz lieliskajām kāpnēm un milzīgo lustru. Viņš ievēroja visas skaistās antīkās mēbeles un gleznas. Viņa tēvam piederēja dažas jaukas lietas, bet nekas tamlīdzīgs. Un pēkšņi viņš jutās pazemots kā ne­žēlastībā kritis suns, it kā viņas nicinājums būtu attais­nots. Viņš tā īsti nekad agrāk par to nebija domājis, bet mājas tagad tiešām šķita pavisam mazas, ja salīdzina ar šo namu. Viņš sāka justies nelāgi, it kā mājas vairs nebūtu diezgan labas Filipai. It kā viņa brāli jau būtu pametusi. Vai viņš bija ieradies par vēlu? Vai viņa jau bija pārvērtusies uz visiem laikiem?

- Raudi vien, viņa mudināja. Izskatās, ka tu to gribi.

- Nē, negribu, Džons iebilda.

- Gribi gan, viņa uzvaroši apgalvoja, pagrūžot zēnu trešo reizi.

- Nē, negribu, Džons neatlaidās. Un beidz mani grūstīt, vai tu to nožēlosi.

Filipa iesmējās. Ko gan tu vari man nodarīt? Viņa to pagrūda ceturto reizi. Puika.

Džons novērsās, jo citādi būtu viņai iesitis. Kā lielais vairums brāļu un māsu viņi bija apmainījušies ar sitie­niem. Reiz viņa pat bija iespērusi Džonam pa dibenu. Bet šķita kaut kā aplam pēc visa piedzīvotā iespert viņai. Lai gan tieši to viņš gribēja. Viņš pieķērās pie galda vestibila vidū, lai neļautu rokai savilkties dūrē un iegāzt viņai pa muti, kā viņa to bija pelnījusi.

- Tu, riebīgā mazā ragana, Džons nomurmināja, atcerēdamies grūtības, ko viņš bija pārcietis, lai atkal atrastu savu māsu. Ne jau tikai viņš viens. Alans un Nīls bija ziedojuši savu dzīvību viņas dēļ, un šī nu bija tā pateicība, ko viņi saņēma.

Filipa pagriezās un, joprojām smiedamās par viņu, spēra kāju uz kāpnēm. Muļķa puika, viņa noteica. Un arī daudz ko citu nelāgu, kas Džonam lika justies muļķīgākam un zemiskākam, nekā vajadzētu pēc gan­drīz neiespējamās misijas pabeigšanas. Filipai nerūpēja, kā viņš jūtas. Viņa iekšpusē bija viscaur sažuvusi no Loģikas koka augļu sulas un skurbinošo ziedu smaržas. Sažuvusi un cieta kā zeme no liela sausuma.

Džons nolēma, ka laiks atveldzēt šo zemi. Viņš iz­ņēma puķes no lielas vāzes, kas atradās uz galda, un nosvieda tās uz paklāja. Tad viņš pacēla smago, ar ūdeni pilno vāzi un, iekams Filipa saprata, kas notiek, pakā­pās māsai līdzās un, niknuma pārņemts, izgāza vāzes saturu viņai uz galvas.

- Tā, viņš teica. Lūk, ko es par tevi domāju.

Filipa iekliedzās, kad pār viņu nolija gandrīz galons

ūdens. Un kādu brīdi viņa stāvēja kā sastingusi, pēkšņi apzinoties, kur viņa atrodas un par ko viņa gandrīz bija kļuvusi. Šķita, ka beidzot viņa brāli pazīst. Bet Džons joprojām bija pārāk dusmīgs, lai to pamanītu.

- Un, lūk, ko es domāju par stulbo paklāju un tavu stulbo vāzi, viņš nerimās, nomezdams vāzi uz grīdas, kur tā saplīsa druskās.

- Džon, Filipa priecīgi iesaucās. Tu esi šeit. Tu atnāci. Viņa paskatījās apkārt un jautāja: Kā es šeit

nokļuvu?

- Fila? Džons saņēma viņu aiz pleciem un pasmai­dīja. Beidzot tu mani pazīsti.

- Protams, es tevi pazīstu, tu, idiot. Un tad viņa pieglaudās brālim, smējās un raudāja aiz prieka. Viņa mazliet arī klepoja un sprauslāja, jo ūdens no vāzes bija iekļuvis degunā un kaklā, tāpēc Džons iedeva viņai pa­dzerties ūdeni no pudeles mugursomā, lai mazinātu Loģikas koka iedarbību. Nākamajā mirklī viņai mutē sariesās melna, indīga izskata viela un notecēja lejup pa zodu un kaklu.

Nojauzdama, ka brāļa atnestais ūdens bija iedarbojies spēcinoši, Filipa paņēma pudeli un izdzēra to sausu. Viņai no mutes atkal iztecēja melnā viela, un līdz ar katru mazo logosa izvirdumu jo tas bija tieši logoss aizvien vairāk atgriezās agrākā Filipa, līdz viņa saņēma Džonu pie rokas un noprasīja: Vai ir kāds ceļš laukā no šejienes?

- Protams.

- Tad iesim.

Džons noveda Filipu lejā pagraba gaiteņu labirintā, kuru viņa jau vairākas reizes bija izpētījusi. Uz ku­rienes mēs ejam? viņa jautāja. Te lejā nekā nav. Es jau skatījos.

Neņemdams vērā iebildumus, Džons veda māsu pa kādu senāku eju, kas šķita nonākam strupceļā. Pie tā­lākās sienas viņš izņēma lukturīti un apgaismoja uz­rakstu apmetumā pie griestiem.

Paturi lukturīti, Džons teica un, stāvēdams uz krēsla, kuru šim nolūkam bija nolicis iepriekš, viņš vilka pirkstu pār uzrakstu. Šķita, ka burti pārvēršas zeltā un sāk mirdzēt, un Filipa ieraudzīja, ka tur, iespējams, ir trīs vārdi, kaut gan rakstību un valodu viņa nezināja. Tiklīdz Džona pirksts bija beidzis slīdēt pār pēdējo no senajiem burtiem, siena pārvērtās par durvīm.

- "Kustīgais pirksts raksta," Džons teica, nokāp­dams no krēsla. "Un uzrakstījis kustas tālāk." Vismaz tā mums vajadzētu darīt, ja esam saprātīgi.

- Es nezinu, kas ir dīvaināk, Filipa sacīja. Tās apslēptās durvis vai fakts, ka mans brālis nupat citēja dzeju.

- Vai tas ir dzejolis?

- Protams. No Omāra Haijama Rubajām.

- Ko tu neteiksi! Un es domāju, ka tās ir tikai blēņas, ko esmu lasījis kādā žurnālā.

Filipa pasmaidīja. Prieks tevi atkal redzēt, brāl.

Džons izveda viņu pa durvīm. Tiktāl viss būtu labi, viņš secināja. Cerēsim, ka ķēniņš vēl aizvien ir šeit, lai cauri labirintam aizvestu mūs atpakaļ.

- Kāds ķēniņš?

- Neesmu drošs, kā īsti viņu sauc, Džons paskaid­roja. Ne gluži. Tikai nenobīsties, kad viņu ieraudzīsi. Viņš izskatās visai dīvaini, bet patiesībā viņš ir tīri labs puisis. Un, lai tu zinātu, mēs viņu ņemsim sev līdzi. Viņš grib redzēt Ņujorku.

Satikusi zālēdāju ķēniņu un uzzinājusi, cik vecs viņš, iespējams, ir, Filipa teica Džonam, ka, pēc viņas domām, tas varētu būt Nebukadnecars.

- Es arī tā domāju, Džons piebalsoja. Nebukad­necars Otrais. Babilonas senais valdnieks.

Ķēniņš kļuva ļoti satraukts, izdzirdējis šo vārdu. Ķēniņš Nebukadnecars Otrais, jā, viņš teica, norīdams gremokli, ko labu laiku bija košļājis. Babilonas vald­nieks, jā. Tieši to esmu centies atcerēties visus šos ga­dus. Viņš piedāvāja Filipai sauju zāles.

- Paldies, Jūsu Majestāte, viņa pieklājīgi atteicās.

- Uz šo pusi, ķēniņš teica. Un nekādu klaiņošanu. Labirints ir ļoti sarežģīts. Te ir vairākas jūdzes taku.

Labirints bija veidots no skābaržu dzīvžoga, kas bija divas vai trīs pēdas garāks par ķēniņu, lai gan to bija diezgan grūti noteikt, jo viņš visur gāja četrrāpus, un tāpēc viņi virzījās uz priekšu visai lēni. Un arī tāpēc, ka ķēniņš ar vienu roku turējās pie žoga, kad taka tuvojās krustojumam, un mēdza izdarīt pagriezienu, neatrau­dams to no dzīvžoga. Tagad Filipa saprata, kā viņš atrod ceļu cauri labirintam.

Kamēr viņi gāja, ķēniņš iztaujāja dvīņus par Ņujorku. Vai viņiem tur ir gaisa dārzi?

- Jā, Džons atbildēja, domādams dārzu uz mājas jumta ielas pretējā pusē. Zināmā mērā.

- Un daudz zāles, ko ēst?

- Protams, Džons apgalvoja. Viņš mēģināja iztēlo­ties Centrālparku un atcerējās, ka laikā, kad viņi no Ņujorkas devās prom, parku klāja vairākas collas bieza sniega kārta. Lai gan tieši patlaban varētu nebūt se­višķi daudz zāles. Kad mēs devāmies projām, bija uz­snidzis sniegs. Bet pavasarī, vasarā un rudenī tur zāles ir daudz.

Tomēr valdnieks Nebukadnecars vairs neizskatījās tik sajūsmināts par domu pamest Iravotumu, tāpēc Džons piebilda: Bet mēs to varam nokārtot. Mana māsa un es, mēs esam džini. Mēs varam izdarīt tā, lai jums būtu tik daudz zāles, cik vien jūs gribat. Vai arī, un tas ir tikai ieteikums, Jūsu Majestāte, ja jums apriebies būt veģetārietim, tad jūs nevarētu izvēlēties labāku pilsētu par Ņujorku. Cilvēk, jūs nezināt, kas ir dzīve, ja neesat nogaršojis īstu pastrami vītinātu liellopu gaļu. Vai su­līgu bifšteku. Ticiet man, ser, tas būs kā sprādziens.

Tai brīdī ķēniņš atkal nolaida gāzes.

- Zināmā mērā, Filipa piebilda.

Izkļuvis no labirinta, ķēniņš noplūca pārjs sauju zāles un klusēdams to apēda, aizdomīgi skatīdamies apkārt. Finlejs nolaidās no kāda koka un uzmetās Džonam uz pleca. Zēns jau iepazīstināja medību piekūnu ar savu māsu, kad ķēniņš deva zīmi, lai viņi apklust.

Džons paskatījās visapkārt mežā. Koki palika nekus­tīgi, un nekas neliecināja, ka kāds cits, izņemot viņus, būtu dzīvs. Nemaz nerunājot par to, ka viņi tiktu va­jāti. Kas ir? viņš čukstus jautāja ķēniņam. Vai mūs kāds vajā?

- Optabaurotājs, ķēniņš atbildēja. Vēlēšanos bries­monis.