Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

10. nodala vergilija makrĪbija trĪs VĒLĒŠANĀS

- Kā jūs zināt, ka Aizeks būs Kairā? Džons jautāja Nimrodam, kad virpuļviesulis nesa viņus uz dienvidiem projām no Berlīnes.

- Droši es nezinu. Baidos, ka šobrīd tas nav nekas vairāk kā minējums. Bet, ja es būtu Aizeks un zinātu, ka daudz spēcīgāks džins meklē mani, tad dotos tieši uz turieni.

- Kāpēc ne uz Babilonu? Džons jautāja. Vai nav iespējams, ka viņš būtu devies uz turieni kopā ar Aješu?

- Tāpēc, ka citi džini, it īpaši vīriešu kārtas džini, gluži vienkārši netiek ielaisti Zilās džines pilī Babilonā, Nimrods atbildēja. Ja Aješa tiešām ir devusies uz tu­rieni, tad Aizeks nebūtu varējis ceļot viņai līdzi. Tā­pēc, manuprāt, viņš panikā devies uz Kairu, uz Kafura namu.

- Es lasīju par Kafura namu, Džons teica. Saīsi­nātajos Bagdādes likumos. Tā ir vienīgā oficiāli atzītā džinu patvēruma vieta pasaulē.

- Pareizi. Ja reiz tu esi tur iekšā, neviens džins vai burvis nevar tevi aizskart. 319. sekcijas 48. apakšsek­cijas 900.a paragrāfs.

- Džinu patvēruma vieta, Džons atkārtoja. 1/ klausās diezgan vilinoši.

- Jā, ja tu esi nelietis vai blēdis. Tie ir vienīgie džini, kas dodas uz tādu vietu kā Kafura nams. Vairākums i r izraidītie no pašu ciltīm. Vai bēgļi no spēcīgākiem dži niem, kurus tie ir aizvainojuši. Ieskaitot tos, kas atsakās pakļauties Zilās džines spriedumam.

Noguris Džons apsēdās virpuļviesulī. Viņš vēl nebija pilnībā atjēdzies no saistības, ko Aizeks tika lietojis. Viņš vēl aizvien varēja atcerēties tirpas, ko bija saju­tis plaukstās no skorpiona indes. To iedomājoties vien, Džons kļuva miegains. Viņš aizvēra acis, un, kad atkal tās atvēra, viņi jau atradās virs zaļā trīsstūra Nīlas deltas Ēģiptē. Vai es biju aizmidzis? viņš nožāvā­jās.

- Tikai īsu brīdi, Nimrods pasmaidīja. Kā jūties?

- Paldies, daudz labāk, nekā ilgu laiku esmu juties.

Tā bija taisnība. Vismaz fiziski Džons jutās krietni

labāk. Viņa spēki atgriezās, tiklīdz viņš sejā sajuta Ēģip­tes tuksneša karsto vēju. Tomēr šo vispārējo fizisko lab­sajūtu nomāca uztraukums par Filipu. Un to diezin vai mazināja Nimroda izvairīgie mājieni par Ištaras svētku nozīmi un Aješas ceļojumu uz Babilonu. Ciktāl Džons varēja atcerēties, Babilonu, senās Mezopotāmijas gal­vaspilsētu, bija sagrāvuši persieši vairāk nekā pirms divtūkstoš gadiem. Viņam bija nelaba nojauta, ka se­košana Aješai nebūs viegla.

Kafura nams bija noplukuši, ar efejām apaugusi dzī­vojamā māja, kas atradās Kairas rietumu daļā uz salas Nīlā. Tās izskats cilvēkiem lika paātrināt soli, ejot ga­rām ļaunu vēstošajai ieejai, un retais būtu uzdrīkstējies tuvoties draudīgajam durvju sargam, kurš ar turbānu galvā un arābu tradicionālo garo tērpu mugurā sēdēja ārpusē. Gandrīz bezzobains un neskuvies, viņš stipri oda pēc kaķiem un uzreiz ietarkšķējās, pazīdams Nimrodu, kam cieši sekoja Džons.

- Nimroda kungs, viņš ierunājās ar koknejieša ak­centu. Kāds prieks, ser. Kas jūs atvedis šurp? Vī­rietis pavēra muti šaušalīgā smaidā, jo atlikušie zobi bija nodiluši līdz dzeltenīgiem strupuļiem. It kā es nezinātu.

- Sveiks, Ronij, Nimrods teica. Džon, iepazīsties ar Roniju Plenktonu, džinu patvēruma vietas uzraugu. Ronij, šis ir mans māsasdēls Džons Gonts.

- Priecājos ar jums iepazīties, ser, Džons apsveici­nājās.

- Un es ar tevi, dēls, es ar tevi.

- Jūs esat anglis, vai ne? Džons pajautāja.

- Tā tas ir. No Londonas. Pareizāk sakot, no rietumu Hempstedas. Šeit esmu bijis pēdējos trīsdesmit gadus. Kādas mazas neapdomības dēļ man gadījās pēkšņi pa­zust svešzemju klimatā.

- Vai viņš ir te, Ronij? Nimrods jautāja.

- Aizeks Balajaga? Ieradās vakar, ser. Visai bēdīgā izskatā. Viņš teica, ka jūs varētu meklēt viņu. Lika pateikt, ka viņš ir te, ja tā gadītos. Ceturtais stāvs, 28. numurs. Vai jums ir kaut kas pret žurkām, ko? Ne džinu paveida un arī ne laicīgo žurkām, bet tādām ar astēm. Tas nāk augšā no upes, lai mums, lielākajām žurkām, būtu sabiedrība. Ronijs iesmējās. Ceru, ka zināt kārtību, ser. Bet varbūt jūs varētu to paskaidrot savam māsasdēlam.

Nimrods pieliecās, lai novilktu kurpes, un deva zīmi Džonam darīt to pašu. Tad viņš izņēma piezīmju blociņu, uzrakstīja savu fokusa vārdu uz papīra lapiņas, ieHl.unm to vienas kurpes purngalā un abas kurpes pasniedzu Ronijam. Džons, kaut gan negribīgi, darīja to pašu

- Bet vai tas ir droši? viņš tēvocim jautāja.

- Ronijs varbūt ir daudz kas, Nimrods atbildēja.

- Bet viņš nav zaglis.

- Paldies par to, ser, Ronijs sacīja. Mani augsti vērtē džins ar jūsu audzināšanu. Džonam viņš pie­bilda: Esmu bijis patvēruma vietas sargs vairāk nekā trīsdesmit gadu, un neviens nekad savu kurpju pāri nav pazaudējis. Vai savu fokusa vārdu. Tāpēc neraizējies, dēls.

- Fokusa vārds kurpē ir godīguma apliecinājums, Nimrods paskaidroja. Ja tu būtu tik muļķīgs un pār­kāptu patvēruma vietas likumus, Ronijam nāktos tavu kurpi sadedzināt.

- Tā tas ir, Ronijs apliecināja. Tā kā šī ir tava kurpe, turklāt personiskā, un tas ir tavs fokusa vārds, tad tavas pēdas aizdegtos ar mūžīgo liesmu. Un tas nav ieteicams. Nedz tev, nedz man, kaut gan abi esam vei­doti no uguns.

Džons sekoja Nimrodam smirdošajā ieejas vestibilā, kura sienas klāja grafīti, vienīgi katrs no tiem bija ma­ģiska formula vai saistība; daži bija rakstīti vai uzkrāsoti angliski, bet vairākums bija latīņu valodā vai ēģiptiešu hieroglifos un modelēti tā, Nimrods pastāstīja Džonam, lai nepieļautu jebkuru prāta izpausmi pār matēriju šai namā. Svarīgi, lai tu to saprastu, Nimrods turpi­nāja, abiem soļojot augšup pa pakāpieniem. Katru no tiem klāja cita maģiska formula. Lai ko Aizeks mums teiktu, lai cik dusmīgi mēs uz viņu būtu, šeit nedrīkst lietot džina spēku. Turklāt ar visām šīm maģiskajām formulām visapkārt tas, iespējams, saietu grīstē.

- Bet kāpēc gan kāds gribētu uzturēties šādā vietā? Džons jautāja. Skaidrs, ka ar mazu džina spēku tie, kam nepieciešama patvēruma vieta, varētu iztikt daudz labāk uz savu roku.

- Baidos, ka tu īsti nesaproti, Nimrods sacīja. Dži­nu spēks nav aizliegts apmeklētājiem vien. Tas ir aiz­liegts arī tiem, kas šeit uzturas drošībā. Tāpēc tu ne­atradīsi neko no tām ērtībām un ārišķības, ko lielākā daļa no mums lieto, lai iekārtotu savas pudeles vai lam­pas iekšieni.

- Vai tad izvēles iespējas nav? Džons jautāja. Es gribu teikt, vai citi džini tiešām izdarītu ko briesmīgu tiem, kam jādzīvo šeit?

- Pajautā sev. Ko tu izdarītu Aizekam Balajagam, ja es nebūtu šeit, lai palīdzētu tev savaldīties?

- Es viņu pārvērstu par kamieļa mēslu čupu, Džons atbildēja.

- Manuprāt, tu esi atbildējis pats uz savu jautājumu, Nimrods teica un pieklauvēja pie durvīm ar numuru 28.

Tiklīdz Aizeks viņus ieraudzīja pie savām durvīm, zēns satvēra Džona roku, noskūpstīja to un lūdza pie­došanu.

- Ei, izbeidz to, Džons uzsauca, atraudams roku, un abas rokas sabāza bikšu kabatās, ja Aizeks mēģinātu tās atkal noskūpstīt.

Neveikli paklanījies, Aizeks atgriezās noplukušajā dzīvoklī. Nāciet iekšā, viņš aicināja. Nav jau ne­kas liels, bet nezināju, kur citur lai dodos.

Džons sekoja Nimrodam un, cenzdamies neievērot stipru vārītas jēra gaļas smaku, pārlaida acis izdilušajiem aizkariem un mitrumam uz sienām. Stūrī tupēja žurku un tīrīja ūsas. Pēc šīs vietas izskata Džons nosprieda, ka žurka, iespējams, bija vienīgais radījums, kas rūpējas par tīrību Aizeka dzīvoklī.

- Pasaki mums, ko esi izdarījis ar manu māsu, Džons strikti noprasīja. Vai arī uzsūtīšu tev visbriesmīgāko elementālo, kādu vien varu izdomāt.

Nimrods uzmeta Džonam ziņkārīgu skatienu, it kā būtu pārsteigts, ka viņš kaut ko zina par to. Pietiek. Nebūs vairs nekādu runu par elementāliem, kamēr es esmu klāt. Nejaukas būšanas. Un no tām grūti tikt vaļā. Viņš ar riebumu paskatījās uz Aizeku. Izstāsti mums, kas notika. Un kas tevi sakūdīja.

- Meitene ir pie viņas, Aizeks aizelsies sāka runāt.

- Tā bija viņa, kas man lika to darīt. Man nebija nekā­das izvēles. Es to negribēju darīt. Neesmu sliktais džins, tik tiešām ne. Bet ko es varēju darīt?

- Lēnāk, Nimrods viņu pārtrauca. Un sāc no sā­kuma.

- Aješa piespieda mani to darīt. Tas bija viņas plāns, vai saprotat? Es nekad netiku nozadzis Zālamana Burvju grāmatu. Viņa lika, lai es jums to pasaku. Viņa teica, jūs nekad neriskētu, ka burvju grāmata nonāktu ifrītu rokās, un darītu visu, kas vien nepieciešams, lai neļautu viņiem pie tās tikt. Tas, lai es nododu grāmatu dvīņiem, arī bija viņas plāns.

- Saprotu, Nimrods teica. Tas izskaidro daudz ko.

- Bet ko Aješa grib no Filipas? Džons jautāja.

- Vai tad tas nav acīmredzams? Aizeks atjautāja.

- Viņa tavu māsu grib padarīt par nākamo Babilonas Zilo džini.

- Ko? Džons, šausmu pārņemts, iekliedzās.

- Aješa man teica, ka viņa pārliecinājusies par Filipas džina intelekta spējām džinverso turnīra laikā, tāpat redzējusi kādas slepenas zīmes, par kurām es neko ne­zinu.

- Man jau radās nojauta, ka varētu tā būt, Nimrods atzinās.

- Paklausieties, tas ir viss, ko es zinu, Aizeks tur­pināja. Aješai laika palicis maz. Pārāk maz, lai raizē­tos, vai viņas pēctece ir vai nav ar mieru tam piekrist labprātīgi. Un viņa nolēma, ka tā būs tava māsa, Džon. Viņa padarīja mani par savu līdzdalībnieku. Sākumā es atteicos. Un tad viņa man pateica: ja nedarīšu tieši to, ko man liek, es pievienošoties Iblisam izraidījumā uz Veneru. Vai zināt, man ir aizdomas, ka viņa to no­sūtīja uz turieni, lai iebiedētu mani un pierunātu darīt to, ko man liek. Tā nu es piekritu. Vai man bija cita izvēle? Viņa iedeva man džinu saistības formulu, ko es lietoju vilcienā, neīsto grāmatu, visu. Pēc tam kad biju ieslodzījis tevi un tavu māsu, Aješa sagaidīja mani pie vilciena Budapeštā. Tas bija vakar. Tad viņa lika, lai es pazūdot. Es teicu, ka tā nav nekāda atlīdzība par palīdzēšanu, bet viņa man atbildēja: lai kādu atlīdzību es saņemtu, tā būtu nevērtīga, jo ļoti iespējams, ka Fi­lipa, kad kļūtu par jauno Zilo džini, sāktu mani vajāt un pēc tam sodīt. Un vēl jo vairāk ka jūs varētu darīt to pašu. Tā nu es ierados šeit. Šī bija vienīgā vieta, kas man ienāca prātā.

- Es saprotu tavu izvēli, Nimrods teica. Žēl, ka tu par to neiedomājies agrāk.

- Kur viņa ir tagad? Džons dusmīgi noprasīja. Kur viņa ir, tu, žurka?

- Nu jau abas būs Aješas slepenajā pilī Bahilomi, Aizeks atbildēja. Gaisa pilī.

Džons papurināja galvu. Filipa nekad nepiekritīs kļūt par jauno Zilo džini, viņš neatlaidās. Aješai varētu izdoties aizvest viņu uz Babilonu, bet viņa nevar piespiest manu māsu kļūt par to, par ko viņa negrib. Džons paskatījās uz Nimroda drūmo seju un sāka šau­bīties. Vai tad var?

- Baidos, ka spēks te nelīdzēs, Nimrods teica. Ja Filipa paliks Aješas pilī, vienalga, cik ilgu laiku, tad, vai nu tas patīk, vai ne, viņa būs nākamā Zilā džine. Viņas sirds nocietināsies. Saruks viņai piemītošā spēja būt laipnai un sirsnīgai. Viņa iegūs jaunu personību, stāvēs pāri labajam un ļaunajam. Un tā Filipa, kuru mēs pazīstam, būs zudusi uz visiem laikiem.

- Es nesaprotu, Džons sacīja. Kā tas iespējams?

- Neesmu pārliecināts, vai kāds no mums, kas nav iepazīstināts ar iniciācijas noslēpumiem, to var saprast, Nimrods atbildēja. Viss, ko es zinu, ir tas, ka Filipa tur paliks trīsdesmit dienas, vismaz tik ilgi, kamēr turpinās Ištaras svētki. Un tad notiks kas tāds, kas pārvērtīs viņu uz visiem laikiem. Tā tas bija ar Aješu. Tā tas ir bijis vienmēr.

- Tad mums viņu vajag glābt, Džons ierosināja.

- Neiespējami, Aizeks iebilda. Tu nezini, ko runā. Pirmkārt, pils atrašanās vieta tiek turēta noslēpumā. Tik vien, ka tā ir Babilonā, jo neviens nezina, kur tā īsti ir. Otrkārt, tā ir ārkārtīgi labi aizsargāta. Ar paņē­mieniem, kurus zina tikai Aješa.

Džons ar cerībām paskatījās uz Nimrodu. Ir jābūt kādai iespējai, viņš teica. Mēs nevaram viņu tur atstāt, tēvoci Nimrod.

- Nevaru tev izteikt, cik ļoti man žēl notikušā, Aizeks sacīja. Bet tiešām nav nekā tāda, ko tu varētu darīt. Tu runā par cīnīšanos ar varenāko džinu, kāds jebkad bijis. Pasakiet viņam, Nimrod.

- Tā ir taisnība, Džon, Nimrods apliecināja. Zilās džines ir mazliet līdzīgas atombumbām. Katra ir spē­cīgāka par iepriekšējo. Aješa var izskatīties un izklau­sīties kā vecs sikspārnis, bet viņa ir neapstrīdama, tici man. Absolūti visvarena.

- Jābūt kaut kam tādam, ko mēs varam darīt, Džons uzstāja. Varbūt Rakšasasa kungam būs kāda doma. Viņš daudz zina par Zilo džini. Viņš zina daudz vai­rāk par džini, nekā rakstīts viņa grāmatā, varat man ticēt.

- Iespējams, šai sakarā viņš varētu kaut ko zināt, Nimrods piekrītoši pamāja.

- Tad nezaudēsim laiku, Džons aicināja, iedams uz durvīm.

- Kā būs ar mani? Aizeks jautāja.

- Kas būs ar tevi? Džons drūmi paskatījās uz vinu.

- Ja vien tu man nepiedod, man šeit būs jāpaliek visu atlikušo mūžu.

Džons paskatījās uz savu tēvoci, kurš paraustīja ple­cus. Tas ir tavā ziņā, Džon, Nimrods teica. Kā Filipas dvīnis tu neapšaubāmi esi viņas tuvākais radi­nieks. Ja tava vēlēšanās ir atriebties Aizekam šeit, tad visas māridu cilts pienākums būtu turpināt šo atrie­bību tavā vārdā. Tas ir kas tāds, ko mēs džini saucam par vindicta. Varu tev pateikt precīzo vārdu formu, kas jālieto, kad būsim izgājuši no patvēruma vietas, ja tu vēlētos veikt šo darbību. Pret viņu izteikta vindicta liktu nabaga Aizekam palikt Kafura namā, iespējams, uz visiem laikiem. Bet tas jāizlemj tev.

- Ļaujiet man tikt skaidrībā, Džons sacīja. Man nav atļauts lietot džina spēku pret viņu, kamēr esam Kafura namā, pareizi? Nimrods piekrītoši pamāja. Bet es pret viņu varu izteikt vindicta, kad iziesim laukā.

Nimrods atkal piekrītoši pamāja. Aizeks ar cerībām skatījās uz Džonu.

Džons vēl aizvien bija ļoti dusmīgs uz Aizeku. Bet viņš nespēja piedabūt sevi novēlēt otram džinam atriebību mūža garumā. Tajā pašā laikā viņam nelikās, ka Aiz­eks pelnījis tikt cauri sveikā pēc tā, kas bija noticis. Tā bija grūta izšķiršanās, un tāda izlemšana Filipai parasti padevās labāk nekā viņam. Un, kamēr viņa džina puse prātoja tālāk, cilvēka puse jau reaģēja. Džons pamatīgi iegāza ar dūri Aizekam, un tas, kliegdams kā aizkauts, apsēdās uz grīdas, satvēris asiņaino degunu.

- Es tev piedodu, Aizek, Džons paziņoja. Bet lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Citādi apsolu, ka tu da­būsi kaut ko daudz sliktāku nekā sitienu pa degunu.

Aizeks sāka raudāt. Es tā vairs nedarīšu, viņš šņukstēja. Apsolu.

- Aiziet, Džons aicināja Nimrodu. Iesim prom no šejienes, iekams neesmu pārdomājis. Vai neiegāžu viņam vēlreiz.

Pēc atgriešanās Berlīnē Rakšasasa kungs un Grounins grezni iekārtotajā luksusnumurā slavenajā Adlona viesnīcā pacietīgi klausījās, kā Nimrods un Džons stās­tīja viņiem, ka Aješa aizvedusi Filipu uz savu slepeno pili Babilonā.

- Tas pārspēj visu, Grounins teica. Klausieties, tas pārspēj visu. Tā nolaupīt bērnu? Tas ir necilvēcīgi, lūk, kas tas ir. Necilvēcīgi.

- Tā kā ne Aješa, ne Filipa nemaz nav cilvēki, Nimrods paskaidroja savam vienrocim sulainim, tad si­tuācijas cilvēcīgums vai necilvēcīgums nešķiet visai bū­tisks.

- Jūs zināt, ko es ar to domāju, Grounins atbildēja. Ser.

- Es atvainojos, Grounin. Tev, protams, ir pilnīga tais­nība. Necilvēcīgi ir ļoti labs vārds, aprakstot notikušo.

- Nav nekā tāda, ko es nebūtu darījis tā bērna labā, Grounins neatlaidās un, izņēmis lielu kabatlakatu, no­trausa asaru.

Pūlēdamies panākt, lai Džons justos labāk, Alans un Nīls laizīja viņam rokas.

- Starp citu, kur tā Babilona atrodas? zēns jautāja, murcīdams suņiem ausis.

- Irākā, Nimrods atbildēja.

- Ej nu! Grounins iesaucās. Tas pārspēj visu, tā gan.

Džons nopūtās. Irāka laikam bija viena no bīstamā­kajām valstīm pasaulē. Jau doma vien mēģināt izglābt kādu no valsts ar tik daudzām cilvēku radītām bries­mām, nemaz nerunājot par tām, kuras sagādājuši va­reni džini, šķita kas vairāk nekā pārdrošība. Bet, ja uz turieni Filipa bija aizvesta, tad turp viņam vajadzēs doties. Viņš neredzēja citu iespēju. Vismaz Irāka bija karsta tuksnešu zeme, viņš sev teica. Vismaz tur viņš spēs lietot savu džina spēku. Cik bīstama Irāka varētu būt kādam ar viņa īpašajiem spēkiem?

- Es domāju, ka tad mums vajadzētu doties uz I raku, viņš teica.

Rakšasasa kungs papurināja galvu. Reizēm, viņš teica, glaudīdams bārdu, kas vienmēr bija zīme, ka viņš par kaut ko saspringti domā, lai nonāktu tur, kur tu tiešām gribi doties, ir nepieciešams doties pretējā vir­zienā, tā tas ir. Babilona varētu būt dienvidaustrumos no šejienes, bet tikai muļķis dotos tajā virzienā, vis­pirms nepabijis tālu uz rietumiem. Pa ceļam iegriežoties Lielajā Nīnivē.

- Lūdzu, Rakšasasa kungs, Džons viņu pārtrauca,

- ko jūs ar to gribat teikt?

- Tikai to, ka mums nepieciešams atrast kreveļainu aitu, iekams varēsim atrast mūsu pazudušo jēru. Ta­gad Rakšasasa kungs jau glāstīja savu garo, balto bārdu ar abām rokām. Mums nāksies aprunāties ar Makrībiju, viņš teica Nimrodam.

- Vergilijs Makrībijs ir blēdis un šarlatāns, Nimrods iebilda.

- Taisnība gan, Rakšasasa kungs pasmaidot atzina.

- Bet reizēm pat blēdis un šarlatāns var tev parādīt, no kurienes atiet pēdējais autobuss uz mājām. Turklāt nav otra laicīgā starp dzīvajiem, kas zina par noslēpu­mainajām un slepenajām džinu darīšanām vairāk nekā Vergilijs Makrībijs.

- Vergilijs Makrībijs ir tas, kurš šobrīd visvairāk ir tuvs Zālamanam, Nimrods paskaidroja Džonam. Un tas viņu padara ļoti bīstamu. Jebkuram cilvēkam.

- Tas viņu padara arī par tādu, ar kuru vērts aprunā­ties. Virgilijs Makrībijs padarīja džinu pasaules pētīšanu par savu mūža darbu, patiesi. Esmu dzirdējis runājam, ka viņš esot izlasījis visas aizliegtās grāmatas Britu mu­zejā un Vatikāna bibliotēkā.

- Un tāpat dažu labu nozadzis.

- Tāpēc viņa Hermētikas un slepeno grāmatu kolek­cija ir labākā pasaulē, Rakšasasa kungs apgalvoja. Pat labāka nekā manējā.

- Jā, domāju, ka tas atbilst patiesībai. Nimrods aiz­smēķēja lielu cigāru un izpūta dūmu riņķi dolāra zīmes formā. Protams, viņš mums nepalīdzēs par baltu velti. Un saku jums atklāti, ka viņš ir pēdējā persona pasaulē, kurai es jebkad izpildītu trīs vēlēšanās. Viņš ir ļauns, ļoti ļauns cilvēks.

- Mēs varētu uzdāvināt grāmatu viņa slavenajai bib­liotēkai, Rakšasasa kungs ierosināja.

- Manuprāt, es viņam varētu dāvināt Zālamana Querelae. Viņa Lielo vaimanu grāmatu. Tā ir ļoti reta grā­mata.

Rakšasasa kungs papurināja galvu. Reta, jā. Rei­zēm interesanta. Bet nederīga. Vismaz tādam cilvēkam kā Vergilijs Makrībijs. Nē, ir tikai viena grāmata, kuru viņš gribētu iegūt, Nimrod. Manis paša Meta Magus eksemplārs. Tā ir sagadījies, ka tā ir pie manis, manā lampā.

- Bet tā taču ir nenovērtējama, Nimrods iebilda.

- Esmu sagatavojis kopiju, Rakšasasa kungs sacīja, ar pirkstu piesitot sev pa pieri. Te augšā. Un tagad, kad esmu pabeidzis Saīsinātos Bagdādes likumus, tā vairs nav vajadzīga. Turklāt tev nekad pa īstam nepie­der tāda reta grāmata kā Meta Magus. Tu tikai kādu laiku to pieskati. Protams, es nesaku, ka Makrībijs nav blēdību pilns. Pat uzdāvinot viņam tādu grāmatu kā Meta Magus, mums tomēr vajadzēs būt modriem.

Gadījumā, ja viņš mēģinātu saistīt mūs, pakļaujot savai gribai.

- Mūs trīs kopā, Nimrods pameta skatienu uz Džona pusi, viņš neuzdrīkstētos. Labi. Ja esat pilnīgi pārlie­cināts, ka tieši to gribat darīt.

Rakšasasa kungs klusēdams pamāja.

- Tik un tā es ievērošu jūsu teikto par Makrībiju. Mums visiem jābūt modriem. Kā jūties, Džon? Spēka pilns vai apātisks?

Džons pavērās pa Adlona viesnīcas guļamistabas logu Berlīnes aukstajā naktī. Spriežot pēc paziņojuma vies­nīcas vestibilā, temperatūra ārā bija zem nulles. Apā­tisks, viņš atbildēja. Šķiet, ka tuksnesis ir atstājis manus kaulus, kad mēs atgriezāmies Berlīnē.

- Tad es piešķiršu tev diskrimenu, tāpat katram gadījumam, Nimrods teica. Nē, pagaidi, labāk došu tev trīs ārkārtas vēlēšanās, ņemot vērā to, kas notika iepriekš. Bet esi uzmanīgs, Džon. Ar šīm lietām jāapietas ļoti piesardzīgi.

- Jā, ser.

Nimrods domīgi izpūta sava cigāra dūmus. Paska­tīsimies. Man jāizdomā piemērots vārds, ko tu varētu lietot.

- Kā būtu…

- Nē, Džon, vārds jāizdomā tieši man, Nimrods viņu pārtrauca. Tieši tā diskrimens darbojas.

- Tikai nesaceriet to pārāk sarežģītu, Džons lūdza. Vodjanoja kungs iedeva man kādu vācu vārdu, kuru bija gandrīz neiespējami izrunāt.

- Kā būtu Rimskis-Korsakovs?

- Rimskis kāds?

- Rimskis-Korsakovs. Kura slavenākais skaņdarbs, kas sacerēts 1889. gadā, ir simfoniskā svīta Seherezade. Tu atcerēsies, tā bija viņa, kas iesāka stāstu ciklu, no kura veidotas Arābu naktis.

Džons piekrītoši pamāja. Ak Rimskis-Korsakovs? Viņš vēlreiz pamāja. Jā, to es varu atcerēties.

- Tev nevajadzēs atcerēties, Nimrods apsolīja. Ār­kārtas situācijā diskrimens pats atceras tavā vietā.

Vēl viens virpuļviesulis aiznesa viņus rietumu vir­zienā uz Lielās Nīnives ciematu Kentā, grāfistē dien­vidaustrumu Anglijā, uz normandiešu celto pili ezera vidū, ko Vergilijs Makrībijs sauca par mājām.

- Te tā ir, Nimrods paziņoja. Kambernoldas pils.

Pēc Džona domām, Kambernolda izskatījās pēc brī­nišķīgas vietas, kur dzīvot, un, skatoties no augšas, viņš nebūtu pārsteigts, ieraugot sievietes roku ar zobenu rēgojamies no ezera kā leģendā par karali Arturu.

- Rādās, ka mūs gaida, viņš piebilda, pamanījis diezgan tuklu vīrieti skatāmies augšup debesīs no heli­kopteru nolaišanās vietas salas centrā. Tas ir Vergilijs Makrībijs.

Nimrods virzīja virpuļviesuli apkārt pilij, samazinot tā spēku virs ezera, iekams lēni to nosēdināja helikop­teru nolaišanās vietā. Makrībijs tagad māja ar roku, viņš izskatījās pilnīgi mierīgs, it kā trīs džini, kas ierodas ar virpuļviesuli, Kambernoldas pilī būtu ikdienišķs noti­kums.

- Kā viņš varēja zināt, ka mēs te būsim? Džons jautāja.

- Par tādu cilvēku kā Makrībijs, paskaidroja Rakšasasa kungs, kurš bija palicis ārpus lampas ceļojuma laikā, nav iespējams pateikt, ko viņš zina. Protam», mums labāk būt piesardzīgiem.

Veiksmīgi visus piezemējis, Nimrods palaida vaļā vii puļviesuli, un Vergilijs Makrībijs, laipni smaidīdams, nāca uz viņu pusi. Viņam mugurā bija tvīda auduma uzvalks, uz zoda bārdiņa, kas atgādināja kurpju suku, un viņam piemita plūstoša, skanīga balss, kas Džonam atgādināja aktieri Šekspīra lugā.

- Brīnišķīgi, Makrībijs smējās. Vai zināt, man ne­kad neapnīk skatīties, kā jūs ceļojat šādā veidā. "Es ierados kā ūdens, un kā vējš es aizeju", vai tā? Un videi daudz draudzīgāks veids nekā lidmašīna. Jā, es apskaužu jūs par šiem virpuļviesuļiem, Nimrod. Kādu dienu jums jāpaņem mani līdzi. Tā būtu patīkama pārmaiņa pēc mana vecā slotas kāta. Makrībijs paskatījās uz Džonu un pamirkšķināja ar aci. Es tikai jokoju. Man īste­nībā nemaz nav slotas kāta. Kaut gan daži no ciemata iedzīvotājiem domā, ka man tāds ir. Šai Anglijas daļā mīt lētticīgi ļautiņi. Makrībijs sniedza roku. Tev jābūt jaunajam Džonam no Gontu dzimtas. Es daudz par tevi esmu dzirdējis, jaunekli.

- Sveicināti, ser, Džons sacīja, paspiezdams Makrībija roku, piesardzīgi noliecis vidējo pirkstu pāri savai dzīves līnijai.

- Tu esi viņu labi apmācījis, Nimrod, Makrībijs uz­slavēja. Viņš prot paspiest roku kā džins.

- To viņam iemācīja māte.

- Ak jā, apburošā Leila. Kā viņai klājas? Un jūs, Rakšasasa kungs? Ar lielu nepacietību gaidu, kad varēšu izlasīt jūsu grāmatu. No tiesas ceru, ka esat paņēmis līdzi vienu eksemplāru manai bibliotēkai. Esmu dzir­dējis, ka tā esot viegli saprotama. Nu, gandrīz. Cik žēl,

ka nekonsultējāties ar mani, iekams sākāt to rakstīt.

- Viņš ar rokas mājienu aicināja viesus uz pils pusi.

- Bet, lūdzu, nāciet iekšā.

Pils iekšpusē Makrībijs vilcinājās triju smagu durvju priekšā. Jā, es domāju, iesim bibliotēkā. Tur kuras kamīns, ko jūs visi, nešaubos, novērtēsiet. Nemaz ne­runājot par Makrībija kunga slaveno citronkūku. Un tur mūs netraucēs.

- Pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi esmu redzējis Makrībija kolekciju, Rakšasasa kungs teica.

Viss bibliotēkā bija milzīgs: kamīns, grāmatu skaits, galda perimetrs, krēslu augstums ap to, pat citronkūkas šķēle, ko Makrībijs pasniedza Džonam, tiklīdz viņi visi bija apsēdušies. Makrībija izturēšanās bija tik laipna, ka Džons jau sliecās domāt, ka Nimrods bija pārspīlē­jis draudošās briesmas. Bet tad viņš ievēroja Makrībija pirkstu nagus. Tie bija gari un noasināti smaili kā mazi zobeni. Un Makrībija žaketes krūšu kabatā atradās ne­vis zīda mutautiņš, bet gan liels, melns zirneklis. Tas viss Džonam lika izturēties pret kūku ar aizdomām.

- Viss kārtībā, manu zēn, Makrībijs iesmējās, kū­ka nav indīga. Kaut gan to pašu nevaru teikt par šo mazuli. Makrībijs izņēma zirnekli no kabatas un ļāva tam iecirst žokļus sev rokā. Tas ir Atrax formidabilis. Kokos mītošs piltuvveida tīmekļa zirneklis. Iespējams, visindīgākais zirneklis pasaulē. Es trenēju sevi, lai kļūtu izturīgs pret tā indi, ļaujot, lai man pāris reižu dienā iekož ļoti jauns zirneklis.

Džons gandrīz aizrijās ar kūkas kumosu. Kāpēc jūs gribat kļūt izturīgs pret indi? viņš jautāja, kamēr zirneklis vēlreiz iekoda Makrībijam.

- Manuprāt, jūsu valstī daudzi cilvēki nēsa šaujam ieročus, Makrībijs paskaidroja. Lai pasargātu sevi no uzbrukuma, vai ne? Viņš paraustīja plecus. Ks nēsāju zirnekli tā paša iemesla dēļ. Lai pasargātu sevi no saviem daudzajiem ienaidniekiem. Protams, apieša­nās ar tādu zirnekli kā Atrax formidabilis prasa vairāk iemaņu nekā rīkošanās ar vienkāršu šaujamieroci. Pie­auguša tēviņa inde var nogalināt cilvēku dažās stundās. Šie jaunie eksemplāri ir pietiekami indīgi. Pat nāvējoši. Tomēr mana izturība pret šo indi tagad ir tāda, ka varu pārciest pieauguša zirnekļa kodienu bez jebkurām slik­tām sekām. Makrībijs saviebās, kad zirnekļa bērns iekoda viņam trešo reizi. Protams, sāpes ir mokošas. Bet man jāuztur sava pretestība. Makrībijs uzsmaidīja Džonam. Vai negribi paņemt to rokā?

Džons papurināja galvu.

- Būdams tāds mazulis, viņš ir visai agresīvs, vai ne? Es nevaru vainot tevi piesardzībā. Katrā ziņā ne pēc tā, kas notika ar tavu nabaga māsu. Šķiet, pagaidām viņu atlikšu atpakaļ kabatā.

- Ko jūs par to zināt? Džons jautāja Makrībijam. Par manu māsu?

Makrībijs iemeta zirnekli savā krūšu kabatā. Tikai to, ko esmu dzirdējis no tenkām. Bet, ja jūs tiešām gri­bat zināt, tad ļaujiet man padomāt. Jā, es to dzirdēju no Mimi de Gullas, kura to bija uzzinājusi no Aizeka Balajagas.

- Nezināju, ka tu pazīsti Mimi de Gullu, Nimrods brīnījās.

- Mēs esam veci draugi, Mimi un es. Makrībijs ar rokām norādīja uz istabu, kurā viņi atradās. Pateico­ties Mimi devībai, es varu atļauties dzīvot šeit. Viņš papurināja galvu. Atklāti sakot, Džon, esmu pārsteigts, ka tu palaidi Aizeku sveikā. Tavā vietā es viņam būtu uzlaidis dēmonu. Acīmredzot tāpēc jūs esat šeit. Jums vajadzīga mana palīdzība, lai sāktu glābšanas misiju.

- Pareizi, Nimrods piekrita, diezgan jūtami apmul­sis, ka Makrībijs bija uzminējis viņu apmeklējuma mērķi. Tu un tava slavenā bibliotēka. Ļoti cerējām to izmantot, lai atrastu kādus pavedienus, kā mēs viņu varētu atvest atpakaļ no Babilonas.

- Tas gan nebūs viegli, to varu pateikt uzreiz, Makrībijs sacīja. Viņš pasmaidīja, it kā kāda doma, šķiet, pirmoreiz būtu ienākusi viņam prātā. Bet man jāat­zīst, ka tas ir diezgan ironiski, vai ne? Ka tu, Nimrod, meklē pavedienus, kā tu izteicies, no cilvēkiem, turklāt no manis. Viņš atkal iesmējās. Jā, ņemot vērā visus apstākļus, tev tam vajadzētu būt visai neomulīgi.

Džons grasījās pajautāt tēvocim, ko tieši Makrībijs gribēja teikt, kad pie durvīm atskanēja klaudzināšana un bibliotēkā ienāca zēns aptuveni Džona vecumā. Viņš bija centīga izskata, bet diezgan īgns, ar koši zaļām acīm un draiskulīgu seju. Makrībijs vēsi paskatījās uz viņu.

- Tas ir mans dēls Finlejs, kas nemaz neinteresējas par tumšo mākslu apgūšanu, lai pats kļūtu par burvi. Datori. Vienīgi par tiem viņš interesējas, vai tā nav, Finlej?

- Jā, tēvs.

- Vai ir kāds iemesls, kāpēc tu esi pagodinājis mūs ar savu klātbūtni, Finlej?

- Vecmāmiņa vēlas zināt, vai mūsu viesi paliks uz vakariņām.

- Nē, diez vai, Makrībijs atbildēja. Es paredzu, ka viņi gribēs doties ceļā, tiklīdz būs iztukšojuši manas smadzenes. Viņus gaida garš un nogurdinošs ceļojums Cik jūdžu ir līdz Babilonai? Mazliet vairāk par soptiņ simt, vai ne, Nimrod?

- Tik tiešām, Nimrods atsaucās.

Makrībijs ar rokas mājienu izraidīja zēnu no bibliotē­kas kā kalpotāju. Ģimenes, Nimrod, viņš ierunājās.

- Kā tās pārbauda mūs abus. Viņš man sagādājis lielu vilšanos.

- Viņš izskatījās pēc jauka jauna cilvēka, Rakšasasa kungs ieminējās.

- Jūs it visos saskatāt labo, Rakšasasa kungs, Mak­rībijs sacīja. Nešaubos, pat manī.

- Man būtu vajadzīgas labas brilles, Rakšasasa kungs teica.

Makrībijs pasmaidīja. Tiešām. Tik un tā jums ne­būs apetīte kaut kam tik laicīgam kā vakariņas, kad tik daudz saliek uz šķīvja. Jūs negribēsiet tērēt laiku ēdot, kad, piemēram, labprātāk pavadītu to, lasot Bellili tīstokļus.

- Tu nerunā nopietni, Nimrods iebilda.

- Es atvainojos, Nimrod. Ja jūs patiešām gribat palikt uz vakariņām, tā nav nekāda problēma.

- Es gribēju teikt, tu nerunā nopietni par Bellili tīs­tokļiem.

- Tā vis nesaki. Un, protams, tieši šo grāmatu jūs meklējat.

- Bellili tīstokļi tika iznīcināti, Rakšasasa kungs uzstāja, kad Jūlijs Cēzars nodedzināja Aleksandrijas lielo bibliotēku.

- Arī es visu laiku tā domāju, Makrībijs atzinās.

- Bet tā nebija taisnība. Man likās, ka tā jau ir vēsture. Bet daudz no tās izrādās tukšas tenkas. Īstenībā viens grozs ar retiem tīstokļiem tika izglābts Bellili tīstokļi. Es tos atradu kādā aizmirstā plauktā vecajā Vatikāna bibliotēkā. Man nācās velnišķīgi papūlēties, lai tos no­zagtu. Makrībijs ielūkojās Nimroda un Rakšasasa kunga neticīgajās sejās un pasmaidīja. Varu jums to apliecināt, džentlmeņi, es runāju pilnīgi nopietni. Esmu arī pārtulkojis tīstokļus angļu valodā. Ļoti labprāt pār­došu jums vienu eksemplāru.

- Tu nerunā nopietni, Nimrods atkārtoja.

- Protams, runāju nopietni, Makrībijs iebilda. Vie­nu eksemplāru es pārdevu Mimi de Gullai un nesaprotu, kāpēc nevarētu to pārdot jums.

- Ak tu pārdevi? Nimrods pārjautāja. Nez, kādam nolūkam viņai to vajadzēja?

- Vai kāds man, lūdzu, nepastāstītu, kas ir šie Bellili tīstokļi? Džons apjautājās.

- Bellili, Baltā dieviete, Rakšasasa kungs paskaid­roja, bija Ištaras priekštece. Tā, kura tika pielūgta pirms pašas Ištaras. Tīstokļi veido grāmatu, ko sarakstī­jis Bellili Augstais priesteris Eno, un, domājams, ietver sīku aprakstu par Babilonas slepeno pazemi, kuru Ištara mantoja no Bellili, par Iravotumu.

- Ne vienkārši aprakstu, Makrībijs uzstāja. Vie­nīgo aprakstu.

- Par Iravotumu? Džons jautāja.

- Par Iravotumu, Makrībijs apstiprināja. Tā ir vieta, uz kurieni Aješa ir aizvedusi tavu māsu, Džon.

Nimrods un Rakšasasa kungs vēl joprojām izskatī­jās pārsteigti, un tas Makrībiju reizē iepriecināja un kaitināja.

- Klausieties, viņš teica. Džiniem ar jūsu zinā­šanām un izglītību desmit minūšu ilga izpēte atklās, ka tīstokļi nav viltoti. Makrībijs uz brīdi apklusu. Iii i panāktu dramatiskāku iespaidu. Tur ir arī karte.

- Karte? Nimrods pārjautāja. Iravotumas karte? Neticami.

- Brīnišķīgi. Makrībijs satraukti berzēja rokas.

- Brīnišķīgi. Man patīk veikt darījumus ar cilvēkiem, kas prot novērtēt kāda objekta īsto retumu. Un reizē tā ļoti lielo vērtību. Jā, ir arī karte. Nekad nedodies uz ār­zemēm bez kartes, Džon, to es vienmēr mēdzu sacīt. Ja nu vienīgi tu gribi apmaldīties. Un to es, protams, jums visiem novēlēšu, ja mana cena netiks pieņemta. Jo es gluži atklāti jums pasaku, džentlmeņi, esmu nodomājis gūt pamatīgu peļņu no jūsu zināšanu trūkuma.

- Tad ļauj man likt kārtis galdā, Nimrods sacīja.

- Rakšasasa kungs vēlas iemainīt savu Meta Magus ek­semplāru pret tavu oriģināla eksemplāru un tulkojumu. Pakļaujot to pamatīgai apskatei.

- Tas ir ļoti devīgi no jūsu puses, Rakšasasa kungs, Makrībijs teica. Bet es ceru, ka tev, Nimrod, rezervē ir vēl pāris trumpju, jo baidos, ka tas gluži neatbilst manai cenai. Saprotiet, man ir Meta Magus fotokopi­jas faksimils. Viss tajā grāmatā man tagad ir zināms. Un varu jums teikt, ka, manuprāt, tā ir novērtēta par augstu. Ja nu jūs man piedāvātu Zālamana Burvju grā­matas eksemplāru, tad tas būtu cits stāsts. Bet šķiet, ka jūs to nedarīsiet, vai ne? Viņš plēsonīgi pasmaidīja.

- Mēs visi zinām, kam ir tās īpašās grāmatas vienīgais eksemplārs.

- Nosauc savu cenu, Makrībij, Nimrods nopūtās.

- Neesi tik bikls, Nimrod. Turēsimies pie tradīcijas, labi? Trīs vēlēšanās. Par tām jūs dabūjat oriģinālos tīstokļus, manu tulkojumu angļu valodā un, protams, Augstā priestera Eno nenovērtējamo karti.

- Piešķirt tev trīs vēlēšanās, Makrībij, būtu tāpat kā iedot bērnam triecienšauteni. Pilnīgi izslēgts.

- Paklausies. Kas ir trīs vēlēšanās tādam džinam kā tu?

- Kāpēc tu nelūdzi Mimi de Gullai? Nimrods jau­tāja. Tu teici, ka viņa esot dabūjusi Bellili tīstokļu eksemplāru no tevis. Nevaru iedomāties, ka viņa būtu tik sīkumaina, lai neizpildītu tavas trīs vēlēšanās.

- Redziet, iekams viņa uzzināja, ka man ir Bellili tīstokļi, es lielā mērā biju viņas parādnieks, Makrībijs paskaidroja. Mulsinoši liels parādnieks. Tā gadījās, ka de Gullu ģimene visai nežēlīgi spieda mani pildīt dažus ļoti pārsteidzīgus solījumus, kurus viņiem biju izteicis pirms pāris gadiem. Un par kuriem jau biju saņēmis trīs vēlēšanās. Tāpēc tā bija ļoti liela veiksme, ka es atradu Bellili tīstokļus. Citādi es nezinu, ko viņa ar mani būtu izdarījusi, Nimrod, tiešām nezinu. Jūs zināt, cik atriebīgi spēj būt de Gulli. Bet, kad viņa uzzināja, ka esmu atradis tīstokļus, Mimi attieksme pret mani pilnīgi mainījās. Un es priecājos paziņot, ka reizē ar iespēju sagādāt viņai tīstokļu eksemplāru mans parāds Mimi tagad ir dzēsts.

- Interesanti, kāpēc viņai tos vajadzēja, Nimrods minēja. Vai tev ir kāda nojausma?

- Es tiešām nevaru pateikt, Makrībijs atbildēja. La­bāk pajautā viņai pašai. Bet paklausies, Nimrod, tāda ir mana cena. Trīs vēlēšanās. Kā nu tev labpatīk.

Nimrods joprojām skeptiski vēroja angļu burvi. Tu esi ļauns, ļoti ļauns cilvēks, Vergilij Makrībij. Nav iespējams pateikt, kādus postījumus tu varēlu paveikt, ja tik varens džins kā es piešķirtu tev trīs vēlēšu mmm

- Ļauns? Kas tur ļauns gribēt jaunu jumtu šai pilij7 So mājokli uzturēt izmaksā dārgi, Nimrod. Skaidrs, Li jauns jumts nebūtu pārāk daudz prasīts; es vienkārši nevaru ciest, ka mēnešiem ilgi te ņemtos amatnieki. Un tad mazliet naudas. Kas gan ir nauda tādam kā tu? Un varbūt to jauno rolsroisa modeli, par kuru esmu lasījis. Liekas, ka tas ir viss saraksts. Ļauns? Es vis tā nedomāju.

- Es nevarētu uzticēties, ka tu aprobežosies ar šīm trim vēlēšanām pat tad, ja liktu tev tās uzrakstīt ar paša asinīm, Makrībij, Nimrods sacīja. Mēs abi zinām, ka tu esi liels meistars sacīt vienu un domāt citu. Pat ja mums nāktos ar vienošanos apliecināt šīs vēlēšanās, pašā pēdējā brīdī tu varētu vēlēties ko citu.

- Bagdādes likumos šī situācija noteikti ir aplūkota, Makrībij s teica.

- Tajos ir nosacījums džinam un cilvēkam, iepriekš vienojoties par trim vēlēšanām. Es zinu, ka ir.

- Tad tu arī zini, ka šī vienošanās ir balstīta uz zvē­restu, Rakšasasa kungs sacīja. Pie visa, kam tu tici un uzskati par svētu. Tavā gadījumā tās būtu blēņas, jo visi zina, ka tu netici nekam un vismazāk esi svētu uzskatu cilvēks, kāds vien elpojis.

- Taisnība, taisnība. Es lepojos paziņot, ka tas tiešām tā ir. Makrībijs vēsi pasmaidīja. Tad šķiet, ka mums ir dilemma, džentlmeņi, viņš teica. Jūs gribat tos tīstokļus. Es gribu godīgu cenu.

- Es tev nepiešķiršu trīs vēlēšanās, Makrībij, Nim­rods nepiekāpās. Jebkas varētu notikt. Un mēs abi zinām, ka Rakšasasa kungs vairs nav gatavs piešķirt vēlēšanās.

Makrībijs piekrītoši palocīja galvu, nojauzdams, ka Nimrods gatavojas izteikt citu piedāvājumu. Turpini. Es klausos.

- Es domāju, ka man varētu būt risinājums, Nim­rods ieminējās. Mans māsasdēls Džons izpildīs trīs tavas vēlēšanās. Kā tu, bez šaubām, apzinies, viņa džina spēks vēl nav pilnībā nobriedis un tāpēc var gadīties, ka dažu vēlēšanos izpildīšana nebūs viņa spēkos. Citiem vārdiem sakot, tāpēc tas būtu tavās interesēs savas vē­lēšanās aprobežot ar iepriekš minētajām.

Makrībijs brīdi padomāja. Vai zēns to var izdarīt? Viņš var izpildīt man trīs vēlēšanās? Tu dod savu vārdu, Nimrod?

- Jā, ja vien tu neesi pārāk alkatīgs.

- Ko tu saki, manu zēn? Makrībijs pajautāja Džo­nam.

- To pašu, ko mans tēvocis, Džons atbildēja. Ja vien neesat pārāk alkatīgs.

- Labi. Mēs esam vienojušies.

- Vispirms apskatīsim tīstokļus, Nimrods ierosināja. Un tavu tulkojumu. Pēc tam trīs vēlēšanās.

Makrībijs sasita savas tuklās rokas kā satraukts bērns. Viņa aukstās acis mirdzēja. Bet viņa balss palika paš­apmierināta kā kaķa murrāšana. Ļoti labi. Es jums tos atnesīšu. Un eksemplāru, ko jūs varat paņemt līdzi. Tas viss ir gluži zinātniski, varu jums galvot. Jūs labi zināt manu reputāciju.

Viņš uzrāpās pa garām bibliotēkas kāpnēm veikli kā pērtiķis un nonesa lejā gaiši zilos ādas vākos iesietu grāmatu un kasti ar tīstokļiem, ko nolika uz galda.

- Tīstokli ir mazliet līdzīgi labiem cigāriem, viņš teica. Tie jāuzglabā mitrināti. Gandrīz godbijīgi viņš atvēra kasti un tad atkāpās, lai Nimrodam un Rakšasasa kungam ļautu izpētīt oriģinālos tīstokļus, un vai­rākas minūtes abi džini klusēdami bija iegrimuši šajā darbā.

Makrībijs uzsmaidīja Džonam. Vai vēl kūku? viņš jautāja.

Džons papurināja galvu un piesēdās tuvāk ugunij, mēģinādams atcerēties fokusa vārdu trim diskrimena vēlmēm, ar kurām viņš iepriekš bija apbruņots. Pieru­nājot Makrībiju saņemt trīs vēlēšanās no Džona, Nimrods bija izrādījis gudrību, to zēns tagad saprata. Nebija iespējams, ka angļu burvis spētu uzminēt, ka Džonam pašam nebija gluži nekāda spēka, kamēr viņš atradās vēsā klimatā, un vēlēšanās, ko Džons gatavojās piešķirt Makrībijam, tiks smeltas no paša Nimroda spēka. Viņš aptvēra, ka tas ir ļoti labs paņēmiens, kā aizkavēt Mak­rībiju vēlēties kaut ko tiešām pārmērīgu. Bet, tā kā šī nebija ārkārtas situācija, tad diskrimens nebija sevi at­cerējies, un tas nozīmēja, ka tas jādara Džonam. Ja vien viņš varētu atcerēties tā krievu puiša vārdu. Kāds tas bija ? Kaut kas dīvains. Kā Rumpelstikis brāļu Grimmu pasakā. Vienīgi tas nebija īstais.

Pagāja vēl piecpadsmit minūtes, un viņš pamanīja, ka abi vecākie džini atzinīgi māj ar galvu.

- Nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams, Rakšasasa kungs brīnījās. Ja man tas būtu bijis zināms, kad rakstīju savu grāmatu!

- Vai tad tā nav vienmēr? -Makrībijs iejautājās. Vēs­turnieka liktenis. Biogrāfa tiesa.

- Lai aizdegas mana lampa! Nimrods iesaucās. Te ir arī karte.

- Tīstokļi tiešām ir īsti, Rakšasasa kungs atzina. Papīra īpatnība. Tinte. Valoda. Neticami.

Nimrods pārlapoja sējumu ādas vākos, kas bija Makrībija tulkojums. Smalks darbs, Makrībij, viņš teica.

- Ļoti zinātniski.

- Tā ir liela uzslava no kāda ar tavu džina intelektu, Nimrod. Bet Makrībijs sāka kļūt nepacietīgs. Un tagad, ja jums nav iebildumu, esmu izpildījis savu da­rījuma pusi. Domāju, ka jums laiks ķerties pie savas.

- Vai tu esi gatavs, Džon? Nimrods jautāja.

Raujiet nost korsetes? Noteikti nē.

- Jā, šķiet, ka esmu, Džons piecēlās kājās, cerē­dams, ka viņš vēl varētu atrast kādu pavedienu fokusa vārdam. Rums un heress atsvaidzina?

- Ja jums nekas nav pretī, Makrībijs ierunājās,

- es labprāt gribētu, lai Finlejs tam ir liecinieks. Varbūt tas, ka džins tiešām piešķir man trīs vēlēšanās, palīdzēs zēnu pārliecināt, ka viņa tēvs nav galīgs šarlatāns, kā viņš domā. Kas zina? Tas varētu likt zēnam sekot ma­nās pēdās.

Nimrods jautājoši paskatījās uz Džonu.

- Man viss kārtībā, Džons atsaucās. Pa šo laiku viņš bija atcerējies, ka tas bija kāda krievu komponista vārds, ko viņam vajadzētu atminēties. Ne Čaikovskis. Bet kāds Ovskis noteikti. Vai Kovičs. Kā Sostakovičs. Cits krievu komponists. Bet arī ne tas. Ovskikovičs?

Viņi izgāja ārā, lai atrastu Finleju, un tā Nimrodam bija iespēja iečukstēt Džonam ausī, jo, tā kā šis nebija ārkārtas gadījums, Džons bija aizmirsis diskrimena fokusa vārdu. Rimskis-Korsakovs, viņš atgādināja. Rimskis-Korsakovs.

Viņi atrada Makrībiju kopā ar Finleju gaidām viņus pils pagalmā. Noskaties to, viņš mudināja savu dēlu, satraukti berzēdams rokas. Skaties un redzi ko tādu, ko dators nespēj.

- Atceries, Makrībij, Nimrods atgādināja. Paturi savas vēlmes saprāta robežās.

- Es pieminēju jaunu jumtu, vai ne? Kas būtu vēl pieticīgāks un saprātīgāks par to? Vai jums ir kāda no­jausma, cik daudz šādai celtnei izmaksā jauns jumts? Jā, es vēlos, kaut šai pilij būtu jauns jumts.

Džons paskatījās augšup uz jumtu. Viņš izmantoja Nimroda spēku, bet tik un tā viņam bija cieši jāpiedomā, lai īstenotu Makrībija pirmo vēlēšanos. Viņš daudz neko nezināja par arhitektūru, tāpat to, kas attiecas uz angļu pilīm, bet bija skaidrs, ka Makrībijs tikai vēlējās tāda paša veida jumtu, kāds viņam jau bija; un tas šķita visai viegli. Rimskis-Korsakovs, viņš nomurmināja. Un tad: Darīts.

Finlejs Makrībijs papurināja galvu un skaļi iesmējās.

- Par ko tu smejies? viņa tēvs noprasīja.

- Es nekādu atšķirību tur neredzu, Finlejs teica.

- Man neliekas, ka jūs gribējāt, lai tas izskatītos ļoti atšķirīgs no tā, kas jums ir tagad, Džons atcirta, bū­dams aizkaitināts Finleja dēļ. Tā tas neder. Tev būs jāuzkāpj tur augšā un tuvāk jāapskata jumts, lai re­dzētu, ka tas ir jauns.

- Jā, Finlejs pavīpsnāja. Protams.

- Paklau, Makrībijs viņam uzsauca, kas ar tevi notiek, puika? Ja Džons saka, tas ir jauns jumts, tad tas arī ir jauns.

Nimrods ieskatījās savā pulkstenī. Viņš dega nepa­cietībā sākt pētīt Bellili tīstokļu Makrībija tulkojumu.

- Otra vēlēšanās, viņš teica, cenzdamies paātrināt notikumu gaitu.

- Nauda, Makrībijs sacīja un papurināja galvu.

- Acīmredzot.

- Acīmredzot, Finlejs iesmējās.

- Paskatīsimies. Cik daudz? Uztvēris Nimroda ska­tienu, viņš sapīcis pamāja ar galvu. Jā, jā, es zinu. Ne pārāk alkatīgs. Miljons mārciņu? Kā tas izklausās?

- Nimrods piekrītoši pamāja. Es vēlos, kaut man būtu viens miljons mārciņu skaidrā naudā.

- Rimskis-Korsakovs, Džons pateica un pievērsa Makrībija uzmanību diviem tērauda čemodāniem, kas bija parādījušies pils durvīs.

Ar prieka rēcienu Makrībijs nometās ceļos un, atvēris vienu no čemodāniem, pārlaida savas alkatīgās rokas pār banknošu sainīšiem. Tu redzi? viņš jautāja, pa­mezdams acis uz Finleja pusi.

Finlejs noelsās. Pagaidi, viņš teica, pagrābdams celofānā ietītu piecdesmit mārciņu banknošu sainīti.

- Šī nauda ir īsta?

- Protams, ka īsta, Makrībijs apstiprināja. Tieši to es tev visu laiku esmu teicis.

- Šie cilvēki tiešām ir ģēniji?

Nimrods manāmi saviebās. Mēs dodam priekšroku vārdam džini, ja tu neiebilsti.

- Tātad šī trīs vēlēšanos padarīšana ir īstenība? Makrībijs iesmējās. Vai tu neesi dzirdējis? Tieši to

džini dara. Idiots. Kā tev šķiet, ko es te daru? Noņēmos ar kādu viesību spēli?

Finlejs neticīgi pasmaidīja, skatīdamies uz naudu. Un tu izšķiedi divas vēlēšanās par jaunu jumtu un draņķa miljonu? Viņš nogrozīja galvu. Kas tev lēcies, tēt? Tu būtu varējis vēlēties kārtīgu māju šīs nolaistās pils vietā.

- Pietiek, paldies, Finlej, tēvs viņu pārtrauca.

- Nē, Finlejs smējās, ar to nu nekādi nepietiek. Par to jau ir runa. Miljons mūsu laikos ir stulba sīknauda. Par miljonu neko nevar nopirkt. Klausies, tu, lielais muļķa putns, tev ir atlikusi viena vēlēšanās, tāpēc šo­reiz mēģini to veltīgi neizšķiest. Parādi mazliet iztēles, tu, lielais muļķa putns.

- Aizveries, Makrībijs viņu apsauca. Aizveries un ļauj man domāt. Es gribēju jaunu rolsroisu. Jauno modeli. Phantom.

- Nevēlies rolsroisu, Finlejs pamācīja. Vēlies visus rolsroisus, kas atrodas veikala zālē. Labāk vēlies visu firmu.

- Tu nesaproti, Makrībijs iebilda.

- Tieši tu nesaproti, tu, lielais muļķa putns.

- Es vēlos, kaut tu būtu putns, Finlej, Makrībijs dusmās pateica, un, iekams Džons spēja aizkavēt sevi, īstenībā viņš nemaz nevarēja sevi aizkavēt, vēlēšanās bija izteikta, un viņš vienīgi varēja fokusēt prātu uz labāko putnu, ko viņš varēja iedomāties, viņš bija izrunājis "Rimskis-Korsakovs" trešo reizi, lai izpildītu Makrībija vēlēšanos. Tiklīdz krievu komponista vārds bija izskanējis no Džona lūpām, nabaga Finlejs bija pār­vērties par medību piekūnu.

- Ak kungs, Nimrods iesaucās, paskat, kas nu ir noticis.

- Vēlme ir mūris, bet tava galva tās būris, Rakšasasa kungs sacīja. No tās grūti tikt vaļā.

Piekūns uzlidoja gaisā virs pils pagalma un nikni riņ­ķoja virs viņu galvām.

- Vēl nav par vēlu, Nimrods mierināja. Ātri, Makrībij, izsaki ceturto vēlēšanos.

- Ko? Makrībijs bija neizpratnē.

- Bagdādes likums numur 18, Nimrods uzstāja. Ceturtā vēlēšanās, kas nekavējoties izteikta, padara nebijušas iepriekšējās trīs.

- Pazaudēt manu jauno jumtu un miljonu mārciņu skaidrā naudā? Diez vai.

- Bet kā būs ar Finleju? Džons jautāja.

Makrībijs paskatījās augšup uz piekūnu, kas lidinājās augstu virs galvas. Varbūt tas viņam iemācīs cienīt savu tēvu, viņš bargi sacīja.

- Makrībij, neesi stulbs, Nimrods nerimās. Viņš ir tavs zēns.

- Nē, viņš nav gan. Makrībijs ļauni iesmējās. Vairs ne. Viņš ir putns. Un lai viņam veicas.

Viņš pacēla abus ar naudu pilnos čemodānus un de­vās uz pili. Labu veiksmi arī jums, viņš uzsauca pār plecu. Spriežot pēc tā, ko es lasīju tajos Bellili tīstokļos, jums būs vajadzīga visa veiksme, kādu vien iespējams gūt. Tad viņš nolika čemodānus uz savas pils vestibila grīdas un ar kāju aizcirta durvis.

Mocīdamies ar sliktu dūšu pēc šausmīgā notikuma, ko viņš bija pastrādājis, Džons vēroja medību piekūnu, kas cēlās augstāk virs jaunā jumta, šķiet, augstāk par padebešiem, tad pagriezās uz dienvidiem pretī apvār­snim un beidzot pazuda.

- Es baidījos, ka kaut kas tāds varētu notikt, Nim­rods atzinās.

- Ko es esmu izdarījis? Džons novaidējās. Ko es esmu izdarījis?

- Tu tur nekā nevarēji līdzēt, Nimrods paskaid­roja. Ne pēc tam, kad vēlēšanās bija izteikta. Tu biji bezspēcīgs.

- Viņam taisnība, Džon, Rakšasasa kungs laipni uzlika roku Džonam uz pleca. Tagad tu zini. Tas ir risks, ar kuru mēs vienmēr sastopamies, kad izpildām laicīgiem trīs vēlēšanās. Ka viņi runās vispirms un do­mās vēlāk. Protams, es labi atminos pirmo reizi, kad man, kā norunāts, nācās izpildīt vēlēšanos. Es biju visai satriekts, tik tiešām. Viņš izdvesa nopūtu. Bet tā nu tas ir. Pieredze. Peldēt nemācās uz virtuves grīdas.

Nimrods pasita Makrībija grāmatu padusē un uzlika roku Džonam uz otra pleca. Aiziet, viņš aicināja. Iesim prom no šejienes, iekams neesmu pārvērtis to cilvēku par zvirbuli. Tad mēs redzētu, cik ļoti viņam patiktu tas, ka viņa dēls ir piekūns.