Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

8. nodaļa transelementĀcija TRANSILVĀNIJĀ

Karaliskais Ungārijas ekspresis dārdot brauca cauri naktij. Filipa aizmiga visai drīz pēc vakariņām, bet Džons koncentrējās, lai paliktu nomodā. Gadījumā, ja uzrastos Aizeks. Tomēr tas nebija viegli, jo vagons aijāja kā šūpu­lis un riteņi vienmuļi klaudzēja pret sliedēm ar hipno­tisku spēku. Viņš vairākas reizes nožāvājās, izstaipījās kā kaķis un piespieda seju pie vēsās loga rūts, cerēdams, ka varēs kaut ko ieraudzīt mēnesgaismas apspīdētajā ai­navā. Bet bija grūti vispār kaut ko izšķirt, izņemot paša bālo seju ar aizmiglotām acīm, kas atspīdēja stiklā.

Džons uz brīdi ļāva acīm aizvērties. Šis brīdis pārtapa par vairākiem garākiem brīžiem, un vilciena kustēšanās maigi aiznesa viņa domas uz klusāku, tumšāku vietu. Kad Aizeks iekāps vilcienā? Kāpēc vilcienos nevarēja būt televizori kā lidmašīnās? Kāpēc dzelzceļa stacija Berlīnē atrodas zooloģiskajā dārzā? Kāpēc viņa māte un tēvs brauc šajā vilcienā? Un kāpēc viņi smaida, ska­toties augšup uz bagāžas plauktu, no kura pretī raugās liela čūska ar Iblisa galvu? Un kāpēc Ibliss ir apturējis vilcienu?

Džons pietrūkās sēdus, saprazdams, ka ekspresis ir apstājies, un satraukts paskatījās augšup uz bagāžas plauktu, lai gan apzinājās, ka bija sapņojis. Filipa, kas tagad gulēja šķērsām pāri trim vietām, vēl joprojām bija cieši aizmigusi un klusi krāca, tad pēkšņi ne tik klusi. Spožs zibens uzplaiksnījums, ko pavadīja pērkona dārdi, apgaismoja tukšu stacijas peronu un uzrakstu SEGEŠVĀRA. Viņi bija Transilvānijā. Un ne tikai Transilvānijā, bet tieši tajā vietā, kas, pēc Grounina kunga teiktā, bija Drakulas mītnes vieta.

Džons nervozi ieskatījās pulkstenī un redzēja, ka rāda mazliet pāri pusnaktij, un vēlējās, kaut būtu ņēmis vērā Grounina padomu par vakariņām. Ungāru gulašs bija garšojis mazliet savādi tas bija tieši tāds ēdiens, ko Grounina kungs ar savu maigo kuņģi nekad nebūtu ēdis, bet viņam nebija ne jausmas, vai tāpēc, ka tajā bija pavairāk ķiploku. Izņemot lokomotīves kluso dūk­šanu, vilcienā viss bija klusu. Džons izslēdza griestu gaismu un, piespiedis degunu pie loga rūts, mēģināja saskatīt ko vairāk no vecās Transilvānijas pilsētas. Viņš uzreiz šausmās atlēca atpakaļ, jo īsu brīdi vēl viens zi­bens uzplaiksnījums apgaismoja seju, kas vēroja viņu. Seja, kas izskatījās pēc uzvarētājas Derdzīgo himeru pasaules čempionātā. Sirdij salecoties kā neprātīgai, Džons steigšus atkāpās līdz kušetes pretējam galam, cik tālu vien iespējams prom no loga.

- Kas noticis? Filipa miegaini jautāja, vērodama viņa satraukumu ar vienu pavērtu aci un nemaz ne­nojaušot briesmīgā radījuma klātbūtni aiz loga. Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.

Džons norādīja uz logu. Tur ārā kaut kas ir, viņš samulsis teica.

- Protams, ir, dumiķi, Filipa nožāvājās. To sauc par Eiropu.

- Nē, kaut kas cits. Kāda lieta vai būtne.

Filipa dziļi ievilka elpu, lai vieglāk pamostos, piecēlās sēdus un tad paskatījās pa logu. Zibens šautra vēlreiz apgaismoja stacijas nosaukumu, bet viņa nemanīja neko īpaši interesantu. Perons bija pilnīgi tukšs.

- Nestāsti man, ka tas bija Drakula. Viņa skumji pašūpoja galvu, it kā žēlotu brāli un viņa humora iz­jūtu. Smieklīgais puika.

- Tiešām, tur laukā kāds bija.

- Tas ir stacijas perons. Manuprāt, viņiem te ir cil­vēki, kas stāv uz staciju peroniem, pat Transilvānijā. Pat tādos laikapstākļos kā šie.

- Kāds briesmīgi neglīts.

- Neglītums nepadara cilvēku par sliktu. Tev to va­jadzētu zināt.

- Ir neglītie, un ir šausmu filmas, Džons neatlaidās.

- Tici man, es zinu, kāda ir atšķirība.

- Lai kas tas bija, tam vajadzēja būt diezgan gara auguma, Filipa piebilda, skatīdamās lejup uz peronu.

- Vismaz septiņas vai astoņas pēdas garam, lai ieskatītos vagona logā.

Pagāja desmit minūtes, un vilciens vēl joprojām ne­kustējās. Filipa nodrebinājās. Iespēja, ka Džons nebija mānījies, tagad sāka ietekmēt arī viņu. Tā vai citādi, kaut kas šai stacijā sāka iedvest viņai bailes. Ceru, ka vilciens nav sabojājies, viņa nobažījusies bilda.

Džons piecēlās, atvēra kupejas durvis un, nopētot va­gona tukšo gaiteni, uzmanīgi ieklausījās, vai nav kāda zīme, ka kaut kas notiek. Bet nekā nebija, un viņš at­griezās kupejā un aizvēra durvis. Viņš negribēja teikt neko tādu, kas sabiedētu māsu vēl vairāk, bet bija pār­liecināts, ka seju logā bija redzējis iepriekš, iespējams, kā ilustrāciju Rakšasasa kunga Saīsinātajos Bagdādes likumos.

Agrāk viņš bija ticējis, ka pasaulē eksistē tikai triju veidu būtnes: cilvēki, džini un eņģeļi; tomēr, kā skaidri bija rakstīts SBL, bija arī ceturtais būtņu tips kritušie eņģeļi, kas pazīstami arī kā dēmoni. No visiem dēmo­niem, par kuriem viņš bija lasījis, Asmodejs bija viens

V

no briesmīgākajiem un ļaunākajiem. Sim dēmonam va­jadzēja būt ar trim galvām, tostarp buļļa un auna galvu, bet Džons bija pārliecināts, ka, skatoties pa logu, uz īsu brīdi redzējis viņa trešo, derdzīga paskata cilvēkēdāja galvu. Džons nebija pārliecināts, bet, viņaprāt, varēja būt, ka dēmoni, piemēram, Asmodejs, bija pietiekami gari, lai ieskatītos dzelzceļa vagona logā. Viņš, protams, neuzskatīja par iespējamu, ka jebkurš sevi cienošs dē­mons būtu apgrūtinājis sevi, meklējot kasti, uz kuras uzkāpt.

- Būtu briesmīgi iestrēgt te uz visu nakti, Filipa teica. Pēc tā, ko Grounins teica par Segešvāru.

- Viņš tikai gribēja mūs "uzvilkt", Džons iemi­nējās.

- Ak tā? Zini ko, brālīt? Tik-tak, tik-tak.

- Mēģini paskatīties uz to no gaišās puses, Džons centās māsu uzmundrināt. Sī ir pirmās klases ku­peja. Ja vilciens ir sabojājies, mums lielā mērā ir viss, kas nepieciešams. Un, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka mums tāpat nav nekā tāda, ko nevajag.

Kamēr viņš runāja, visas gaismas kupejā izdzisa, lo­komotīve pārstāja darboties, un, izņemot nejaušu zibens uzplaiksnījumu, viss iegrima tumsā.

- Ko nu tu teiksi? Filipa jautāja.

- Laikam ūdens, viņš atbildēja, mēģinādams no­mierināt gan sevi, gan Filipu. Vilciena elektrības kontaktligzdās. Vainīgs ir lietus. Varu saderēt, ka viņi tūlīt atsūtīs kādu puisi, lai to salabo. Varbūt viņš jau nāk.

Džons atvēra logu. Ļoti uzmanīgi viņš pabāza galvu laukā aukstajā, mitrajā nakts gaisā un nopētīja vilcienu visā garumā, cerēdams ieraudzīt, ka to jau labo. Labu gabalu aiz sliedēm pie kokiem viņš saskatīja milzīgu, tumsas apņemtu figūru. Pirmajā mirklī Džons cerēja, ka tas varētu būt piemineklis kādam Transilvānijas varo­nim. Bet tad mākonis aizvirzījās prom no pilnā mēness, kas apgaismoja sliedes un peronu, un Džons juta, ka vēders pieraujas pie mugurkaula, jo, šausmu pārņemts, viņš skaidri izšķīra trīs galvas, radījuma reptiļa asti un tad nedabiski lielas melna gaiļa kājas. Tas tiešām bija dēmons, un šķita, ka tas gaida vēl kādu, kas kāps ekspresī.

- Vai tu kaut ko redzi? Filipa jautāja.

- Nē, Džons atbildēja. Gluži neko. Viņš aizvēra logu un apsēdās ar samākslotu smaidu sejā, it kā nekas slikts nebūtu noticis. Bet iekšēji viņš nespēja izlemt, vai tagad varētu būt īstais laiks likt lietā diskrimenu ār­kārtas vēlēšanos, ko Vodjanoja kungs viņam toreiz bija piešķīris Dakotas namā Ņujorkā. Džons nupat bija atce­rējies, ka viņam tas vēl ir, ja vien varētu atminēties vācu fokusa vārdu, ko Vodjanoja kungs bija piesaistījis šai vēlmei. Taču viņš to atcerējās uzreiz, kā jau Vodjanoja kungs bija paredzējis. Vienīgā nelaime bija tā lai gan Džons tiešām to atcerējās, jo vārdu DONAUDAMPFSCHIFAHRTSGESELSCHAFTKAPITAEN, viņš redzēja, it kā tas būtu ierakstīts viņa plakstiņu iekšpusē, taču nekādi nespēja izprātot, kā lai to izrunā.

- Don Au damp šif…

- Tavas smadzenes atkal ir pārblīvētas, brālīt, Fi­lipa piezīmēja. Tu vāvuļo gluži bez jebkādas jēgas.

- Ē, jā, Džons piekrita. Māsas pļāpāšana viņam ne­kādi nepalīdzēja izrunāt Frenka Vodjanoja doto vārdu.

- Dounat ampfi…

- Nē, tiešām. Tad jau mēs vēl ilgi nīksim šeit. Būs vajadzīgs krietns laiks, lai atrastu pietiekami lielu mātu žāvētāju, ar ko izsusināt elektrības kontaktligzdas. Bet, kamēr Filipa vēl runāja, lokomotīve atkal sāka dar­boties un kupejā iedegās gaismas. Džons meta pie ma­las pūles izrunāt diskrimena vārdu, ar kuru viņš būtu vēlējies, lai dēmons pazustu. Tagad bija viņa kārta būt asprātīgam.

- Un ko tu teici? viņš apjautājās, kad vilciens ar grūdienu atkal sāka kustēties.

- Labi, ka tā, Filipa sacīja un atviegloti iesmējās.

- Man jāatzīst, ka varu iedomāties patīkamākas vietas, kur pavadīt nakti.

Bet nākamajā brīdī abi sastinga, jo tālumā saklausīja skaļu, dzīvniecisku rēcienu, it kā tas būtu kāds milzu zvērs.

- Kas tas bija? Filipa noelsās.

Džons nolēma, ka labāk viņam nevajadzētu atklāt Filipai, ko viņš bija redzējis. Kāda govs, viņš ieminējās.

- Varbūt. Atskanēja vēl viens rēciens, šoreiz skaļāks, un Džons paraustīja plecus. Vai varbūt alnis.

- Transilvānijā nav aļņu, Filipa uzstāja. Un, ja vien es nekļūdos, pat lielākās govis šai zemē nav au­tobusa lielumā. Radījums atkal ierēcās. Tas tur izklausās tik liels. Viņa baiļpilna papurināja galvu.

Turklāt neviens tā nerēc, ja tam nav daudz zobu un piedevām asi nagi.

Cits troksnis piesaistīja Džona uzmanību, un viņš pa logu pamanīja mazu, tumšu ekipāžu, ko vilka divi melni zirgi, joņojam pa peronu līdzās vilcienam, kas lē­nām uzņēma ātrumu. Abi dvīņi piespieda seju pie loga. Melnā ekipāža apsteidza viņu kupeju un apstājās kādus divdesmit jardus tālāk. Kučieris ar biezu, platu mēteli mugurā un cepuri ar platām malām galvā pameta sāņus grožus, nolēca no bukas, brīdi skrēja līdzās vilcienam, atvēra kāda vagona durvis un ielēca iekšā.

- Vai tu domā, ka tas ir Aizeks? Filipa jautāja.

- Es tā ceru, Džons atbildēja. Neviena no iespējām neliekas kaut cik ticama.

Brīdi vēlāk viņi izdzirda, ka radījums norēcas vēlreiz, tagad gan tālāk, it kā vilciens jau atstātu aiz sevis Transilvānijas tumsu. Džons atviegloti nopūtās.

- Kas tas bija? Filipa atkārtoja, kad viņi dzirdēja va­gona durvis aizcērtamies aiz noslēpumainā pasažiera.

Tagad Džons viņai izstāstīja, ko bija redzējis stāvam tālāk pie sliedēm, un Filipa jutās ļoti iepriecināta, ka viņš to nebija pateicis agrāk, jo viņa būtu varējusi just kārdinājumu izmantot diskrimenu, ko Nimrods viņai bija piešķīris uz ceļojuma laiku. Viņas, nevis Džona (kurš pat nezināja, ka viņai tāds ir), jo Nimrods bija tei­cis, ka diskrimens domāts tikai patiesiem ārkārtas ga­dījumiem, nevis Džona iedomām, kas bija garlaikošanās vai izsalkums, vai abi reizē. Tik un tā, viņa nodomāja, nav iemesla apšaubīt brāļa drosmi. Ja viņš tai iepriekš būtu pateicis, ka Asmodejs stāv pie sliedēm, viņa no­teikti būtu izrunājusi vārdu SHABRIRI, un vēlēšanās būtu zaudēta līdz ar dēmonu. Līdz Berlīnei vēl bija tāls ceļš, un viņa jutās daudz labāk, zinot, ka viņas rīcībā vēl aizvien ir diskrimens. Viņai nebija ne jausmas, ka Džons ir bruņots ar savu diskrimenu.

- Kā tev liekas, kāpēc Asmodejs vēroja šo vilcienu? viņa jautāja, atkal apsēzdamās.

Vilciena gaitenī bija dzirdami soļi, un pie viņu kupe­jas stikla durvīm parādījās stāvs samirkušā mētelī.

- Es tiešām nezinu, Džons atbildēja, bet man ir tāda sajūta, ka mūs atklās.

Durvis atslīdēja vaļā, stāvs ienāca kupejā un sabruka uz sēdekļa. Viņš bija aptinis vairākas šalles un uzvilcis cepuri zemu pār ausīm, un pagāja vēl kāds brīdis, līdz viņi pārliecinājās, ka tas patiešām ir Aizeks Balajaga. Noņēmis pēdējo šalli, viņš izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu un nebēdnīgi abiem uzsmaidīja.

- Vai jūs viņu redzējāt? Aizeks iekliedzās. Ašmadaju. Vai jūs redzējāt, kā tas vecais nelietis gaidīja mani?

- Kas ir Ašmadajs? Džons jautāja, mazliet vīlies, ka nebija pareizi nodēvējis dēmonu.

- Kas ir Ašmadajs, viņš jautā, Aizeks iesmējās. Asmodejs, protams. Nežēlīgs radījums, lūk, kas. Tra­kojošais ļaundaris un briesmīgs, ļauns velns, un viņu labāk piesaukt vienīgi tad, kad esi noņēmis cepuri. Aizeks nosvieda savu cepuri uz grīdas un, skaļi smieda­mies, jutās milzīgi apmierināts ar sevi un, iespējams, arī ar saviem zobiem, tik plats un žilbinošs bija smaids, ko viņš veltīja Filipai. Viņš tāpat ir pazīstams kā Saturns, Markolfs un Samadajs. Aizeks piecēlās un nokratīja nost savu plato mēteli. Un pēdējā laikā es viņu sau­kāju pats savos vārdos, kurus neuzdrīkstētos atkārtot dāmas klātbūtnē. Divas dienas tas velns ir izsekojis mani. Veselas divas dienas. Viņš rūgti iesmējās. Vai varat iedomāties, kā tas ir, ja dēmons ar Ašmadaja pie­redzi sēž uz astes četrdesmit astoņas stundas?

- Nē, Filipa atzinās.

- Tas nav nekāds izbraukums zaļumos, tici man. Nav nekādu šaubu, viņš manu sirdi un aknas aprītu bro­kastīs. Izceptu kazas asinīs un sarīkotu sev dzīres. Jā, ser.

- Kāpēc Asmodejs dzinās tev pakaļ? Filipa jautāja.

- Man šķita, ka tas ir acīmredzams, mazo lēdij, Aizeks teica, plati smaidīdams.

Filipa iekoda sev mēlē. Meitenei diez ko nepatika, ka viņu sauc par mazo lēdiju, īpaši jau zēns, kas bija tikai pāris gadu vecāks par viņu.

- Tas briesmonis dzinās pakaļ Zālamana Burvju grā­matai, protams, Aizeks paziņoja un ķērās pie milzu cigāra aizsmēķēšanas, it kā gribētu nosvinēt savu iz­glābšanos. -Asmodejs, kā jūs viņu saucat, un Zālamans pieder seniem laikiem. Aizekam bija mugurā gara, melna žakete un vienkāršs, balts krekls ar šauru kakla­saiti, rokās melni ādas cimdi. Saprotiet, kad Zālamans bija Izraēlas ķēniņš, Asmodejam sāka skaust tas, ka ķēniņam bija tūkstoš sievu, un šis viltīgais velns nozaga Zālamana varas gredzenu. Novilka to ķēniņam no pirk­sta, kamēr viņš gulēja, un valkāja to pats. Izlikās par Zālamanu, un, tā kā tas bija burvju gredzens, visi viņam ticēja. Pa to laiku neviens neticēja, ka īstais Zālamans ir tas, par ko viņš uzdodas, un kādu laiku ķēniņš tika nodarbināts kā pavārs savas pils virtuvē.

Laimīgā kārtā viena no Zālamana sievām izbēra mil­tus uz pils grīdas, un sagadījās tā, ka Asmodejs gāja tai vietai pāri. Un sieva pamanīja, ka miltos palikušas dēmona pēdas. Nojaušot, kas varētu būt noticis, viņa atguva gredzenu, kamēr Asmodejs gulēja, un īstais Zā­lamans atguva troni.

Bet, kamēr Asmodejs vēl izlikās par Zālamanu, kas bija varens burvis, viņam bija pieejama Zālamana bib­liotēka, un viņš atklāja grāmatu, ko Zālamans bija sa­rakstījis. Tā ietvēra visu viņa gudrību un atklāja, kā pakļaut savam spēkam džinus, eņģeļus, laicīgos un dē­monus. Tāpēc tas ir laimīgs gadījums, ka nākamā per­sona, kurai piederēja grāmata, bija pati Ištara. Runā, ka tā bijusi dāvana no Nebukadnecara. Bet kopš tā laika Asmodejs vienmēr ir mēģinājis dabūt to savās rokās. Aizeks noskumis iesmējās. Sakot jums absolūtu tais­nību, es nupat par to pārliecinājos vēlreiz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik ļoti vēlos atdot grāmatu Viņai. Man nav nekādas vēlēšanās, lai Asmodejs vēl sēdētu man uz astes.

- Viņai?

»

- Aješai. Tai, kurai vienmēr jāklausa.

- Kur grāmata ir patlaban? Filipa jautāja.

Aizeks pacēla savu mēteli no grīdas un parādīja gudri

apslēptu kabatu aptuveni mugursomas lielumā. No tās viņš izņēma ādas vākos skaisti iesietu grāmatu, apkaltu ar zeltu, un uz kuras, arī zeltā kalta, bija tā pati visu redzošā acs Hora acs, ko var atrast uz jebkuras Sa­vienoto Valstu viena dolāra banknotes.

- Te tā ir, Aizeks teica un nolika grāmatu uz sē­dekļa sev blakus.

?

- Bet, ja tev ir šī grāmata, Džons bija neizpratnē, un grāmata atklāj, kā pakļaut savam spēkam dēmo­nus, vai tad tu nevarēji lietot grāmatā rakstīto, lai tiktu galā ar Asmodeju?

- Tu tā domā, ja? Aizeks pajautāja. Bet tikai pēc tam, kad es, ē… aizņēmos grāmatu, atklāju, ka kurš katrs to nemaz nevar atvērt. Tikai patiesi gudrie un sirdsskaidrie var atvērt šo grāmatu. Tā ir maza drošī­bas ierīce, ko Zilā džine atstājusi piesaistītu grāmatai, gadījumā, ja tā tiktu nočiepta.

- Tātad tu nebūtu varējis izmantot šo grāmatu pat tad, ja būtu gribējis, Filipa secināja.

- Diemžēl ne. Šķiet, ka ir daži, kas var, un daži, kas nevar. Un fakts, ka es to nozagu, to skaidri pierāda. Es esmu tāds, kas nevar. Viņš paraustīja plecus. Te nu mēs esam.

Džons piesardzīgi nopētīja grāmatu. Vai drīkstu?

Aizeks paraustīja plecus. Laipni lūdzu.

Džons uzmanīgi paņēma grāmatu un bija pārsteigts, ka tā bija tikpat smaga kā līdzīga lieluma akmens. Tā sver tonnu, viņš piebilda. Un tā arī dīvaini smaržo. It kā pēc puķēm, tikai stiprāk.

- Grāmatas iesējumu aizsargā alvejas koka ziede, Aizeks paskaidroja. Lai pasargātu to no plaisāšanas, man šķiet.

Džons nolika grāmatu sev klēpī un mēģināja to at­vērt. Tev taisnība, viņš teica. Vāks neveras vaļā. Es to nevaru atvērt tāpat kā tu.

- Tam nav nekādas nozīmes, Filipa piezīmēja. Tu to nenozagi, Džon. Tu esi tikai bērns tāpat kā es. Ne­saprotu, kā tu varētu būt kas cits kā vien sirdsskaidrs, kad tu esi tikai divpadsmit gadus vecs. Viņa paņēma grāmatu no brāļa. Tā, ļauj pamēģināt man. Viņa arī ievēroja grāmatas smaržu un pieliecās tuvāk, lai paostītu to, Lilijas, viņa paziņoja. Tā smaržo pēc lilijām.

- Aiziet! Ver to vaļā, Džons mudināja. Viņu vairāk interesēja, vai Filipa varēs vai nevarēs atvērt grāmatu, nekā tas, pēc kā tā smaržo. Ja vari.

Bet Filipai arī neizdevās atvērt grāmatu, un, juzda­mās mazliet izsista no sliedēm, viņa papurināja galvu. Filipa vienmēr bija lepojusies ar savu intelektu un labo sirdi, tāpēc viņu kaitināja tas, ka grāmata, kas bija do­māta vienīgi gudriem un sirdsskaidriem, viņai palika aizvērta. Tam nebija nekādas jēgas.

Aizeks paņēma grāmatu atpakaļ, un tikai tagad dvīņi ievēroja, ka viņam vēl aizvien rokās bija cimdi, un šķita, ka viņš kaut kā īpaši smaida. Pagāja vēl kāds brīdis, iekams Džons aptvēra, ka nevis Aizeka smaids bija tik sevišķs, bet gan tas, kā jutās viņš pats. Savāda stinguma sajūta Džonu pārņēma no pirkstu galiem, rokām un tad delmiem, it kā kaut kas būtu iesūcies ādā, kad viņš

V '

bija turējis rokās grāmatu. Sai stinguma sajūtai sekoja aizvainojums, kad viņš redzēja, ka Aizeks bez grūtī­bām atver grāmatu un izņem vairākus priekšmetus no iedobuma tās iekšpusē.

- Ei, Džons uzsauca, vēl aizvien pilnībā neapjauzdams Aizeka krāpšanos. Man likās, tu teici, ka nevari atvērt grāmatu.

- Es nevarēju, viņš atbildēja. Līdz tam, kad vis­pirms jūs abi tai pieskārāties, citādi būtu izjaukta sais­tība.

Tikmēr arī Filipa juta, ka ir paralizēta no kakla uz leju.

- Kas notiek? viņa jautāja. Es nevaru pakustē­ties.

- Tā ir tikai iedarbība no ziedes uz ādas iesējuma, Aizeks paskaidroja. Tā satur absorbējamu enzīmu, kas rafinēts no nāvējoša skorpiona indes. Tas jūs nenogali­nās. Bet jūs būsiet paralizēti vairākas minūtes. Tieši tik daudz laika man ir nepieciešams. Un, lūdzu, neuztveriet to personiski. Šai gadījumā man nav citas izvēles.

Džons aptvēra, ka šoreiz viņi tiešām iekūlušies nepa­tikšanās, un nu viņam nebija nekādu grūtību izrunāt vācu vārdu, atbrīvojot ārkārtas situācijas vēlēšanos, kas iepriekš viņam nebija izdevies. Tieši tā, kā Frenks Vodjanojs bija paredzējis.

Tomēr kā Džona dvīņumāsai Filipai bija tā pati domu gaita, un tāpēc viņi fokusa vārdus

- DONAUDAMPFSCHIFAHRTSGESELSCHAFTKAPITAEN!

- SHABRIRI!

… izrunāja vienlaikus.

Tādēļ abi diskrimeni viens otru izdzēsa, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Nimrods bija devis tikai vienu

ārkārtas vēlēšanos abiem dvīņiem.

>

Protams, Džons un Filipa to nezināja un kļūdaini uzskatīja, ka Aizeka Balajagas spēks bijis stiprāks par viņu diskrimeniem. Bezpalīdzīgi viņi vēroja, kā, lieto­jot alvejas koku, mālus, divus dzīvnieku kaulus, zīdu un no dvīņu galvas nogrieztus matus, Aizeks izveidoja divas mazas lelles ārkārtīgi precīzas Džona un Filipa kopijas.

- Ko tu dari? Filipa jautāja.

- Tā ir džinu saistība. Saprotiet, varu jūs transelementizēt pa vienam. Ja vispirms jūs abus nesasaistītu ļoti cieši, viens no jums varētu transelementizēt mani, kamēr es to darītu ar otru.

Transelementizēt? Filipa pārjautāja. Vai tas ir kas līdzīgs transubstanciācijai?

- Vai tas muļķis Nimrods jums neko neiemācīja? Transubstanciācija, Aizeks lietišķi paskaidroja, ir tad, kad jūs liekat sev pazust pudelē. Transelementācija ir tad, kad to izdara kādam citam. Un pret viņa gribu. Runādams viņš paņēma divas tievas, garas adatas un izdūra vienu no tām cauri Džona lellei.

Džons iesmējās. Tas nesāpēja, viņš nicīgi teica.

- Tam nav jāsāp, Aizeks atbildēja. Tā nav nekāda nevērtīga buršanas lelle, kaut gan tieši tā pūšļotāji aizguva šo ideju. Tā ir pabeigta saistība. Tam brīdim, kad skorpiona inde beigs darboties.

Džons skaļi iekliedzās cerībā, ka vilciena pavadonis vai kāds no pasažieriem varētu nākt viņiem palīgā.

- Esi mierīgs, Aizeks viņam ieteica. Visi guļ. Un vari būt laimīgs, ka es tevi pašu nepārvērtu par lelli. Ja es lietotu dimiunendo un pārvērstu tevi par lelli, tad tu par to paliktu, līdz es pārdomātu. Pāris dienās tu atkal būsi tas pats vecais Džons. Tikai pagaidi un tad jau redzēsi.

- Bet kāpēc tu to dari? Filipa jautāja. Ko tas viss nozīmē? Vai tu darbojies Asmodeja labā?

Aizeks iesmējās un caurdūra Filipas lelli ar otru adatu. Tāda Asmodeja nemaz nav, viņš atbildēja. Nu labi, ir. Bet ne šai gadījumā. Tas nebija īstais Asmodejs, ko jūs tur redzējāt, bet gan kaut kas manis izdomāts, lai pārvarētu jebkādas aizdomas, kas jums varētu rasties pret mani. Uzmanības novēršana. Nē, īstais Asmodejs būtu panācis šo vilcienu un sašķaidījis to lupatlēveros,

V

lai dabūtu rokā grāmatu. Sī grāmata, protams, nav īsta. Un ne brīdi nav bijusi. īstā Zālamana Burvju grāmata ir pārāk vērtīga, lai to vestu vilcienā. Tas dēmons, ko tu redzēji, nebija nekas vairāk kā mans modelis, veidots pēc ilustrācijas Rakšasasa kunga jaunajā grāmatā.

Uz bridi pacēlis augstu gaisā katru no lellēm, Aizeks nolieca galvu, ar zābaku divreiz piesita pie kupejas grī­das un izrunāja: Es divreiz esmu pieklaudzinājis pie iekšējās zemes lielajām durvīm, lai saistītu šos divus džinus. HADROKVARKLUON!

Tad viņš atkrita sēdeklī un no jauna aizsmēķēja ci­gāru. Nu re, viņš lepni teica. Tas ir viss. Jūs esat saistīti. Es tagad varu darīt, ko vien gribu.

- Un ko tas nozīmē? Filipa jautāja.

- Man liekas, ka jau teicu, Aizeks atgādināja. Es jūs ievietošu divos atsevišķos konteineros un tad tiem uzlikšu aizbāžņus. Viņš no sava mēteļa izņēma divus konteinerus un ķircinot tos pavicināja.

- Tu tik viegli netiksi cauri, Džons piedraudēja.

- Lūdzu, Filipa teica, nedari to.

Aizeks nopūtās un piespieda seju pie vagona loga. Es jums gribētu palīdzēt, tiešām gribētu. Viņš pie­lika pirkstu pie stikla un vilka līdzi lietus lāsei, kas tecēja lejup pa rūti. Vienīgi manas rokas ir sasaistītas. Bet neesiet tik drūmi. Tas nemaz nav briesmīgi.

- Es gribētu tevi iztriekt cauri tam logam, Džons sacīja.

- Bet tu to nedarīsi, vecīt. Aizeks iesmējās. Tu to nevari. Viņš piecēlās kājās. Man žēl. Tiešām žēl. Bet mēģiniet atcerēties, ko tas tips teica: "Daži no mums ir labi, un daži no mums nav, bet es tikai paklausīju pavēlēm."

Viņš atkal izrunāja savu fokusa vārdu, teatrāli pavici­nāja rokas, un viens no dvīņiem pazuda dūmu mākonī, un tam uzreiz sekoja otrs.