Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

6. nodala badrulbadŪra likums

Aješa sēdēja Ozola istabas stūrī aiz liela, apaļa galda. Blakus viņai kvernēja noplukuša paskata sieviete. Pama­nījusi tuvojamies Filipu kopā ar tēvoci, Aješa aizraidīja sievieti prom un auksti pasmaidīja. Apsēdies, bērns, viņa teica Filipai. Nebaidies. Es tev nekodīšu.

Filipa bija mazliet nobijusies no Aješas, bet viņa tik un tā apsēdās un cieši sakrampēja rokas, it kā meklē­dama atbalstu sevī.

Aješa asi paskatījās uz Nimrodu. Vai tev nav nekas darāms, Nimrod?

- Jā, protams, Nimrods piekrita. Varu iet parunāt ar Edvidžesu, klejojošo džini. Ir patīkami redzēt viņu atkal atgriežamies džinu sabiedrībā.

Aješa nicīgi iesmējās. Tādas džinu sabiedrības ne­maz nav, viņa teica. Paskaties apkārt, Filipa. Tas ir labo džinu un slikto džinu dzīvs gobelēns, un veiksmes daudzums pasaulē ir atkarīgs vienīgi no tā, cik lielā mērā katrs no mums ir gatavs uzņemties atbildību.

Nimrods pieklājīgi pasmaidīja, it kā īsti nepiekristu Aješai, un tad devās meklēt Edvidžesu.

- Kāpēc viņu sauc par klejojošo džini? Filipa pa­jautāja Aješai.

- Edvidžesu? Tāpēc, ka viņa ceļo apkārt pa pasauli ar bezcerīgu misiju palīdzēt cilvēkiem atteikties no azart­spēlēm, ko ifrīti izgudrojuši cilvēces postošākai sliktai veiksmei.

- Kāpēc bezcerīgu?

- Cilvēki nemaz nevēlas, lai tiem palīdz. Loģiski, laba veiksme šķiet laba vienīgi tad, ja pastāv sliktas veik­smes alternatīva. Tas ir azartspēļu sāls. Bet es tevi ne­aicināju apspriest azartspēļu filozofiju. Ļauj man uz tevi paskatīties, bērns.

Kādu laiku Filipa neteica ne vārda, kamēr Zilā džine rūpīgi nopētīja viņu tik uzmanīgi, it kā pirktu jaunu mašīnu.

- Tu tiešām esi savas mātes meita.

- Vai jūs labi pazīstat manu māti?

Aješa iesmējās. Diezgan labi, lai apraudātu viņas izvēli uzgriezt muguru savam liktenim un būt tai, kas viņa nav vai nekad nevarētu būt.

- Un kas tas ir?

- Parasts cilvēks. Aješa papurināja galvu. Tas, ka labākajiem no mums jāizliekas par vienkāršiem cilvē­kiem, ir liels zaudējums. Vai tu tā nedomā?

Filipa neatbildēja. Vai tāpēc jūs un viņa strīdējāties Pjēra viesnīcā? Un, iekams Aješa paguva noliegt, ka to bija darījusi, Filipa piebilda: Es jūs redzēju.

- Ak tā. Labāk pajautā to savai mātei.

- Es jau to darīju.

- Un ko vina teica?

- Neko īpašu.

- Droši vien tā ir viņas darīšana. Aješa skaļi nošņaukājās, noslaucīja degunu kabatlakatā un tad mainīja sarunas tematu. Un kā tev patīk tavs pirmais džin verso turnīrs?

- Ļoti, Filipa atbildēja. Vienīgi ir tā: jo labāk man padodas, jo vairāk, šķiet, no manis sagaida. Vismaz man ir tāda sajūta. Tiešām dīvaini. Neviens gan neko nav teicis. Bet, vai zināt, mani nepamet šī sajūta.

Aješa piekrītoši pamāja. Jā, man ir zināma šī sajūta, Filipa. Sākumā es to neuzskatīju par vēlamu. Protams, tagad ir citādi. Manuprāt, man ir spēks izdarīt jebko, kas, pēc manām domām, ir jādara. Pat tad, ja tas reizēm ir ļoti grūti un nav gluži tas, ko es vēlētos darīt. Kāda lielāka labuma dēļ. Vai saproti?

- Man tā šķiet, Filipa atbildēja, lai gan nesaprata gandrīz neko.

- Es gribu teikt, ka tas nav nekas personisks. Mēģini to atcerēties.

Filipa pamāja ar galvu, kaut gan meitenei bija radu­sies pārliecība, ka viņai nav ne jausmas, par ko Aješa runā. Pēc viņas domām, Aješa izskatījās aptuveni astoņ­desmit gadus veca; ņemot vērā, ka džini noveco lēnāk, viņa varbūt bija vismaz 250 gadu veca. Tāpēc Filipa nosprieda, ka šādā vecumā Aješai varētu būt grūtības sakarīgi sakopot domas. Tā ir kļūda, kuru attiecībā uz veciem cilvēkiem parasti pieļauj jaunieši, un ne tikai džini. Filipai diez vai ienāca prātā, ka Aješas vārdos bija dziļa jēga, bet par to Filipa pārliecinājās daudz vēlāk.

- Vai tev ir vēl kādi jautājumi, bērns? Aješa apvai­cājās.

- Jā. Kāpēc Zilā džine vienmēr ir sieviete?

- Tāpēc, ka uz zemes pastāv vispārējs likums, kas attiecas gan uz džiniem, gan cilvēkiem. Kad kaut kas jāsaka, tad meklē vīrieti. Bet, ja kaut kas tiešām jāizdara, tad meklē sievieti. Vai tā ir atbilde uz tavu jautājumu?

- Jā. Filipa pasmaidīja.

- Mums, sievietēm, jāturas kopā, Filipa.

- Jā, Aješa.

- Man ļoti patika mūsu saruna. Tagad ej un spēlē savu nākamo spēli. Un atceries, ko es teicu.

- Jā, Aješa.

Džons vēroja savas māsas un Zilās džines sarunu reizē ar apbrīnu un bailēm. Bija grūti ticēt, ka šī mazā, vecā sieviete ar rokassomu būtu bez žēlastības spējusi pavēlēt, lai Iblisu izsūta trimdā uz Veneru. Šķita, ka aiz muguras atskanējusī balss atbalso Džona domas.

- Viņa sāk zaudēt, kāda balss sacīja.

Džons pagriezās un paskatījās uz druknu zēnu, iespē­jams, sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus vecu. Zēns nebija neglīts, bet viņa vaibsti liecināja par stingru rak­sturu. Viņš runāja klusā, dimdošā balsī ar tik tikko jau­šamu akcentu, un viņa elpa stipri oda pēc tabakas.

- Viņa kļūst veca un aizmāršīga, un tas padara viņu bīstamu, zēns sacīja. Ne tikai sev. Bet visiem dži­niem. Tāpēc man nepieciešams runāt ar Nimrodu, tur­klāt steidzami.

- Un tu esi…

- Aizeks Balajaga, zēns atbildēja, sniegdams roku.

Džons to paspieda, tikai pēdējā brīdī atcerējies saliekt

vidējo pirkstu plaukstā.

- Es strādāju pie Aješas, Aizeks paskaidroja. Esmu džinu sargs Topkapi pilī Stambulā.

- Tā ir Turcijas galvaspilsēta, ja?

- Nepareizi. Aizeks ar pārākuma apziņu pasmai­dīja. Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Kaut gan ne­zinu, kāpēc man vajadzētu cerēt, lai amerikānis to zina. Jūsu tautai ģeogrāfija ir tikai jēdziens vārdnīcā, vai ne?

Džons nosprieda, ka tiek apvainots tikai tāpēc, ka tas ir turnīra paradums. Pieņemot, ka tu spēj atcerēties, viņš teica, ko īsti dara džinu sargs?

- Kaut ko vienkāršu.

- Manuprāt, tam jābūt kaut kam vienkāršam, Džons sacīja. Citādi tu būtu meklējis citu darbu.

Aizeks izteica atzinību apvainojumam, pieklājīgi palo­cīdams galvu. Ļoti lieliem dārgakmeņiem piemīt spēja palielināt džinu spēku. Tāpat kā ir vajadzīgs rubīns vai granāts, lai radītu kompaktu lāzeru. Viens no veidiem, kā darbojas džinu spēks, ir saistīts ar to, ka aktivizēti atomi izdala fotonus, pareizi?

Džons nenoteikti pamāja ar galvu un mēģināja ap­tvert, vai mēnesakmens Vodjanoja kunga gredzenā va­rēja tikt izmantots šim nolūkam.

- Dārgakmens palīdz uzbriedināt šos atomus, lai vei­cinātu to ierosmi. Pat divus vai trīs līmeņus augstāk, nekā džins spēj panākt pats. Tas vēl ir nieks. Lai vai kā, Topkapi pilī ir izstādīts slavens, ar dārgakmeņiem rotāts duncis, kas jāsargā no dažiem džiniem, kuri to mēģina nozagt. Pārējiem džinu sargiem ir līdzīgi pienā­kumi svarīgās karalisko dārgumu krātuvēs visā pasaulē. Šķiet, esi dzirdējis stāstus par to, kā īpaši lieli briljanti un rubīni var tikt nolādēti?

- Jā, protams, Džons atbildēja. Sis zēns viņam jau sāka apnikt.

- Tas viss ir muļķības. Briljanti nav nolādēti. Tikai daži džini, nesaucot nevienu vārdā, kas tev pazīstami, mēdz būt ļoti atriebīgi pret cilvēkiem, kam pieder lieli dārgakmeņi. Lai viņus atbaidītu tos iegūt savā īpašumā. Un tādā kārtā džini paši varēja dabūt šos akmeņus. Dārgakmeņi ir kas tāds, ko džini nevar radīt, lai gan cilvēki varbūt tā domā. Tāpēc lielais vairums patiešām lielo dārgakmeņu mūsdienās atrodas muzejos. Un tos apsargā citi džini. Vai saproti?

- Saprotu, Džons teica, bet tajā pašā laikā nodomāja, ka tā bija neliela paviršība no Rakšasasa kunga puses to neminēt tik svarīgā informācijas avotā kā SBL.

- Parasti reizi gadā Topkapi dunci izņem no vitrī­nas, Aizeks stāstīja. Un pēc vienošanās klāt jābūt četrdesmit turku sultāna vīriem, ieskaitot Zilās džines īpaši iecelto džinu. Un šis džins bija viens no maniem senčiem. Tāpēc tā sagadījies, ka pašreiz šo darbu veicu es.

- Bet Turcija tagad ir republika, vai ne? Džons pa­jautāja. Tāpēc mūsdienās sultāns tur nevalda.

- Gudrs zēns, Aizeks pasmīnēja. Tu neesi tik dumjš, kā izskaties.

- Es allaž varu izlasīt vēl vienu grāmatu, Džons teica. Bet tu vienmēr būsi neglīts.

Aizeks plati pasmaidīja. Tev tīri labi padodas apcelšana, viņš teica.

- Man ir māsa, Džons paskaidroja. Tāpēc iznāk daudz vingrināties.

- Sultāns varbūt pieder pagātnei. Bet kādam džinam vēl aizvien jābūt klāt, kad dunci izņem laukā. Man tur jābūt ar alvejas koka mizu un ar sasaistošiem vārdiem no Zālamana Burvju grāmatas, lai nodrošinātu, ka ne­viens džins vai džine duncim nepieskaras. Par to es gribēju parunāt ar Nimrodu.

- Par Topkapi dunci?

- Nē, stulbeni. Par burvju grāmatu. Zālamana gi a matu.

Džons atcerējās, ka Nimrods bija to pieminējis. Tā ir svarīga grāmata, ja?

- Ir zināmas tikai trīs burvju grāmatas, kas svarīgas džiniem, Aizeks sacīja. Kādreiz bija ceturtā Bellili tīstokli. Bet tie tika iznīcināti, kad Jūlijs Cēzars no­dedzināja Aleksandrijas lielo bibliotēku. Tāpēc šodien ir palikušas tikai trīs. Summa Arcanus, Meta Magus un Zālamana grāmata. No šīm trim Zālamana Burvju grāmata ir vissvarīgākā. Lietojot piesaukšanas vārdus, kas izklāstīti grāmatā, džinam vai burvim ir iespējams panākt absolūtu varu pār daudziem džiniem. Tādēļ Zā­lamana Burvju grāmatu vairāk nekā divtūkstoš gadus ir glabājusi Zilā džine. Viņa to tur īpašā Haisenberga elektrona seifā Berlīnē.

- Kādā seifā?

- Haisenberga elektrona, Aizeks atkārtoja. Tas ir pats drošākais seifs plašajā Visumā. Jebkurš mēģinājums atklāt kombināciju neizbēgami to mainīs. Kombinācija neeksistē, līdz tā tiek ievērota, un vienīgā persona, kas to var izdarīt, ir Aješa, jo seifs faktiski izmanto dažus elektronus no viņas pašas atomiem. Viņš nepacietīgi papurināja galvu. Šā vai tā tam vairs nav nozīmes, jo pēdējā laikā viņa ir pasākusi aizmirst ielikt Zālamana Burvju grāmatu atpakaļ seifā pēc tam, kad to lietojusi, un tagad tā ir pazudusi. Vecā nejēga to pat nezina. Jo viņa gandrīz pilnīgi izkūkojusi prātu. Es esmu vienīgais, kurš zina, kas noticis.

- Vienreizīgi, Džons iesaucās. Saprotu, kāpēc tu gribi runāt ar Nimrodu. Tas ir dzīvības un nāves jautājums, lai mēs dabūtu šo grāmatu atpakaļ Zilās džines drošā glabāšanā. Vai tā?

Aizeks papurināja galvu. Īstenībā tas ir daudz sva­rīgāk, viņš teica. Piedod, ka ar tevi tā runāju, bet es Nimrodu nepazīstu, un tā ir turnīra paraža, ka jau­nākiem džiniem ir aizliegts runāt ar vecākiem džiniem, ja vien tie iepriekš nav iepazīstināti vai apvainoti.

- Nekādu problēmu, Džons sacīja. Nimrods ir mans tēvocis.

- Tad jau tu esi slavenais Džons Gonts. Viens no dvī­ņiem, kas pieveica ļauno Iblisu. Esmu daudz dzirdējis par tevi un tavu māsu.

- Vai tiešām? Džons nervozi pārlaida acis istabai. Viņš vēl aizvien bija pārsteigts par to, cik daudz ļauno džinu piedalījās turnīrā. Bija ieradušies vismaz trīs Iblisa tuvākie ģimenes locekļi un viens no tiem, Džonatans Tīrs, stāvēja tikai dažu soļu attālumā.

- Paldies, Džons teica. Bet runā klusāk, labi? Daži no džiniem šai istabā nav sevišķi priecīgi par to, kas notika.

- Jā, protams. Ļoti neapdomīgi no manas puses.

- Lai nu paliek. Tagad nāc un iepazīsties ar manu tēvoci.

Viņi šķērsoja Ozola istabu, kuras grīdu sedza biezs paklājs, un piegāja pie Nimroda. Viņš bija viegli pa­manāms savā ierastajā sarkanajā uzvalkā un kopā ar bariņu citu džinu uzmanīgi vēroja džinverso spēli.

- Sveiks, tēvoci Nimrod, Džons ierunājās. Te ir kāds jauns džins, kas gribētu ar tevi iepazīties.

Nimrods neko neatbildēja un Džonam virs galvas iz­pūta dūmu riņķi, kas veidoja burtus KUSSS!

- Tas ir svarīgi, Džons čukstēja. Dzīvības un nā­ves jautājums.

- Pat vēl svarīgāk, Aizeks uzstāja.

Nimrods pieliecās tuvāk abiem jaunajiem džiniem. Piedod, Džon, bet nāksies mazliet pagaidīt. Vai tu nesaproti? Tava māsa spēlē džinu junioru finālā.

Izņemot Filipu, spēlēja vēl trīs citas džines: Patrīcija Niksi no Vācijas, Juki Onna no Japānas un Lilita de Gulla. Lilita nupat bija saukusi mendakss, apstrīdot Patrīcijas solīto Arona sudrabu (pieci vienādi) un ar acīmredzamu sarūgtinājumu vēlēšanos zaudējusi. Tā­dējādi Filipa palika vienīgā, kurai visas trīs vēlēšanās bija neskartas.

Juki Onna meta astaragali un, nosolījusi tikai Burvi (trīs vienādi), pasniedza kristāla kastīti Filipai.

Filipa mierīgi aplūkoja kastītes saturu, atrada trīs uzmestus Uguns simbolus un paņēma rokā atlikušos četrus astaragali. Metu četrus, viņa paziņoja, pa­kļaujoties Paribanona likumam, ka spēlētājam jāpaziņo astaragali skaits. Paskatījusies uz kauliņiem, Filipa gandrīz nespēja ticēt savai veiksmei. Viņa bija papildi­nājusi trīs Uguns simbolus, ko viņai bija iedevusi Juki, ar četriem Uguns simboliem, veidojot Bastionu (septiņi vienādi, kas ir augstākais metiens džinverso spēlē un pilnīgi nepārspējams).

Filipa brīdi apsvēra. Ja viņa nosolītu Bastionu Patrīcijai, tad tai nebūtu citas izvēles, kā vien apstrīdēt vinu un zaudēt vēlēšanos; tā vietā meitene nolēma tē-

mēt uz Lilitu, kurai Patrīcija izteiktu savu solījumu. Un, izteiksmīgi skatīdamās Patrīcijai tieši acīs, Filipa teica: Rubīns un granāts, nosolot zemāk par to, kas bija no saviem pirkstiem ieplūst kastītē. Bet kastīte nekļuva sarkana, kā būtu vajadzējis notikt. Sī kaste ir viltota, viņš dusmīgi teica.

Daudzajiem džiniem, kas Ozola istabā vēroja maču, aizrāvās elpa, dzirdot, ko Dvergara kungs bija sacījis.

- Nāciet man līdzi jūs abas, Dvergara kungs pa­vēlēja. Baidos, ka tas būs jāizlemj mača šķīrējtiesnesei.

Visi vēroja, kā Dvergara kungs piegāja pie apaļā gal­da Ozola istabas stūrī, jo, protams, mača šķīrējtiesnese nebija neviena cita kā pati Zilā džine. Patrīcijas un Fi­li pas pavadīts, viņš sāka sniegt oficiālu ziņojumu par atgadījumu.

Filipai radās ļaunas nojautas. Viņa ļoti labi zināja, ka nebija blēdījusies, bet skaidri atcerējās Aješas dī­vainos vārdus, ko džine viņai bija sacījusi. Tie bija mo­dinājuši viņā stipras aizdomas, ka viņa tiek nepatiesi apvainota.

- Visos manas darbības gados, Dvergara kungs sprē­gāja, kratīdams savu mazo galvu, nekad neko tādu neesmu pieredzējis. Nudien neesmu. Es pieprasu, lai Jūsu Ekselence sevišķi stingri izšķirtu šo jautājumu.

Aješa lēni samiedza acis pret Dvergara kungu kā gar­laikota kaķe. Acīmredzot džinei nebija nekādas inte­reses par viņu; bet katrā ziņā visi sagaidīja, lai viņa kaut ko darītu. Aješa pacēla roku kaut vai tāpēc vien, lai apturētu Dvergara kunga žēlošanos, it kā viņš pats būtu nogrēkojies.

Patiesība nāks gaismā, viņa drūmi teica. Viņa vis­pirms norādīja uz Patrīciju, kas noteikti kratīja galvu. Ištaras spēks darīs savu.

Tiklīdz Aješa izrunāja šos vārdus, Patrīcija sajutu |oi i stipra spēka ietekmi, kas šķita spiežam to viņas daļu, lu> mēs varētu saukt par sirdsapziņu. Tā nebija briesmīga sajūta, bet arī ne visai tīkama. Un galu galā viņa jutan tā, it kā būtu izģērbta līdz peldkostīmam visu klātesošo džinu priekšā.

- Es to neizdarīju, viņa teica, manāmi nosarkdama. Es to neizdarīju, es zvēru.

Aješa pamāja ar galvu, būdama apmierināta, ka Pat­rīcija bija teikusi taisnību. Tad viņa paskatījās uz Filipu, kura šobrīd apzinājās, ka visi viņu cieši vēro, klusējot gaidīdami atbildi.

- Patiesība nāks gaismā, Aješa atkārtoja ar savu izteikto angļu akcentu un ar kaulaino pirkstu norādīja uz Filipu. Ištaras spēks darīs savu.

Filipa bija pārliecināta, ka viss būs brīnišķīgi, kamēr vien viņa teiks taisnību. Tas dzīvē ir noderīgs princips, turklāt tāds, kuru vajadzētu ievērot visiem cilvēkiem. Tomēr tur, kur iejaukti džini, ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu likties. Viņa atvēra muti, lai runātu, un atklāja, ka nevar parunāt, it kā būtu kļuvusi mēma. Par to nebija nekādu šaubu. Viņai iekšā atradās cits džins. Un, to apjēguši, viņa juta, kā šis džins pārņem savā varā viņas plaušas, balseni, mēli un lūpas, lai atbildētu Zilās džines prasībai. Filipa mēģināja aizvērt muti, bet nespēja. Viņa mēģināja ar roku aiz­spiest muti, bet nevarēja. Viņa pat mēģināja papurināt galvu, lai noliegtu to, ko šī balss, kā viņa zināja, teiks, bet nevarēja. Kā visi pārējie Ozola istabā viņa vienīgi varēja klausīties balsī, kas nāca no viņas.

- Labi, sacīja balss, kura, kā Filipai nācās atzīt, skanēja diezgan līdzīgi viņas balsij. Es blēdījos. Es samainīju kristāla kastīti ar tās imitāciju un lietoju džina spēku, lai izkustinātu astaragali, kad vāks bija aizvērts. Katrā ziņā tā ir stulba spēle. Un es nedodu ne divus pensus par to, ka tas ir zināms. Vai dzirdi, vecā nejēga? Ne divus pensus.

Ozola istabā atskanēja skaļa, sašutuma pilna šņā­koņa par Filipas "atzīšanos". Kur nu vēl blēdīties, bet turklāt nosaukt Zilo džini par veco nejēgu šķita pārlieku briesmīgi. Pat Filipai pašai. Bet, kaut arī svešā balss tagad bija apklususi, Filipa joprojām nespēja parunāt un iebilst pret to, ko viņa it kā bija teikusi.

- Jūs visi dzirdējāt, Aješa sacīja, pārlaizdama ska­tienu istabai. Viņai nācās teikt taisnību. Te nu vina stāv, pati sevi atmaskojusi.

Aješa noteikti nebija pakļāvusi Filipu savai gribai, tāpēc Filipai ienāca prātā, vai Aješa tomēr nebija ro­sinājusi viņu melot. Viņa vēl aizvien juta citu džinu sevī viņa nevarēja pateikt, kurš tas ir. Tas valdīja pār viņu tieši tāpat, kā viņa bija darījusi ar vāveri Centrālparkā.

- Es ignorēšu apvainojumu mūsu personai, Aješa teica. Tādiem izlēcieniem nav nozīmes. Bet džina spēka lietošana Džinversoktoanulāra turnīrā ir skaidrs Badrulbadūra likuma pārkāpums. Par to nevar būt nekāds cits sods. Filipa Gonta. Tu tiec diskvalificēta šajā un visos džinverso turnīros nākotnē. Vai tev ir, ko teikt?

Filipai bija, ko teikt, vienīgi nelaime bija tā, ka viņa to nevarēja. Pilnīgi nekas, paziņoja svešā balss. Un to savu diskvalifikāciju tur vari iebāzt sev…

- TAGAD TU VARI IET! nodārdināja Aješa un no­rādīja uz Ozola istabas durvīm.

Šai brīdi otrs džins nolēma pamest Filipas ķermeni, un, spēdama atkal vadīt pati savus runas centrus, viņa iedomājās pacelt balsi, lai aizstāvētos. Bet Filipu kavēja pāri plūstošās emocijas. Filipai gribējās raudāt, turklāt gauži, bet viņa to nedarīja. Viņa gribēja skaļi kliegt par šo netaisnību, bet to nedarīja. Viņa gribēja nomesties uz grīdas, sist ar dūrēm pa paklāju un paziņot, ka ir nepatiesi apvainota, bet to nedarīja. Kāda gan tam būt jēga, viņa sev jautāja. Lai kurš viņai to būtu nodarī­jis un tik daudziem ifrītiem klātesot, ļauna prieka pārņemtu aizdomīgu personu netrūka -, tas droši vien cerēja, ka viņa pazemos sevi vēl vairāk. Tāpēc viņa ne­sagādās šo gandarījumu. Saglabādama savaldību, augsti paceltu galvu un valdot asaras, Filipa piegāja pie Ozola istabas durvīm un izgāja viesnīcas vestibilā.

- Es nesaprotu, Džons teica Nimrodam. Fila ne­kad nav blēdījusies. Viņa ir nepatiesi apvainota.

- Par to es nešaubos, Nimrods nomurmināja. Fi­lipa nekad nebūtu teikusi "divus pensus".

- Jums taisnība, Džons piekrita. Viņa būtu teikusi "divus centus", vai ne? Vai mums nevajadzētu kādam to izstāstīt?

- Tagad nav īstais brīdis. Zilā džine ir teikusi savu vārdu. Nepieklātos apstrīdēt viņas spriedumu visu priekšā. Mums šis starpgadījums būs jānokārto citā veidā. Viņš ar roku pamāja uz durvīm. Tikmēr labāk seko viņai. Parūpējies, lai viņa droši nokļūst mājās.

- Jā, ser, Džons atsaucās un sekoja māsai.

Nimrods pievērsās Aizekam Balajagam, kas cieši vē­rās tālumā. Nu tad tā, viņš mazliet aizkaitināts jautāja, ko īsti tu no manis gribēji?

- Mmmm?

- Mans māsasdēls Džons teica, ka tu gribot aprunā­ties ar mani par ko svarīgu.

- Piedodiet, ser, kādu brīdi es biju jūdzēm tālu.

- Džons teica, ka tas esot dzīvības un nāves jautā­jums, Nimrods turpināja.

- Īstenībā, ser, daudz svarīgāk.