Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

5. nodaļa DŽINVERSO UN APBURTAIS LOKS

Veiksmīgi pārvarējis tieksmi pārvērst Gordonu Kārpcūku zēnu, kas viņu skolā terorizēja, par kārpainu meža cūku, Džons centās izdomāt citu paņēmienu, kā ar viņu tikt galā, ko māte varētu atbalstīt, ja par to uzzinātu. Dzīvnieku transformācijas un elementālie bija pilnīgi nepieņemami, un beidzot Džons izlēma, ka la­bākais, ko viņš varētu izdarīt, ir audzēt savu fizisko spēku, lai būtu iespēja lielāko zēnu pieveikt godīgā cī­niņā. Vienīgā nelaime bija tā, ka pēc trenēšanās tēva vingrošanas istabā ilgāk par piecām minūtēm pat ar vieglākajiem svariem viņš jutās pilnībā izsmēlis savus spēkus. Tāpēc viņš iepriecināts atklāja, ka var cilāt dzel­žus daudz ilgāk, ja trenējas saunas karstumā, kur viņa jaunais džina ķermenis, šķiet, jutās enerģijas pārpilns. Un nepagāja pārāk ilgs laiks, kad viņam sāka veidoties manāmi muskuļi tādi muskuļi, viņš bija pārliecināts, kas ļaus viņam tikt galā ar Kārpcūku, lietojot viņa paša rupjos paņēmienus. Kad Filipa atklāja, kā viņš pavada laiku saunā, un uzklausīja Džona plānu, viņa tomēr bija skeptiska.

Vai tas nav tas zēns, kura tēvocis strādā CNN? Dūšīga izskata puisis ar pūtītēm?

Džons piekrītoši pamāja un uzlēja vēl mazliet ūdens uz karstajiem akmeņiem, lai saunā paaugstinātu tempe ratūru. Filipa aptina dvieli ap galvu, nolēmusi, ka nav vērts noņemties ar matu mazgāšanu un žāvēšanu katru reizi, kad viņa te ienāca, lai atkal justos kā īsta džine.

- Noteikti ir kāds vieglāks un smalkāks veids, kā tikt ar viņu galā.

- Kāds tad?

- Piemēram, varbūt psiholoģisks. Vai esi pats sev pa­jautājis, kāpēc viņš tevi terorizē?

- Jo viņš ir ķertais ar pūtītēm uz sejas, lūk, kāpēc.

- Es gribēju teikt, kas ir tas, kas viņam tevī nepa­tīk?

Džons paraustīja plecus. Nedomāju, ka viņam va­jadzīgs kāds iemesls. Viņš ir huligāns. Tā ir viņa bū­tība.

- Kad viņš sāka tev piekasīties?

- Semestra sākumā.

Filipa brīdi padomāja. Vai varētu būt, ka viņš tevi vajā tāpēc, ka neesi ķertais ar pūtītēm uz sejas? Filipa pamāja ar galvu, jo viņai patika šī versija. Zini, tā ir. Esmu pārliecināta.

- Neesmu drošs, vai tevi saprotu, Džons atzinās.

- Vai atceries, ka tev bija daudz pūtīšu? Tiklīdz tev izrāva gudrības zobus un atklājās tavs džina spēks, pū­tītes vienkārši pazuda.

- Kā lai to aizmirst? Viena no laimīgākajām dienām manā mūžā, kad varēju paskatīties spogulī un vairs ne­prātot, vai labāk nemesties zem vilciena.

- Un vai tev nav ienācis prātā, ka viņš terorizē tevi aiz skaudības? Jo viņam pūtītes joprojām ir, bet tev vairs nav?

- Tas ir iespējams, Džons atzina. Un kas par to? Pūtītes man no jauna neuzmetīsies. Pat tad ne, ja tiktu vaļā no Gordona Kārpcīīka.

- Tev nav tas jādara. Bet mūs nekas nevar aizkavēt, lai liktu pazust viņa pūtēm.

- Tu domā ar džina spēku?

- Es tiešām netaisījos nosūtīt viņam krēmu pret pū­tītēm.

- Pat tad, ja mamma tiešām piekristu, ka es savedu kārtībā Kārpcūka pūtītes, neesmu drošs, ka spēšu sevi piespiest novēlēt viņam ko citu, kā lauzt kaklu.

- Tas nemaz nav jādara, Filipa teica. Es visu no­kārtošu tavā vietā.

Džons saprata, ka māsa runā nopietni, un, tā kā viņi tobrīd atradās saunā, apzinājās, ka meitene spēj izdarīt tieši to, ko teica. Vai vispirms negribi pajautāt mam­mai? viņš jautāja.

- Manuprāt, tieši patlaban viņai prātu nomāc citas domas, kur nu vēl pūtītes uz Gordona Kārpcūka sejas, Filipa atbildēja. Pēdējā laikā šķiet, kopš tikšanās ar Zilo džini, Gonta kundze bija visai klusa un norūpējusies.

Filipa koncentrēja domas, gatavojoties džina spēka lietošanai. Turklāt nevaru iedomāties, ka mamma va­rētu iebilst pret manu palīdzību, ja ņem vērā iespējamo labumu tev. Un tas noteikti ir labāk, nekā tu ar vinu skolā izkautos.

Tā nu viņa domāja par Gordonu Kārpcūku, par pūtī­tēm uz viņa sejas un lai tās būtu pazudušas, kad nāka­majā rītā viņš pamodīsies, kļūstot par labāku cilvēku. Un tad viņa izrunāja savu fokusa vārdu:

- FABULONGOŠUGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!

Džons kādu brīdi piesardzīgi nogaidīja. Vai izda riji?

Filipa pamāja ar galvu. Tu redzēsi. Viss būs lie­liski.

Džons uzsita viņai uz pleca. Paldies, Fila. Viņš mīļi uzsmaidīja māsai. Ārēji viņi nemaz nebija līdzīgi; gluži kā māte, Džons bija gara auguma un tievs, viņam vija tumši mati, turpretī Filipa bija maza auguma kā tēvs un nēsāja brilles. Bet iekšēji viņi bija līdzīgi kā vienas monētas divas puses. Nebija nekā tāda, ko Džons nespētu izdarīt Filipas labā, un viņš juta, ka vēlas māsai to pateikt. Bet, tiklīdz viņš par to iedomājās, Filipa jau atbildēja:

Jā, viņa teica. Es zinu.

Dienas pirms Ziemassvētkiem Filipa pavadīja, spēlē­jot džinverso ar Nimrodu, Rakšasasa kungu, savu tēvu vai Bulu Haksteru.

Buls Haksters bija strādājis par advokātu, reklāmas aģentu, žurnālistu un profesionālu pokera spēlmani, līdz iesaistījās Eiropas kosmosa programmā kā mārke­tinga un komunikāciju nodaļas vadītājs. Viņš bija ka­nādietis no Toronto un apgalvoja, ka esot izmēģinājis darīt visu un saticis visus, kam vien ir kāda nozīme. Filipa domāja, ka viņš ir pārlieku dīvains cilvēks, lai būtu saistīts ar ko tik nopietnu kā kosmosa programma, pat tādu, kurai lielā mērā bija Eiropas izcelsme. Katru reizi, kad meitene par to ieminējās (cerībā, ka varētu kaut ko uzzināt par Iblisu un viņa briesmīgo likteni, jo

raketi, kas aizvestu vinu uz Veneru, kuru katru dienu

» * » '

bija paredzēts palaist), Haksters mainīja sarunas te­matu, un Filipai radās pārliecība, ka tad, ja viņas ziņā būtu tēva banka, viņa šim cilvēkam neaizdotu pat pie­cus dolārus. Bet viņš bija teicams džinverso spēlētājs. Neviens cilvēks, kā Nimrods apgalvoja, nevarēja maldi­nāt astaragali spēlē labāk par Bulu Haksteru, un, kaut gan viņš bija mazliet pakurls (pēc piedalīšanās daudzu raķešu palaišanā, kā pats paskaidroja), regulāri ar viņu spēlējot, Filipa daudz ko iemācījās par maldināšanu.

Pretstatā māsai Džonu galīgi neinteresēja džinverso. Viņš nekādi nevarēja saprast, par ko bija visa šī kņada, un labprātāk pavadīja laiku, lasot Rakšasasa Saīsinātos Bagdādes likumus. Īstenībā viņu ne tik daudz intere­sēja likumi, cik milzu vēlme uzzināt faktus par džiniem. Gonta kundze šos faktus dēvēja par niekiem, un varbūt tie tādi arī bija, bet Džonam tas nerūpēja. Ziemassvētku brīvdienās nekas cits viņam nebija tik svarīgs kā Rak­šasasa kunga grāmata.

Piemēram, viņš atklāja, kāpēc viņam tik ļoti nepa­tika sāls garša un darvas smaka. Kādreiz laicīgie cilvēki tiešām šīs vielas bija lietojuši, lai aizdzītu džinus. Pēc grāmatā rakstītā, džiniem vajadzētu nīst skaļu troksni (Filipas gadījumā tā noteikti bija patiesība), tāpat tiem bija netīkams dzelzs vai tērauda pieskāriens. Tas iz­skaidroja, kāpēc Gonta kundze un Nimrods nevarēja ciest nevienu citu metālu, izņemot zeltu.

Filipa arī ieskatījās grāmatā un īpaši priecājās, atklā­jot informāciju, kas tur bija par Lilitas cilti gūliem. Šīs cilts sieviešu kārtas džines tika sauktas par silatām un tradicionāli bija tikpat derdzīgas izskata ziņā, cik ļau­nas. Pēc Filipas domām, tā grāmatas daļa par gūliem, kas ēd cilvēku miesu, nebija diezin cik pārliecinoša, tas šķita neiespējami mūsdienās un jaunajā laikmetā. Vis­maz tik ilgi ne, kamēr pastāv McDonalds. Tāpat grāmata paskaidroja, ka gūlu var nogalināt ar vienu pašu sitienu pa seju. Tiesa, tālāk bija dīvaini teikts, ka otrs sitiens to pašu gūlu atdzīvināšot. Ja es kādreiz Lilitai iesistu pļauku, Filipa teica Džonam, lūdzu, neļauj man to darīt vēlreiz.

SBL kā visi sāka dēvēt grāmatu bija iesieta kamieļādas vākos, kas bija ar roku apgleznoti un iņkrustēti ar mazu sudraba ovālu. Kad to paberzēja ar īkšķi, parādī­jās miniatūra Rakšasasa kunga trīsdimensiju faksimila figūriņa. Gandrīz ikvienā sīkumā tā bija līdzīga īstajam džinam, kurš, reiz izsaukts, dos derīgus padomus, kā lietot grāmatu, vai atklās jaunumus džinu pasaulē. Un Džonam fiktīvais Rakšasasa kungs šķita īpaši intere­sants, runājot par Babilonas Zilo džini.

Pašā sākumā, paskaidroja fiktīvais Rakšasasa kungs, kura īriskais akcents šķita ne mazāk īpatnējs kā īstajam, Zilās džines vārds bija Ištara, lai svētība nāk pār viņu, un viņa tika pielūgta kā debesu karaliene. Ištaras simboli bija lauva un zilā krāsa, kas, protams, ir arī Mēness un nakts krāsa. Tādējādi Zilā džine nekad neizdarīja lielo izvēli starp labo un ļauno. Nav skaidrs, kāpēc, bet gadsimtu gaitā Zilās džines iemiesošanās kļuva par ko tādu, ko iemācījās respektēt visi džini; un tas noderēja abām pusēm labajiem un ļaunajiem, jo varenā džine stāvēja pāri mūžīgajai cīņai par laicīgās pasaules veiksmi. Galu galā viņa pat spēja uzrakstīt noteikumus visām sešām džinu ciltīm.

Ap šo pašu laiku ķēniņš Nebukadnecars Otrais par godu Ištarai savā jaunajā pilsētā Babilonā uzcēla lielos Ištaras vārtus. Viņš sev uzcēla arī greznu pili ar slave­najiem gaisa dārziem, kas bija viens no senās pasaules brīnumiem. Ištara sadusmojās par to, ka Nebukadnecars bija sarūpējis pili un dārzus sev, pirms uzcēla pili vi­ņai. Vārti ir ļoti jauki, bet, ja šie vārti nekur neved, tad no tiem nevienam nekāda labuma nav. Situācija pasliktinājās, kad vecais Nebukadnecars devās uzvarēt senās pasaules dižāko burvi, pašu ķēniņu Zālamanu. Nebukadnecars izlaupīja Jeruzalemi, nozaga Zālamana slaveno maģijas grāmatu un aizveda visu zeltu uz Babilonu. Godīgi jāatzīst, ka valdnieks Nebukadnecars tik­mēr bija apjautis nepieciešamību atlīdzināt Ištarai un no Jeruzalemes iegūto zeltu izlietoja, lai uzceltu viņai pasakainu mitekli tā dēvēto Babilonas Gaisa pili, ku­ras atrašanās vieta līdz šai dienai paliek cieši sargāts noslēpums. Ištara piedeva Nebukadnecaram seno aiz­vainojumu, bet tikai līdz tam laikam, kad naudas trū­kuma dēļ, lai samaksātu par vēl vienu karu, valdnieks lika noņemt zeltījumu no viņas pils. Šoreiz Ištara viņam nepiedeva un pārvērta Nebukadnecaru par aitu. Kopš tā laika neviens viņu nekad vairs nav redzējis.

Džons uzmanīgi klausījās. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, cik svarīga drīzumā kļūs šī informācija par Babilonas Zilo džini.

Līdz ar pasaulē nozīmīgākās pilsētas Babilonas no­rietu Zilās džines iemiesojums sāka dzīvot Šveicē, kas ir vēsāka un, vēsturiski runājot, politiski neitrāla valsts. Tam bija simboliska nozīme, jo liecināja, ja Zilā džine nebija ieinteresēta lietot spēku savā labā, bet vienīgi kā padomdevēja vai tiesnese un likumdevēja. Gandrīz visi Bagdādes likumi ir līdzšinējo septiņdesmit piecu Zilās džines iemiesošanās spriedumu rezultāts. Bet pēc sla­veno Ištaras vārtu rekonstrukcijas Pergamona muzejā Berlīnē septiņdesmit piektā Zilās džines iemiesošanās nolēma, ka viņas tiesai vajadzētu pārcelties no

Zenēvas uz Berlīni. Un, izņemot laiku no 1940. gadu līdz

V

1944. gadam, kad Zilā džine atgriezās Zenēvā, viņa visu laiku dzīvojusi Berlīnē, kur uzturas vēl šobaltdien.

Pēc fiktīvā Rakšasasa kunga paskaidrojumiem Džo­nam joprojām palika daudzi neatbildēti jautājumi. Bet, kad viņš par Zilo džini apvaicājās mātei, Gonta kundze vispār atteicās šo tematu apspriest. Zinot, ko Filipa vi­ņam jau bija izstāstījusi par mātes un Zilās džines tikša­nos, ko meitene bija novērojusi Pjēra viesnīcā, Džonam tas, maigi sakot, šķita dīvaini. Un viņam nācās gaidīt līdz Džinverso turnīra pirmajai dienai Ņujorkas slave­najā Elgonkvina viesnīcā, lai no īstā Rakšasasa kunga iegūtu papildu informāciju par Zilo džini.

- Vai Zilā džine vienmēr ir sieviete? viņš taujāja.

- Vienmēr, Rakšasasa kungs atbildēja. Tiek ap­galvots, ka sieviešu kārtas džines vienmēr ir gudrākas par vīriešu kārtas džiniem.

- Kā jauno džini ieceļ?

- Vecā Zilā džine, vadoties pēc kādām zīmēm, kuras zina vienīgi Aješa, lai svētība nāk pār viņu.

- Un kas būs nākamā? Vai mēs jau zinām?

- Dzirdamas diezgan ticamas baumas, ka tā varētu būt Mimi de Gulla. Rakšasasa kungs iesmējās. Varbūt tas pat tiks paziņots šai turnīrā. Bet īstenībā neviens to nezina, izņemot Aješu. Desmit gadus viņa meklējusi pēcteci. Grūti izvēlēties starp divām aklām kazām, tā nu tas ir. Esmu dzirdējis, ka tās, kas varētu gribēt šo posteni, nemaz nav tam piemērotas, toties tās, kas ir piemērotas, to nevēlas.

- Bet kāpēc gan kāda negribētu būt nākamā Zilā džine? Džons jautāja.

Rakšasasa kungs izskatījās samulsis, domīgi brau­cīdams savu garo, balto bārdu. Grūts jautājums, viņš teica. Varbūt vienīgi tās, kurām ir laba sirds, var iedomāties, cik šausmīgi izšķirties par cietu sirdi. Uz brīdi viņš apklusa un tad piebilda: Mimi, protams, tā nebūtu nekāda problēma.

Džons paraustīja plecus, nebūdams pārliecināts, ka Rakšasasa kungu sapratis, taču tas nebija nekas nepa­rasts. Ceru, ka viņa laikus atradīs kādu piemērotu pēcteci.

- Ja viņai būtu diezgan laika, uzdrošinos piebilst, ka tad viņa drošāk gulētu savā gultā. Skaidrs, ka nav vajadzības baidīties no vēja, ja tavas siena gubas ir kār­tīgi nostiprinātas. Bet ja nav… Rakšasasa kungs pa­purināja galvu. Un, protams, jo vecāka viņa kļūst, jo mazāk viņai ir laika un jo cietāka top viņas sirds. Tas savukārt padara viņas spriedumus vēl bargākus un kļūst riskanti visiem labajiem un ļaunajiem. Nabaga Ibliss to izjuta uz savas ādas.

- Skaidrs, Džons sacīja.

- Nē, tev nav vis skaidrs, Rakšasasa kungs iebilda. Tāpat kā cilvēki mēs, džini, zinām, ka reiz nomirsim. Tas mūs atšķir no dzīvniekiem. Tas un spēja runāt. Un apģērbs. Un varbūt vēl pāris citu atšķirību. Bet mēs zinām, ka nomirsim. Tikai nezinām, kad. Un tas mums visiem ir mierinājums un svētība. Bet Zilā džine precīzi zina, kad viņas mūžam pienāks gals. Tas ir viens no apstākļiem, kas padara viņu tik cietsirdīgu. Vismaz tāds vispārējs uzskats pastāv. Ļoti daudz no tā, kas notiek viņas slepenajā pilī Babilonā, mums visiem ir noslē­pums. Pat man.

- Cik šausmīgi, Džons teica. Es domāju, preci/i zināt, kad mirsi.

- Protams, un, kad nogāzīsies debesis, mēs visi va­rēsim ķert cīruļus ar kailām rokām.

- Ļoti pareizi, Džons piebilda, kaut gan viņam bija miglaina nojausma, ko tas īstenībā nozīmē.

Iepriekšējais nodoms sarīkot Džinversoktoanulāra turnīru Čikāgā tika noraidīts, jo atzina, ka vējainās pil­sētas zemā ziemas temperatūra ir pārlieku netīkama džinu labsajūtai.

Aukstums ierobežo džinu spēka lietošanu, un, rīkojot turnīru tur, kur ir auksts, tiek traucēta maldināšana. Un tāpēc turnīrs, kā parasti, notika slavenajā Ozola istabā Elgonkvina viesnīcā. Trīsdienu sacensības bija pieejamas visām sešām ciltīm gan labām, gan ļau­nām. Piedraudot ar diskvalifikāciju, džinu spēka lieto­šana bija stingri aizliegta. Bet viesnīca bija pazīstama kā Ņujorkas gudrāko rakstnieku un asprātīgāko aktieru pusdienošanas vieta, tāpēc, ievērojot šīs vietas tradī­cijas, džiniem atļāva viņus pat rosināja citam citu labā stilā izzobot.

Tādēļ, kad Peliss Pēdulaizītājs viens no ifritu cilts visbēdīgāk slavenajiem piederīgajiem sastapa Nimrodu Ozola istabas durvīs, viņš nekavējoties pavīpsnāja un izteica nicīgu piezīmi. Ā, tas esi tu, Nimrod, viņš sacīja. Cilvēka labākais draugs. Vau, vau, vau. Un acumirklī šie divi vecākās paaudzes džini iesaistījās vārdu cīņā, kurā Džons klausījās ar izbrīnu.

- Kā vienmēr, Pēlis, Nimrods atbildēja, tu izska­ties pēc drebuļa, kas gaida, lai noskrietu žurkai lejup pa muguru.

Peliss bija tievs un garš, ģērbies melnās drēbēs, pa dzīvi viņš slīdēja tik klusi kā dažas pintes motoreļļas. Viņa seja bija nāves bālumā un acis izskatījās kā ūdens ļoti dziļas akas dibenā. Reizēm viņa garā mēle mēdza iz­līst no mutes kā milzu zutis, lai iztaustītu gaisu. Džons zināja, ka Peliss ir džinu vampīra paveids un ka viņa mēle meklē cilvēku asinis. Tas, ka Džons to zināja, ne­mazināja Pelisa šausmīgās mēles valdzinājumu. Apjautis, ka jaunais džins ar saspringtu ziņkāri skatās uz viņu, Peliss ar tukšām acīm palūkojās uz zēnu un jau­tāja: Uz ko tu tā lūri, tu, pretīgais, mazais kucēn?

Saglabājis tēraudcietu sejas izteiksmi, Džons tādā pašā garā atbildēja: Manuprāt, labāk ir būt pretīgam, mazam kucēnam nekā vecam un trakam sunim. Turklāt vēl tādam, kas nav iemācīts prasīties.

Nimrods iesmējās. Bravo, Džon, viņš uzslavēja. Bravo!

- Ak, Džons, ja? Peliss pavīpsnāja. Tu noteikti pēc tāda od.

- Esmu pārsteigts, ka tu vispār vari ko saost, ja tev līdz pusei degunā ir tā čūska, Džons sacīja. Viņu tas sāka uzjautrināt. Kā jebkuram divpadsmit gadus vecam skolniekam savstarpēja apcelšana galvenokārt pārējo skolas jauniešu vidū viņam labi padevās. Ar tādu mēli tevi vajadzētu turēt pastā par marku laizītāju.

- Trāpīts, Nimrods nomurmināja.

- Uzmanīgi izvēlies savu nākamo asprātību, puišeli, Peliss nošņāca. Tā var būt tava pēdējā.

Nimrods papurināja galvu. Kā vienmēr, Pēlis, tu izskaties kā mitrs plankums uz netīras sienas. Baidos, ka tava pēdējā piezīme ietver draudus, kas ir pretrunā ar konvenciju šai turnīrā tikai apvainojumi, nekādu draudu. Baidos, tev vajadzēs atsaukt pēdējo piezīmi un atvainoties zēnam vai arī nāksies pamest Elgonkviua viesnīcu.

Peliss kādu brīdi klusēja.

- Protams, es varētu lūgt Zilo džini, lai viņa pieņem lēmumu, Nimrods turpināja.

Peliss skaļi nolaizīja lūpas un šķībi pasmaidīja. Nav tādas vajadzības, viņš sacīja ar pieklājīgu žestu. Es atvainojos, jauno džin. Apbrīnojami, kā tev izdodas as­prātības, nākot no cilts, kurai tās vispār ir svešas.

Bet, iekams Džons paguva atbildēt, Peliss bija palo­cījies un aizgājis.

- Lai mani iesloga pudelē, bet tas bija teicami pa­veikts, Nimrods atzina. Tu guvi virsroku. Apsveicu!

Džinversoktoanulārā septiņi astaragali jeb metamie kauliņi tiek ripināti un piedāvāti nākamajam spēlētā­jam slēgtā kristāla kastītē, reizē izsakot solījumu, ku­ram jāpārspēj iepriekšējais. Solījumu apstrīd ar vārdu mendakss, tad paceļ kastītes vāku un aplūko astaragali; šai brīdī vai nu spēlētājs, kurš izsaka solījumu, vai spē­lētājs, kurš apstrīd solījumu, zaudē vienu "vēlēšanos" no trim; tas atkarīgs no tā, vai solītais ir mazāks vai lielāks par to, ko atrod kastītē.

Filipa pirmās kārtas mačā spēlēja pret trim spēlē­tājiem, starp kuriem bija Mareks Kutrubs, indīgs tips, kura elpa oda pēc jēlas gaļas, un Radjards Tīrs, kas bija Iblisa jaunākais dēls no ifrītu cilts.

Filipa veiksmīgi apstrīdēja Kutrubu, tas viņam mak­sāja vienu vēlēšanos no trim, un tagad bija meitenes kārta mest pirmajai. To izdarījusi, viņa atklāja, ka uz­metusi "lādi" četrus vienādus plus trīs citus vienā­dus. Viņa aizvēra kastīti un, pasniedzot to nākamajam spēlētājam Radjardam Tīram, izteica savu solījumu. "Lāde" bija teicams pirmais metiens, un skaidrs, ka Tīrs viņas solītajam neticēja. Bet Tīrs uzskatīja Filipu par daļēji atbildīgu sava tēva liktenī un tāpēc atteicās saru­nāties ar meiteni. Šā iemesla dēļ viņam nācās informēt Banjipa kungu, spēles tiesnesi, ka viņš solīto apstrīd. Un, būdams īsts ifrīts, viņš skaļi lamājās, kad atvēra kastīti un atklāja, ka Filipas solītais atbilda patiesībai. Ar to pietika, lai viņš par nepiedienīgiem izteicieniem izpelnītos oficiālu brīdinājumu.

- Brr! novaibstījās ceturtais spēlētājs Zedijs Eloko, kas bija šīs spēles otrs labais džanu cilts džins no Ja­maikas. Man mugurkauls metas čokurā, kad tu tā lamājies.

Radjards Tīrs negribīgi pagrūda kristāla kastīti Ja­maikas džanam. Un ko tu, lūdzu, zini par mugur­kaulu? viņš pajautāja. Ja tavā ciltī kādam būtu mu­gurkauls, tie būtu derīgi kā laicīgo kalpi.

Tā bija piezīme, kas Tīram maksāja vēl vienu vēlē­šanos, jo apvainojumi spēlētājiem nebija atļauti tikai skatītājiem. Un Filipa braši pabeidza pirmo kārtu, ne­zaudējot nevienu vēlēšanos un tādējādi pārsteigdama daudzus, kuri uzskatīja, ka Mareks Kutrubs varētu būt galvenais pretinieks Lilitai de Gūlai.

- Nāc man līdzi, Nimrods pēc spēles teica. Viņa vēlas ar tevi tikties.

- Kas ir viņai

- Aješa, protams. Tā-kurai-jāklausa. Dzelzs lēdija, lūk, kas.