Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

23. nodaļa epilogiĀna

Brīdī, kad Nimrods saņēma zinu no savas māsas Lei" » »

las, ka Aješa esot atradusi kādu citu Filipas vietā, viņš uzminēja, kas varētu būt noticis, Gonta kundze brīv­prātīgi pieteikusies darīt šo darbu, lai pasargātu Filipu. Pēc viņa domām, tas būtu diezgan tipiski, ja viņa rīko­tos tik nesavtīgi. Un viņš jutās ļoti lepns par māsu. Bet dvīņu dēļ, kurus viņš ļoti priecājās atkal satikt, un aiz cieņas pret savu māsu nolēma neko neteikt. Pat tad, kad dvīņi aizskāra šo tematu pusdienu laikā Ammānas viesnīcā.

- Nez, kas tagad būs nākamā Zilā džine, Filipa sprieda.

- Ak, gan jau Aješa kādu atradīs, Nimrods nevainīgi teica, mēģinādams izvairīties no māsas skatiena.

- Kaut kādā ziņā man viņas ir žēl, Filipa turpi­nāja. Šobrīd arī viņa nolēma neko neteikt par savu at­klājumu, ka Aješa ir meitenes vecmāmiņa un Leilas un Nimroda māte. Pagaidām viņa to nebija teikusi pat Džonam. Laikam ir ļoti vientulīgi būt par Babilonas Zilo džini.

Džons, kurš nenojauta, ka Edvidžesa bija ieradusies Ammānā, Nimroda sakūdīta, lai pieteiktos šim amatam, jautāja: Tas nav nekas tāds, ko jūs gribētu uzņemties, Edvidžesa?

Edvidžesa, kas arī bija uzminējusi, ka Gonta kundze bija nonākusi pie mērķa pirms viņas, samulsusi pasmai­dīja un papurināja galvu. Ak nē, Džon, es ne. Esmu pārāk aizņemta ar savu darbu. Faktiski pašlaik esmu ceļā uz Kairu. Pārņemt turienes kazino.

- Varbūt man vajadzētu doties tev līdzi, Nimrods ieminējās. Šodien man piezvanīja Krīmijs. Kā zināms, viņš pieskata manu māju Kairā un novēro tuhemetru, kas tur atrodas. Viņš ziņo, ka tuhemetrs rāda nepārpro­tamu vēzienu uz sliktās veiksmes pusi. Es pats gribētu to pārbaudīt, iekams mēģinu noskaidrot, kāpēc.

- Manuprāt, es varētu jums palīdzēt, Filipa teica.

- Tu, Filipa? Gonta kundze brīnījās. Kādā veidā?

- Kad bija pie Aješas, viņa uzzināja, ka Buls Haksters esot nozudis ar kārbu, kurā atradās Ibliss, viņa pa­skaidroja. Jūs zināt ar to, kura bija jāievieto Eiropas raketē uz Veneru.

- Pazudis? Nimrods iesaucās. Kā tu to domā?

- Mēs abas nonācām pie slēdziena, ka Buls Haksters ir piemuļķojis Aješu, Filipa sacīja. Aizbēdzis ar visu naudu. Nemaz nerunājot par varbūtību izmantot Iblisu savā labā. Jūs zināt: saņemt trīs vēlēšanās apmaiņā pret viņa atbrīvošanu no pudeles.

- Lai aizdegas mana lampa, bērns, Nimrods teica. Tu gribi teikt, ka visu šo laiku, kamēr mēs te sēdējām,

ieturot ilgas un nesteidzīgas pusdienas, tas vindicta pār­ņemtais Ibliss varētu būt brīvībā? Filipa mierīgi pamāja ar galvu.

- Kāpēc tu man to neteici uzreiz?

- Es taču tagad saku, vai ne? viņa atbildēja, un, juz­damās mazliet sarūgtināta, piebilda: Vai zināt, tas ir drusku par daudz, ka jūs dusmojaties uz mani pēc visa tā, ko esmu piedzīvojusi pati no savas vecmāmiņas.

Bet, ja Filipa bija domājusi, ka tas būs kā bumbas sprādziens, viņa kļūdījās.

- Ak, lai nu tas tagad paliek, Nimrods sacīja, pieceldamies no galda. Sī lieta ir daudz svarīgāka. Mums jāatrod Buls Haksters, turklāt ātri.

- Man liekas, es nojaušu, kur viņš ir, Gonta kundze ieminējās. Edvards aizvakar runāja ar viņu pa tele­fonu. Viņš ir Franču Gviānā. Vietā, ko sauc Kurū.

- Mēs varam tur piestāt pa ceļam uz Ņujorku, Nim­rods ierosināja. Viņš skumji paskatījās uz Finleju. Pie­dod, Finlej, viņš pieklājīgi piebilda. Bet baidos, ka mūsu lidojums uz Angliju kādu laiku būs jāatliek. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs taisnā ceļā dotos uz Franču Gviānu. Saproti, ir tāds ļoti bīstams džins Ibliss…

- Tas nekas, Finlejs teica. Es negribu atgriezties Anglijā.

- Paklausies, Nimrods laipni ierunājās. Esmu pār­liecināts, ka varu palīdzēt nokārtot domstarpības starp tevi un tavu tēvu. Kad tas notika, viņš bija dusmīgs. Nešaubos, ka viņam ir bijis laiks to apdomāt un nožēlot, ko viņš toreiz teica.

- Taisnība, es briesmīgi izturējos pret viņu, Finlejs atzinās. Es nebiju diez ko labs dēls. Bet tas notika tikai tāpēc, ka viņš bija tik draņķīgs tēvs. Turklāt esmu runājis ar Edvidžesu, un viņa piekrita, ka varu doties kopā ar viņu uz Kairu. Ar viņas palīdzību mēģināšu sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai pabeigtu savu izglītošanos. Uz īsu laiku iestāšos darbā, un tad mēs izmantosim manu algu, lai taisītu īstu naudu.

- Jā, pareizi, Edvidžesa atzina. Mēs ar Finleju, manuprāt, ļoti labi sapratīsimies. Ja vien viņš ievēros manu sistēmu.

- Neesmu pārliecināts, ka es to atbalstu, Nimrods sacīja. Azartspēles ir netikums.

- Tās nav azartspēles, Finlejs neatlaidās. Ne ar šo sistēmu. Edvidžesa man visu izstāstīja. Azartspēles no­zīmē nejaušību, un jūs tiešām varat zaudēt savu naudu. Bet ar šo sistēmu tā nav azartspēle. Tā ir droša lieta.

Atcerējies to, kas bija noticis Montekarlo, Nimrods nekādi nespēja apstrīdēt zēna loģiku. Turklāt viņam nebija laika.

- Labu veiksmi, Džons novēlēja Finlejam. Un es nožēloju savu rīcību.

- Aizmirsti to. Būt par piekūnu bija jauka izprieca.

- Vai ne? Džons piekrita. Vai tas nav kā sprā­dziens?

Galibi Magana bija zēns no Franču Gviānas, apmēram desmit gadu vecs, lai gan nebija par to īsti pārliecināts. Viņš pelnīja sev iztiku kā atkritumu savācējs lielajā iz­gāztuvē netālu no galvaspilsētas Kajennas. Galibi bija viens no gandrīz simts bērniem, kas uzturējās izgāztuvē, reizēm strādādami bez pārtraukuma sešas vai astoņas stundas. Viņi meklēja lietas, ko cilvēki bija izmetuši, bet par dažiem centiem tās varēja pārdot. Zēns strādāja ar kailām rokām un basām kājām, bez jebkādas maskas, lai gan atkritumi bija kaitīgi. Reizēm viņš pat gulēja mēslos. Galvenokārt viņš meklēja liellopu kaulus, bez­alkoholisko dzērienu skārdenes, polietilēna, papīra un

plastmasas ūdens pudeles, bet kādu dienu viņš uzgāja gludu metāla kārbu, kas izskatījās ļoti atšķirīga no tiem priekšmetiem, ko atrada parasti. Viņš domāja, ka tā ir gatavota no alumīnija un visai vērtīga. Tomēr kārbas skaistums nebija nekas, salīdzinājumā ar to skaistumu, kas atradās iekšā, kristāla pudelīte, ko cilvēki parasti nemēdz izmest ārā.

Kad Galibi atrada kārbu un mazo kristāla pudelīti, • viņš nevienam par to neteica. Tam bija savi iemesli: pirmkārt, viņš baidījās, ka kāds tos viņam varētu no­zagt. Kārba un kristāla pudelīte bija tik skaisti, it īpaši pudelīte. Kad viņš to turēja pret sauli, gaisma apspīdēja garo, cilindrisko kakliņu, atgādinot kādu no raķetēm, kas laiku pa laikam pacēlās no netālā kosmosa cen­tra Kurū. Jebkurš no Galibi draugiem būtu apskaudis viņu par tādu pudelīti. Bet vēl viens, daudz svarīgāks iemesls, kāpēc viņš nevienam par to nestāstīja, bija tas, ka kristāla pudelītē bija balss, balss, kas ar viņu ru­nāja, un Galibi raizējās, vai viņa draugi neteiks, ka viņš ir traks, un varbūt viņam vajadzēs pamest darbu. Kā gan viņš varētu izskaidrot balsi kristāla pudelītē?

Franču Gviāna atrodas Dienvidamerikā, un Galibi, kas neprata lasīt un nekad nebija gājis skolā, neko ne­bija dzirdējis ne par džiniem, ne par tradīciju, sakarā ar kuru džins var izpildīt trīs vēlēšanās tam, kurš atbrīvo viņu no lampas vai pudeles. Tāpēc zēns vairāk sliecās domāt, ka viņš jūk prātā, nevis ticēja, ka sīkā balstiņa pieder kādam, kas varētu, kā solīja, viņam izdarīt ļoti labu pakalpojumu. Vai pat trīs ļoti labus pakalpoju­mus.

Galibi domāja tā: ja viņš tiešām nezaudē prātu, tad varbūt tas ir Kajeri. Kajeri bija bīstams dēmons, kas

nereti uzradās tur, kur bija daudz skudru, un atkritumu izgāztuvē to bija miljoniem.

Tā bija problēma, ar kuru saskārās Ibliss no ifrītu cilts, jo pudelītē ieslodzītais džins bija viņš: kā pārlieci­nāt zēnu,, kam nebija nekādu zināšanu par Arābu nak­tīm vai Aladinu, vai tiem nevērtīgajiem Tuvo Austrumu stāstiem, ka džini kādam var izdarīt pakalpojumu. Vai pat trīs.

- Tu noteikti zini stāstu par lampas džinu, Ibliss teica. Tu noteikti esi to redzējis kino vai televīzijā.

Ibliss gandrīz nokoda sev mēli, pieminēdams televī­ziju. To viņš nevarēja ciest vairāk par visu. Viņš būtu gribējis iznīcināt visus televizorus uz planētas. Tomēr viņam nācās samierināties tikai ar to, ka viņš reizēm bojāja televīzijas signālus un traucēja uztvert program­mas, kuras laicīgajiem likās neizprotami svarīgas. Ja bija kāds iemesls, ka laicīgie ir tik atbilstoši nosaukti, tad tā bija viņu mīlestība uz televīziju.

- Man nav televizora, Galibi teica Iblisam. Un es neesmu dzirdējis ne par Aladinu, ne par lampas džinu, par kuriem tu runā.

Ibliss atkal iekoda mēlē. Tā bija viņa veiksme, ka viņu atrada neizglītots zēns, kas nekad pat nebija dzirdējis par džiniem. Tas tomēr bija labāk nekā atmiņas par iepriekšējo laicīgo, kam piederēja pudelīte. Tas bija kāds kretīns vārdā Buls Haksters, kam Aješa bija samaksā­jusi 10 miljonus dolāru, lai novietotu viņu Wolfhound raķetē, kas devās uz Veneru. Ibliss bija domājis, ka vi­ņam paveicies, kad Haksters paņēma Aješas naudu un nevis novietoja kārbu raķetē, bet gan paturēja savas mašīnas bagāžniekā. Ibliss bija domājis, ka Haksters tā dara, jo bija atklājis, ka kārbā atrodas varens džins, un gribēja saņemt parastās trīs vēlēšanās. Bet, kā iz­rādījās, Haksters nemaz nenojauta, ka kārbā atrodas džins, un nebija izrādījis nekādu vēlēšanos to atvērt. Vēl jo vairāk, viņš bija pilnīgi kurls, jo iepriekš piedalījies ļoti daudzu raķešu palaišanā un nespēja saklausīt ne vārda, ko Ibliss viņam kliedza. Pat turot kārbu rokās, Buls Haksters nebija dzirdējis nevienu pašu vārdu, ko Ibliss bija teicis. Vismaz šis mazais bērns varēja viņu dzirdēt, kaut arī viņš tam neuzticējās.

Bet Ibliss bija gudrs. Ļoti gudrs.

- Es neesmu dēmons, Galibi, džins mierīgā balsī teica, mēģinādams pārvarēt to, kas viņam šķita zēna gluži saprātīgās bailes no dēmoniem. Esmu zinātnieks, kuram neizdevās eksperiments. Nevis dēmons. Bet gan cilvēks, kas pēc nelaimes gadījuma sarāvās. Tomēr gluži labi varu saprast tavas raizes, ka es varētu būt dēmons. Tādā gadījumā tev nav nekādas vajadzības pudeli at­vērt. Vienīgais, kas tev jādara, šī pudelīte jānogādā kā­dam, kas tev ļoti devīgi atlīdzinās par to. Tev jāpiezvana uz Savienotajām Valstīm. Vai tu zini, kas ir apmaksāts zvans, Galibi?

- Nē.

- Es tev iedošu numuru, un, kad tu sazvanīsi, mak­sās persona līnijas otrā galā. Pateikšu tev, kas jāsaka. Persona, kuru tu sazvanīsi, ieradīsies šeit un iedos tev daudz naudas. Lielu atlīdzību, kā es teicu. Tik vien­kārši.

- Ja nu tā persona arī ir dēmons tāpat kā tu?

- Galibi, Ibliss neatlaidās. Cik reižu man tev jā­saka? Es neesmu ļaunais gars. Es esmu labs. Bet Ibliss jau apsvēra nožēlojamo un nežēlīgo likteni, kuru viņš uzliks šim zēnam, kad beidzot būs atbrīvots. Arī Bulam

Haksteram, kad tiks tam klāt, par to vien, ka viņš ir kurls. Protams, Iblisa īstā ļaunprātība tiks pietaupīta Nimrodam un tiem diviem džinu bērniem, kas viņu bija iesprostojuši pudelē.

- Tu varētu būt Kajeri, Galibi teica.

- Kas ir Kajeri? Pastāsti.

- Ar tiem jābūt piesardzīgam lietus sezonā un jāuzma­nās no viņu klātbūtnes, kad vien redz daudz skudru.

Ibliss nopūtās. Paklausies, Galibi, es neesmu Kajeri. Es nevaru ciest lietu. Un man diez ko nepatīk skudras, vienīgi man tās garšo.

Kādu brīdi Ibliss nodomāja, ka pieļāvis kļūdu. Un tā tas būtu ar lielāko daļu laicīgo bērnu ar skudru ēšanu pietiktu, lai modinātu viņos aizdomas, ka balss pudelē saistīta ar ko pārdabisku. Bet Galibi bija nabadzīgs. Ļoti nabadzīgs. Un reizēm sauja skudru bija noderīgs papildu olbaltumvielu avots.

- Tev arī garšo skudras?

- Protams, Ibliss atbildēja, saklausījis apbrīnu zēna balsī. īpaši… Un tas bija tipisks ifrītu ļaunā rakstura gājiens. īpaši skudras, kas klātas ar šokolādi.

- Ar šokolādi? Galibi pārjautāja, aiz bijības būdams gandrīz bez elpas. Vai tiešām?

- Tiešām, Ibliss atbildēja. Tās ir gardas. Gluži vai garšīgākā lieta, ko jebkad esmu ēdis.

- Es gribētu dažas nogaršot, zēns atzinās.

- Galibi, mīļo puisīt, ja tu piezvanīsi manam dēlam Radjardam, kā es lūdzu, varu tev apsolīt tik daudz šo­kolādes skudru, cik vien varēsi apēst.

Uz ziemeļiem atradās Atlantijas okeāns, pilns ar nāvējošām haizivīm. Uz dienvidiem pletās tropu mežs, kur Nimroda virpuļviesulis bija piezemējies pēc desmit stundu lidojuma. Iznākuši no koku paēnas, Džons un Filipa, Nimrods un Gonta kundze, Alans un Nīls, Grounina kungs un Montija, kā arī lampa, kurā atradās Rakšasasa kungs, uzdūrās elektriskajam žogam, kas apjoza Centrel Spatial Guyanais Franču Gviānas kosmosa centru. Tikai dažu jūdžu attālumā no Velna salas, uz kurieni Francija reiz sūtīja katordzniekus. To apsargāja franču ārzemju leģions tā ir Francijas armijas daļa, kas ir pasaulē slavena ar savu godīgumu un pieklājību, tādēļ CSG kosmosa centrs šķita neieņemams. Ikvienam, izņemot piecus džinus un viņu laicīgos sabiedrotos.

- Man gan neliekas, ka viņiem varētu patikt septiņi svešinieki un kaķis, kas pēkšņi uzrastos šajā centrā, Alans piebilda. Tā ir īpašas drošības teritorija. Uz mums varētu šaut vai tamlīdzīgi. Vai varbūt giljotinēt.

Nomurminot "QWERTYUIOP", Nimrods jau bija at­slēdzis elektriskā žoga strāvu un ierīkojis Triumfa ar­kas miniversiju starp stieplēm, lai viņi varētu droši tikt cauri, turklāt acij tīkamā veidā.

- Tieši tas viņiem nepatiks, Alans piebilda. Izska­tās pēc necieņas izrādīšanas. It kā tu izjokotu viņus.

- Muļķības, Nimrods teica. Kā viņiem varētu ne­patikt Triumfa arka? To pasūtināja Napoleons drīz pēc uzvaras Austerlicā. Un šī ir precīza kopija, desmitā daļa no oriģināla. Tomēr saprotu, uz ko tu tēmē, jo mēs neesam franči. Tev taisnība. Varbūt man vajadzētu tur­pināt vienam pašam. Es lieliski runāju franciski, tāpēc man neliekas, ka viņi man pievērsīs pārāk lielu uzma­nību.

- Šajā uzvalkā? Džons pavīpsnāja.

Nimrods paskatījās uz sevi. Stopsignāls nevarētu iz­skatīties sarkanāks par viņu. Sarkans uzvalks, sarkans krekls, sarkana kaklasaite, sarkanas kurpes, sarkans mutauts un sarkanas zeķes. Jā, tev ir taisnība, viņš piekrita. Varbūt tā būs labāk. QWERTYUIOE

Vienā acumirklī Nimrods stāvēja viņu priekšā ar Franču ārzemju leģiona ģenerāļa uniformu mugurā. Ar balto formas cepuri, baltiem cimdiem un koši sarkanām epoletēm viņš izskatījās tiešām izcils.

- Kā jums šķiet? viņš jautāja.

- Ļoti Beau Geste, Gonta kundze atzina.

- Novēliet man veiksmi, viņš teica. Tad eleganti salutēja un izsoļoja cauri arkai, lai atrastu Kosmosa centra štābu.

Pārējie apsēdās un gaidīja, kad viņš atgriezīsies.

- Vai Zilā džine tiešām ir mūsu vecmāmiņa? pēc brīža Džons jautāja mātei.

- Jā, mīļais.

- Kāpēc tu mums to neteici agrāk?

- Man nepatika par to runāt, viņa atbildēja. Mani sarūgtināja tas, ka viņa izvēlējās būt par Zilo džini, ne­vis rūpēties par jūsu tēvoci un mani.

- Vai jūs bijāt ļoti jauni? Filipa jautāja. Kad viņa aizgāja projām?

- Mēs bijām varbūt mazliet vecāki par jums, viņa teica. Ne sevišķi daudz. Viņa uz brīdi apklusa. Ma­nuprāt, tas bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu atteikties būt par džini.

- Kāpēc viņa tā darīja? Džons jautāja. Kāpēc viņa jūs pameta?

- Manuprāt, viņa tikai juta, ka tas ir kas tāds, kas viņai jādara.

- Var gadīties, ka tāpēc viņa nolaupīja arī mani, Filipa ieminējās.

- Jā, tā varētu būt.

- Aješa nav pārāk slikta, Filipa turpināja. Bet nevar arī teikt, ka viņa ir laba. Viņa ir tikai… Filipa paraustīja plecus. Dzīvē ne vienmēr jādara tikai tas, kas ir loģisks. Reizēm darīt to, kas ir nepareizi, ir tik­pat svarīgi kā darīt to, kas ir pareizi. Tas padara dzīvi par izpriecu. Man šķiet, ka aizvadīt savu mūžu citādi ir noliegt pašu dzīvi.

Gonta kundze brīdi klusēja un priecājās ieraudzīt at­griežamies Nimrodu, jo viņai nevajadzēja atbildēt. Viņš brauca ar bruņutransportieri, ko bija aizņēmies no kāda pakāpē zemāka franču virsnieka.

-Allons!, viņš franciski uzsauca. Es gribēju teikt, aiziet! Leciet iekšā.

- Uz kurieni mēs tagad brauksim? Filipa jautāja, kāpdama bruņutransportierī.

- Uz Tarakānu viesnīcu, Nimrods atbildēja. Tā atrodas Kurū, tikai pāris jūdžu no šejienes. Šķiet, Buls Haksters tur atrodas mājas arestā. Franči atlaida viņu, kad izrādījās, ka viņš ir blēdījies, vairākas reizes pārdo­dams vienu un to pašu maksas vietu raķetē. Viņi par to ir pamatīgi noskaitušies. Bet tai pašā laikā viņi to ir mēģinājuši turēt slepenībā, naturellement.

- Kā jūs to uzzinājāt? Džons jautāja.

- Redz, kāpēc ir tik dīvaini būt par franču armijas ģenerāli, Nimrods paskaidroja. Karavīri pastāsta tev visu, ko tu gribi dzirdēt. Viņi pat atdod savu bru­ņutransportieri, kad viņiem liek to darīt.

Buls Haksters bija diezgan nožēlojamā izskatā, kad tie viņu atrada trāpīgi nosauktajā Tarakānu viesnīcā.

Viņam bija drudzis, bet pēc stipras melnas kafijas tases un aukstas dušas Buls pastāstīja, ko tie gribēja zināt, kur viņš izmetis kārbu, ko iedevusi Aješa. Un uz turieni viņi devās pēc tam. Uz milzīgo atkritumu izgāztuvi ne­tālu no Kajennas.

Viņi saoda šo vietu, pirms to ieraudzīja, un viņus jau pārņēma riebums. Bet šis riebums nebija nekas salīdzi­nājumā ar satriecošo faktu, ka vismaz kādi simt bērni pārtika no šīs izgāztuves, sacenšoties ar dučiem jūras putnu, kuri izmantoja šo vietu kā barības avotu.

- Cik briesmīgi tā pavadīt bērnību, Džons teica.

- Ļoti daudz bērnu nabadzīgās valstīs nevar atļauties pienācīgu bērnību, Gonta kundze atgādināja. Viņi neiet skolā. Tā vietā viņiem jāsāk strādāt, cik ātri vien iespējams, lai palīdzētu uzturēt savas ģimenes. Viņa skumji papurināja galvu. Tai pašā mirklī, kad atgrie­zīšos Ņujorkā, es kaut ko darīšu, lai šiem bērniem pa­līdzētu.

Pa to laiku Nimrods sasauca kopā visus mazos atkri­tumu vācējus un piedāvāja tiem piecdesmit Amerikas dolārus par informāciju, kas palīdzētu atgūt sudraba kārbu, kuru viņš aprakstīja sīkāk.

Bērni skatījās cits uz citu. Džonam un Filipai šķita ar bailēm. Galu galā viens zēns, kuru sauca Herbēns, saņēma drosmi un aizveda viņus pie kārbas, ko viņi meklēja. Nimrods tūlīt to atvēra, bet, kā jau bija sagai­dījis, mazā smaržu pudelīte bija pazudusi.

Nimrods pastāstīja Herbēnam, ka kārbā atradusies ļoti vērtīga stikla pudelīte, kas izgatavota Ēģiptē, un ka viņš samaksāšot vēl piecdesmit Amerikas dolārus par tās saņemšanu. Sākumā Herbēns negribēja neko vairāk teikt. Taču beidzot viņš atzinās, ka iepriekšējā dienā bija redzējis savu draugu Galibi tādu pudelīti paslēpjam. Galibi vārda pieminēšana radīja zināmu satraukumu pārējo bērnu vidū. Daži pat sāka raudāt. Nimrods sa­prata, ka tā nav laba zīme.

- Kur ir Galibi? Nimrods zēnam jautāja. Man ar viņu ļoti steidzami jārunā.

Herbēns izskatījās sāpināts. Galibi ir pazudis, viņš teica.

- Vai tāpēc daži no jums raudāja?

* Jā. Viņi domā, ka Galibi kritis par upuri burvim.

- Burvim? Ko tu ar to domā?

- Neesmu no tiem, kas tic kam tādam, Herbēns sacīja. Bet nevar noliegt, ka Galibi ir pazudis. Tāpat nevar noliegt, ka palikusi tikai viņa lelle.

- Es gribētu šo lelli redzēt, ja drīkst, Nimrods teica.

Herbēns aizveda Nimrodu un pārējos pie mazas svēt­nīcas atkritumu izgāztuves malā, kur dažādi priekšmeti bija nolikti vienkārša krusta priekšā. Starp tiem atradās dzīvajam zēnam pārsteidzoši līdzīga statuete, aptuveni divas pēdas gara. Zēns izskatījās apmēram vienpadsmit gadus vecs, basām kājām, ar noskrandušiem džinsiem kājās un netīru T kreklu mugurā.

- Es nezinu, no kā tā ir veidota, Herbēns sacīja, bet tā ir visai smaga, mesjē. Un pilnīgi līdzīga pašam Galibi. Sevišķi acis. Jūs redzat? Skiet, ka tās seko. Tāpēc visi no tās baidās.

Nimrods izņēma mazu, pie atslēgu važiņas piestip­rinātu lukturīti un iespīdināja sīku gaismas stariņu statuetes acīs. Tik tiešām ļoti līdzīgs dzīvam, viņš drūmi teica, ievērodams, ka lelles acu zīlītes no luktu­rīša gaismas sašaurinājās. Viņš pievērsās Gonta kundzei, runādams angliski, lai neapbēdinātu Herbēnu. Tas tiešām ir viņš, Nimrods sacīja.

- Jūs gribat teikt, ka tas ir īsts zēns? Džons jau­tāja.

- Par to nav šaubu. Nimrods izklaidīgi noņēma kaut ko no figūriņas lūpām. Sākumā viņš domāja, ka tas ir kāds gruzis, bet, turēdams pirkstos, viņš saprata, ka īstenībā tas ir kāds kukainis acīmredzot pārklāts ar šo­kolādi.

- Kas tas ir? Filipa jautāja.

Nimrods aizdomu pilns paostīja kukaini. Šķiet, tā ir ar šokolādi klāta skudra, viņš atbildēja. Ļoti iespējams, ka tā satur diminuendo. Džina saistība, kas ieēsta liek sarauties mazākam un pārvērš par tādu lelli kā šī.

- Nabaga zēns, Filipa teica. Nimrod, māt, mums viņam jāpalīdz.

- Ko mēs varam darīt? Gonta kundze vaicāja. Tas ir Iblisa roku darbs. Viņa spēks, viņa saistība. Tas nav nekas tāds, ko var atšķetināt kāds cits, izņemot viņu. Tā nu tas ir, Filipa.

Filipa lūdzoši paskatījās uz tēvoci, kurš skumīgi pa­kratīja galvu. Jūsu mātei ir taisnība. Tas ir kas ne­jauks un riebīgs, ko viņš nodarījis zēnam, kas viņu at­brīvoja no pudeles. Nevis piešķīra trīs vēlēšanās. Bet pārvērta viņu par šo dzīvo lelli.

- Dzīvo? Grounina kungs iesaucās. Klausieties, jūs taču negribat teikt, ka viņš mūs var dzirdēt un re­dzēt?

- Baidos, ka tieši to es gribu teikt, Nimrods atbil­dēja.

- Ir jābūt kaut kam, ko mēs viņa labā varam darīt, Džons ierunājās.

- Nevaram, ja vien Ibliss nav mūsu varā, Nimrods paskaidroja. Saproti, Džon, tas ir tāpat kā tad, kad tu pataisīji nabaga Finleju par piekūnu. Tikai tu varēji atcelt spēku, kas viņu pārvērta.

Izdzirduši kliedzienu, viņi atskatījās, jo vairāki no atkritumu vācējiem skriešus tuvojās. Viens no bērniem turēja rokā mazo, antīko stikla pudelīti, kuru Nimrods toreiz Kairā bija izmantojis, lai Iblisu ieslodzītu. Tai nebija aizbāžņa, un pudeles kakliņā bija ievietota papīra lapiņa. Tā bija Nimrodam adresēta zīmīte.

"Mans dārgais Nimrod," viņš skaļi lasīja. "Kad tu šo lasīsi, es jau sen būšu prom. Bet neraizējies. Tu un tie briesmīgie dvīņi mani redzēs atkal. Iespējams, drīzāk, nekā tu domā. Runā, ka bērniem patīkot lelles. Es at­stāju Džonam un Filipai ko sevišķu, ar ko spēlēties. Lai atgādinātu, kas ar viņiem var notikt, kad mēs visi atkal satiksimies. Uzskatiet to par ļoti novēlotu Ziemassvētku dāvanu no tēvoča Iblisa."

- Mēs ņemsim šo bērnu līdzi uz Ņujorku, Gonta kundze paziņoja.

- Man likās, tu teici, ka mēs viņam nevaram palīdzēt, Filipa brīnījās.

- Tas bija pirms tam, kad vēl nezināju, ka Ibliss iece­rējis mūs apciemot Ņujorkā, Gonta kundze sacīja. Ja viņš tiešām uzradīsies, mēs būsim gatavi. Un, kad mēs būsim iespundējuši viņu, kur gribam, teiksim, balinā­tāja pudelē, redzēsim, vai varam pārliecināt viņu izdarīt kaut ko Galibi labā. Gonta kundze nikni iekoda sev lūpā. Ja tas ir pēdējais, ko izdarīšu, iekams es… Viņa aprāvās, nepabeigusi teikumu. Uztvērusi Nimroda skatienu, viņa piebilda: Es likšu Iblisam nožēlot, ka viņš draudējis maniem bērniem.

Pēc Franču Gviānas, Jordānijas un Irākas Ņujorka šķita ļoti auksta. Pat laicīgie žēlojās par to, cik janvāris šogad ir salts. Dienu pēc tam, kad Džons un Filipa at­griezās mājās, temperatūra bija mīnus 16 grādi pēc Fārenheita, kas, pēc televīzijas laika ziņās teiktā, esot ze­mākā temperatūra, kas jebkad reģistrēta Centrālparkā. Džons un Filipa retos gadījumos, kad uzdrošinājās iziet laukā, mugursomās nesa karstos salamandras akmeņus, ko viņiem bija iedevusi daktere Zahertorte, lai palīdzētu uzturēt iekšējo siltumu. Un, kad viņi atkal gribēja jus­ties kā īsti džini, mājas pagrabā vienmēr bija sauna.

Pirmais, ko Džons atgriezies vēlējās, bija apskaut savu tēti un pārliecināties, ka viņš tiešām ir dzīvs, jo zēnu vēl aizvien vajāja atmiņas par septītā sarga nogalināšanu zem Samaras torņa.

- Kas tev uznācis? Gonta kungs jautāja, kad Džons viņu viscaur aptaustīja.

- Nekas, Džons plati pasmaidīja. Gluži nekas. Jauki atkal tevi redzēt, tēt. Zēns aiz prieka turpināja smaidīt arī tad, kad pēc atzīšanās par zelta Brīvības statujas salaušanu Gonta kungs uz četrām nedēļām pārtrauca viņam izmaksāt kabatas naudu.

- Tas nav nekas smieklīgs, Džon, Gonta kungs aiz­rādīja. Tu varētu vismaz izrādīt, ka to nožēlo.

- Jā, ser, Džons atsaucās un turpināja smaidīt.

- Tāpēc vien sods būs divi mēneši. Divi mēneši bez kabatas naudas.

Džons papurināja galvu un mēģināja nesmaidīt. Jā, ser, viņš teica. Man žēl. Ļoti žēl. Un atkal savaldīgi apkampa tēvu.

Montija iedzīvojās pie Gontiem diezgan labi un ap­mierināja savas slepkavnieciskās tieksmes, pa laikam noķerot kādu peli vai zvirbuli. Viņa diez ko neaizrā­vās ar televīzijas skatīšanos, kā to bija darījuši Alans un Nīls, bet viņai palika gulēt vestibila sienas skapja cimdu kamerā vai blakus plītij virtuvē, klausoties radio kopā ar Trampa kundzi, kas kaķeni novērtēja vairāk par visiem. Reizēm viņa pat kopā ar Trampa kundzi gāja uz dzīvokli Dakotas namā, jo Montijai nekas tik ļoti nepatika kā Džona Lenona mūzika, ko bija iemīļojusi arī Trampa kundze. Reizēm Montija aizgāja uz kino­teātri Austrumu 86. ielā, kad tur rādīja filmu, kuru viņa tiešām gribēja redzēt. Jebko, kas saistīts ar kādu slepkavu. Vai kaķi.

Edvards Gonts, protams, bija iepriecināts atkal satikt savus brāļus Alanu un Nīlu. Tas viņam palīdzēja samie­rināties ar domu, ka viņa sieva bija atsākusi lietot savu džina spēku, un viņš ļoti augstsirdīgi iesaistīja brāļus kā pilntiesīgus partnerus savā finanšu biznesā. Drīz vien pēc tam Alans un Nīls vadīja Amerikas lielākās mā­jas mīluļu barības kompānijas pievienošanu, darījumu, kas tikai pavairoja brāļu bagātību. Kompānijas ikgadējā kopsapulcē uz akcionāriem ārkārtīgi lielu iespaidu at­stāja pārliecība par saviem ražojumiem, ko izrādīja brāļi Gonti, apēzdami vairākas skārdenes ar Mutt 'n'Pooch's liellopu gaļu un Slam Dunk jēra gaļu.

Tikmēr Gonta kundze pārliecināja Aješu parunāt ar Džinversoktoanulāra kluba komiteju un anulēt Filipas diskvalifikāciju. Gonta kundze arī nosūtīja vēsti Mimi de Gullai paciņu, kurā atradās Montanas Rečas Mag­num Opus revolveris, viņas ādas cimdi un trīs paciņas ar sauso barību kaķiem.

Divas nedēļas pēc atgriešanās mājās Džons saņēma pastkarti no Kairas. Tā nāca no Finleja ar labu ziņu. Izmantojot Edvidžesas sistēmu, viņš bija izkāsis visu naudu no Groppi Casino, un tagad ifrīti bija aizlieguši jauneklim jebkad ienākt kādā no viņu kazino. Bet, kļūs­tot par desmitiem miljoniem dolāru bagātākam, tam nebija nekādas nozīmes, un pastkartei drīz sekoja pa­ciņa Džonam. Šajā paciņā, kas svēra tikpat, cik viņa tēva hantele, atradās melna putna statuete aptuveni piecpadsmit collas augsts piekūns. Putnam bija pievie­nota zīmīte no Finleja: NOSŪTU TEV ŠO rara avis KĀ MAZU PIEMINU. NEĻAUJ TAM AIZLIDOT.

Džons novietoja melno putnu savā guļamistabā uz ka­mīna malas. Viņa tēvs to ieraudzīja un izrādīja apbrīnu. Paņēmis piekūnu, viņš pasvārstīja to rokā. Smags, - viņš teica. No kā tas ir?

Džons sāji pasmaidīja. No tādas matērijas kā sapņi.