Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

15. nodala bĀbeles tornis

Tiklīdz Džons un Grounina kungs bija atraduši Dāriju un pateikuši viņam, ka abi tuksneša dēmoni aizbēguši, viņi pabeidza mainīt mašīnas riepu un tad turpināja ceļu.

- Tu noteikti esi dižens džins, ja pieveici tos dēmo­nus, Dārijs sacīja, tagad braucot lēnāk, jo bija tumšs.

- Biju pārliecināts, ka mēs visi tiksim nogalināti.

- Tad mēs esam divi, Grounina kungs piebilda.

Alans un Nīls piekrītoši ierējās, it kā gribētu teikt:

- Īstenībā esam četri.

- Patiesība ir tā, Džons teica, ka nemaz neesmu dižens džins. Lielākoties man pat nav ne jausmas, ko es daru. Mana māsa ir tā gudrā. Tā, kurai ir talants. Viņa par mūsu džinu būšanām zina daudz vairāk nekā es.

Dārijs papurināja galvu un atbildēja arābiski. Es dzirdu, ko tu saki, Džon. Bet tikai dižens džins runātu tik pieticīgi par sevi. Patiesi, tikai dižens un drosmīgs džins ierastos tik bīstamā vietā kā Irāka bez džina spēka, lai aizvestu mājās savu māsu.

Bija pāri astoņiem, kad viņi sasniedza Samaras no­males, kas nebija nekas daudz vairāk kā retas palmas un dažas nožēlojamas dubļu krāsas celtnes, no kurām lielais vairums bija bumbu sagrautas.

- Samara reiz bija kalifu galvaspilsēta, Dārijs stās­tīja, kad viņi iebrauca pilsētā. Bet to pameta vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem. Tagad šeit ir tikai karavīri un arheologi.

Beidzot viņi ieradās vietā, kuru bija meklējuši, pie Samaras spirālveida torņa. Dārijs ar pieredzējuša gida pašapziņu apgalvoja viņiem, ka tas uzcelts oriģinālā Bā­beles torņa vietā, turklāt ārēji ļoti līdzīgs. Pamati ir tie paši, viņš neatlaidās. Vismaz tā vienmēr teica mans tēvs.

Te arī bija vieta, kur, pēc Bellili Augstā priestera Eno rakstītā, viņiem vajadzēja meklēt slepeno ieeju pazemes valstībā Iravotumā. Tomēr, tiklīdz draugi ieraudzīja torni, viņi ievēroja, ka to ietvēra ASV armijas militārā bāze. Tā ka tur iekļūt būs grūtāk nekā jebkur citur. Bāze bija norobežota ar vairākām dzeloņstiepļu žogu rindām un pāris simt tūkstošiem smilšu maisu.

- Tas visu apgriež kājām gaisā, Grounins smagi nopūtās. Ko lai mēs tagad darām?

- Manuprāt, sameklēsim ceļu cauri dzeloņstieplēm, Džons paraustīja plecus.

- Tas nav skautu bariņš, kas tur apmeties, Grou­nins iebilda. Un vini nav noskanoti uzņemt ciemiņus.

īpaši ne tādus, kuri ģērbušies kā mēs.

Dārijs apturēja mašīnu drošā attālumā, no kurienes viņi ilgi un pamatīgi aplūkoja nometni, mēģinot izdomāt kādu plānu.

- Arābu drēbes nav kavēklis, Džons sacīja, nomez­dams no pleciem savu bištu un pāri galvai novilkdams tobu. Tagad viņš bija ģērbies savās rietumu stila drēbēs.

- Turklāt man ir Amerikas pase. Varbūt mums vien­kārši vajadzētu iet turp un padoties viņu žēlastībai.

- Man nav Amerikas pases, Dārijs aizrādīja.

- Nē, nav, Džons piekrita. Bet man likās, ka tu gribēsi palikt pie mašīnas. Lai būtu drošs, ka neviens to nenozog.

- Taisnība, Dārijs apliecināja. Es palikšu pie ma­šīnas.

- Man arī nav Amerikas pases, Grounins atgādi­nāja.

- Toties jums ir britu pase. Amerikāņi un briti ir sabiedrotie.

- Tā mums vienmēr cenšas iestāstīt, Grounins tei­ca, kaut gan viņa balss tonis skaidri liecināja, ka viņš diezin ko neuzticējās šai savienībai. Bet kā mēs viņiem paskaidrosim, ko vienrocis angļu sulainis un divpa­dsmitgadīgs jeņķis dara vienā no bīstamākajām valstīm pasaulē?

- Mēs teiksim, ka jūs esat mans aizbildnis, Džons ierosināja. Tas nozīmē, ka jums būs jāuzņemas lielākā daļa runāšanas, Grounina kungs. Mēs viņiem sacīsim, ka mana vecmāmiņa dzīvo Bagdādē un viņa ir ļoti slima. Tāpēc mana ierašanās šeit ir attaisnojama. Sacīsim, ka šoferim vajadzēja aizvest mūs līdz Bagdādei, bet viņš nobijās un pameta mūs.

- Izklausās visai ticami, Grounins pamāja ar galvu.

- Bet ja nu izdodas nometnē tikt iekšā. Ko tad?

Džons brīdi padomāja. Tas varētu izdoties, viņš

teica. Kad Dārijs pirmoreiz dzirdēja mani sarunāja­mies ar Rakšasasa kungu lampas iekšpusē, viņš jautāja, vai es neesot vēderrunātājs. Mēs teiksim, ka jūs esat profesionāls vēderrunātājs. Jūs darbosieties ar lampu, i/liekoties, ka tajā ir džins. Tas, protams, būs Rakšasasa kungs. Turklāt Rakšasasa kungs var izmantot biblio­tēku savā lampā, lai sameklētu atbildi uz jebkuru jau­tājumu pasaulē. Tā jūs tikpat labi kā ar vēderrunāšanu vienlaikus varat uzstāties kā Visziņa kungs.

- Bet ko tas līdzēs? Grounins jautāja.

- Jūs varat karavīriem sarīkot izrādi, Džons atbil­dēja. Kamēr viņu uzmanība būs novērsta, es izlūkošu nometni ar Eno karti. Paskatīšos, vai nevaru atrast sle­peno ieeju.

- Tas izklausās pietiekami dulli, lai izdotos, Grou­nins atzina.

- Protams, tas izdosies, Džons apgalvoja. Ar Rak­šasasa kungu palīgos jūs izskatīsieties pēc labākā vē­derrunātāja pasaulē.

- Lieliska doma, uzslavēja Rakšasasa kungs, kas lampas iekšpusē bija uzmanīgi klausījies.

Viņi atsveicinājās no Dārija, kurš novēlēja viņiem labu veiksmi un apsolīja gaidīt viņus Kebabilonas res­torānā pilsētas pievārtē. Ēstuvi vadīja viņa mātes mā­sīca otrajā pakāpē. Tas ir pie ceļa uz Bagdādi, viņš skaidroja. Jūs nevarat to nepamanīt. Visas mēbeles ir violetas, un pie sienas karājas liels Mihaela Sūmahera portrets. Manas mātes māsīcai Lamūra kundzei Mihaels patīk vēl vairāk nekā man.

Samaras tornis atradās lielas, līdzenas neauglīgas te­ritorijas vidū. Aiz dzeloņstieplēm un smilšu maisiem, vairākiem dučiem tanku un dažiem bruņutransportie­ri em varēja redzēt aptuveni divdesmit Savienoto Valstu armijas slieteņus, kas bija izvietoti tieši ap torni. Starp stieplēm bija vārti ar diviem kontrolpunktiem, abi pro­žektoru apgaismoti un ložmetēju apsargāti.

Džons, Grounins un abi suņi piegāja pie vārtiem, kur Grounins, kas izrādījās tīri labs aktieris, izstāstīja viņu neticamo stāstu diviem pēc izskata jauniem sargkareiv­jiem. Abi sargkareivji klausījās pieklājīgā, bet piesar­dzīgā klusumā, līdz Rakšasasa kungs, izlikdamies par Grounina paša balsi, kas nāca no lampas, ko Grounins turēja rokā, aicināja abus kareivjus pārbaudīt viņa at­minu. » .

- Labi, viens no sargkareivjiem piekrita. Es esmu ho Nūmeksikas, viņš teica. Vai varat man nosaukt pavalsts galvaspilsētu?

- Pārāk viegli, Grounins mazliet vilka laiku, lai Rakšasasa kungs pagūtu atrast informāciju savos Britu enciklopēdijas sējumos. Jums būtu vajadzējis pajautāt man ko grūtāku. Viņš pacēla augšup lampu. Bet lai džins no lampas pasaka jums atbildi.

- Nūmeksikas galvaspilsēta ir Santafē, Rakšasasa kungs sacīja. Tā ir visilgāk apdzīvotā galvaspilsēta Sa­vienotajās Valstīs. Ar septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju tā atrodas arī septiņus tūkstošus pēdu virs jūras lī­meņa.

»

- Sasodīts, pat es tik daudz nezināju, kareivis at­zinās.

- Ja vien mēs varētu šonakt te palikt, Grounins lūdza. Mums tiešām nav citur kur iet. Pat tad, ja ne­ielaižat mani, jūs varētu uzņemt zēnu. Galu galā viņš ir Amerikas pilsonis.

- Es pasaukšu leitnanti, pirmais kareivis sacīja. Redzēsim, ko viņa teiks.

Lielākajā no armijas slieteņiem leitnante Kellija Sančesa noklausījās Grounina kunga stāstu. Viņa bija tieva un bāla īsiem, rudiem matiem un tumšiem riņķiem zem zaļajām acīm. Viņa diezgan nosodoši noraudzījās uz Grouninu. Vai jums neliekas, ka tas bija visai pār­droši? viņa bargi noprasīja. Vest bērnu uz tādu vietu kā šī?

- Es saprotu, kāpēc jūs tā domājat, Grounins pie­krita. Bet zēns tekoši runā arābiski. Ņemot vērā faktu, ka viņa māte, mana pusmāsa, ir pa pusei arābiete, pa pusei amerikāniete.

- Labi, leitnante nopūtās. Jūs varat palikt vienu nakti. Bet tikai vienu nakti. No rīta es likšu, lai kāds norīkojums transportu uz Bagdādi, ja jūs tiešām gribat uz turieni doties.

- Paldies, Grounins pateicās. Viņš paskatījās uz Džonu un pasmaidīja. Vai tā nav laba ziņa, Džon?

- Jā, Džons piekrita. Liels paldies, leitnante.

- Kā jau minēju, esmu profesionāls vēderrunātājs, Grounins atgādināja. Es ļoti priecājos parādīt savu priekšnesumu jūsu vīriem kā pateicības zīmi. Esmu uz­stājies kabarē visā Eiropā un Amerikā. Izmēģiniet to, leitnante. Pajautājiet lampas džinam, ko tik vien vēla­ties.

- Un trīs vēlēšanās, kā būtu ar tām? leitnante no­smīnēja.

- Es varu izdarīt neiespējamo, Rakšasasa kungs teica. Maģijas darbi prasa ilgāku laiku. Bet es būtu priecīgs, ja jūs pārbaudītu manu zināšanu robežas.

- Labi, leitnante Sančesa piekrita. Pirms iestājos armijā, es koledžā studēju matemātiku. Vai jūs varat man pateikt, kas ir Dekarta diagonāle?

Dekarta diagonāle, Grounins atkārtoja. Vai tu to dzirdēji, ak lampas džin?

- Renē Dekarts, dzimis Turēnā, Francijā, 1596. gada 31. martā, Rakšasasa kungs atbildēja. Miris Stok­holmā 1650. gada 11. februārī. Franču matemātiķis un filozofs. Dekarta diagonāle ir līkne, ko definē kartēziešu vienādojums x3 + y3 = 3axy.

- Apbrīnojami, leitnante Sančesa atzina un pirmo reizi, kopš Džons un Grounins bija ienākuši, pasmai­dīja. Varbūt jums ir taisnība. Tas vīriem varētu iet pie sirds. Ko jūs domājat, seržant?

- Jā, ser, seržants atsaucās, stāvēdams tieši aiz Džona.

- Teiksim, pēc stundas? Sančesa ieminējās.

- Neredzu iemeslu, kāpēc ne, Rakšasasa kungs at­bildēja.

- Ļoti labi, Sančesa pasmaidīja. Ļoti labi.

Kāds kareivis pavadīja Džonu, Grouninu un abus su­ņus uz mazāku armijas slieteni, kur viņiem bija pare­dzēts apmesties, bet tad nostājās sardzē durvju ārpusē. To viņi nebija gaidījuši.

Grounins ar galvu pamāja uz kartes pusi, kuru Džons bija rūpīgi pētījis. Vai tev ir kāda nojausma, kur sle­penā ieeja varētu atrasties? viņš zēnam jautāja.

- Šķiet, tā ir torņa ziemeļu pusē, tūlīt aiz slieteņa, kas izskatās pēc dušu telts, Džons atbildēja.

Grounins izdvesa garu nopūtu. Tad atliek tikai viens, viņš teica. Tu labāk turpini ceļu uz Iravotumu bez mums.

- Jūs gribat teikt, lai eju viens pats?

- Paņem līdzi Alanu un Nīlu, protams, Grounins turpināja. Bet negaidi mani un Rakšasasa kungu. Ja ārpusē stāv tas sargs, tev var gadīties tikai viena izdevība iekļūt slepenajā ieejā. Un to nedrīkst palaist garām.

- Grounina kungam taisnība, Džon, Rakšasasa kungs ierunājās. Protams, tā varētu būt vienīgā iz­devība.

- Turklāt, vīrietis ar vienu roku tev tikai traucētu, Grounins varonīgi piebilda, jo viņam gaužām nepatika doma pamest Džonu. Klausies, vīrietis ar vienu roku tevi vienīgi kavētu, puis. Mana palīdzība tev nemaz nav vajadzīga. Spriežot pēc tā, ko līdz šim esmu redzējis, tev piemīt vairāk drosmes nekā vairumam cilvēku, kas par tevi divreiz vecāki un lielāki. Ja kāds var izglābt tavu māsu, tad tas esi tu, Džon.

Grounina kungs piekļāva Džonu sev pie vēdera un tad notrausa asaru. Labu veiksmi, dēls, viņš teica. Un steidzies atpakaļ. Mēs tevi gaidīsim kopā ar Dāriju Kebabilonas restorānā. Vai ne, Rakšasasa kungs?

- Noteikti gaidīsim, vecais džins piebalsoja.

- Bet ko jūs teiksiet leitnantei Sančesai, kad viņa atklās, ka esmu no bāzes pazudis?

- Es viņai pateikšu, ka tu, iespējams, karstuma dēļ esi rīkojies mazliet neapdomīgi un kaut kur tepat aiz­klīdis, bet es palikšu tuvumā, līdz tu atkal uzradīsies. Ceru, ka mums klāsies labi kopā ar Lamūra kundzi Kebabilonas restorānā.

- Aiziet, Rakšasasa kungs, viņš teica, paņemdams lampu ar veco džinu. Sāksim savu izrādi. Tas nekam neder, ja karavīriem liek gaidīt.

Kareivis aizveda viņus uz pulcēšanās telti, kur bija jānotiek priekšnesumam, bet pusceļā uz turieni abi suņi un Džons ar mazu mugursomu plecos, kurā atradās Hno grāmata, ķelle, kabatas lukturītis, pudele ūdens un dažas Hershey šokolādes tāfelītes, ko viņam bija iedevusi leitnante Sančesa, no viņiem nemanīti aizmuka.

Izskatās, ka nu mēs esam trijatā, Džons teica, kad viņi gāja gar dušu telti.

Dušu telts pieslējās vareniem pamatiem, uz kuriem balstījās Samaras tornis. Teltī atradās vairākas kopējās tualetes, dušas, izlietņu rinda un vairāki grozi, pilni ar netīru veļu. Grīdu veidoja dēļu režģis, lai kareivju slapjās pēdas negrimtu smiltīs. Izskatījās ļoti primitīvi, toties visai funkcionāli.

Džons izbāza galvu un plecus caur telts pārloku aiz ve­ļas groziem un paspīdināja lukturīti gar torņa pamatni. Maza lauvas galva, kas bija iekalta sienā, iezīmēja šo vietu tieši tā, kā Eno bija aprakstījis. Te tā ir, viņš teica suņiem. Mēs atrodamies tieši virs slepenās ieejas Iravotumā.

Viņš pabīdīja sāņus veļas grozu, pacēla vienu no dē­ļiem un uzdūrās noblietētai smilšu grīdai. Viņiem būs jārok, un uzreiz bija skaidrs, ka mazā ķelle, ko Džons bija paņēmis līdzi, diezin vai līdzēs šai darbā. Laimīgā kārtā kāds kareivis uz pakaramā bija atstājis somu, pie kuras bija piestiprināta salokāmā ierakumu lāpsta. Džons paņēma lāpstu un sagatavojās rakšanai. Viņš jau varēja dzirdēt, kā Grounins iesilda publiku ar dažiem briesmīgiem jokiem, kuriem, Džonam par pārstei­gumu, bija necerēti panākumi. Bet Džons bija tik tikko ieskrambājis smilšu virsmu, kad, dzirdot kādu ienākam teltī, viņam un suņiem nācās paslēpties vienā no veļas groziem.

Džons klausījās, kā pusducis kareivju ienāca dušu telpā, noņēma apbruņojumu, novilka formas tērpus un tad līksmoja zem karstā ūdens strūklas. Arī Džonam duša būtu lieti noderējusi. Sasvīdušais krekls lipa pie miesas, un viņš pukojās, ka nebija iedomājies paņemt vēl vienu, pirms doties glābšanas misijā.

Beidzot pēdējais no kareivjiem bija pametis dušas telti un Džons atviegloti uzelpoja. Aiziet! viņš teica suņiem, nogrūdis groza vāku. Sameklēsim ieeju.

Paņēmis ierakumu lāpstu, Džons sāk rakt, kaut gan vēl aizvien bija grūti noticēt tam, ko Eno bija rakstījis: smiltis slēpa lauvas izskata rokturi, to viņam vajadzēja tikai satvert un pēc tam izrunāt slepeno vārdu, kas at­vērs durvis. Ja tas, ko Eno rakstīja, bija taisnība, viņa problēmas tikai tad sāktos. Augstais priesteris bija ap­rakstījis "septiņus sargus", un sešiem no tiem Džonam vajadzēs "pakļauties bez ierunām". Satraucošākā bija Eno stingri noteiktā instrukcija, ka "traucētājam bez iebildumiem jānogalina septītais sargs vai arī jāsamie­rinās ar pilnīgu savu ezoterisko centienu izjukšanu", ar to Eno laikam domāja, ka tad iekļūt Iravotumā ne­izdosies.

Džons uz brīdi pārtrauca rakšanu, lai atpūstos un brīdi ieklausītos, kā Grounins turpināja savu uzstāša­nos. Šķita, ka kareivjiem viņš patīk, un tie aizrautīgi aplaudēja, tikmēr viņš izpildīja vēl vienu vēderrunāšanas numuru deklamēja dzejoli un pēc tam pats izdzēra alus pudeli.

Džons turpināja rakt, lai arī viņam sāka trūkt paļā­vības visam pasākumam. Slepenie ieejas vārdi izskatījās tā, it kā tie iederētos kādā banālā, vecā pasakā. Vai tā, it kā Makrībijs būtu apvedis viņus ap stūri. Tieši tobrīd, kad viņam šī doma ienāca prātā, lāpsta atsitās pret kaut ko metālisku, un, iegrūdis roku smiltīs, Džons pacēla smagu misiņa gredzenu, kas bija lauvas galvas formā. Rokturis bija piestiprināts pie ķēdes, kas pazuda smiltīs zem viņa.

- Te nu tā, manuprāt, ir, viņš teica un izrunāja slepenos vārdus "Simsim, atveries!", kaut gan īpaši ne­loloja cerības, ka tie iedarbosies.

Nekas īpašs nenotika, vienīgi atlikušās smiltis iebruka bedrē un pazuda tumsā. Nebūdams pārliecināts, vai tas ir slepeno vārdu rezultāts, Džons paspīdināja lukturīti bedrē un, ieraudzījis lejā apaļas lūkas durvis, nolēca ūz tām.

- Te tiešām ir durvis, viņš paziņoja Alanam un Nī­lam, kas, skatīdamies lejup, palika ejas augšpusē. Džons nostājās ar kājām katrā pusē durvīm, saņēma lauvas rokturi un pavilka ķēdi. Lūkas durvis, vecas un sarū­sējušas, pacēlās par dažām collām, bet pagāja vēl kā­das desmit minūtes, līdz viņam izdevās tās atvērt līdz galam.

Atslējis durvis pret ejas sienu, Džons pacēla lukturīti un paspīdināja uz sena izskata akmens tuneli, kaut arī tagad tas vairs nebija vajadzīgs, jo, kamēr viņš skatījās, tunelis kaut kādā veidā iegaismojās, it kā būtu saistīts ar durvju atvēršanu. Šķiet, ka to droši vien izdarījis skābeklis, kas ir gaisā, viņš nosprieda.

Atgriezies ejas augšpusē, viņš mudināja abus suņus lēkt lejā un uzvilka dēli, lai nosegtu bedri, ja kareivji atrastu eju un nolemtu paši to izpētīt. Vismazāk Džons gribēja, ka viņam sekotu kareivju grupa. Tad viņš pa­ķēra savu mugursomu un iekāpa pa lūkas durvīm. Saju­tis klaustrofobijas pazīmes, Džons ieņēma ogles tableti, un visi trīs devās lejup pa mazliet ieslīpo spirālveida taku. Viņš drīz vien secināja, ka tā bija veidota līdzīgi Samaras tornim virszemē, un ievēroja, ka pazemes daļa, līdzīgi aisbergam, ir daudz lielāka nekā virszemes. Viņš lauzīja galvu, vai kādreiz viss tornis varētu būt atra­dies virszemē. Tādā gadījumā likās gluži iespējams, ka tornis būtu slējies tikpat augstu kā daudzi no Ņujorkas debesskrāpjiem. Pie tuneļa sienām rindā bija piestipri­nātas lāpas, kas dega ar vienmērīgu, bet dīvainu, violetu gaismu.

- Nez, kas tās uztur aizdegtas? viņš skaļā balsī prā­toja.

Viņu uzreiz pārņēma ārkārtīgi dīvaina sajūta: viņš runāja valodā, kuru nezināja. Zēns apzinājās, ko saka, vienīgi tai brīdī, kad vārdi pameta viņa lūpas, tie vi­ņam bija sveši. Un ne tikai viņam. Ne Alans, ne Nīls nesaprata, ko viņš saka, to viņš atskārta, kad Nīls uz takas ar ķepu uzvilka jautājuma zīmi, bet Alans izmisīgi iesmilkstējās.

- Tas ir ļoti dīvaini, Džons teica, bet izskanot šie vārdi izklausījās pilnīgi citādi. Un pagāja kāds laiks, iekams viņš apjēdza, ka piedzīvo to, ko Eno bija ap­rakstījis kā "Bābeles efektu" no stāsta Pirmajā Mozus grāmatā, cilvēki pēkšņi pārstājuši saprast cits cita teikto un sākuši runāt dažādās valodās.

- Neraizējieties, viņš mēģināja paskaidrot suņiem. Bellili tīstokļos Eno raksta, ka tā var notikt. Tam ir kaut kāds sakars ar to, ka šī ir oriģinālā Bābeles torņa atrašanās vieta. Diemžēl nedz Nīlam, nedz Alanam nebija ne jausmas, ko viņš saka. Un pagāja vairākas minūtes, iekams Džonam atausa gaisma, ka viņš runā Ziemeļamerikas indiāņu cilts lakotu valodā, kas labāk zināma kā siu. Viņš to atcerējās, jo nesen bija skatījies televīzijas raidījumu, kurā kāda veca lakotu cilts sie­viete šo valodu mācīja dažiem kinoaktieriem. Šī sajūta nebija nepatīkama, un Džons sev atgādināja, ka, pēc Eno rakstītā, Bābeles efekts bijis tikai īslaicīgs.

Bet mazliet tālāk uz priekšu pa spirālveida taku viņš un suņi sastapa kaut ko ne visai patīkamu. Tas bija liels vīrietis ar kailu ķermeņa augšdaļu, zīda biksēm kājās un zobenu rokā. Pat ar Alanu un Nīlu kā sargiem bija skaidri redzams, ka nav iespējams tikt šim vīram garām tā, lai vismaz viens no viņiem netiktu nogalināts vai nopietni ievainots.

Paklau, Džons sacīja, te ir kāda kļūme. Es esmu draugs. Tik tiešām. Mans vārds ir Džons. Kas esi tu? Tikai siu valodā tas izklausījās kā "Hoka hei. Vonunicun. Mijelo ka kola. Zunta. Mikadže Džon. Nituve he?"

Vīrietis ar zobenu uzsmaidīja Džonam diezgan drau­doši, kā viņam šķita, kaut gan bija skaidri redzams, ka viņš nesaprata ne vārda no tā, kas tika teikts. Džons ātri ieskatījās Augstā priestera Eno grāmatā, meklējot padomu, ko darīt tālāk, ja nu viņš kaut ko būtu palai­dis garām. Bet Makrībija tulkojums bija nepārprotams: "Dzīve mums māca, ka vienīgi tas, kurš ir patiesi apņē­mīgs, gūs panākumus. Lai prasītu, tev vispirms jābūt pazemīgam. Tāpēc tev jāpakļaujas sešiem no septiņiem sargiem bez iebildumiem, vai arī tava misija būs galā uz visiem laikiem. Sešas reizes tev jāpiekāpjas tam, ko sastapsi, lai cik šausmīgs vai iznīcinošs tas būtu."

Eno nemaz nebija pārspīlējis. Vīrs ar zobenu patie­šām izskatījās iznīcinošs un šausmīgs. Pat tad, ja Džons būtu gribējis viņam pretoties, viņš neredzēja iespēju, kā to darīt. Labi, viņš teica. Iesim. Tas skanēja kā "Hin, hopp". Džons paklanījās un tad lēni gāja pretī vīrietim ar zobenu, vēl vairākas reizes paklanīdamies un atkartodams "kolapi", kas lakotu valodā nozīmē "draugi".

Tuvojoties vīram, Džons sajuta smagu roku sev uz pleca, kas piespieda viņu nomesties ceļos. Zēns norija siekalas, kad klusējošais vīrs soli atkāpās un pacēla zo­benu. Asmens mirdzēja dīvainajā pazemes gaismā, un Džons juta to maigi pieskārāmies kaklam pie pakauša, kamēr zobena turētājs gatavojās cirst. Kā gan viņš tam varēja padoties? Visi instinkti brēktin brēca, ka tad, ja viņš paliks uz ceļiem, viņam noteikti nocirtīs galvu. Kā gan viņam varēja būt izdevīgi pakļauties šim pārbau­dījumam, ja tas beidzas ar nāvi? Ko tad, ja Makrībijs tulkojot bija kļūdījies? Ja nu Eno īstenībā bija rakstījis, ka viņam nevajadzētu pakļauties šim sargam, un Makrī­bijs šo izšķirīgo vārdu bija izlaidis?

Alans un Nīls ierūcās, kad vīra muskuļotā roka pa­cēla zobenu virs pleca. Džons lika tiem palikt uz vietas un aizvēra acis. Sargi zobus, sargi smaganas, viņš murmināja lakotu valodā, kad vīrietis atvēzēja zobenu virs Džona galvas. Sargi kaklu, jo te tas nāk!