Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

13. nodaļa siseŅu DIENA

Viņi sasniedza Irākas robežu tieši pirms pusdienas. Vismaz sešos kontrolpunktos viņiem nācās uzrādīt pa­ses gan Jordānijas, gan Irākas amatpersonām. Džona amerikāņu pase un viņa acīm redzamā jaunība piesais­tīja uzmanību, bet viņš un Grounina kungs cieši turējās pie stāsta, kuru Nimrods bija sagudrojis, Grounins vedot Džonu, lai satiktu vecmāmiņu, kuru viņš nekad neesot redzējis. Un pēc apnicīgām paskaidrojumu un gaidīšanas stundām viņiem beidzot atļāva ceļojumu tur­pināt.

Aiz robežas Irākas pusē autostrāde šķita tikpat laba kā Savienotajās Valstīs. Sadalošās margas stiepās visa ceļa garumā, un pēc katrām sešdesmit jūdzēm ceļmalā pat atradās cementa galdiņi ar metāla saulsargiem. Kādā atpūtas vietā pie kukurūzas lauka viņi apstājās ieturēt maltīti. Tai brīdī Grounins pamanīja, ka viņa mugursoma ar bērnu pārtiku ir nozagta iespējams, kādā no kontrolpunktiem. Tālāka mašīnas pārmeklē­šana atklāja, ka no dzesētavas pazudušas arī Džona un Dārija sviestmaizes, tāpat konservu kārbas ar suņu barību.

- Tā mums ir liela skāde, Grounina kungs žēlojās. Ko nu iesāksim? Klausieties, ko mēs tagad iesāksim?

- Kas varētu iekārot piecdesmit sešas kārbas ar suņu barību? Džons jautāja Dārijam.

- Daži cilvēki Irākā ir ļoti nabadzīgi, Dārijs atbil­dēja. Varbūt viņi ēd suņu barību. Mēs varam dabūt ko ēdamu netālu no Falludžas. Es zinu labu vietu. Daudz sviestmaižu. Daudz visa kā.

- Nē, paldies, Grounins teica. Beigās mums vēl pasniegs mūsu pašu suņu barību.

Džons norādīja uz kukurūzas lauku. Varbūt mēs varētu atrast ko ēdamu tur.

- Kukurūza nav paaugusies, lai to ēstu, Dārijs iebilda.

- Man padomā nebija dārzeņi, Džons teica. Viņš nevarēja ciest kukurūzu gluži tāpat kā brokoļus. Nē, es domāju ko citu.

Saskaņā ar SBL rakstīto tuksnešos džini reizēm ēda siseņus un to kūniņas, ko sauca džarad (izsmalcinātā­kie džini to pat uzskatīja par izcilu delikatesi). Lasot par šo tematu Ammānas viesnīcā, džarad Džonu bija ārkārtīgi fascinējis. Viņam šķita neiespējami, ka viņš jebkad varētu to ēst. Bet tagad, kad viņš atradās tuks­nesī, sakarsis un arī izsalcis, doma nogaršot kārtīgu džinu našķi nemaz nelikās tik atbaidoša. Apbruņojies ar ietilpīgu somu, viņš devās kukurūzas laukā, lai pa­skatītos, vai varēs atrast kukaiņus vai to kūniņas, kas būtu pietiekami lielas, lai remdētu izsalkumu.

Siseņu sērgas bija nopietna problēma vietējiem lauk­saimniekiem, un pirmais sisenis, ko Džons pacēla, bija astoņas collas garš. Džona izsalkušajām džina acīm si­senis šķita sātīga maltīte, un nepilnās desmit minūtēs viņš somu bija pielasījis un aiznesa to pie piknika galda, kur Dārijs jau bija iekūris mazu ugunskuru, lai uzvārītu ūdeni tējai un kafijai.

Grounins bija šausmās. Tu to nedarīsi, viņš teica. .

- SBL rakstīts, ka tie esot gardi, zēns Gronina kun­gam aizrādīja. Vai jūs zinājāt, ka arī Bībelē minēts, ka

var ēst siseņus? Siseņus un savvaļas bišu medu. - Bībelē viņi ēda daudz tāda, ko tu nemūžam negri­bētu, Grounina kungs nerimās, jo viņam metās slikta dūša no domas par siseņu ēšanu. Man patīk, ka ēdiens uz šķīvja nekustas, kad es mielojos.

Nostiprinājis somu tā, lai neviens no kustīgā loma nevarētu izbēgt, Džons atgriezās pie mašīnas, lai pa­ņemtu lampu ar Rakšasasa kungu un palūgt padomu, kā labāk pagatavot džarad. Vecais džins viņam pastās­tīja, ka vispirms vajadzētu atrast ko līdzīgu iesmam, uz kura siseņus uzdurt. Paskatījies uz Dārija mašīnas grīdu, viņš pamanīja piemērotu lietu.

- Kā būtu ar mašīnas antenas gabalu? viņš jau­tāja.

- Lieliski, lieliski, Rakšasasa kungs atsaucās. Uz­dur tos uz iesma, apgrauzdē uz uguns, tad norauj kājas un atdali galvu un krūškurvi, tāpat kā ēdot vēžveidīgos. Atlikušais kukaiņa ķermenis būs laba gaļa. Es labprāt ieēstu džarad kopā ar jums, tas ir fakts. Pagājuši daudzi gadi, kopš neesmu tos nogaršojis. Rakšasasa kungs no­pūtās. Tomēr labāk palikt lampā. Gadījumā, ja Aješa uztvertu mani ar savu radaru.

Uzcepis sešus vai septiņus siseņus uz iesma aizstā­jēja, Džons noņēma vienu no antenas, norāva tam kā­jas un galvu un gatavojās ēst. Dārijs un Grounins ar šausmām noskatījās, kā Džons ielika kukaiņa nmmi mutē un sāka košļāt, vispirms lēni, tad ātrāk, jo vii,mm šī garša sāka iepatikties.

- Vai zināt ko? viņš ierunājās. Tie ir gardi. Kaut kas vidējs starp vārītu olu un milzu garneli.

Grounins aiz riebuma novērsās, satvēris savu apjo­mīgo vēderu. Es laikam vemšu, viņš vārgā balsī paziņoja.

Alans un Nīls arī vēroja, bet atšķirībā no Grounina un Dārija apskauda Džonu par šo improvizēto maltīti. Nepacietīgi grozīdamies uz pakaļkājām, viņi laizījās un smilkstēja aiz izsalkuma, kamēr Džons norija vienu si­seni un ķērās pie nākamā.

- Vai jūs, puiši, arī gribat?

Abi suņi skaļi ierējās.

Džons izbaroja pāris karsto kukaiņu Alanam un Nī­lam un uzcepa vēl dažus. Vai jūs esat droši, ka ne­gribat pagaršot? viņš jautāja saviem pavadoņiem, si­seņu taukiem tekot pa zodu. Tie ir garšīgāki nekā izskatās.

Grounins šķebīgi norija siekalas un papurināja galvu. Nē, ļoti pateicos, viņš drūmi atbildēja. Es drīzāk nomiršu badā. Klausieties: es labāk miršu badu.

- Ja esat par to pārliecināts, Džons sacīja, košļā­dams vēl vienu siseni, tās ir jūsu bēres.

- Drīzāk tavējās, Grounins nosprauslājās.

Bet Dārijs pamāja ar galvu. Varbūt es galu galā vienu pagaršošu, viņš teica un noņēma siseni no ap­kvēpušās antenas.

- Tieši tā arī vajag, Džons iesaucās, pirmo reizi runādams ar viņu tekošā arābu valodā un palīdzēdams noņemt kājas džinu uzkodai.

Dārijs paskrubināja siseni no malas, norija kumosu, uzsmaidīja Džonam, pamāja ar galvu un tad apēda pā­rējo. Tas ir labs, viņš sacīja Džonam. Bet kā tas nākas, ka tu tik izcili runā arābu valodā? Un kā tu dabū gatavu to joku ar balsi lampā? Vai esi vēderrunātājs? Viņš apēda vēl vienu siseni. Varbūt kļūdos, bet tā bija džina balss. Un šis džins varbūt ir tavs vergs.

- Īstenībā, Džons atbildēja, es pats esmu džins.

- Bez jokiem?

- Bez jokiem.

- Tas ir lieliski! Dārijs iesaucās. Ja bandīti nāks un mēģinās mūs aplaupīt, tu viņus pārvērtīsi par sise­ņiem, un mēs savus ienaidniekus varēsim apēst.

- Diemžēl man nav atļauts lietot savu spēku, Džons paskaidroja. Saproti, manu māsu Filipu ir nolaupījusi kāda ļoti varena džine, un esmu ieradies viņu glābt. Ja lietošu savu spēku, tad šī džine zinās, ka esmu šeit, un aizvedīs māsu kur citur. Vai lietos savu spēku pret mums.

- Es saprotu, Dārijs teica, aiz cieņas pret Grouninu atkal runājot angliski. Tad mums jācer, ka bandīti nenāks. Bet varbūt vēl svarīgāk, ka Utugs un Džidžims nerādīsies. Es pats abus nekad neesmu redzējis, bet visi šai apvidū viņus pazīst. Tie ir divi tuksneša dē­moni, kuru teritorijai mums būs jābrauc cauri. Kopš kara sākuma vini lielākoties liek cilvēkus mierā. Viņš paraustīja plecus. Bet tādu jaunu džinu kā tevi? Kas zina, ko viņi darīs, ja uzzinās, ka tu esi šeit, Džon? Viņi no tevis var pieprasīt kādu nodevu. Esmu dzirdējis, ka tā viņi darot.

- Vai mums ir kāda nodeva? Grounins jautāja.

Džons paraustīja plecus un jautāja padomu Rakšasasa kungam.

- Dēmonu nodevas tradicionāli ir kārtīga maltīte vai skaisti ziedi, viņš teica. Vai varbūt kāds lielisks dārg­akmens.

- Jauki, Grounins novilka. Dārgakmeņi mums ir spaiņiem. Viņš drūmi pašūpoja galvu. -. Labāk tur­pināsim ceļu, iekams neesmu pārdomājis un sācis ēst kādu no tiem ložņājošajiem briesmoņiem.

Pēc stundas viņi pabrauca garām lielai bumbas iz­rautai bedrei pašā ceļa vidū un tad pamestam bruņu­transportierim. Divi helikopteri aizdūca pāri galvai, un tālumā viņi redzēja melnu dūmu mākoni ceļamies no degoša naftas rezervuāra. Pēc kāda brīža Dārijam nācās strauji nogriezties, lai izvairītos no ātri braucošas mašī­nas, kas drāzās tieši pretī pa viņu ceļa pusi. Un Džons iekliedzās, otrā mašīnā pamanījis vīrieti, kas mērķēja uz viņiem ar šauteni.

Dārijs pagrieza stūri pretējā virzienā un tad piespieda gāzes pedāli. Viņi dzirdēja, ka aiz muguras atskan vai­rāki šāvieni, un kaut kas metālisks trāpīja mašīnai, bet irākiešu zēns nezaudēja savaldību un kāju turēja iespiestu grīdā vismaz tik tālu, cik varēja. Tikai pēc vairākām jūdzēm viņš atkal nocēla kāju no gāzes pedāļa un aizstūrēja mašīnu pie nelielas palmu audzes aptu­veni simt jardus no ceļa.

- Mēs esam izmukuši no tiem, viņš iekliedzās, iz­skatīdamies acīmredzami atvieglots.

- Tad kāpēc mēs apstājāmies? Grounins jautāja.

- Tāpēc, ser, ka jāmaina ritenis, Dārijs atbildēja. Riepa izlaidusi gaisu. Droši vien tai trāpījusi lode.

- Manuprāt, labāk riepai nekā mums, Grounins teica.

Dārijs apturēja mašīnu aiz lielas smilšu kāpas, lai viņus no ceļa nevarētu redzēt. Lūdzu netaisīt lielu troksni, viņš teica, izkāpdams no mašīnas. Sī ir dē­monu un bandītu valstības mala. Ļoti slikta vieta, kur apstāties.

Ātra pārbaude apstiprināja Dārija aizdomas. Viņiem nāksies mainīt riteni. Vai varu palīdzēt? Džons pie­dāvāja.

- Jā, lūdzu, Dārijs piekrita.

Grounina kungs arī palīdzēja, vai vismaz tik daudz, cik nu spēja ar vienu roku. Tikmēr Alans un Nīls aizgāja savās suņu darīšanās, bet pēc kāda brīža abi skaļi rēja un dzenāja lapsu, un tas arī ir kas tāds, ko suņi mēdz darīt. Džons dusmīgi pasauca abus šurp.

- Vai nedzirdējāt, ko Dārijs nupat teica? viņš rājās. Nekādu troksni. Alans nokāra galvu, nolaizīja Džo­nam roku un tad aizgāja aplūkot Grounina laikraksta pirmo lappusi. Nīls ielēca mašīnā, ieslēdza radio un, piespiedis ausi tuvu vienam no skaļruņiem, klausījās Bagdādes programmu.

- Tie ir ļoti gudri suņi, Dārijs atzina.

- Tas tāpēc, ka tie nemaz nav īsti suņi, Džons pa­skaidroja. Tie ir mani tēvoči. Un viņš izstāstīja, kā viņa māte bija pārvērtusi abus vīriešus par rotveileriem, jo tie bija mēģinājuši nogalināt viņa tēvu.

- To vīrieti, kas nogalināja manu tēvu, Dārijs arābiski teica, es arī labprāt pārvērstu par suni. Paņē­mis domkratu no bagāžas nodalījuma, viņš uzsmaidīja Džonam. Varbūt tu to varētu izdarīt manā labā.

- Es ar tādiem gājieniem nenodarbojos, Džons teica, atcerēdamies, cik briesmīgi vainīgs bija juties, kad vi­ņam nācās pārvērst Finleju Makrībiju par piekūnu. Šī sajūta viņu nebeigs vajāt visu atlikušo mūžu. Neviena labā.

- Žēl, Dārijs noteica un sāka skrūvēt vaļā riteņa uzgriežņus. Bet, atklāti sakot, es īsti neredzu jēgu būt par džinu, ja tu dažus cilvēkus nepārvērt par dzīvnie­kiem. It īpaši tos, kas tev nepatīk.

Pa šo laiku saule sāka tuvoties rietam, un, mainīdams riteni, Dārijs visu laiku lūkojās pār plecu un skaitīja arābu burvju vārdus pret diviem tuksneša dēmoniem, kurus viņš bija pieminējis agrāk.

- Utugs un Džidžims nepazīst žēlumu un labsirdību, viņš Grouninam paskaidroja un norādīja uz mašīnas sānu spoguļiem. Ja jūs viņus pamanīsiet, mums būs jālieto šie spoguļi, lai viņus apturētu. Dēmoni ieraudzīs sevi, un viņus pārņems šausmas. Vismaz tā stāstīja mans tēvs.

Dārijs un Džons tikko bija noņēmuši veco un lika uz ass rezerves riteni, kad arābu zēns pēkšņi piecēlās, it kā būtu ieraudzījis ko biedējošu. Klusēdams Dārijs norādīja uz kalna malu, kur pret rietošo sauli stāvēja divas figūras. Tieši tobrīd, kad Džons ar acīm sekoja Dārija izstieptajai rokai, viņam blakus rūkdami parādī­jās Alans un Nīls, it kā nojaustu briesmas, kas draudēja saimniekam un viņa draugiem.

- Vai kaut kas nav labi, ko? Grounins jautāja.

- Utugs, Dārijs nočukstēja, un Džidžims. Tuksneša dēmoni. Ak vai! Pēc izskata viņi ir kā milzīgi siseņi. Viņš skaļi norija siekalas un papurināja galvu. Baidos, ka viņi jau ir dusmīgi uz mums, jaunais kungs.

Tā bija taisnība. Divām figūrām kalna galā, tik garām kā liela auguma vīrietis, bija cilvēka rokas un kājas, bet gigantisku siseņu galva un spārni. Sapratuši, ka ir pamanīti, abi radījumi ar šausmīgu, dūcošu troksni pacēlās gaisā un lidoja tieši uz mašīnas pusi.

Džons no priekšējā sēdekļa paķēra lampu ar Rakšasasa kungu. Mums tuvojas divi tuksneša dēmoni, viņš kliedza. Utugs un Džidžims, tā Dārijs viņus sauc. Nevaru droši pateikt, vai tie ir viņu vārdi. Bet abi iz­skatās pēc šausmīgiem milzu siseņiem.

- Pēc džarad maltītes tas nav nekas labs, tā nu tas ir, Rakšasasa kungs no lampas teica. Dēmoni ne­izturēsies pret jums laipni, jo esat ēduši viņu ciltsbrā­ļus. Tuksneša dēmoni ir iekarsīgi, tāpēc jau viņi dzīvo tuksnesī. Nežēlīgi un ļauni, tādi viņi ir, bez jebkādām saprāta pazīmēm. Viņi noteikti būs saniknoti līdz balt­kvēlei, Džon, par to nešaubies.

- Ja jums ir kādas labas idejas, Džons sacīja, dē­moniem tuvojoties, tad tagad būtu īstā reize tās at­cerēties.

Bet bija jau par vēlu. Tuksneša dēmoni nolaidās Džona, Dārija un Grounina kunga priekšā. Alans un Nīls nikni rūca uz šīm pretīgajām būtnēm, bet Džons sa­turēja suņus aiz kaklasiksnas, nojauzdams, ka tad, ja tie uzbruktu, abi uz vietas būtu pagalam. Dārijs bija teicis taisnību. Utugam un Džidžimam žēlums un labsirdība patiešām bija sveši. Vēl jo vairāk, šķita, ka karstums izstaro viņu dusmas. Temperatūra bija pāri 120 grādiem pēc Fārenheita, bet abu dēmonu tuvumā pārņēma sa­jūta, it kā kāds būtu atstājis vaļā krāsns durvis. Ja šis karstums cēlās no dēmonu dusmām, tad viņiem tiešām draudēja nepatikšanas. Turklāt neveiksmi bija cietuši

Grounina mēģinājumi pagriezt mašīnas sānu spoguļus tā, lai tie atstarotu dēmonu šausmīgos veidolus.

- Skatos, ka viņš mūs mēģina nobaidīt ar mūsu pašu atspulgiem, teica garākais no abiem Utugs. Viņa balss bija zema un sausnēja, bet, pēc Džona domām, tieši viņa smiekli bija no tiesas biedējoši. Tie sākās gār­dzoši un tad turpinājās kā sauss klepus.

- Aizkustinoši, atsaucās Džidžims, kura balss ska­nēja tikpat sausi. Tāpat kā citiem dēmoniem, viņa siseņa seja, kurā varēja saskatīt cilvēciskus vaibstus muti un divas lielas acis bija savilkta naidīgā grimasē. Pa­skat, viņam ir tikai viena roka, viņš piebilda, rādīdams uz Grouninu, un pretīgi taustekļi draudīgi šaudījās uz viņa tumši brūnās un pilnīgi kailās galvas.

- Varbūt mazais džins to nolauza un apēda, Utugs sacīja, savu sarkasmu mērķēdams Džonam. Tāpat kā viņš to izdarīja ar mūsu lidojošajiem draugiem. Nekļū­dīgi varu saost to miesas mazā nelgas elpā un saklausīt nabadzinus lokāmies vina vēderā. Paskatīsimies, kā tev patiks, ja tiksi uzdurts uz iesma, dzīvs izcepts uz kar­stām oglēm un tad apēsts.

- Vai neko neesi dzirdējis par dzīvnieku tiesībām? Džidžims noprasīja. Pret tādu nežēlību pastāv likumi, pat Irākā.

- Nezināju, ka tie siseņi ir jūsu ciltsbrāļi, Džons drosmīgi paziņoja. Ja būtu zinājis, nekad nebūtu tos ēdis. Man tiešām ļoti žēl.

- Vai tas visu izskaidro, ko? Utugs novīpsnāja. No viņa mazajām, rudimentārajām ausīm cēlās dūmi, it kā viņa dusmas ar katru mirkli kļūtu karstākas. Tad zini, mazo džin, arī sisenim ir jūtas.

- Ne tikai jūtas, Džidžims uzstāja. Tiesības. Tā­das pašas tiesības dzīvot kā jebkuram džinam vai cil­vēkam.

Utugs paspēra lielu soli uz Grounina pusi. Ar nepa­cietību gaidu, kad varēšu apēst šo resnuli, viņš teica. Bet žēl, ka viņam ir tikai viena roka. Vislabāk man garšo rokas. It īpaši pirksti.

- Pirkstu āda tiešām ir garda. Bet man vislabāk pa­tīk, kā kraukšķ galvas. Sevišķi, ja uz tām ir daudz matu kā tam mazajam cilvēkam.

Sīki virpuļi sagriezās ap Džidžima kāju pirkstiem, saceļot karstus putekļus, kas Džonam dedzināja acis un svilināja nāsis. Viņš nošķaudījās tieši Džidžima vir­zienā, un deguna saturs nočurkstēja uz tuksneša dē­mona brūnās ādas kā jēla ola, skarot karstu pannu.

- Tas nu gan ir burvīgi, Džidžims novaibstījās.

- Sarausti viņu gabalos par nepieklājību, Utugs ieteica. Pārplēs viņu uz pusēm par rupjību.

Alans un Nīls skaļi ierējās.

- Sakošļā viņa suņus to pretīgo purnu dēļ.

- Dari kaut ko! Grounins uzkliedza Džonam. Vai arī mēs būsim sasodīti grauzdiņi.

- Es nevaru, Džons atgādināja. Ja lietošu savu spēku, tad Aješa to jutīs un mums zudīs iespēja izglābt Filipu.

- Mums nebūs itin nekādu iespēju, ja visi būsim pa­galam, Grounins protestēja un izgrūda sāpju rēcienu, jo Utugs piedūra viņam garu, kaulainu pirkstu. Ne­var būt! Tas radījums deg. Viņa pirksts ir kā nokaitēts krāsns krukis.

- Tiešām, Dārijs sacīja Grouninam, šī uguns ir šausmīga. Un, to pateicis, viņš aizskrēja tuksnesī.

- Labi, Džidžims gārdzoši iesmējās. Mes varam viņu notvert, kad būsim apēduši šos te. Man pat tik, ja viņi skrien. Vairāk jautrības. Viņš pabakstīja Džonu jir nokaitētu pirkstu. Kāpēc tu neskrien prom? Un kāpēc nemēģini izglābties ar savu spēku? Rauj vaļā! Viņa smiekli Džonam lika domāt, ka pat tad, ja viņš gribētu lietot savu džina spēku, ar to varētu nepietikt, lai gūtu virsroku pār šiem diviem dēmoniem. Pamēģini.

- Viņš ir pārāk slapjš un izmircis, lai ko iesāktu, Utugs teica. Hā, hā, hā.

- Pareizi. Džidžims briesmīgi ieķiķinājās. Viņš ir pārāk slapjš. Hā, hā.

Tieši vārds "slapjš" bija tas, kas visu izšķīra. Džons paskatījās augšup debesīs vājā cerībā, ka virs abiem tuks­neša dēmoniem varētu parādīties mākonis un atvēsināt viņus ar lietus šalti. Bet, kolīdz šī doma bija ienākusi viņam prātā, tas tiešām notika. Liels mākonis parādī­jās debesīs tieši virs abiem dēmoniem, un pēc mirkļa sāka līt. Tas nebija parasts lietus, bet īsts musons, kas dažās sekundēs izmērcēja viņus līdz ādai un drīz vien lika abiem dēmoniem spiegt aiz pārsteiguma un nepa­tikas.

- Atsauc to! Džidžims kliedza. Atsauc to!

Džons bija tik pārsteigts par dīvaino notikumu pavēr­sienu, ka uz brīdi zaudēja valodu. Atsaukt ko? viņš beidzot jautāja.

- Tavu ūdens elementālo, protams, Utugs nobuldu­rēja. Garaiņi cēlās no viņa ķermeņa, kas jau vērtās no brūna zaļā. Lūdzu, atsauc to. Ūdens nav skāris mani gadiem ilgi. Nevaru izturēt tās sāpes. Nudien nevaru. Un, iekams Džons paspēja izrunāt vēl kādu vārdu, abi dēmoni metās bēgt. Viņiem cieši pa pēdām sekoja lielais mākonis, un musona lietus nemitējās gāzt.

Džons iesmējās un cerēja, ka ūdens elementālais se­kos viņiem vismaz pāris dienu. Un tā tas arī notika.

- Nekad nevarēju iedomāties, ka patiešām redzēšu mākoni ar sudraba maliņu, Grounins piezīmēja. Bet tāds nu bija. No kurienes tas radās? Vai tikai tu to neuzbūri, ko?

Rakšasasa kungs, runādams no savas lampas, bija ne mazāk pārsteigts par Grouninu, bet viņš bija arī no­rūpējies, ka Aješa tagad zinās par Džona ierašanos Irākā.

- Es neko nedarīju, Džons uzstāja. Katrā ziņā ne­izrunāju savu fokusa vārdu. Un nesajutu nekādu spēku pametam mani, kad sāka līt.

- Lai arī kas būtu noticis, Grounins sacīja, es taču teicu, ka lietussargs varētu noderēt.

Tikmēr Džons bija uzminējis, kas notika. Viņš iz­stāstīja Rakšasasa kungam par Dibaku un ūdens elementālo, kura radīšanā toreiz Ņujorkā viņš bija ievīlis Džonu un Filipu. Droši vien tas visu laiku ir bijis kopā ar mani.

- Tādā gadījumā, Rakšasasa kungs teica, mums ir paveicies, ka nevienam nebija ienācis prātā to elementālo atcelt. Tā arī ir pareizā rīcība sakarā ar elementālo. Un tev ir pilnīga taisnība, Džon. Tur nebūtu vajadzīga nekāda tava džina spēka lietošana, lai tiem diviem uz­sūtītu ūdens elementālo. Tev pietiktu tikai iedomāties lietu, kas līst uz šiem dēmoniem, lai tas notiktu. Tā kā šis elementālais jau eksistēja neatkarīgi no tevis, tad Aješa tam nepievērsīs uzmanību.

Džons novilka slapjās drēbes, lai tās izgrieztu. Grounins paskatījās uz to pusi, kur bija aizskrējis Dārijs. Nu labi, viņš sacīja. Iesim un sameklēsim Mihaelu Sūmaheru, lai varam turpināt ceļu. Un, Dieva dēļ, neēd vairāk tos siseņus. Nedrīkst nokaitināt vēl kādu.