Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

18. nodaļa filipas GONTAS DIENASGRĀMATA (TURPINĀJUMS)

DABISKI, ka esmu noslēpusi šo dienasgrāmatu, lai to neatrastu Glamdžobas jaunkundze, Aješa vai kāds no viņas neredzamajiem kalpotājiem. Jo, manuprāt, viņi to paņemtu un iznīcinātu kaut vai tāpēc, ka tā ne vien palīdz man noteikt, cik ilgi te esmu bijusi, bet arī ļauj pārdomāt šo to, ko esmu sacījusi un darījusi, un ap­jaust pārmaiņas sevī. Tās pārmaiņas, kuras aprakstīja Aješa un kuras veicina šejienes gaiss un ūdens, kaut gan neesmu dzērusi Glamdžobas jaunkundzes ābolu sulu. Pārmaiņas, kuras rada Loģikas koka tuvums.

Es esmu redzējusi šo koku, un neko glīts tas nav. Tas aug īpašā istabā pilī un izskatās vairāk pēc veca ozola nekā pēc ābeles, lai gan tajā ir āboli. Bet nevar būt ne­kādu šaubu, ka tas kaut kādā veidā mani ietekmē. Kā gan citādi var izskaidrot to, ko brokastu laikā pateicu Glamdžobas jaunkundzei?

Viņai bija aizmiglots skatiens, un viņa sentimentāli runāja par to, ko vēlēsies pirms atgriešanās Grīnvilā Ziemeļkarolīnā (laikam pēc tam, kad Aješa būs devusies uz lielo lampu debesīs). To visu ļoti labi varēja pare­dzēt iepriekš. Lai vai kā, bet es visu noklausījos un tad ieurbos viņā ar savu visļaunāko skatienu un pateicu, ka tad, kad "vecā sikspārne" būs mirusi, es ieradīšos Glamdžobas jaunkundzei pakaļ un uzlikšu viņai elementālo.

- Uguns elementālo, es ļauni teicu. Patiesi pretīgu un mānīgu, kas jums paliks uz visiem laikiem.

Bija vēl vairāk, daudz vairāk. Bet man kauns pie­rakstīt tos riebīgos vārdus, ko teicu nabaga Glamdžo­bas jaunkundzei, kura aizgāja no brokastu galda asa­rās. Aješa šķita pilnīgi vienaldzīga pret to, ko es biju teikusi viņas kalponei un pavadonei. To laikam sagaida no kāda, kas ir ārpus labā un ļaunā. Bet tas mudināja pateikt viņai, ka, manuprāt, es kļūstu nevis par loģisku, bet gan par visnotaļ nejauku personu.

- Sākumā tas ir pilnīgi normāli, viņa atteica. Lo­ģika var būt prasīgs skolotājs, Filipa. Kamēr tu iemā­cīsies to pielāgot, tavs prāts mudinās fakta loģiku pār­vērst kādā galējā rīcībā. Reizēm tas var būt ļoti nepa­tīkami. Glamdžobas jaunkundzi tu uztver kā vienu no šķēršļiem ceļā, lai tiktu prom no šejienes, tāpēc gribētu to novākt.

Lai cik liela taisnība būtu tam, ko Aješa teica, nav šaubu, ka esmu sākusi kļūt par tikpat cietsirdīgu per­sonu kā viņa. Un tas manī vieš šausmas. Bet ko es varu darīt?

TREŠĀ DIENA. Īstenībā nemaz neesmu īsti droša, cik ilgi šeit jau esmu, jo dienasgaisma valda ļoti ilgi un tumsas gandrīz vispār nav. Var gadīties, ka arī laiks šeit rit lēnāk, kā mēdz notikt, kad veic transubstanciāciju un ievieto sevi pudelē vai lampā. Iespējams, līdzīgā veidā Gaisa pils un Iravotuma eksistē ārpus normāla laika un trīsdimensiju telpas. Eno grāmatā par to gan nekā nav, bet viņš to rakstīja pirms vairākiem tūksto­šiem gadu. Neliekas ticami, ka senais Bellili Augstais priesteris būtu zinājis kaut ko par relativitāti un as­trofiziku.

Lai vai kā, pēdējā laikā divas reizes esmu aizgājusi gulēt, kad ārā ir gaišs, un pamodusies secinājusi, ka nekas nav mainījies. Apjautājos par to Glamdžobas jaunkundzei, bet pēc tā, ko vakar viņai pateicu, viņa ar mani vairs nerunā. Protams, nevarēju novaldīties, lai nepateiktu ko citu, lai sāpinātu nabaga sievieti. Un dī­vainā kārtā šoreiz es tiešām jutu kaut ko nocietināmies sevī it kā mana sirds vai arī kas tur iekšā ir un liek raizēties par citu jūtām, būtu savilkusies mazā dūrītē. Tiešām ļoti dīvaina sajūta. Un tomēr…

Tas viss nemaz nav tik ļauni. Ir arī kāds labums, ja dzīvē vairāk vadās pēc loģikas. Piemēram, es sāku saprast kaut ko diezgan svarīgu: tas, kā viss pasaulē notiek, ir pilnīgi vienaldzīgs tam, kas ir augstāks. Rei­zēm kaut kas gluži vienkārši ir, un nav nekādas jēgas spriest, vai tas ir pareizi vai nepareizi.

Tomēr es tiešām vēlos, kaut ierastos Džons. Es viņu tagad jūtu spēcīgāk, un tas liek domāt, ka tā sajūta, kas man bija, kad sāku rakstīt šo mazo dienasgrāmatu, ka viņš nāk mani glābt, ir pareiza. Var gadīties, ka viņš ir tuvāk, nekā es domāju. Tas, protams, ir vēl viens iemesls, kāpēc slēpju šo dienasgrāmatu savā istabā. Es domāju, ka Aješa nemaz nejūt viņa klātbūtni. Vai arī, ja jūt, tad tas, ka mēs esam dvīņi, liek viņai sajaukt brāļa klātbūtni ar manējo.

TAJĀ PAŠĀ VAKARĀ. Divas reizes esmu atgriezu­sies dārzā pie kāpnēm, kuras, pēc Pusēna kunga teiktā, ved lejup uz Bocca Veritas patiesības muti. Bet abas reizes tur atradu Glamdžobas jaunkundzi kopjam ro­zes. Toties šodien Glamdžobas jaunkundze nekur nebija redzama, vienīgi nabaga Pusēna kungs, pieķēdēts pie krēsla, vēl aizvien skaļi lasīja Cilvēku dzelzs maskā. Pirms noskrēju lejup pa kāpnēm, es apstājos un atvai­nojos viņam, kas, manuprāt, bija ļoti jauki, ņemot vērā to, ko viņš man lika piedzīvot.

Ticiet vai ne, Pusēna kungs, jūs te nepaliksiet uz mūžīgiem laikiem, es viņam teicu. Kad es būšu Zilā džine, no šī soda jūs atbrīvošu.

"D'Artanjans, vēl apjucis un nomākts no sarunas, kas viņam nupat bija ar karali…"

Pusēna kungs turpināja lasīt, jo, šķiet, neko citu vi­ņam tagad nebija atļauts sacīt. Viņš vārgi pasmaidīja, bet lasīšanu nepārtrauca.

"…jautāja sev, vai viņš tiešām ir pie pilna prāta; vai šī scēna bija risinājusies Vo; vai viņš, D'Artanjans, tie­šām bija musketieru kapteinis un Fukē pils īpašnieks, pie kura Luijs XIV patlaban baudīja viesmīlību."

Pametusi nabaga vīrieti viņa nelaimīgā likteņa varā, noskrēju lejā pa kāpnēm, kur cerēju atrast BV.

Nokļuvu nespodri apgaismotā grotā. Gaisma bija mazliet spilgtāka grotas dziļumā, tāpēc gāju uz to pusi, kur mani gaidīja šaušalīga sastapšanās. Jo tur, novie­tota kā puķu vāze ķieģeļu sienas nišā, atradās cilvēka galva, kuras acis manā klātbūtnē pavērās un nemirk­šķinot raudzījās manī kā spožas, mazas gaismiņas. Tā kā visi mati bija pazuduši un uz galvas atlikusī miesa bija ieguvusi ģērētas ādas krāsu un faktūru, nebija iespējams aprakstīt šo briesmīgo radījumu, izņemot to, ka šī reiz bijusi cilvēka galva.

- Uzdod savu jautājumu, galva teica, kaut gan lū­pas kas nu no tām bija palicis kustējās tik maz, ka es paskatījos apkārt, vai kāds mani neizjoko. Balss tomēr skanēja diezgan atbilstoši galvai tā nāca it kā no dziļas, tumšas bedres. Jutos tik aizkustināta par galvas nožēlojamo izskatu, ka nelikās pieklājīgi jautāt par savu situāciju.

- Kas jūs esat? es jautāju galvai. Un kā jūs šeit nokļuvāt?

- Kādreiz man bija vārds. Šis vārds bija Čārlzs Gordons. Daži cilvēki mani sauca par Ķīnieti Gordonu, kaut gan esmu dzimis Londonā. Es reiz biju britu armijas ģenerālis, mani sagūstīja ienaidnieki vairāk nekā pirms simt gadiem un nodeva mani dažiem burvjiem un dē­monu pielūdzējiem. Viņi iegremdēja mani līdz kaklam sezameļļā un noturēja tajā četrdesmit nedēļas. Šai laikā tika veikti kādi neiedomājami ļauni rituāli. Un miesa nokrita man no kauliem. Beidzot manu galvu noņēma no ķermeņa un daudzus gadus vadāja apkārt sudraba kastē, demonstrēja tirgus laukumos, kur es izteicu pa­reģojumus. Tad Aješa mani izglāba un ievietoja šeit, un kopš tā laika šīs grotas vēsumā esmu baudījis zināmu mieru. Jo, tā kā nekad nevaru nomirt, mani nevar ap­glabāt. Lūk, kas es esmu. Un tā nokļuvu šeit. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Cik šausmīgs stāsts, es teicu. Vai neviens neko nevar darīt? Vai nav nekādu cerību?

- Visas cerības ir zudušas, Gordons atbildēja. Un cerība, par kuru es sapņoju, bija tikai sapnis. Cerība nav nekas vairāk kā senaizmirstas atmiņas. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Vai nav nekā tāda, ko es jūsu labā varētu darīt?

Ķīnieša Gordona galva brīdi klusēja. Es gribētu uz­smēķēt cigāru, viņš teica. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Tad jūs to dabūsiet, es apsolīju.

Tas bija mazākais, ko varēju izdarīt. Aizskrēju atpa­kaļ uz māju, lai paņemtu cigāru no lielās mitrinātāja kastes, kas atradās uz bibliotēkas galda. Aješai patīk uzsmēķēt kādu pēc pusdienām pie kafijas.

Atgriezusies grotā, ieliku cigāru starp Gordona iz­stieptajām lūpām, aizdedzināju to un vēroju viņa acīm­redzamo labpatiku.

- Gadiem ilgi neesmu smēķējis cigāru, Gordons teica.

- Mans tēvocis Nimrods apgalvo, ka smēķēšana cilvē­kiem kaitējot, es sacīju. Ka vienīgi džiniem vajadzētu smēķēt. Es pasmaidīju un uzmanīgi to apdomāju. Bet, ņemot vērā apstākļus, nedomāju, ka jums tas noda­rīs ļaunu. Es pasmaidīju. Cik ilgi jūs jau šeit esat?

- Precīzi sakot, simt divdesmit gadus. Uz tavu jau­tājumu atbilde ir patiesa. Bet vai zini, Filipa? Pa visu šo laiku tu esi vienīgā persona, kas man uzdevusi šo jautājumu.

- Kurš jautājums tas bija?

- Tu man jautāji: "Vai nav nekā tāda, ko es jūsu labā varētu darīt?" Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Kā jūs zināt manu vārdu?

- Tāpat kā es zinu visu citu. Es esmu patiesības mute. Tāds ir mans uzdevums. Teikt patiesību par to, kas ir.

Tāpēc tu esi šeit, vai tā nav? Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Ja jūs pazīstat mani, tad jūs pazīstat manu dvīņu­brāli Džonu.

- Tas nav jautājums.

- Vai mans dvīņubrālis Džons nāk mani glābt?

- Jā. Uz tavu jautājumu…

- Kur viņš ir pašlaik?

- Tuvu. Visai tuvu. Bet viņš ir briesmās. Uz tavu jautājumu atbilde…

- Kādās briesmās?

- No ruha. Uz tavu jautājumu…

- Kas ir ruhs?

- Ruhs ir milzīgs gaļēdājs putns. Bīstams ikvienam, izņemot vecos un iedomīgos, jo nav šaubu, ka tam, kurš apēd ruha cāli, mati nekad nenosirmos. Uz tavu jautā­jumu atbilde ir patiesa.

- Vai mans brālis paliks dzīvs? Lūdzu, Gordona kungs, pasakiet man, kas ar viņu notiks.

- Es nevaru pareģot, jo Iravotumā nav nākotnes un nav pagātnes. Tas attiecas uz visiem, izņemot Zilo džini. Šeit ir tikai tagadne. Uz tavu jautājumu…

- Kāpēc jums jārunā mīklās? es dusmīgi jautāju.

- Tāpēc, ka tagadne ir tikpat liela mīkla kā pagātne. Un tāpēc, ka mīklas atminējums par dzīvi laikā un telpā atrodas ārpus laika un telpas. Uz tavu jautājumu at­bilde ir patiesa.

Mani loti satrauca zina, ka Džons ir briesmās. Bet ko es varēju darīt? Biju bezspēcīga viņam palīdzēt vairāk, nekā man bija spēks palīdzēt sev. Vai varbūt varēju? Man ienāca prātā, ka vajadzētu to pajautāt Ķīnietim Gordonam, lai zinātu droši.

- Vai es varu viņam palīdzēt?

- Viens dvīnis vienmēr var palīdzēt otram, vai tie ir džini vai cilvēki. Dvīņu vēlēšanās vienmēr tiek piepil­dītas, īpaši attiecībā uz meteoroloģiskiem apstākļiem. Tāpēc dvīņus reizēm sauc par debesu bērniem. Jo tas ir ļoti slepens spēks. Uz tavu jautājumu atbilde…

- Vai jūs, lūdzu, man nepateiktu, kā tas man palī­dzētu tikt galā ar ruhu?

- Ruhs ir putns. Putns lido pa gaisu. Iravotumas atmosfēra ir ļoti jutīga. Vairāku tūkstošu gadu laikā tā ir kļuvusi diezgan neaprēķināma atšķirībā no atmos­fēras zemes virspusē. Būdama dvīne, tu vari ietekmēt šo atmosfēru ar savu elpu un roku kustībām. īsāk sa­kot, tu sacelsi vēju. Putniem, pat lieliem, ne visai pa­tīk vējš. Tāpēc tev jāaiziet uz dārza augstāko vietu un jāpūš apvāršņa virzienā. Tas tad arī apturēs ruhu. Bet pasteidzies. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Paldies, Ķīnieti Gordon, es teicu. Jūs man ļoti palīdzējāt. Un pagriezos, lai dotos prom no grotas.

- Bet tev ir vēl viens jautājums, vai ne?

- Jā. Kā jūs zinājāt?

- Es esmu patiesības mute. Tāds ir mans uzdevums. Uz tavu jautājumu atbilde ir patiesa.

- Kāpēc Aješa izvēlējās mani? Jā, to es patiešām gri­bētu zināt.

- Tāpēc, ka tu esi Aješas mazmeita. Uz tavu jautā­jumu atbilde ir patiesa.

Tai brīdī izdzirdu sevi skaļi iekliedzamies, bet vairs nebija laika. Katra sekunde, ko es kavējos, bija vēl viena sekunde, kad ruhs varēja nogalināt Džonu. Uzskrēju līdz augstākajai vietai gaisa dārzos, dziļi ievilku elpu un no visa spēka pūtu apvāršņa virzienā, pat mādama uz to pusi ar rokām. Es to darīju kādas divdesmit minūtes, līdz mana seja kļuva gandrīz zila, tad atgriezos istabā, lai visu pierakstītu un apdomātu, ko Ķīnietis Gordons man bija teicis par Aješu.