Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

22. nodala magnum opus

Kebabilonas restorānā, šķiet, nevienam nebija nekādu iebildumu, ka Grounins neēda Dārija mātes māsīcas Lamūra kundzes gatavotos kebabus. Dārijs bija pateicis Lamūra kundzei, ka reliģisku un diētisku iemeslu dēļ Grouninam nākas pārtikt no MGL, ko viņam iedeva armijas nometnē.

Es drīzāk ēstu siseņus nekā to mēslu, Lamūra kundze paziņoja.

Dārijs rāmi pasmaidīja, atcerēdamies džarad, ko bija ēdis kopā ar Džonu. Es arī, viņš piebalsoja, nodomā­dams, ka MGL, ko Grounins ēda, nav nekādas vainas, ja vien patīk plastmasas garša.

MGL ir "maltīte, gatava lietošanai" pārtikas deva, kas satur visu nepieciešamo un sastāv no pilnvērtīgas barības elastīgā iesaiņojumā, kas ir tikpat sterila kā bērnu ēdiena burciņa un ir derīga trīs gadus. Aizbraucot no armijas nometnes Samarā, Grouninam, kura vēderrunāšanas priekšnesums bija guvis lielus panākumus, tika uzdāvināta kārba ar divpadsmit MGL, par ko viņš bija ļoti pateicīgs, jo pietrūka viņa ierastās bērnu barī­bas. Viņš darbojās ar pārtikas sildītāju, lai pagatavotu sev maltīti, kad kāda viņam pavirši pazīstama persona ielūkojās pa restorāna durvīm. Tā bija viena no žurnālistēm, ko viņi bija sastapuši ceļā no Ammānas. Viņš to pazina nevis pēc sejas, bet galvenokārt pēc melnajām ādas biksēm un žaketes.

- Sveicināti, viņa teica, sirsnīgi smaidīdama. Vai neiebilstat, ja jums pievienošos?

- Esiet mana viešņa. Grounins norādīja uz violeto plastmasas sēdekli sev pretī.

Viņa apsēdās un paostīja gaisu. Smaržo labi, viņa atzina. Kas tas ir?

- Tas, ko armijas puiši sauc par MGL, Grounins atbildēja. Šī maltīte nodrošina vidēji tūkstoš divsimt piecdesmit kalorijas, nemaz nerunājot par vienu treš­daļu vitamīnu un minerālu dienas devu, ko uzskata par būtisku Savienoto Valstu galvenais kara ārsts. Viss ļoti garšīgs un sterils kā politiķu diskusijas. Saprotiet, man ir jūtīga māga, tāpēc tos ārzemju draņķus nevaru ēst. Vai jūs nevēlaties? Man palikušas vairākas maltītes.

- Nē, paldies, sieviete atteicās.

- Lūdzu, cienājieties, Grounins aicināja. Jūs va­rētu dabūt manu mājas sacepumu. Tas ir garšīgs.

- Nu labi. To gan nogaršošu.

- Tā arī vajag. Klausiet mani, tā vajag. Spriežot pēc izskata, jums derētu sātīga maltīte, meitenīt. Jūs mirs­tat badā.

Grounins parakņājās kastē ar MGL tur viņš glabāja arī lampu ar Rakšasasa kungu un tad izņēma mājas sacepumu. Te būs, mīļā, viņš mudināja. Labu ēst­gribu.

Adās tērptā žurnāliste attina mājas sacepumu un no­koda kumosu. Jums taisnība, viņa teica. Tas ir gards. Viņa nopētīja cilvēkus, kas sēdēja restorāna otrā malā zem liela plakāta ar smaidošu Mihaelu Šūmaheru. Vai viņiem nekas nav pretī? Šis taču ir kebabu restorāns. Ja jūs ēdat MGL, tad kebabus nepērkat.

- Viņiem nekas nav pretī. Viņš papurināja galvu.

- Faktiski viņi ir ļoti jauki cilvēki. Ļoti viesmīlīgi. Ļoti laipni. Tā Lamūra kundze ir īsts dārgums. Nekas viņai nav par grūtu. Ja man nebūtu vārīga māga, es noteikti ēstu šeit. Par to nav nekādu šaubu. Turklāt maksāju viņiem par pajumti, kamēr gaidu, līdz uzradīsies mans jaunais draugs. Jūs zināt. Tas puisis, ar kuru kopā es ceļoju.

- Ak tā? Uz kurieni viņš ir aizgājis?

- Apskatīt kādas drupas, tas arī viss, Grounins at­bildēja, neredzēdams iemeslu, lai teiktu viņai taisnību.

- Viņš interesējas par arheoloģiju, šis Džons.

- Vai tas ir droši? Viņš taču ir tikai bērns, vai ne?

- Viņš var sevi pieskatīt, tas puisis. Ticiet man, jaunkundz…

- Montana Reča. Es esmu fotogrāfe.

- Grounins, viņš teica, paspiezdams Rečas jaunkun­dzes pastiepto roku. Harijs Grounins.

- Varbūt jūs esat lasījis manus rakstus?

- Diemžēl ne, Grounins atzinās. Tas ir, ja vien jūsu fotogrāfijas neparādās laikrakstā The Daily Tele­graph.

- Un vai viņam jau ir izdevies atrast savu māsu? Rečas jaunkundze jautāja.

- Kā jūs to domājat? Grounins sarauca pieri.

- Džons teica, ka viņa esot devusies ceļojumā vai ko tamlīdzīgu.

- Ak viņš tā teica? Grounins paraustīja plecus.

- Ceru, ka vina drīz uzradīsies.

Kas jūs esat viņu tēvocis vai kas cits?

- Es strādāju pie bērnu tēvoča. Īstenībā esmu tā džentlmena sulainis. Londonā.

- Re kā! Es nekad agrāk neesmu sastapusi īstu su­laini. Rečas jaunkundze nervozi iesmējās. Vai drīkstu jūs nofotografēt, ser?

- Ja jūs tā vēlaties, kundze, ja vien vēlaties. Kaut gan nevaru iedomāties, kādēļ lai jūs gribētu fotografēt tādu nabaga vienroci kā mani.

- Jūs esat pārāk kautrīgs, Grounina kungs, Rečas jaunkundze glaimoja. Jūs tiešām esat izcila izskata vī­rietis. Un jūsu britu akcents ir tik jauks. Viņa paņēma savu somu un, izvēlējusies kameru, sāka fotografēt.

- Kā tā var tērēt filmu? Grounins protestēja. Kam jums manas fotogrāfijas? Klausieties, tā ir izšķērdība. Bet viņš smaidīja un jutās ļoti glaimots.

- Tā nemaz nav velti tērēta, Rečas jaunkundze iebilda un runāja taisnību, jo kamerā nebija filmas.

Montanai Rečai nebija nekādas intereses par Grouninu un par fotografēšanu vispār. Ja vien viņš nebūtu tik glaimots, ka viņa to uzskata par izcilu (vīrietim vien­mēr vajadzētu kļūt modram, kad sieviete viņu sauc par izcilu), Grounins būtu pamanījis, ka Rečas jaunkundze nebija iedomājusies noņemt objektīva vāciņu. Jo Re­čas jaunkundze nebija fotogrāfe. Viņa bija profesionāla džinu meklētāja, ko bija nolīgusi Mimi de Gulla, lai atrastu Filipu Gontu.

Tomēr tas bija vēl ļaunāk, jo atrast džinu kas paras­tam laicīgajam prasa milzu atjautību un drosmi bija tikai puse no tā, ko Mimi viņai prasīja. Jo Mimi bija īsta Gulla bezgala ļauna, kā Nimrods to jau nojauta. Par spīti viņas centieniem iegūt Aješas labvēlību, Mimi vienmēr bija zinājusi, ka vēlme kļūt par Zilo džini prasīs daudz krasāku rīcību. Tāpēc divas vēlēšanās no solīta­jām trim Montanai Rečai bija jānopelna, nogalinot to personu, kuru Mimi uzskatīja par galveno šķērsli, lai kļūtu par nākamo Babilonas Zilo džini. Un Mimi no­līga Montanu Recu nogalināt Filipu Gontu, tiklīdz no Aizeka Balajagas bija padzirdējusi, ka Aješa iecerējusi iesvaidīt Filipu kā savu pēcteci. Šo lēmumu ar ļaunu prieku bija atbalstījusi arī Mimi meita Lilita. Nevaru ciest to skuķi, Lilita teica. Es vēlētos redzēt, kā Filipa Gonta saņem to, ko ir pelnījusi.

Bet atrast un saistīt džinu bija grūts un bīstams uz­devums. Un nogalināt džinu pat tik jaunu kā Filipa vēl jo vairāk. Tomēr Montanai Rečai tas bija riska vērts. No viņas trim vēlēšanām pirmā jau glabājās seifā Zuharda un Linda bankā Cīrihē Šveicē. Skaidra nauda.

Kaudzēm naudas. Vairāk skaidras naudas, nekā Šveices baņķieris, kas pieņēma naudu glabāšanā, jebkad bija redzējis. Pietiekami daudz naudas, lai nopirktu nelielu Āfrikas valsti vai vismaz īpašumu kādā no tām. Montana Reča gaidīja brīdi, kad uzdevums būs izpildīts un varēs sākt naudu tērēt. Viņa bija pacietīga sieviete. Tā­dai viņai vajadzēja būt. Un Reča bija nolēmusi, ka vieg­lākais veids, kā atrast Filipu, ir sekot viņas dvīņubrālim Džonam. Tā nu viņa bija nokļuvusi Samarā un beidzot izsekojusi Grouninu līdz Kebabilonas restorānam pie Bagdādes ceļa.

Reča beidza "fotografēt" Grouninu un ielika kameru atpakaļ somā virs lielkalibra Magnum Opus revolvera, ar kuru plānoja nošaut savu upuri. No pieredzes Rečas jaunkundze zināja, ka labākais veids, kā nogalināt džinu, bija šaut ar visātrāko lodi. Šaujot ar mazāku pistoli, džins jau paguva transubstanciēties, iekams lode bija izlidojusi tikai pāris pēdu no stobra. Toties ar Mag­num Opus tas nebija iespējams. No tā lode izlidoja ar ātrumu vairāk nekā 3000 pēdu sekundē. Viens trūkums, lietojot šo ieroci, bija tā svars. Magnum Opus revolveri nevarēja tā vienkārši paņemt, tas bija jāpaceļ, jo svēra piecas mārciņas un bija tikpat smags kā hantele. Vai­rākums cilvēku lietoja Magnum Opus pret grizlilāčiem. Montanai Rečai tas bija ierocis, ko bija izvēlējusies viņa un nosaukusi par džinu uzraugu.

- Jūs tiešām esat ļoti fotogēnisks, viņa Grouninam teica.

Sulainis laimīgi pasmaidīja. Bija pagājis labs laiciņš, kopš kāda sieviete bija izteikusi viņam komplimentu.

Rečas jaunkundze vēl aizvien sēdēja viņam pretī, kad pusstundu vēlāk pa restorāna durvīm ienāca Džons, kam cieši uz pēdām sekoja viņa māsa, medību piekūns un divi vīrieši, kurus Grounins nepazina. Lai iemūžinātu viņu skaļo un acīmredzami laimīgo atkalredzēšanos, Rečas jaunkundze izvēlējās citu kameru, izlikdamās, ka atkal fotografē. Tomēr šī bija kamera, kuru Rečas jaunkundze tiešām prata lietot. Tā bija termiska ierīce, kuru izmanto, lai uztvertu siltumu, kas nāk no kāda priekšmeta vai ķermeņa. Un džinu ķermenis izstaro divreiz vairāk siltuma nekā parasto cilvēku miesa.

- Filipa! Grounins iesaucās, piekļaudams meiteni pie sava apjomīgā vēdera.

- Grounina kungs, Džons ierunājās. Es gribētu, lai jūs iepazīstaties ar Alanu un Nīlu.

- Vai tu to domā nopietni?

- Nopietni gan.

Tas ir liels prieks, džentlmeņi. Klausieties, tas tie­šām ir liels prieks. Grounins paspieda roku Alanam un Nīlam, kuru ķermeņi, tāpat kā viņa ķermenis, Rečas jaunkundzes termiskajā kamerā bija redzami dzelteni.

Rečas jaunkundze laipni pasmaidīja, kad Džons ar galvas mājienu ievēroja viņas klātbūtni. Viņa un māsas galva kameras kadru meklētājā bija vienmērīgi sarkana un tāpēc karsta. Džons bija jauks zēns, viņa nodomāja. Žēl, ka nāksies nogalināt arī viņu. Nogalināt māsu džini ūn atstāt viņas brāli dzīvu nozīmētu iekulties nepatik­šanās.

Dārijs pienāca klāt un sirsnīgi apskāva Džonu. Prieks tevi atkal redzēt, viņš teica.

Rečas jaunkundze ielika termisko kameru atpakaļ somā un satvēra niķelētā revolvera gumijoto rokturi. Kamēr Grounins apkampa Džonu un Filipa iepazinās ar Dāriju, Rečas jaunkundze ar īkšķi atvēra magazīnu un pārbaudīja, vai katrā no piecām atverēm atrodas pa garai lode. Apmierināta, ka viss ir kārtībā, viņa to atkal aizvēra, noņēma drošinātāju un turēja ieroci pie sava melnās ādas sāna. Viņa iedomājās: ja Džons pavir­zītos dažas pēdas pa kreisi tā, lai stāvētu tieši priekšā Filipai, varbūt varētu novākt abus dvīņus ar vienu šā­vienu.

***

Montana Rečas jaunkundze bija tā koncentrējusies savam darbam, ka nepamanīja garo, diezgan valdzinošo sievieti, kas bija parādījusies viņai aiz muguras. Ja Re­čas jaunkundze būtu paskatījusies uz šo sievieti caur savu termisko kameru, viņas augums būtu izskatījies pilnīgi sarkans. Tikpat sarkans kā sievietes dvīņu bērnu augumu, jo šī džine nebija neviena cita kā Leila Gonta, kuras negaidītās un pagaidām nepamanītās ierašanās iemesls bija nojauta par to, kas noticis ar Alanu un Nīlu.

Neviens džins nevar neatklāt, ja kāds, ko viņš pārvēr­tis par dzīvnieku, ir ticis nogalināts. Un tas bija Alana un Nīla laimīgais liktenis, ka vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad Gonta kundze viņus bija pārvērtusi par suņiem, viņa bija iedomājusies likt sodam ilgt tikai suņa mūža garumā. Tādējādi viņa visu laiku zināja, ka, suņu dzīvei beidzoties, Alans un Nīls atkal varētu kļūt par cilvēkiem.

Protams, Gonta kundze tāpat apzinājās, ka Alana un Nīla bojāeja varēja nozīmēt vienīgi to, ka dvīņi iekūlušies nopietnās nepatikšanās. Tā kā pa šo laiku pat viņa, kurai bija maz vai vispār nekādu sakaru ar džinu pasauli, bija dzirdējusi no baumu telegrāfa, ka Aješa nolaupījusi Filipu, Gonta kundze bija lauzusi savu zvē­restu nekad vairs nelietot džina spēku un no Ņujorkas ar spēcīgu virpuļviesuli nekavējoties ieradusies uz ār­kārtas tikšanos ar Aješu.

Gonta kundze neievēroja ieroci Rečas jaunkundzes rokā. Vismaz ne uzreiz. Viņa bija pārāk aizņemta, lū­kojoties uz dvīņiem un jūtot milzīgu atvieglojumu, ka viņiem nekas nekaiš. Vēl viens iemesls, kāpēc viņa ne­pamanīja revolveri Rečas jaunkundzes rokā, bija tas, ka acis aizmigloja asaras. Nožēlas asaras, jo vienīgi Gonta kundze skaidri zināja, kāpēc Aješa nebija dzinusies pa­kaļ Filipai. Tas bija tāpēc, ka Gonta kundze bija piekri­tusi ieņemt savas meitas vietu.

Viņa būs nākamā Zilā džine, kad Aješa nomirs.

Gonta kundze labi zināja, ka tas vienmēr ir bijis Aješas nolūks, kopš abu tikšanās Pjēra viesnīcā Ņujorkā, kad Aješa bija pateikusi Gonta kundzei, ka vēlas, lai viņa kļūtu par nākamo Zilo džini. Toreiz Gonta kun­dze bija atteikusies, un Aješa, iespējams, jau iepriekš to paredzēja. Bet Gonta kundze nekad nebija apsvērusi iespēju, ka Aješa varētu būt tik cietsirdīga, ka nolaupīs Filipu, lai piespiestu Gonta kundzi darīt to, ko viņa lū­dza. Gonta kundze nebija pietiekami novērtējusi Aješu to bija sāpīgi atzīt. Un tas, ka viņas pašas māte spēja izdarīt ko tādu, protams, sarūgtināja. Bet tagad vairs neko nevarēja līdzēt. Un vismaz vēl kādu laiku viņas vienošanās ar Aješu paliks noslēpums.

- Nevienam nekustēties! Rečas jaunkundze uzsauca un notēmēja Magnum Opus piecpadsmit collu garo stobru uz Filipas galvu.

Tie bija pēdējie vārdi, ko Montana Reča savā mūžā izrunāja, jo piepeši noplaiksnīja spoži zils zibsnis un atskanēja skaļš rībiens, tāpēc visi cilvēki telpā tik un tā bija pārliecināti, ka Rečas jaunkundze nospiedusi gaili. Tikai Džons un Filipa saprata, kas noticis, jo džina spēku nereti pavada spēcīga sēra smaka, kas ir džinu ķermeņos atrodams minerāls.

Ar skaļu troksni piecu mārciņu smagais revolveris, atsities pret violeto plastmasas galdiņu, nokrita uz res­torāna grīdas. Un tikai tagad varēja redzēt, ka, pirm­kārt, Rečas jaunkundze ir pazudusi, otrkārt, vietā, kur viņa bija stāvējusi, tagad sēž pelēks kaķis, un, treškārt, ieradusies Gonta kundze acīmredzot no nekurienes.

- Māt! Filipa iesaucās un pieskrēja pie Gonta kun­dzes sekundes daļu ātrāk par viņas bezgala nogurušo brāli.

Sveiki, dārgie, viņa teica, mīļi apskaudama dvī­ņus.

Grounins pacēla revolveri un pasvārstīja to savā vie­nīgajā rokā.

- Rečas jaunkundze, viņš teica. Nesakiet man, ka viņa bija…

- Baidos, ka bija, Grounina kungs. Gonta kundze atspēra vaļā Rečas jaunkundzes somu un, ieraudzījusi termisko kameru, pamāja ar galvu. Spriežot pēc šīm lietām, viņa bija profesionāla džinu meklētāja. Slepkava.

- Bet viņa šķita tik draudzīga. Tik jauka, Grounins bija apjucis. Viņš atkal paskatījās uz Magnum Opus savā rokā un beidzot aptvēra, cik nopietni bijuši Rečas jaunkundzes nodomi. Bet kas viņu uz to sakūdīja? Vai Aješa?

- Nē, viņa ne, Gonta kundze apgalvoja ar pilnīgu pārliecību. Kāds cits.

- Kurš tad? Filipa gribēja zināt.

- Man ir zināmas aizdomas, Gonta kundze atbil­dēja, kaut gan saprata, ka droši vien neuzzinās, kas slēpās aiz notikušā, ja nepapūlēsies atsaukt saistījumu un atdot Rečas jaunkundzei cilvēka izskatu. Bet tas, šķiet, varēja sagādāt pārāk daudz raižu. Turklāt varbūt bija labāk, ka viņa nezina vismaz pagaidām.

- Vai tāpēc tu ieradies? Filipa jautāja. Jo zināji, ka mums var draudēt briesmas?

- Jā, māte piekrita. Es nopratu, ka kaut kas ir stipri sagājis grīstē, kad jutu, kas noticis ar Alanu un Nīlu. Tā bija liela veiksme, ka ierados laikā, lai apturētu to sievieti.

Lai kas viņa bija un lai ko viņa bija nodomājusi darīt, Filipa teica, paceldama kaķi un glāstīdama tam galvu, tagad viņa ir ļoti piemīlīga izskata kaķis. Vai mēs varam to paturēt, māt? Lūdzu! īpaši tagad, kad mums vairs nav suņu. Tu zini, ka es vienmēr esmu gribējusi kaki.

- Jā, mīļā, Gonta kundze piekrita. Ja tu vēlies. Viņa paskatījās uz Alanu un Nīlu un sirsnīgi uzsmai­dīja. No savas pieredzes zinu, ka mājdzīvnieki, kas reiz bijuši cilvēki, ir lieliski ģimenes mīluļi.

- Es laikam tagad neatrastos šeit, ja nebūtu bijis to divu puišu, Džons teica.

- Es zinu, Džon. Gonta kundze piegāja pie Alana un Nīla un abiem paspieda roku. Paldies jums, viņa teica. Un es ceru jūs neturat ļaunu prātu.

- Nē, nekādā ziņā, Leila, Alans teica. Faktiski tā bija liela izprieca būt par suni. Viņš paskatījās uz Grounina kungu un paraustīja plecus. Tiešām. Tam bija arī savi jaukie brīži.

- Izņemot to reizi, kad Džons mēģināja mūs pārdēvēt par Vinstonu un Elvisu, Nīls piebilda.

- Zinu, ka Edvards priecāsies jūs abus atkal redzēt, Gonta kundze sacīja. Gandrīz tikpat ļoti kā es. Viņam jūs abu ļoti pietrūka.

- Paklausies, Leila, mēs to visu bijām pelnījuši, Nīls neatlaidās. Un, protams, esam guvuši rūgtu mācību.

Alans skatījās uz kaķi Filipas rokās, it kā viņš ļoti vēlētos to patrenkāt. Man jāsaka, es priecājos, ka tu mūs pārvērti par suņiem, nevis kaķiem, viņš teica. Manuprāt, es nebūtu spējis izturēt kaķa ādā. Nevaru ciest kakus.

- Tas ir suns, kas tevī runā, Alan, Nīls secināja. Un viņam bija taisnība, jo kopš šā brīža abos brāļos mājos maza dalina no suna dabas.

Džons pakutināja kaķim pakakli. Kā mēs viņu sauk­sim? viņš jautāja. To kaķi. Mēs taču nevaram to saukt par Rečas jaunkundzi.

- Tās sievietes priekšvārds bija Montana, Grounins atgādināja. Tā jūs arī nevarat viņu saukt. Montana nav īstais vārds sudrabainam, īsspalvainam britu ka­ķim. Kādu brīdi viņš padomāja. Varbūt kaut ko tādu, kas līdzinātos iepriekšējam vārdam. Un tomēr būtu šim dzīvniekam raksturīgs. Un galvenokārt kaut ko britu garā, kā piedien šai sugai. Es zinu. Vai jūs nevarētu saukt viņu par Montiju? Par godu slavenajam britu ģe­nerālim.

- Lai būtu Montija, Džons piekrītoši pamāja. Starp citu, viņš pievērsās mātei. Vai tas nozīmē, ka esi atgriezusies ģimenes biznesā?

Gonta kundze pasmaidīja. Nebija vajadzības sabojāt šā brīža laimi, atklājot patieso iemeslu, kāpēc viņa bija ieradusies Irākā. Jā, nozīmē gan, mīļais. Vai nu tas tev patīk, vai ne. Saproti, atbilstoši Bagdādes likumiem kāda džina atteikšanās no sava spēka citiem džiniem jārespektē un tāpēc jāliek viņš vai viņa mierā. Tomēr. Ja džine nepatur spēkā šo atteikšanos, ja viņa lauž zvē­restu vairs nelietot savu spēku, tad viņa nevar sagaidīt, ka atteikšanos respektēs citi džini. Viņa nevar dot otru zvērestu. Skaidrs ir tas, ka gluži vienkārši būtu pārāk bīstami nelietot savu spēku. Un, ja es spēju respektēt savu zvērestu, tad citi džini, mūsu cilts ienaidnieki, to nedarīs. Viņiem tas nav jādara.

- Tētis par to nebūs priecīgs, vai ne? Filipa apjau­tājās.

- Nē, mīļā, nebūs vis. Bet tā nu tas ir. Tagad vairs neko nevar līdzēt. Bet esmu pārliecināta, ka viņš sapratīs, kad izstāstīšu visu, kas noticis. Viņš vienmēr saprot. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es viņu apprecēju.

- Tas man kaut ko atgādināja, Džons teica, jo viņu vēl joprojām vajāja ilūzija par tēva nogalināšanu. Kā klājas tētim?

- Labi, Gonta kundze atbildēja.

- Vai tiešām? Viņš ir pilnīgi vesels?

- Tiešām. Vēl vakar viņu redzēju. Viņš sūta jums svei­cienus, mīļais.

* Džons atvieglots klusi nopūtās. Man vajadzētu pie­zvanīt Nimrodam. Pateikt viņam, ka viss ir kārtībā.

- Jā, Gonta kundze piekrita. Un ir pēdējais laiks doties ceļā. Jūsu tēvs arī būs uztraucies.

- Nevaru iedomāties, kā mēs ietilpsim šajā mašīnā, Grounins gaudās. Tagad mēs esam septiņi. Astoņi, ja pieskaita Finleju.

Gonta kundze papurināja galvu. Mums nebūs jā­brauc ar mašīnu. Kaut kur tuksnesī es pametu gaidām virpuļviesuli.

- Tas ir labi, Džons teica. Jo es to vēl nespēju izdarīt. Es domāju, sagriezt virpuļviesuli.

- Esmu pārāk nogurusi, lai pamēģinātu, Filipa at­zinās.

- Domāju, ka Aješa tev uzlika džinu aizliegumu, Gonta kundze Filipai paskaidroja. Saistību, lai neļautu tev lietot savu spēku pret viņu, mīļā. Būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai tas pilnīgi izzustu.

- Un tomēr, Džons sacīja, uzlikdams roku uz jaunā irākiešu zēna pleca, es gribētu kaut ko izdarīt Dārija un viņa ģimenes labā, māt. Viņam ir bijusi grūta dzīve, jābrauc ar taksometru, lai uzturētu ģimeni. Saproti, vi­ņam ir tikai divpadsmit gadi.

- Labi, Gonta kundze teica. Es gādāšu, lai viņa ģimene būtu labi nodrošināta. Un Dārijs varēs atgriez­ties skolā.

- Skolā? Dārijs savieba seju.

- Ir tikai viena skola, kurā Dārijs grib iet, Džons iesmējās. Kur mācās par pirmās formulas sacīkšu brau­cēju. Viņš norādīja uz plakātu pie sienas. Gluži kā Sūmahers.

- Ļoti labi, Gonta kundze piekrita. Kad viņš būs pietiekami vecs, es nokārtošu tā, lai viņš var iet arī sacīkšu braucēju skolā. Bet līdz tam viņam jāiet īstā skolā. Norunāts, Dārij?

Dārijs bija sajūsmā. Pat par izredzēm, ka jāatgriežas skolā. Bet vai tu esi drošs, ka nevarētu izdarīt man vēl vienu pakalpojumu? viņš jautāja Džonam. To vīrieti, kas nogalināja manu tēvu? Vai tu, lūdzu, ne­varētu pārvērst viņu par kaķi? Vai suni. Par suni vai kaķi, man vienalga. Bet man ļoti patiktu, ja viņš kļūtu par kādu dzīvnieku.

- Nē, Džons iesmējās. Noteikti ne. Bet Dārija lūgums atgādināja Džonam, ko viņš bija solījis Finlejam. Un, turēdams mātes roku, lai smeltos no viņas spēka, Džons izrunāja savu fokusa vārdu, un mazais medību putns atkal pārvērtās par zēnu. Labi vien bija, jo piekūns un kaķis diezgan agresīvi bija blenzuši viens uz otru.

- Liels paldies, Finlejs pateicās un izspļāva uz res­torāna grīdas zvirbuļa paliekas savu pēdējo piekūna maltīti.

- Vai tevi nevajag paķert līdzi? Džons jautāja. Mēs varam atstāt tevi Londonā, ja vēlies. Grounina kungs tur dzīvo pie mana tēvoča Nimroda. Patlaban viņš gaida mūs Ammānā. Uz turieni mēs dosimies vispirms. Vai tu agrāk esi ceļojis ar virpuļviesuli, Finlej? Tas ir jautri.