Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

7. nodaļa karaliskais ungĀrijas EKSPRESIS

- Jūs man ticat, ja? asarainā balsī jautāja Filipa. Viņa bija mājās, dzīvojamā istabā, apsēdusies tik tuvu kamīnam, cik vien iespējams, lai neapsviltu. Kopā ar viņu bija Džons, viņas māte, tēvocis Nimrods un Rakšasasa kungs, kurš Nimroda kabatā palika lampā, kas bija viņa mājas.

- Protams, mēs tev ticam, Džons atbildēja un at­kārtoja, ko Nimrods bija teicis, ka viņa nekad nebūtu sacījusi "divus pensus", bet gan "divus centus".

- Tad kāpēc jūs tobrīd neko neteicāt? Filipa jau­tāja.

- Tāpēc, ka no tā nebūtu bijis nekāda labuma, Nim­rods paskaidroja. Lai kuri tie bija, kas tevi iegāza, Filipa, tie pielika lielas pūles, lai izdarītu to kārtīgi. Vispirms viņi lika izgatavot džinverso kastīti, kas bija turnīra kristāla kastītes precīza kopija. īstās kastītes gatavo no fluorīta tā termoluminiscento īpašību dēļ. Fluorīts spīd, kad tiek atklāts džina spēka karstums. Toties šī kastīte bija gatavota no lēta, nekristāliska mi­nerāla, kuram nepiemīt gluži nekādu fluorescentu vai termoluminiscentu īpašību, bet tik un tā tas atgādina fluorītu.

Turklāt, lai kuri tie bija, kas pārņēma savā varā tavu ķermeni, tie zināja, ka viņiem tas jādara tikai līdz brī­dim, kad Zilā džine būs paziņojusi savu spriedumu, pēc kura neviens nebūtu uzdrīkstējies apšaubīt viņas auto­ritāti.

- Tomēr, Džons iebilda, ja Aješa tiešām būtu lie­tojusi Ištaras spēku, lai liktu taisnībai nākt gaismā, tad džins, kas bija pārņēmis Filipu, arī būtu pakļauts šim spēkam.

- Tieši tā, Nimrods piekrita. Un tāpēc redzams, cik gudrs bija tas, kurš to izdarīja. Saproti, Džon, džins Filipas iekšienē, lai kurš tas bija, neteica neko vairāk kā patiesību, kad viņš vai viņa atzinās, ka samainījis kastītes un lietojis džina spēku, lai sagrozītu astaragali. Izņemot, protams, to, ka, pēc visu domām, atzinās Fi­lipa. Tā bija ļoti prasmīga krāpšana.

- Tā notiek, ja jūs sapinaties ar džiniem, Gonta kundze sacīja. Daži no tiem ir velni. Nejauki, pretīgi radījumi. Tāpēc es jau sen nolēmu nekādi neielaisties ar džiniem un to stulbajām blēdībām. Varbūt tagad sa­protat, kāpēc tik ļoti esmu gribējusi atturēt jūs no sa­skarsmes ar džinu pasauli. Gribēju pasargāt jūs abus tieši no šādām nepatikšanām.

- Bet ja nu visi darītu to, ko tu, Leila? Nimrods maigi pajautāja. Kur pasaule būtu nonākusi? Vai nu tev tas patīk, vai ne, mēs, džini, esam veiksmes uztu­rētāji šai Visumā un atbildīgi, lai nosargātu Homeostāzi.

Par Homeostāzi džini sauc līdzsvaru, kas pastāv starp labu un sliktu veiksmi; gan labas, gan sliktas veiksmes daudzumu pasaulē mēra ar tuhemetru. Lielākais un pre­cīzākais atrodas Berlīnē, Babilonas Zilās džines tiesā.

- Mūsu ziņā ir nodrošināt, lai sliktā veiksme, ko rada ļaunie džini, neņem virsroku pār labo veiksmi, ko rada tādas ciltis kā mūsējā.

Nolēmusi, ka viņa galu galā varbūt nepareizi novēr­tējusi Aješu, Filipa atkal sāka raudāt, un māte dusmīgi nopūtās.

- Tas bija tik pazemojoši, māt, Filipa sacīja. Tur­klāt visu priekšā.

- Es zinu, mīļā. Bet Nimrodam ir taisnība. Nav nekā tāda, ko mēs varētu darīt. Reiz Aješa izlēmusi, viņa nav tā, kas no sava lēmuma atkāptos. Šīs dāmas prātu nevar viegli grozīt.

- Gluži tā es neteicu, Nimrods iebilda. Tikai Ozola istaba nav īstā vieta un laiks, lai pārliecinātu viņu mai­nīt domas. Varētu būt kāds veids, lai piedabūtu Aješu atcelt Filipas diskvalifikāciju un atjaunot Filipas repu­tāciju pārējo džinu acīs. Tik tiešām, ja Aješa to nedarīs, var tikt apdraudēta viņas pašas reputācija.

- Par ko tu runā, Nimrod? Gonta kundze jautāja.

- Kāds ir nozadzis Zālamana Burvju grāmatu.

- Bet tas nav iespējams! Izklausījās, ka Gonta kun­dze ir šausmās.

- Priecājos, ka tu saproti šīs lietas nopietnību, Leila, Nimrods sacīja. Vai vari iedomāties, kas notiktu, ja grāmata nonāktu ifrītu, gūlu vai šaitānu rokās?

- Protams, varu, viņa atbildēja. Mans lēmums atturēties no džinu izdarībām, Nimrod, nepadara mani par idioti. Ja burvju grāmata nonāktu nepareizās rokās, tā būtu liela nelaime. Neviens džins, ne slikts, ne labs, tad nebūtu drošs.

- Pat tie džini, kas vēlas palikt, ārpus džinu darīša­nām, ne, Nimrods piebilda.

- Mājienu sapratu, Gonta kundze atsaucās.

- Atceros, ka jūs Džonam un man stāstījāt par Zāla­mana Lielo žēlabu grāmatu, Filipa sacīja. Vai tā ir tā pati grāmata?

- Diemžēl nē, Nimrods atbildēja. Šī grāmata ir daudz svarīgāka. Tā satur dažādus buramvārdus, kas lietotājam dod neierobežotu varu pār visiem džiniem. Ja tiktu izmantoti šie buramvārdi, jebkurš no mums uz visiem laikiem nonāktu kāda cita kalpībā. Tas nozīmētu nebeidzamu verdzību. Nemaz nerunājot par pilnīgu Homeostāzes sabrukumu. Pasaulē, kā mēs zinām, sāktos haoss un anarhija.

- Bet kā gan tas notika? Gonta kundze jautāja. Aješai taču jāglabā Zālamana Burvju grāmata pilnīgā drošībā. īpašā neuzlaužamā seifā, ko konstruējis kāds slavens vācu zinātnieks. Atceros, ka viņa mums par to stāstīja. Un kāpēc viņa to nevienam nav teikusi? Kā viņa var atļauties šķiest laiku, lai tiesātu kaut kādu stulbu džinverso turnīru, ja noticis kas ārkārtējs?

- Jo viņa vēl nezina, ka tā ir pazudusi. Nimrods atbildēja. Vismaz tā man lika noticēt.

- Kas?

- Aizeks Balajaga.

- Nekad neesmu par viņu dzirdējusi, Gonta kundze atzinās.

- Viņš ir džinu sargs Topkapi pilī Stambulā, Džons mātei paskaidroja. Un tagad es saprotu. Šis ir tas dzīvības un nāves jautājums, par kuru viņš runāja.

- Īstenībā tas ir vēl svarīgāks, Nimrods piebilda.

- Bet kā viņš zina, ka Zālamana Burvju grāmata ir nozagta? Džons jautāja. Viņš strādā Stambulā, nevis Berlīnē.

- Tāpēc, ka Aizeks Balajaga bija tas džins, kurš to nozaga, Nimrods teica. Aješa bija izņēmusi grāmatu no Haisenberga elektrona seifa, lai dotu viņam buramvārdus, kurus tradicionāli lieto, lai pasargātu Topkapi dunci no jebkura džina, kurš varētu paņemt briljantu maksti. Pēc Aizeka teiktā, Aješa esot izņēmusi grāmatu no seifa un gluži vienkārši aizmirsusi atlikt to atpa­kaļ.

»

- Tas puika ir idiots, Gonta kundze sacīja. Kas viņam bija uznācis, ka viņš to nozaga?

- Kārdinājums bija pārāk liels, Nimrods skaidroja. Protams, tagad viņš to nožēlo. Viņš paņēma grāmatu, impulsa vadīts, un tagad nevar to atlikt atpakaļ, jo ne­spēj seifu atvērt. To nevar neviens, izņemot Aješu. Un viņš baidās, ka tad, ja izstāstīs, ko izdarījis, viņa pret to būs tikpat barga kā pret Iblisu. Tāpēc Aizeks grib, lai es Aješai aizbilstu kādu labu vārdu par viņu.

- Viņa ir pārāk veca, lai to darītu, Gonta kundze teica. Tas ir pilnīgi smieklīgi, ka nepastāv nosacījums, lai Zilā džine aizietu pensijā. Jo drīzāk viņa izvirzīs savu pēcteci, jo labāk. Pat tad, ja tā būs Mimi de Gulla. Vai Aješa vēl nav izšķīrusies?

Nimrods papurināja galvu. Laimīgā kārtā nē.

- Bet kā tas var palīdzēt Filipai? Džons jautāja.

- Jā, neesmu pārliecināta, vai tiešām to saprotu, Gonta kundze atzinās.

- Pirmām kārtām, Nimrods sacīja, Aješu mulsi­nātu, ja Zālamana Burvju grāmatas zādzība kļūtu plaši zināma. Nejau tāpēc, ka man jebkad pat sapņos rādītos pateikt vēl kādam, izņemot jūs trīs, un, protams, Aješai pašai. Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka Aizeks īsti neuzticas, lai Zālamana Burvju grāmatu nodotu personīgi man.

Viņš paziņoja, ka nodošot grāmatu vienīgi Džonam un Filipai. Acīmredzot, pēc viņa domām, ir mazāk ticams, ka jūs abi mēģināsiet viņu ieslodzīt lampā vai pudelē. Iespējams, viņš domā, ka jūs nemaz neesat pietiekami spēcīgi, lai to izdarītu.

- Un kur un kad viņš ierosina, lai šī nodošana no­tiktu? Gonta kundze jautāja.

- Vilcienā starp Stambulu un Berlīni, Nimrods at­bildēja. Pēc divām dienām.

- Tas varētu būt slazds, Gonta kundze ieminējās. Tu to zini, vai ne? Šai gadalaikā vilcienā būs auksti. Dvīņiem nebūs spēka un tāpēc nekādu iespēju sevi aiz­stāvēt. Laikam Aizeks Balajaga to zināja.

- Esmu to apsvēris, Nimrods sacīja. Un izdomājis, kā dvīņus pasargāt.

- Ar diskrimenu? viņa jautāja.

Nimrods piekrītoši pamāja ar galvu.

- Kas ir diskrimens? Filipa jautāja.

- Ārkārtas vēlēšanās, Džons paskaidroja un paraus­tīja plecus. Es par to izlasīju SBL. Ļoti gribēdams aiz­braukt uz Berlīni un Stambulu, Džons nolēma brīdi pa­gaidīt, kamēr Nimrods būs beidzis aprakstīt savu plānu, iekams pastāstīt viņam par diskrimenu, ko Vodjanoja kungs viņam bija piešķīris. Galu galā viņš vispār aiz­mirsa to pieminēt.

- Mēs nekādā ziņā nevaram palaist garām iespēju, lai Zālamana Burvju grāmatu droši nogādātu atpakaļ Berlīnē, Nimrods teica.

- Un kas notiks pēc tam? Gonta kundze jautāja.

- Filipa, protams, gūs Aješas mūžīgu pateicību par piedalīšanos grāmatas atgūšanā. Nimrods paskatījās uz dvīņiem. Protams, ja jūs abi gribat mums palīdzēt.

Piedodiet, bet, ņemot vērā, kādi bezbailīgi jauni džini jūs esat, es pieņēmu, ka jūs abi piekritīsiet.

- Protams, mēs to pieņemam, Džons uzstāja. Vai ne, Fila?

Filipa noteikti pamāja ar galvu. Jā, viņa teica. Par to nav nekādu šaubu.

- Es vienmēr esmu gribējis aizbraukt uz Stambulu, Džons piebilda. Un uz Berlīni.

- Tas nebūs nekāds izpriecas brauciens, Džon, Nimrods sacīja. Tas varētu būt pat bīstams. Kā jūsu māte teica, tas, ļoti iespējams, varētu būt slazds.

- Ja tas būs slazds, Gonta kundze pārdomāja, es īsti nezinu, kāds tas varētu būt. Ja ifrīti jau būtu iegu­vuši Zālamana Burvju grāmatu, tad viņi to noteikti jau būtu izmantojuši pret mums. Un kur gan vēl labāk kā džinverso turnīrā? Kur bija sapulcējušies tik daudzi džini. Viņa domīgi sarauca pieri. Ja ifrītiem, šaitāniem vai gūliem ir kāds nodoms, tad es to nesaprotu.

- Vai varu cerēt, Nimrods jautāja, ka tu neiebilsti pret dvīņu braucienu uz Stambulu?

- Man būs jāpajautā viņu tēvam. Leila ielūkojās Nimroda zobgalīgajās acīs un paraustīja plecus. Ja tu, Nimrod, kādreiz būtu precējies, tad zinātu, ka laulība ir partnerība. Svarīgi lēmumi jāpieņem kopīgi.

- Visas laulības ir laimīgas, Rakšasasa kungs pie­bilda no savas lampas iekšienes. Visas nelaimes rodas no kopīgas brokastu ēšanas.

- Ja viņš piekritīs, Gonta kundze teica skaļā balsī, lai Rakšasasa kungs varētu dzirdēt, tad abi var braukt.

Bet Gonta kungs nepiekrita. Katrā ziņā ne uzreiz. Un bija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pārliecinātu. Tomēr viņš bija apķērīgs cilvēks, un viņam radās aizdomas, ka Gonta kundze nebūtu tik uzstājīgi viņam lūgusi, lai atļauj dvīņiem pavadīt tēvoci uz Stambulu, ja pati ne­uzskatītu misiju par ļoti svarīgu. Vai tiešām tā ir tik nozīmīga? viņš jautāja sievai.

- Jā, atbildēja Gonta kundze. Baidos, ka ir.

- Un bīstama? viņš taujāja.

- Tā varētu būt, Gonta kundze atzina. Bet es cieši ticu, ka mērķis attaisno šo risku.

- Ja viņi neatgūs to grāmatu Zālamana Burvīgo matu vai kā to sauc -, vai ir iespēja, ka mums tiktu nodarīts kāds ļaunums? viņš jautāja.

- Jā, Gonta kundze atbildēja. Un ne tikai mums, Edvard. Iespējams, daudziem citiem gan džiniem, gan cilvēkiem.

Gonta kungs nebija stalts ne tuvu tik slaids vai valdzinošs kā viņa iznesīgā sieva. Neliela auguma, ar pagariem, sirmiem matiem un ietonētām brillēm viņš izskatījās pēc ļoti gudra zinātnieka vai universitātes profesora. Un viņš nekad nepieņēma svarīgus lēmumus, nedomājot par iespējamām sekām. Viņš apspriedās ar Nimrodu un Gonta kundzi diezgan ilgi, līdz beidzot pie­krita ļaut saviem bērniem kopā ar tēvoci ceļot uz Tur­ciju. Man ir viens nosacījums, viņš paziņoja. Lai Alans un Nīls jūs pavada. Šie suņi ir tikpat labi kā jeb­kuri miesassargi.

- Es pats to gribēju ieteikt, Nimrods sacīja.

- Un kā jūs visi tur nokļūsiet, Nimrod? Stambulā? Negribu, ka bērni lidotu turp ar kādu vecmodīgu spār­notu ierīci.

- Vari uz mani paļauties, Nimrods apgalvoja. Es pārliecināšos, ka mēs izvēlamies visdrošāko transporta līdzekli.

- Ak tā? Kura aviolīnija, pēc tavām domām, tā ir?

- Privāts čarterreiss, Nimrods atbildēja. Protams, uz mana rēķina.

Gonta kungs ar galvas mājienu apliecināja savu at­balstu. Laba doma, viņš teica. Manuprāt, ar su­ņiem tā būs vieglāk.

- Jā, Nimrods piekrita. Tas arī.

Gluži dabiski, kad Nimrods pieminēja privātu čarterreisu, Gonta kungs pieņēma, ka runa ir par kādu lid­mašīnu Gulfstream IV, Falcon vai vismaz Learjet. Un, iespējams, viņš neizskatītos tik pārliecināts, ja Nimrods būtu atzinies būtu atzinies, ka īstenībā plāno nogādāt sevi, dvīņus, abus suņus un lampu ar Rakšasasa kungu 4975 jūdžu attālajā Stambulā, izmantojot mākslīgu virpuļviesuli.

- Mums nav laika lidot ar parasto reisu, viņš pa­skaidroja dvīņiem, kad viņi nākamajā rītā agri gata­vojās pamest Ņujorku no slavenā Gugenheima muzeja jumta. Turklāt mums jāpaķer līdzi Grounins. Pēc at­vaļinājuma Mančestrā viņš tagad būs atgriezies Lon­donā. Grounins gan neko necieš tik ļoti kā ceļošanu ar virpuļviesuli. Bet tur neko nevar līdzēt.

Par Grouninu sauca Nimroda vienroci sulaini un šo­feri, kura ierastā skumjā un žēlabu pilnā daba slēpa cilvēku, kam piemita ievērojama attapība un drosme; turklāt viņš ļoti bija pieķēries Džonam un Filipai.

Alans un Nīls satraukti skatījās pār muzeja jumta malu un spalgi smilkstēja, kamēr virpuļviesulis, kas vi­ņus visus nesīs pāri Atlantijas okeānam, cēlās augšup arhitekta Frenka Loida Raita slavenās celtnes ārpusē. Bija skaidrs, ka viņiem, tāpat kā Grouninam, nepatika netradicionālie gaisa ceļošanas līdzekļi. Filipa aptvēra, ka pati nemaz nav tik priecīga par šāda veida pārvieto­šanos, jo deva priekšroku normālam lidošanas veidam.

- Kāpēc mēs paceļamies gaisā no Gugenheima mu­zeja? viņa jautāja Nimrodam.

- Es vienmēr nāku šurp, lai izveidotu īsti lielu virpuļviesuli, kad esmu Ņujorkā, Nimrods atbildēja. Kaut kas no šīs celtnes apgāztās spirāles formas atvieglina sa­griezt pamatīgu virpuli. Turklāt tas padara ceļojumu ar virpuļviesuli par ievērības cienīgu notikumu, vai jums tā neliekas?

- Jā, protams, Filipa piekrita, neveikli norīdama siekalas. Bet vai nebūs auksti?

- Mēs, dabiski, lietosim siltu gaisu, Nimrods viņu mierināja, uzmanīgi ielikdams mēteļa kabatā lampu ar Rakšasasa kungu. Vai jums skolā nemāca fiziku? Sil­tais gaiss ceļas augšup.

- Atslābinies, Džons ieteica māsai, pats juzdamies kā pieredzējis ceļotājs ar virpuļviesuļiem. Tev tas pa­tiks.

- Ja nu tu tā saki, viņa nomurmināja.

Pacēlies pāri jumta malai, virpuļviesulis maigi ap­tvēra viņus ar gaisu, un pagāja vairākas sekundes, līdz Filipa atskārta, ka ceļotāji un viņu bagāža jau pametuši Gugenheima muzeja jumtu. Alans un Nīls nenoteikti ievaukšķējās, jumtam pazūdot zem kājām, un apgūlušies tie aizsedza acis ar savām milzu priekšķepām.

- Sēdieties, sēdieties, Nimrods mudināja dvīņus. Tikai tāpēc vien, ka jūs to neredzat, vēl nenozīmē, ka nevarat uz tā sēdēt.

Džons plati pasmaidīja un iekrita it kā lielā, nere­dzamā atzveltnes krēslā; redzot, ka brālis noauj kurpes un uzslej kājas, Filipa darīja to pašu. Meitene juta, ka viņu balsta tāds kā mazs gubu mākonītis, kurš mazliet mainījās, lai pielāgotos, kad vien viņa pakustējās, un Filipa izdvesa atvieglojuma nopūtu.

Ceļoties augstu pāri Piektajai avēnijai, Džons aptvē­ra, ka šis virpuļviesulis ir mazliet atšķirīgs no tā, kuru bija radījis Vodjanoja kungs, lai nogādātu viņu mājās no Dakotas nama. Pirmkārt, tas bija lielāks un daudz spēcīgāks, un, otrkārt, virpuļviesulis viņus aptvēra, ne­vis viņi sēdēja uz tā.

Viņi uzlidoja augšup un ārā no Manhetenas kā sa­karsēts gaisa balons, dodoties uz dienvidaustrumiem pāri Ņujorkas īstriverai, Bruklinai, Rokavejas līcim un Džeikoba Rīsa parkam, iekams sasniedza Atlantijas okeānu. Te virpuļviesulis sāka uzņemt augstumu un ātrumu, līdz Nimrods paziņoja, ka, ceļojot ar aptuveni 750 jūdžu ātrumu stundā, viņi pacelsies līdz piectūkstoš pēdu augstumam, lai uztvertu ātru austrumu virziena gaisa plūsmu un sasniegtu lielāko lidojuma ātrumu 825 jūdzes stundā.

- Tas nozīmē, ka mēs būsim Londonā apmēram četru stundu laikā, Nimrods teica. Un pāris stundu vēlāk Stambulā.

- Četras stundas? Džons novaidējās, viņiem trau­coties cauri mākonim un izbiedējot kaiju baru, kas bija devušās rīta lidojumā. Ko gan mēs darīsim četras stundas?

Alans garlaikots nopūtās un apvēlās uz sāniem, it kā piebalsojot Džona bažām.

- Kur ir tava poēzijas izjūta, puis? Nimrods nopra­sīja. Viljams Vērdsverts [1] būtu atdevis savu labo roku, lai pašlaik būtu kopā ar tevi.

- Kāds Viljams? Džons pārjautāja.

Nimrods skumji papurināja galvu. Viņš izņēma no mēteļa kabatas misiņa lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs, un skaļā balsī uzrunāja to. Vai tu to dzirdēji? Šis ir zēna pirmais transatlantiskais lidojums ar virpuļviesuli, un viņš jautā, ko lai dara četras stundas.

- Es dzirdēju, atsaucās Rakšasasa kungs, kas lam­pas iekšpusē bija siltumā un drošībā. Un, protams, va­rētu domāt, ka tajās skolās viņiem nekas nav iemācīts. Tikai atminies, Džon, zinātnieka tintei ir garāks mūžs

nekā mocekļa asinīm.

- Tā nu tas ir, Nimrods sacīja. Lai aizdegas mana lampa, Džon, šis ceļošanas veids ir daudz labāks par reaktīvās lidmašīnas klaustrofobiju. Viņš dziļi un aiz­rautīgi ieelpoja pilnas plaušas gaisa. Klau, tikai pasmaržojiet šo gaisu. Tas ir kā kalna virsotnē Šveicē.

- Nepārprotiet mani, Džons neatlaidās. Tik tie­šām, man patīk šā notikuma katrs mirklis. Vienīgi li­dojuma laikā es neiebilstu pret kādu filmu vai pāris maltītēm.

- Un ar pieliekamo, ko pārmeklēt, Filipa piebilda. Kā biznesa klasē. Viņa brīdi padomāja. Un varbūt ar jaunākajiem žurnāliem?

- Nedusmojieties uz viņiem, Nimrod, Rakšasasa kungs iesmējās. Bērni paliek bērni grib, lai viņiem visu pienes uz paplātes.

Nimrods vīlies paskatījās uz savu māsasmeitu un mā­sasdēlu. Viņš norādīja uz neskaidro virpuļviesuļa inter­jeru. Lūdzu, varat netraucēti radīt paši savu ideālo ceļojuma vidi, viņš vēsi piebilda.

Džons piekrītoši pamāja. Vai zināt, mēs to darītu. Vie­nīgi nejūtamies pietiekami silti, lai lietotu džina spēku.

- Skaidrs, Nimrods sacīja, aizsmēķēdams cigāru. Man tā vien šķiet, ka gribat, lai to izdaru jūsu vietā. Viņš nopūtās. Ļoti labi. Tikai es kategoriski atsakos skatīties kaut ko uz ekrāna, kas nav lielāks par kukurū­zas pārslu paciņu. Ja mums jāskatās filma, tad labāk uz liela ekrāna.

Viņš izpūta dūmu riņķi, kas saplaka līdzens un apliecās ap virpuļviesuļa ārpusi, līdz viņi skatījās uz sudra­botu ekrānu, kas bija 45 pēdas augsts un 70 pēdas plats. Alans un Nīls nogaidoši piecēlās sēdus. Bija pagājis labs laiks, kopš viņi bija redzējuši filmu uz lielā ekrāna.

- Tas nudien iedveš bijību, Džons atzina.

- Tieši tā, Nimrods piekrita. Protams, bijību iedve­sošs ekrāns prasa bijību iedvesošu filmu. Ne jau kādu nenozīmīgu, mazu filmeli vai kādu multeni. Nē, šai fil­mai jābūt kaut kam džiniem piemērotam. Kaut kam par tuksnesi. Kaut kam karstam. Kaut kam iedvesmojošam. Kaut kam britu garā. Jā, ir tikai viena patiesi bijību iedvesoša filma, kas atbilst visiem šiem kritērijiem. Visu laiku labākā filma Arābijas Lorenss. Lielisks darbs. Pat­laban tā ir vienīgā filma, ko es vispār skatos.

Un nākamās trīs stundas viņi visi sēdēja, atlaidušies siltā gaisa ērtajos sēdekļos, un skatījās Arābijas Lorensu. Kura, starp citu, kā Nimrods pareizi bija atzinis, ir visu laiku labākā filma.

Ierodoties Londonā tūlīt pēc pusdienlaika, virpuļviesulis nesa viņus augšup pa Temzu un pāri Kensingtona parkam, līdz nolaidās Nimroda mājas dārzā. Londonā bija auksta, vējaina diena, un neviens nepamanīja, ka aiz nama Stenhoupa terasē 7 drukns stāvs, ģērbies garā apbedīšanas biroja īpašnieka mētelī un melnu katliņu galvā, aizslēdza sētas durvis un ātri aizsoļoja pa dārza taku, nesdams lielu ādas somu savā vienīgajā rokā. Kādu brīdi šī persona stāvēja, nolūkojoties uz neskaidro vēja priekškaru, kas griezās viņa mūždien saīgušās sejas priekšā. Viņu nemaz neiepriecināja kārtējā ceļošana ar virpuļviesuli. Noņēmis cepuri, lai tā neaizlidotu, viņš centās nejusties pārāk kautrs, kamēr niecīgs tornado spēlējās ar plāno matu strēmeli, kas klāja viņa pliko pauri.

Pagājis kāds laiciņš, kopš esmu ceļojis ar vienu no šiem termālajiem satiksmes līdzekļiem, ser, Grounins kliedza. Kā lai es tieku iekšā, ser? Vai pareizāk kā lai uzkāpju uz tā?

Grounins vienmēr sauca Nimrodu par seru, kad jutās ar kaut ko īpaši neapmierināts.

- Piedod, Grounin, Nimrods teica un pacēla virpuļviesuļa apakšējo malu pāris pēdu no zemes, lai viņa sulainis varētu tikt apakšā.

Nonācis strauji virpuļojošā gaisa konusa iekšienē, Grounins aplūkoja virpuļviesuli ar parasto nosodījumu. Šis ir pretdabisks ceļošanas veids. Ar orkānu. It īpaši jau cilvēkam ar manu māgu.

- Tas nav orkāns. Nimrods iebilda. Tas ir virpuļviesulis. Starp tiem ir atšķirība. Un, šķiet, tu zini, ka ar vēderu tev viss būs kārtībā.

- Ja nu jūs tā sakāt, ser, Grounins norūca.

- Prieks jūs atkal redzēt, Grounina kungs, Filipa teica, apjautuši, cik ļoti bija noilgojusies pēc Grounina kurnēšanas.

Man jūs pietrūka, klausieties, man pietrūka jūsu abu, un tas ir fakts. Un tas ir jauki, klausieties, ir jauki jūs abus atkal redzēt, pat tad, ja tas nozīmē ceļot kā kritušu lapu kaudzei.

- Īstenībā, Džons sacīja, lidojums pāri okeānam bija daudz ērtāks nekā ar reaktīvo lidmašīnu. Tā sacīt, nav ne vēja brāzmainības, ne dzinēju trokšņa. Un ma­nas ausis nejūtas tā, it kā būtu piebāztas ar vati.

Alans un Nīls piekrītoši ierējās.

- Sauc mani par vecmodīgu, dēls, bet man patīk re­dzēt grīdu zem kājām un jumtu virs galvas. Nemaz ne­runājot par tualeti pie durvīm un balinātāja aromātu. Balinātāja smaržā ir kas nomierinošs.

- Kāds bija jūsu atvaļinājums Mančestrā? Džons jautāja.

- Briesmīgs, Grounins attrauca. Viņš ar cieņu pa­locīja galvu uz Nimroda pusi un mainīja sarunas te­matu. Un uz kurieni, ser, mēs šoreiz aizblandīsimies, ja drīkstu tik pārdroši izteikties?

- Uz Stambulu, Nimrods atbildēja. Un tad uz Berlīni.

- Nevaru ciest Stambulu, Grounins teica, klau­sieties, es nevaru ciest Stambulu. Vai zināt, tā pilsēta ir pilna ar ārzemniekiem.

- Un kā ir ar Berlīni, Grounina kungs? Džons, plati smaidīdams, jautāja. Šķita, ka Grounins nemaz nebija mainījies.

- Pilna ar nolādētiem vāciešiem, viņš īgni noburk­šķēja un, iesēdies savā neredzamajā atzveltnes krēslā, nelaimīgs aizvēra acis.

Ap to laiku, kad viņi sasniedza Melno jūru, rietēja saule, tāpēc Melnā jūra tiešām izskatījās melna. Nim­roda virpuļviesulis aiznesa viņus uz dienvidiem pār Bosforu, līdz pie Zelta Raga līča viņi ieraudzīja Stambulas īpatnējo siluetu ar mošejām un minaretiem, kupoliem un televīzijas antenām. Filipa juta, ka sirds viņai salecas, pirmo reizi redzot šo seno pilsētu. Viņa nosprieda, ka tā droši vien izskatās kā viduslaiku Ņujorka. Nimrods vir­zīja virpuļviesuli pāri rosības pilnajam Galatas tiltam, lai nopeilētu virzienu, iekams strauji pagriezās pa kreisi paralēli Zelta Raga līča dienvidu krastam. Beidzot, kad jau metās tumšs, un varbūt labi vien, ka tā, jo turki ir māņticīgi cilvēki un varētu sabīties no tā, kādā veidā viņi ieradās, ceļinieki nolaidās slavenās Topkapi pils pamestajā dārzā. Lija lietus, un, dvīņiem par pārstei­gumu, Stambulā gaiss šķita vēss, pat mazliet ziemīgs, un Džons bija priecīgs, ka uzvilcis mēteli ar kažokādas oderi.

V

- Sī ir tā vieta, kur strādā Aizeks Balajaga, Nim­rods teica, norādot augšup uz pili. Aptuveni pusjūdzes attālumā atrodas Sirkeci dzelzceļa stacija, no kurienes vecais Austrumu ekspresis mēdza braukt uz Vīni un tālāk uz Parīzi. Mūsdienās Karaliskais Ungārijas eks­presis, ar kuru ceļosiet jūs, ir ļoti līdzīgs. Lai vai kā, bet tik tālu mēs pārējie drīkstam nākt jums abiem līdzi. Aizeks to īpaši uzsvēra. Ne man, ne Rakšasasa kungam nav ļauts pieiet dzelzceļa stacijai tuvāk par piecsimt jar­diem. Uz turieni jūs aizvedīs Alans un Nīls. Es viņiem izstāstīju ceļu.

Alans piekrītoši ierējās un tad rūpīgi apostīja zemi, lai būtu drošs, ka spēs atrast ceļu atpakaļ tieši uz šo vietu. Viņam nebija nekādas vēlēšanās tikt pamestam Stambulā.

- Pēc tam, Nimrods turpināja, jūs būsiet vieni paši, līdz iebrauksiet Berlīnē. Viņš pasniedza Filipai aploksni. Te ir jūsu biļetes. Vilciens atiet tieši pēc stundas. Un lai jūs zinātu vilcienam paredzētas četras pieturas, iekams tas sasniedz Berlīni. Bulgārijā,

Transilvānijā, Budapeštā un Prāgā. Aizeks pievienosies jums vienā no šīm pieturām, bet vienīgi tad, kad būs pārliecinājies, ka es esmu Berlīnē un jūs ceļojat vieni. Ja viss ies gludi, viņš nodibinās ar jums sakarus eks­presī un nodos jums burvju grāmatu. Es jūs sagaidīšu Zooloģiskā dārza stacijā Berlīnē. Vai ir jautājumi?

- Jūs teicāt Transilvānijā? Filipa pajautāja.

- Jā. Vilciens pietur pilsētiņā, ko sauc Segešvāra. Tā ir jauka, maza, kopš viduslaikiem apdzīvota vieta kalna galā. Ļoti gleznaina, Nimrods sacīja.

- Es nezinu par to jaukumu, Grounins nospraus­lājās. Un tā ir gleznaina vienīgi tad, ja runa ir par vecu šausmu filmu. Segešvāra ir grāfa Drakulas mītnes vieta.

- Drakulas? Džons norija siekalas.

- Jā. Jūs zināt. Tā vampīra. Grounins iesmējās. Ja jūs klausītu manam padomam, Segešvārā vajadzētu turēt logu aizvērtu. Un pacentieties arī sevi nesavainot. Asinis, skaidrs? Viņi tās var saost jūdzes attālumā.

Nimrods uzmeta savam sulainim pārmetošu skatienu un tad mierinoši uzsmaidīja Džonam. Gluži ne par ko nav jāuztraucas, viņš apgalvoja. Grāfs Drakula ir miris pirms daudziem gadsimtiem.

- Ir daži, kas šo faktu varētu apstrīdēt, Grounins iebilda.

- Turklāt, Nimrods turpināja, jūsu rīcībā būs jauka pirmās klases kupeja. Un vilcienā ir lielisks res­torāna vagons, tā ka varat ēst, cik daudz un bieži vien gribat. Tas ir iekļauts jūsu biļetes cenā.

- Tikai pārliecinieties, lai visā, ko jūs ēdat, ir daudz ķiploku, Grounins nomurmināja. Viņiem diez ko nepatīk ķiploki, tiem vampīriem. Faktiski man pašam tie arī nemaz neiet pie sirds.

- Un Filipa zina, ko darīt neparedzētā gadījumā, vai ne? Nimrods uzsmaidīja savai māsasmeitai un mēģi­nāja pamudināt viņu, palokot galvu.

- Es? Un tad viņa atcerējās neparedzētā gadījuma vēlēšanos, ko Nimrods viņai bija piešķīris šim ceļoju­mam, un palocīja galvu pretī. Ak jā, es zinu, ko da­rīt.

Nimrods ieskatījās pulkstenī. Tad labi, viņš teica, mundri berzēdams rokas. Labāk sāciet iet. Jūs taču negribat nokavēt vilcienu. Viņš mīļi apskāva abus dvī­ņus. Labu veiksmi, viņš novēlēja. Un esiet piesar­dzīgi.

No lampas Nimroda mēteļa kabatā atskanēja sau­ciens.

- Lai jums silti vārdi aukstā vakarā, Rakšasasa kungs sacīja, piebilzdams: Go n-ēirīan bothar leat, kas īru valodā nozīmē "lai jums labs ceļojums".

- Nedariet neko tādu, klausieties mani, nedariet neko tādu, ko es nedarītu, Grounins piekodināja.

Nimrods skeptiski paskatījās uz savu sulaini. Nu nē. Tas nav tas, kas vajadzīgs, viņš iebilda. Ja teik­šana būtu tavā ziņā, Grounin, tad tu nedarītu neko un nebrauktu nekur. Nē, Džonam un Filipai vajadzēs būt attapīgiem un bezbailīgiem.

- Labāk būt piesardzīgam nekā riskēt, tā es vienmēr saku, vienrocis sulainis paraustīja plecus.

Alans skaļi ierējās un uzlika ķepu uz Džona rokaspulksteņa.

- Sunim taisnība, Grounins atzina. Jums labāk vajadzētu iet.

Džons un Filipa izgāja no Topkapi dārza un devās Sirkeci stacijas virzienā. Pie vārtiem viņi pagriezās, pa­māja Nimrodam un Grouninam un sekoja suņiem uz rietumiem pa Ibnike Mal Kaddessi, tad pagriezās pa labi uz Ankara Kaddessi. Suņi gāja dvīņiem katrs savā pusē kā divu motociklu eskorts, vērojot ceļu un būdami gatavi jebkādām pēkšņām nepatikšanām.

Stambula bija ļoti savāda, bet interesanta pilsēta, un dvīņi vēlējās, kaut būtu varējuši apskatīt ko vairāk pirms kāpšanas vilcienā. Bija daudz aukstāks, nekā viņi bija gaidījuši, un gan Džons, gan Filipa bija domīgi un klusi, saprazdami, ka, ceļojot ziemeļu virzienā uz Ber­līni, nebija nekādas iespējas, ka temperatūra kļūtu pie­tiekami silta, lai viņi varētu lietot savu spēku.

Pa ceļam Stambulas iedzīvotāji vienlaikus ar drau­dzīgu ziņkāri un piesardzību nopētīja dvīņus un viņu lielos, spēcīgos suņus. Protams, turki ir tauta, kas ne­šaubīgi tic džinu esamībai, un daži pazina, ka dvīņi tādi ir, bet pat neuzdrīkstējās uzrunāt viņus, baidoties no abiem rotveileriem. Kad dvīņi iegāja pārpildītajā stacijā, kāds vīrietis piedāvāja nopirkt simit, apaļas baranciņas no lielas grēdas, kuru viņš nēsāja apkārt pa galveno zāli, bet aši atkāpās, kad Nīls viņam uzrūca.

Stacija bija skaista, un pie glīta sarkanu ķieģeļu pe­rona ar lielām vitrāžām viņi atrada rūpīgi nospodrinātu koka vilcienu, kas bija Karaliskais Ungārijas ekspresis. Vilciena priekšgalā liela, sarkana lokomotīve dārdēja kā maza spēkstacija. Labi ģērbti krievi un vācieši kāpa vagonos, skaļi sarunādamies un neievērojot perona pār­devēju, kas centās tiem piedāvāt pudeles ar fruko, turku bezalkoholisko dzērienu. Stacijas priekšnieks, apaļš kā muca, satvēra satītu zaļu karodziņu un nogaidoši vēroja lokomotīves vadītāju.

- Tik tālu, zēni, jūs drīkstat nākt, Džons suņiem pateica.

Bērni notupās, lai apskautu abu suņu milzīgās gal­vas, un tie draudzīgi iesmilkstējās, nolaizīja viņiem seju un tad aizlēkšoja atpakaļ uz parku, kur bija pametuši Nimrodu un Grounina kungu.

Dvīņi iekāpa vilcienā, gāja pa paklājiem segto gai­teni un atrada savu kupeju. Tas ir lieliski, Džons iesaucās, iemezdamies vienā no vietām un tad otrā. Paskaties uz šo te. Un tas viss tikai mums abiem.

Dažas minūtes vēlāk vilciens sāka kustēties, sākumā lēni un raustoties, it kā vadītājs nespētu īsti izlemt, palikt vai atgriezties. Uzņemot ātrumu, viņi apbrauca ap Seraljo zemesragu un tad virzījās gar krastu, iekams devās tālāk uz ziemeļiem, kur vilciens sāka braukt vēl ātrāk.

- Nez, kur Aizeks iekāps vilcienā, Džons iemi­nējās.

- Es nemaz nebūtu pārsteigta, ja viņš jau atrastos vilcienā, Filipa piezīmēja. Un visas tās runas par iekāpšanu kaut kur starp šejieni un Berlīni, iespējams, ir izdomātas, lai turētu mūs neziņā. Varētu būt tā, ka viņš piezvana Nimrodam no vilciena. No mobilā tele­fona.

- Kā viņš zinās, ka Nimrods ir Berlīnē? Džons jau­tāja.

- Nimrods teica, ka Aizeks zvanīšot uz Nimroda vies­nīcu Berlīnē. Un, ja viņš būs tur, tad zēns sapratīs, ka ir droši nodot grāmatu.

- Varbūt mums vajadzētu iet un sameklēt viņu jau tagad? Džons ierosināja.

- Kāda tam jēga? Filipa nepiekrita. Viņš neatdos burvju grāmatu, iekams nebūs tam gatavs. Un mēs ne­gribam aizbaidīt Aizeku, lai viņš izkāptu no vilciena.

- Nē, droši vien ne. Džons piecēlās kājās. Tad iesim un sameklēsim restorāna vagonu. Es esmu izsalcis.