Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

12. nodaļa celŠ UZ BAGDĀDI

Pēc atgriešanās Berlīnē Džons pārguris aizgāja gulēt Nimroda luksusnumurā Adlonas viesnīcā, bet Nimrods un Rakšasasa kungs palika nomodā visu nakti, pētot Vergilija Makrībija tulkotos Augstā priestera Eno raks­tus. Nākamajā rītā zēns pamodās atspirdzis un kaut ko uzkoda no milzīgajiem brokastu ratiņiem, ko Nimrods bija pasūtījis. Pēc tam Džons, Grounins, Alans un Nīls apsēdās kopā ar abiem vecākajiem džiniem un klausījās, kas viņiem sakāms. Bet drīz vien bija skaidrs, ka ne Nimrods, ne Rakšasasa kungs īsti negribēja runāt par jautājuma būtību.

- Pēc tam kad mēs izpētījām Eno rakstus… Nim­rods lēni iesāka.

- Viņš ir tīstokļu autors, Rakšasasa kungs piebilda. Bellili priesteris. Viņš bija Ištaras priekštecis.

- Fakts ir tāds, Džon, ka mēs esam nonākuši pie vai­rākiem secinājumiem. Ne visi no tiem ir patīkami.

- Turpiniet, Džons viņus mudināja. Kādas ir mūsu izredzes izglābt Filipu?

Rakšasasa kungs pašūpoja galvu. Briedis, kas ienāk cepuru veikalā, vēlas piesaistīt sev uzmanību, tā nu tas ir.

Džons aiz niknuma novaidējās. Viņam ļoti patika Rakšasasa kungs, bet gadījās tādas reizes un šī bija viena no tām kad viņam likās, kaut vecais džins labāk būtu cietis klusu.

- Zēns trāpa naglai uz galvas, Rakšasasa kungs tur­pināja. Protams, mūsu izredzes nav labas. Bet tavas izredzes, Džon, var būt labākas.

- Viņš mēģina pateikt, ka es nedošos jums līdzi, Nimrods paskaidroja. Ja es tuvotos Iravotumai un Babilonas Gaisa pilij simt jūdžu rādiusā, Aješa to at­klātu un izvērstu kādu pretdarbību.

- Kāda veida pretdarbību? Grounins jautāja.

- Es droši nezinu, Nimrods atbildēja. Eno par to skaidri neizsakās. Turklāt tev, Džon, ir divas ļoti izteiktas priekšrocības. Viena ir tā, ka tevi kā Filipas dvīņubrāli ir gandrīz neiespējami atklāt. Aješa, sajūtot tavu tuvumu, Džon, attiecinātu to uz Filipu. Nimrods uz brīdi apklusa.

- Un otra priekšrocība?

- Ir abpusgriezīgs zobens, tā nu tas ir, Rakšasasa kungs atbildēja. Tā kā tu neesi tik spēcīgs kā Nim­rods, tas padara tevi grūtāk atklājamu, bet neiespējami tas nav.

- Viņš grib teikt, ka tu paliksi apslēpts Aješas sajū­tām tikai tik ilgi, kamēr pats atturēsies no džina spēka lietošanas.

Džons vārgi pasmaidīja. Ļaujiet man tikt skaidrībā, viņš teica. Jūs domājat, ka es ceļošu viens pats vienā no pasaules bīstamākajām valstīm bez jebkāda džina spēka sevis aizsardzībai?

Nimrods piekrītoši pamāja. Tā tas apmēram ir, jā.

- Pat bez kāda diskrimena?

- Pat bez kāda diskrimena, Nimrods apliecināja. Tev nav nekāda pienākuma to darīt, Džon. Tu esi nostādīts ļoti grūtā situācijā, tāpēc nelolo veltas cerības šai ziņā. Varbūt tev pat vajadzētu pārdomāt. Neviens, vismazāk jau es, nedomās par tevi sliktu, ja tu uz tu­rieni nedosies.

- Es došos, Džons klusi paziņoja.

- Ja tā, tad Rakšasasa kungs tevi pavadīs kā padom­devējs, jo viņš var būt neatklājams, kamēr paliek savā lampā. Un, protams, Alans un Nīls arī dosies tev lī­dzi.

Abi suņi vienlaikus ierējās. Un Grounina kungs skaļi nokremšļojās.

- Visu cieņu pret jums, ser, Grounina kungs ieru­nājās, bet vai jūs kaut ko neaizmirsāt?

Nimrods sarauca pieri. Nē, man tā vis neliekas, Grounin.

- Jūs aizmirstāt mani, ser. Es zēnu pavadīšu. Lai arī man ir tikai viena roka, varu par sevi parūpēties. Klau­sieties, es varu parūpēties par sevi. Un, kā jau teicu, nav nekā tāda, ko es nedarītu šo divu jauno cilvēku labā.

- Paldies, Grounina kungs, Džons pateicās, būdams ļoti aizkustināts par tādu pieķeršanās apliecinājumu no

Nimroda sulaina.

- Jā, Nimrods piekrita. Tas ir ļoti cēli no tavas puses, Grounin.

Grounins papurināja galvu. Cēli? Nē, ser, tikai cilvē­ciski. Jā, manuprāt, tā es to sauktu. Cilvēciski. Reizēm jūs, džini, aizmirstat, uz ko mēs, cilvēki, esam spējīgi.

Alans skaļi ierējās, it kā atcerēdamies, uz ko viņš pats bijis spējīgs, kad bija cilvēks.

- Bet kur atrodas Iravotuma? Džons jautāja. Un kā mēs tur varam nokļūt?

- Nu, šai ziņā mums nav jāraizējas, Nimrods sacīja. Augstais priesteris Eno ir sniedzis detalizētas instruk­cijas, kā tur nokļūt, kā tikt iekšā, kā arī izklāstījis dažas no briesmām, ko, visticamāk, varētu sastapt pazemes ceļojumā pa slepeno Iravotumas valstību. Viņš pat ir sastādījis karti, kas parāda veiksmīgākā ceļa izvēli.

- Vai jūs teicāt pazemes? Džons jautāja, netikdams gudrs, kā šādā ceļojumā viņš tiks galā ar klaustrofobiju. Ogles tablete, lai būtu miers uz dažām stundām lidmašīnā, bija viena lieta, bet ceļošana pazemē varētu būt pavisam kas cits.

- Gaisa pils un Iravotuma, kas aptver pili, ir vieta, kur sakrājas sliktās un ļaunās vēlmes. Tā atrodas vairā­kas jūdzes zem zemes virsmas, Nimrods stāstīja. Kā pieklājas slepenai, hermētiski noslēgtai vietai. Tā ir zem senās Babilonas drupām, kas ir piecdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem no Bagdādes. Eno tieši nemin, kā Ištara un viņas pēcteces iekļūst pilī. Bet viņš sīki apraksta otru, slepeno ieeju zem senā Bābeles torņa.

- Vai tāds patiešām ir? Džons jautāja. Man likās, tas ir tikai stāsts par to, kā milzum daudz cilvēku pēk­šņi atklāja, ka runā simtiem dažādās valodās un nevar saprast, ko saka citi.

- Bābeles tornis patiešām eksistē reāli, Nimrods paskaidroja. Tā vieta atrodas aptuveni simt jūdzes uz ziemeļiem no Babilonas, Samarā, kur kāds tornis pastāv vēl šobaltdien. Eno mums stāsta, kā iekļūt sle­penajā ieejā zem šā torņa un nonākt Iravotumā. Pēc tā, kas rakstīts tīstokļos, tur atrodas pazemes jūra, un laivinieks pārcels jūs pāri.

- Ej nu! Grounins iesaucās. Tas viņam deva ieganstu nodeklamēt pantu no dzejoļa, un to viņam patika da­rīt.

Vienam šķērsojot cildeno upi Ar vienu monētu samaksai, Kuru, pie Lētas krasta gaidot, Tu ceri sastapt? Tikai ne mani.

Viņš drūmi iesmējās. Klausieties, tikai ne mani.

Džons pamāja. Grouninam taisnība, viņš teica.

- Bet vai tas nav mazliet barbariski? Zēns pamazām bija sācis izzināt džinu drūmos noslēpumus. Pēdējā laikā viss bija iegrozījies pārlieku šaušalīgi un baisi, lai viņš justos mierīgs. Daļēji viņš vēlējās atkal būt Ņujorkā un piedzīvot ko parastu, piemēram, lai viņu terorizētu Gordons Kārpcūks. Uz brīdi viņam iešāvās prātā, vai Filipa tiešām likusi tā zēna pūtītēm pazust un vai tas viņu padarījis par labāku cilvēku. Bez šaubām, Džons to uzzinās, ja vien izdzīvos pēc smagā pārbaudījuma, kas šobrīd viņu sagaidīja, un nākamajā semestrī atgriezīsies skolā. Tomēr par vienu viņš bija pilnīgi pārliecināts. Zēnam ļoti pietrūka māsas prāta un padoma. Kad Filipas nebija līdzās, radās sajūta, it kā viņam trūktu daļa no sevis.

- Barbariski, tu saki, Nimrods sacīja. Kas ir, tas ir. Ja laicīgās būtnes izmantojušas Iravotumu, lai ra­dītu stulbus mītus un leģendas, tad diez vai tam mūsu acīs ir kāda nozīme. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī.

- Mums laiks doties ceļā. Es jūs visus ar virpuļviesuli nogādāšu Ammānā Jordānijā. Tik tālu varu būt ar jums kopā.

- Jordānija ir valsts, kas robežojas ar Irāku, ja? Džons jautāja.

- Jā. No turienes mums būs jāatrod laicīgāki trans­porta līdzekļi, lai aizvestu jūs četrus pāri Irākas tuks­nesim.

Pēc vairākām stundām viņi bija apmetušies Hāšimitu karalistes Jordānijas galvaspilsētas labākajā viesnīcā. Atstājuši Grouninu un Džonu vienā no viesnīcas dau­dzajiem restorāniem, Nimrods un Rakšasasa kungs de­vās meklēt kādu transportu. Viesnīcu bija iecienījuši britu un amerikāņu darījumu cilvēki un žurnālisti, no kuriem daži arī bija paredzējuši ceļot pāri robežai uz Irāku. Bet no stāstiem, kurus Džons nejauši dzirdēja, ēzdams gardu hamburgeru, Irāka izklausījās pat vēl bīs­tamāka, nekā viņš bija iedomājies iepriekš.

- Es ienīstu šo vietu, Grounins paziņoja, iemērkdams tējkaroti bērnu barības burciņā. Neuzticēdamies lie­lajam vairumam ēdienu, kas nebija gatavoti Anglijā, Grounins bija paņēmis līdzi pamatīgu mugursomu, pie­krautu ar dučiem sterilizētas bērnu barības burciņu viņš uzskatīja to par vienīgo drošo ēdienu karstā valstī. Bērnu barība, iespējams, bija droša, tomēr Džonam tas likās diezgan pretīgi, ka pieaudzis vīrietis ēd kaut kādu brūnu ķēpu, ko sauc par Gaļas un kartupeļu sacepumu ar burkāniem. Un Džons noteikti labāk riskētu samaitāt vēderu nekā ēstu Puravus un ziedkāpostus ar Cedaras sieru no smakas vien viņam metās slikti ap dūšu.

- Jūs nezināt, ko zaudējat, Džons teica, iestūķēdams mutē tik daudz hamburgera, cik žokļi atļāva. Tas ir lielisks.

- Ja tu gribi riskēt, to ēdot, tad tā ir tava darīšana, Grounins atrūca. Turklāt no savas pieredzes pa visiem šiem gadiem, rūpējoties par tavu tēvoci, zinu, ka jūs, džini, varat ēst gandrīz jebko. Vairāk es neko neteikšu. Negribu, lai man paliek slikta dūša. Bet, ja tu ieskatīsies tajā grāmatā tajā, ko sarakstījis Rakšasasa kungs, tu skaidri sapratīsi, par ko es runāju.

Pa to laiku Nimrods bija atradis šoferi, kas bija ar mieru aizvest Džonu, Grouninu un abus suņus (nemaz nerunājot par lampu ar Rakšasasa kungu) pāri tuksne­sim uz Samaru. Un nākamajā rītā pulksten četros, kad vēl bija tumšs, šoferis gaidīja pie viesnīcas ar mašīnu lielu, dīzeļdegvielas dzītu Mercedes limuzīnu.

- Sasodīts, Grounins žēlojās, kad šoferis Dārijs al Bagdadi stādījās priekšā. Tas taču ir puika, pie Svētā Pētera. Cik vecs tu esi, dēliņ?

Dārijs lepni pasmaidīja. Ser, man ir divpadsmit gadi, viņš atbildēja.

- Un ko saka tavs tētis, ka tu brauc ar mašīnu?

- Mans tētis ir miris, Dārijs teica. Es tagad uzturu ģimeni. Esmu ļoti labs šoferis. Jūs redzēsiet, kungs.

- Visi, ar ko esmu runājis, apgalvo, ka Dārijs ir viens no labākajiem šoferiem Irākā, Nimrods paskaidroja.

- Viņš ir no Bagdādes un pazīst ceļu pāri tuksnesim kā savus piecus pirkstus.

- Kā ar miesassargu? Grounins apjautājās. Jūs teicāt, ka tādu nolīgsiet. Kur viņš ir?

Dārijs pakratīja galvu. Nekādu miesassargu, viņš sacīja. Miesassargi piesaista uzmanību. Cilvēki domās, ka mūs ir vērts aplaupīt. Labāk bez miesassarga.

Grounins, kura pienākumos ietilpa vadīt Nimroda rolsroisu, kad viņi bija Londonā, nelaimīgi novaidējās.

- Es ienīstu šo vietu, viņš teica.

- Jums Irāka patiks, Dārijs solīja. Tā ir ļoti jauka zeme. Ļoti jauki cilvēki.

- Es par to ļoti šaubos, Grounins nomurmināja.

Džons paspieda irākiešu zēnam roku. Jauka ma­šīna, viņš teica, apskauzdams jebkuru divpadsmit ga­dus vecu zēnu, kam bija atļauts sēdēt pie stūres.

- Mercedes Benz ir ļoti jaudīga, ļoti droša, Dārijs teica. Bet serviss un līgumu slēgšana nav laba. Tā bija mana tēva mašīna. Es dodu priekšroku ferāri.

Es arī, Džons piekrita.

- Kad būšu vecāks, gribu kļūt par sacīkšu braucēju, Dārijs ieminējās. Lielā balva. Kā Mihaels Sūmahers. Sūmahers ir mans elks.

- Man arī viņš patīk, Džons piekrita, lai gan viņam Grand Prix sacensībās labāk patika Indy mašīnas.

Dārijam bija plats smaids un biezi, melni mati, kas krita acīs un, kā Džonam likās, padarīja viņu līdzīgu kā­dam no bītliem. Kājās viņam bija džinsi, uz rokas viltots zelta Rolex, mugurā T krekls, ar uzrakstu HASTA LA VISTA, BABY. Dārijs teica, ka T kreklu viņam uzdāvi­nājis kāds britu kareivis. Viņš dižojās ar tukšu maksti ap vidukli, kur atradās nevis pistole, bet viņa nauda, un sudraba maksti, kur glabājās nevis zobens, bet saules­brilles. Šķita, ka Dārijam ļoti patika Alans un Nīls. Viņš neesot iedomājies, ka suņi varētu būt amerikāņi. Bet viņš uzstāja, ka Džons un Grounina kungs jāaizved uz viesnīcai tuvējo arābu vīriešu apģērbu veikalu, lai viņi abi varētu nopirkt tobu garu, baltu kreklu līdz potī­tēm, ko valkā arābu vīrieši, un bištu, platu uzsvārci, kuru uzvelk tam pāri.

- Ceļojot labāk izskatīties pēc arābiem, Dārijs pa­skaidroja. Lai bandīti, kas mūs redzēs, domā, ka mūs nav vērts aplaupīt.

- Bet kā ar tevi? Grounins jautāja Dārijam, juz­damies stulbi savās garajās drēbēs. Tu neesi ģērbies kā arābs.

Dārijs iesmējās. Jā, bet es esmu arābs. Ja gadīsies kādas grūtības, es runāšu arābiski, un viņi necentīsies mani aplaupīt. Bet, ja kādam būs aizdomas, ka esat angļi vai amerikāņi, varbūt tas viņus pamudinās jūs aplaupīt.

Grounins samulsis norija siekalas. Laikam tev ir iemesls tā domāt.

- Kaut es mācētu runāt arābu valodā, Džons noteica. Diena solījās būt karsta. Iepriekšējā vakarā temperatūra bija pārsniegusi deviņdesmit grādu pēc Fārenheita, un tuksnesis bija sasildījis Džona kaulus, atjaunojot viņa džina spēku. Tāpēc, tiklīdz zēns izteica vēlmi runāt arā­biski un izsacīt savu fokusa vārdu, viņš to varēja.

- Labāk uzmanies ar tādiem gājieniem, Nimrods brīdināja, kad vēlāk dzirdēja Džonu runājam arābiski un uzminēja, kas bija noticis. Izsakot vēlēšanās. At­ceries. Kad būsiet pāri Irākas robežai, nekādā gadījumā nedrīkst lietot džina spēku. Aješa to var uztvert ar savu džina radaru. Viņš iedeva Džonam mobilo telefonu.

Piezvani man uz Ammānu, kad būsiet atgriezušies virszemē. Tik un tā, diez vai pirms tam signāls tevi sasniegs.

Alans un Nīls pa reizei skaļi ierējās un tad ielēca mašīnas aizmugures sēdeklī.

- Uz redzēšanos, ser, Grounins teica, stīvi pakratī­dams Nimroda roku.

- Uz redzēšanos, Grounin, un paldies.

Angļu sulainis iekāpa aizmugures sēdeklī blakus abiem rotveileriem un ķērās pie sava Daily Telegraph.

- Ko darīsiet jūs? Džons jautāja Nimrodam.

- Vari būt drošs, ka būšu ļoti aizņemts, Nimrods atbildēja. Ja mums jāattur Aješa, lai nepadara tavu māsu par nākamo Babilonas Zilo džini, tad mūsu pie­nākums ir arī atrast Aješai aizvietotāju, un cik vien drīz iespējams.

- Bet, manuprāt, neviens to darbu negrib.

- Tā vis gluži nav, Nimrods paskaidroja. Daļa no problēmas ir tā, ka Aješa, būdama pārlieku cietsirdīga, vairs nespēj saprasties ar cilvēkiem. Viņa ir veca un daudzus no džiniem glāsta pret spalvu. Bet man piemīt daudz lielākas pārliecināšanas un diplomāta spējas. Tā­pēc nav izslēgts, ka man viegli varētu veikties tur, kur viņa cietusi galīgu neveiksmi.

- Un kur jūs meklēsiet?

- Biju nodomājis pamēģināt Montekarlo, Nimrods atbildēja. Tā ir Eiropas sliktās veiksmes galvaspilsēta, un tur ir kāda dāma, kas varētu atbilst prasībām.

Nimrods apkampa Džonu un tad ar viltotu aizrau­tību saberzēja plaukstas, mēģinādams apslēpt raizes par māsasdēlu, kas devās tik bīstamā misijā. Nu tad tā. Uz redzēšanos, Džon, un labu veiksmi!

- Uz redzēšanos, tēvoci, Džons teica un ātri ielēca mersedesa priekšējā sēdeklī, iekams Nimrods pagūtu pamanīt bailes viņa acīs. Viņš uzlūkoja Dāriju un pēc tam Grouninu. Vai mums ir viss, Grounina kungs? viņš jautāja.

Kā jebkuram labam sulainim, Grouninam bija sa­raksts. Mobilais telefons, lādētājs, sanitārā soma, ūdens, tējas maisiņi, kabatas baterijas, lietussargs, mit­rās salvetes, suņu barība piecdesmit sešas konservu kārbas, tualetes papīrs, bērnu barība piecdesmit sešas burciņas, Kendala piparmētru kūka, arābu sviestmai­zes… manuprāt, tas ir viss.

- Lietussargs? Džons jautāja. Kam gan tas vaja­dzīgs?

- Gadījumā, ja līs, protams.

- Tuksnesī lietus nelīst, Džons smējās.

- Manuprāt, tu maldies, Grounins apgalvoja. Lie­tus līst visur. Un labāk būt sagatavotam, to es vienmēr saku.

- Vai jūs kaut ko neesat aizmirsuši? Nimrods vai­cāja un pa mersedesa atvērto logu pasniedza Džonam Bellili tīstokļu Vergilija Makrībija tulkojumu ādas vā­kos. Eno grāmata.

- Jā, Džons pasmaidīja. Mums tā būs vajadzīga.

Viņi devās ceļā cauri Ammānas priekšpilsētām, un gandrīz tūlīt Džons pamanīja ceļa rādītāju uz Samaru, kas liecināja, ka līdz turienei ir 500 kilometru. Viņus gaidīja sešu vai septiņu stundu ilgs brauciens. Vai var­būt mazāk, ņemot vērā, ar kādu ātrumu Dārijs brauca. Džons domāja, ka irākiešu zēns brauc ļoti prasmīgi, it īpaši, ņemot vērā, ka Dārijs sēdēja uz vairākiem Bagdādes telefonu grāmatas sējumiem, lai varētu redzēt ceļu. Mercedes mašīnai bija vēl citi pārveidojumi, lai palīdzētu viņam to vadīt. Pie ātrumu pārslēdzēja ar līmlenti bija piestiprināta golfa nūja, un pedāļus prasmīgs metālists bija paaugstinājis, izmantojot tukšas kafijas bundžas. Kad ausa rīts, viņi atradās uz tuksneša ceļa, braucot cauri gandrīz vai Marsa ainavai bez kokiem. Te nu Dārijs tiešām spieda pedāli grīdā.

- Vai viņam noteikti jābrauc tik ātri? Grounins žēlojās.

- Es esmu ļoti labs šoferis, Dārijs smējās un pieskā­rās Mihaela Sūmahera attēlam, kas labai veiksmei bija piekarināts pie atpakaļskata spoguļa, un tad palielināja ātrumu. Redzat? Ļoti ātri. Tieši kā Šūmahers, ja?

Grounins skaļi novaidējās un, atlaidies savā vietā, mierinājumam sāka ēst burciņu Ceptas cūkgaļas ar ābolu mērci.

- Kad tu saņēmi vadītāja apliecību? Džons pajautāja Pārijam.

Irākietis atbildēja ar smiekliem. Kādu apliecību? Man nav nekādas apliecības. Man ir jāuztur ģimene. Māte un četras māsas. Apliecība nav vajadzīga.

Grounins atkal skaļi novaidējās un, aizslēpies aiz sava divas dienas vecā laikraksta, mēģināja ignorēt to, kas notiek priekšējā sēdeklī.

Viņu mašīna nebija vienīgā, kas brauca uz Bagdādi. Jau no Ammānas viņiem sekoja trīs balti reindžroveri ar vairākiem rietumu žurnālistiem, fotogrāfiem un bru­ņotiem miesassargiem. Dārijs pamāja uz viņu pusi atpa­kaļskata spogulī. Viņi mēģina no mums neatpalikt, viņš laimīgi teica. Varbūt jūs gribat, lai no viņiem tieku vaļā?

- Ak kungs, nē! Grounins iesaucās. Lielāks skaits noteikti nozīmē drošību.

- Ne šeit, tuksnesī, Dārijs iebilda. Drošība no liela skaita varbūt ir Anglijā vai Amerikā. Bet liels skaits šeit ir tas pats, kas mērķis. Labāk ceļot vienam. Es domāju.

- Bet es tā nedomāju, Grounins protestēja. Varbūt uz brīdi nobrauc malā un paskaties, vai viņi apstāsies. Viņiem varētu būt kāds svaigāks laikraksts par šo.

- Okei, Dārijs teica. Jūs esat boss. Bet labāk pa­gaidīt līdz Safavi, es domāju, un nobraukt malā tur.

Safavi bija jordāniešu smago mašīnu pieturas pil­sētiņa, kur milzīgo spēkratu šoferi mēdza iedzert ko aukstu un iekost kādu kebabu vai plakano maizi no ceptuves garajā veikaliņu rindā. Dārijs nogriezās no ceļa un piebrauca pie pagaidu benzīntanka. Trīs rendžroveri sekoja viņu paraugam, un bariņš vīriešu un sieviešu iz­kāpa laukā. Viena no viņām, skaista, bet barga izskata sieviete, pienāca pie Džona, kamēr šoferi uzpildīja brau­camrīkus un Grounins diedelēja kādu laikrakstu.

Sieviete bija ģērbusies melnā kreklā, melnās biksēs līdz ceļgaliem, melnos jātnieku zābakos, melnā artilēristu žaketē, melnās brillēs, un ap kaklu viņai bija vai­rākas fotokameras repa dziedoņi tā nēsā medaljonus. Tu esi brits? viņa pavaicāja.

- Amerikānis, Džons atbildēja.

- Ko tu šeit dari? viņa jautāja. Sis nav nekāds izpriecu parks. Šī vieta ir bīstama. Vai tas cilvēks ar vienu roku ir tavs tēvs vai kāds radinieks?

- Nē, Džons teica. Viņš nav mans tēvs. Paldies, taču neraizējieties par mani. Esmu ģērbies kā arābs un tekoši runāju viņu valodā. Un es braucu mašīnā ar Irākas numura zīmi. Atšķirībā no jūsējās. Tāpēc droši vien esmu daudz lielākā drošībā nekā jūs.

- Tev taisnība. Sieviete pasmaidīja. Viņa sniedza roku, un Džons to piesardzīgi paspieda, nosaukdams savu vārdu.

- Es esmu Montana Reča, viņa sacīja. No Beretas preses aģentūras. Varbūt esi lasījis manus rakstus?

- Nē, tiešām ne.

- Nav svarīgi. Hei, mazais, tu neiebilsti, ja es tevi nofotografēšu? Reča jaunkundze jau ņēma nost objek tīva vāciņu vienai no kamerām. Šeit negadās sastapt daudz amerikāņu jauniešu un noteikti ne tā saģērbtus kā tu. Gluži kā Arābijas Lorenss.

Džons mazliet iedomīgi pasmaidīja. Līdzīgs Arābijas Lorensam, tas izklausījās labi. Aiziet, viņš teica.

- Tad fotografējiet.

- Uz kurieni jūs dodaties? viņa jautāja, skatīdamās caur objektīvu.

- Uz Samaru.

- Vai tur ir kāds materiāls laikrakstam?

- Nav kopš septītā gadsimta, Džons atbildēja. Tas bija tad, kad persieši iekaroja maurus. Vismaz tā raks­tīts irākiešu ceļvedī.

- Ā, Reča jaunkundze izskatījās mazliet vīlusies.

- Tu nevari dusmoties uz meiteni, ja viņa pajautā.

Džons pagriezās, kad Grounins griezīgi uzsvilpa vi­ņam, vicinot laikrakstu. Pie benzīntanka Dārijs bija beidzis uzpildīt mašīnu.

- Man jāiet, Džons teica.

- Bija jauki ar tevi parunāt, Džon, viņa sacīja.

- Man ar jums arī, Rečas jaunkundz. Un labu veiksmi jūsu ceļojumā.

- Paldies, viņa pateicās. Es to paturēšu prātā.