Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

14. nodaļa filipas GONTAS DIENASGRĀMATA

PIRMĀ DIENA. Nolēmu rakstīt šo dienasgrāmatu, lai man būtu kāda nodarbe, kamēr esmu cietumniece Aješas savādajā pazemes pilī…

Rakstu "pazemes", bet man ir grūti tam noticēt, ņe­mot vērā šīs celtnes izmērus vien. Tā kā debesīm ārpusē piemīt savāda īpašība, ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka šāda māja vispār varētu eksistēt pazemē.

…Šā vai tā, ceru, ka šī dienasgrāmata palīdzēs man izsekot līdzi šeit pavadītajam laikam un kalpos kā pa­līgs, lai uzzinātu, vai es kļūstu tikpat loģiski noskaņota un cietsirdīga kā Aješa. Viņa teica, ka tā notikšot, ja palikšu šeit pietiekami ilgi. Bet, lai gan varu atteik­ties dzert Glamdžobas jaunkundzes ābolu sulu, kas pagatavota no Loģikas koka augļiem, es diez vai varu noturēties, lai neelpotu ziedu saindēto gaisu. Nez, ko darītu Džons? Katrā ziņā ne jau to, kas ir pareizi. Bet, manuprāt, kaut ko izšķirīgu. Man ir tāda sajūta, ka viņš nav tālu projām, un tas būtu gluži viņa garā, ja viņš mēģinātu mani izglābt. Ceru, ka es nekļūdos.

Pēc tam kad tikos ar Aješu Durbāras istabā, biju dus­mīga un mani pārņēma mežonīga sajūta. Es skraidīju augšup un lejup pa kāpnēm, spārdīju sienas un kliedzu pilnā balsī, bet pēc kāda laika, juzdamās bezspēcīga, at­griezos savā istabā un apsēdos, lai izlemtu savu nākamo gājienu. Tas ir pats par sevi saprotams, ka džina spēks mani ir pametis. Bet, ja šis spēks kaut kad atgriezīsies un man vēlreiz gadīsies sastapt to mazo stulbeni Aizeku Balajagu, es viņu pārvērtīšu par pīļknābi, vienu no primitīvākajiem zīdītājiem, kāds jebkad dzīvojis. Tā kā tas ir gan indīgs, jo uz pakaļkājām tam ir indīgi pieši, gan dumja izskata, tad viņam tas atbildīs lieliski.

Starp citu, mani tiešām satrieca, kad pēc spērieniem pa sienu, uz kuras palika manāmas pēdas, vēlāk re­dzēju kādu it kā strādājam ar mitru sūkli un ziepjūdens spaini, lai traipus notīrītu. Pierast pie neredzamajiem kalpotājiem nav tik vienkārši.

Mans pirmais lēmums bija mēģināt uzzināt it visu, ko spēju, par Aješu un šo viņas Gaisa pili (vēl jānoskaidro, kā tieši un kur tā iekarināta), jo tas man var līdzēt pār­spēt viņu viltībā. Ar šo domu aizgāju uz lielo bibliotēku, kas atrodas pils pirmajā stāvā. Es jutos priecīga, jo at­radu daudz grāmatu angļu valodā pilnus plauktus ar tām, kā arī jaunākos Savienoto Valstu žurnālus un visus angļu laikrakstus. Grāmatas bija par dažādiem tema­tiem, tostarp vairākas par īsto Ozborna namu. Te bija arī vairākas grāmatas par sākotnējo Gaisa pili, un es nolēmu uzmanīgi tās izstudēt. Kamēr izvēlējos tieši šīs grāmatas, ko vēlāk lasīt savā istabā, durvis atvērās un bibliotēkā ienāca Aješa. Viņa sirsnīgi mani sveicināja vismaz cik nu viņa spēj, un tas nav visai daudz.

Priecājos, ka esi atradusi ceļu uz šejieni, viņa pie­klājīgi teica. Esmu pārliecināta, ka te ir daudz tāda, kas tevi varētu interesēt un palīdzēt īsināt laiku.

Domādama, ka būs labāk, ja slēpšu no Aješas grā­matas par pili, kuras biju iecerējusi lasīt, es tā arī da­rīju un uzsmaidīju viņai, lai novērstu uzmanību. Man jābūt piesardzīgai, lai nemodinātu viņā aizdomas, ka vācu informāciju, lai plānotu bēgšanu. Jā, es pie­kritu. Bieži eju uz bibliotēku skolā. Tad ar dažām grāmatām un žurnāliem padusē pametu Aješu lasām laikrakstu.

Būdama viena savā istabā, izšķirstīju žurnālus un tad sāku tuvāk iedziļināties grāmatās, kuras biju iz­vēlējusies. Viena šķita sevišķi noderīga: rokasgrāmata par Gaisa pili un Iravotumu, ko bija sarakstījis Eno, bijušais Ištaras virspriesteris vai Bellili virspriesteris, kā Ištaru dēvēja agrāk. Eno it kā garāmejot apraksta daudz derīgu faktu. Piemēram, te ir kas tāds, ko sauc par Bocca Veritas, kas nozīmē "taisnības mute". Pēc Eno rakstītā, tas nav nekas cits kā orākuls, kas pilnīgi pa­tiesi atbildēs uz visiem jautājumiem. Vienīgā problēma ir tā, ka viņš neraksta, kur tas atrodas, tāpēc man būs pils jāpārmeklē. Ja kaut kas tāds tiešām eksistē, tad ar pareiziem jautājumiem es varētu iegūt dažas atbildes, kas man palīdzēs no šejienes tikt laukā.

OTRĀ DIENA. PUSNAKTS. Lielāko dienas daļu pa­vadīju pilī, meklējot BV, tai pašā laikā mēģinot izvairī­ties no Glamdžobas jaunkundzes, kas seko kā suns un pastāvīgi cenšas ar mani uzsākt sarunu. Man šķiet, ka viņa jūtas vientuļa. Bet es nevaru atļauties viņai uzti­cēties. Nedrīkstu, ja gribu izglābties.

Agri no rīta biju izgājusi dārzā, kas ļoti atšķiras no tā dārza, kur droši vien pastaigājusies karaliene Viktorija, un esmu diezgan pārliecināta, ka šim jābūt tam dārzam, kas ieskāva sākotnējo pili, jo vismaz vienā pusē tas iz­kārtots simt dažādos līmeņos gar augstas klints virsmu. Viens dārzs ir izbūvēts virs nākamā, un, iespējams, tā varēja izskatīties oriģinālie Babilonas Gaisa dārzi.

Namam otrā pusē atrodas angļu stila mauriņš ar vār­tiņiem, un aiz tiem plešas īstā Iravotuma, kas lielākoties izskatās pēc necaurejama meža. Vārtiņi ir aizslēgti un pārāk augsti, lai tiem pārrāptos, turklāt nemudina ko izpētīt tālāk, jo tūlīt aiz koku robežas, šķiet, neredzams ūzglūn kāds liels un, iespējams, briesmīgs radījums. Es to nevarēju saskatīt, bet gluži skaidri dzirdēju, un tas izklausījās tik liels kā ziloņu tēviņš un divtik nikns.

Lai vai kā, bet es biju mājas otrā pusē un gāju pa vienu no gaisa dārziem, izbaudīdama spēcīgo jasmīnu un lavandas smaržu, kad ķieģeļu sienā uzdūros mazām koka durtiņām aptuveni kamīna augstumā. Un, domā­dama, ka tās varētu slēpt BV, mēģināju tās atvērt. Tās bija aizslēgtas, bet roktura pagriešanās skaņa, šķiet, pa­modināja kaut ko aiz tā, jo varēju sadzirdēt kādu balsi, kas ļoti vāji sauca no durvju otras puses. Paskatījusies apkārt, mēģināju ieraudzīt ko tādu, lai varētu durvis uzlauzt, jo rokturis bija ļoti vecs, un pēc pāris spēcī­giem sitieniem ar akmeni drīz vien es durtiņas atvēru. Aiz tām atradās maza kamera, pie kuras mitrās sie­nas bija pieķēdēta dīvaina izskata vara pudele ar garu, izliektu kaklu. Dīvaina tāpēc, ka tā vairāk izskatījās pēc dzeloņcūkas, ko viscaur klāja asas adatas, tā ka to bija gandrīz neiespējami paņemt rokā. Gandrīz, bet ne gluži neiespējami, un, piesardzīgi to pacēlusi, sadzirdēju balsi, kas no iekšienes mani uzrunāja.

- Izlaid mani ārā, balss teica.

- Vai tu esi Bocca Veritas patiesības balss?

- Varētu būt, balss atbildēja.

- Tā diez vai izklausās pēc patiesas atbildes, es ne­ticēju.

- Labi, es neesmu. Esmu cietumnieks tāpat kā tu.

- Ne gluži. Galu galā es staigāju pa šo brīnišķīgo dārzu, bet tu esi ieslodzīts durstīgā pudelē, kura vēl pirms mirkļa bija ieslēgta mazā kamerā.

- Bet tik un tā tu esi cietumniece, neatlaidās balss, kas piederēja kādam francūzim.

- Kāpēc tu tā saki? es jautāju.

- Jo tu teici, ka neesot gluži tāda kā es, kad sacīju, ka esi cietumniece tāpat kā es. Ja tu nejustos kā cie­tumniece, nebūtu tā teikusi.

- Taisnība.

- Ja tu izlaidīsi mani no šejienes, es tev palīdzēšu izbēgt.

- Nesaprotu, kā vari palīdzēt man, kad, šķiet, nespēj palīdzēt pats sev.

- Taisnība. Tomēr fakts, ka vispār esmu te iekšā, varētu norādīt, ka ir nepieciešams papildu drošības lī­menis, lai garantētu manu ieslodzījumu. Ka es varētu izbēgt, ja nebūtu pudelē un kamerā.

- Tā varētu būt taisnība, es atzinu, ja vienīgais iemesls turēt tevi pudelē bija novērst bēgšanu. Cits iemesls turēt tevi pudelē, nevis parastā apcietinājumā, varētu būt, lai bargāk tevi sodītu.

- Diemžēl tev ir taisnība, balss piekrita. Tikai tas ir daudz ļaunāk, nekā tu jebkad varētu iedomāties. Aješa man ir uzlikusi arī papildu sodu tai ziņā, ka man mūžīgi jāvalkā dzelzs maska.

- Vai tu to vari noņemt?

- Īstenībā tā ir vairāk līdzīga ķiverei, kas piestipri­nāta metāla apkaklei ar piekaramo slēdzeni, no kuras vienīgā atslēga ir Aješai.

- Cik šausmīgi, es teicu un mēģināju izkustināt pudeles kakla aizbāzni. Tā kā pudeli klāja dzelkšņi, tas nebija viegli. Es, protams, izlaidīšu tevi laukā, ja va­rēšu. Jebkurš Aješas ienaidnieks ir mans draugs. Kā tevi sauc?

. Ravioli Pusēns, franču džins nosauca savu vārdu.

Tikmēr biju izprātojusi, kā atvērt pudeli, un, neko lielu nebaidīdamās no džina ar vārdu Ravioli Pusēns, izvilku aizbāzni. Dažas sekundes vēlāk, kad nejauki smirdoši zaļi dūmi bija izklīduši (kas, manuprāt, nav nekas neparasts pēc ilga ieslodzījuma pudelē) un Ravioli Pusēna transubstanciācija bija pabeigta, man priekšā stāvēja visai šaušalīga izskata vīrietis. Viņam mugurā bija gara, melna ādas žakete ar piedurknēm, kas šķita viņa rokām par garu, balts krekls ar augstu apkakli, kas viņa galvu padarīja pārāk lielu, ap vidukli melna kov­boju josta, kas viņa kājām lika izskatīties pārāk īsām, ap kaklu melna kravate. Un tūlīt es pamanīju, ka viņam nebija nekādas dzelzs maskas. Viņa mati bija sirmi un gari, sasieti garā zirgastē, un acis viņam sedza lielas saulesbrilles.

- Kur ir tava dzelzs maska? es muļķīgi pajautāju, jo uzreiz sapratu, ka viņš mani apkrāpis.

Ar drūmu smaidu, kas atklāja viņa asos zobus un uzdvesa smakojošu elpu, Pusēna kungs teica: Es ne­valkāju dzelzs masku. Tikai melnu apģērbu. Pieskaņotu savai sirdij.

- Saprotu, es teicu, piesardzīgi pamājot ar galvu, cerībā atvainoties un aiziet, cik drīz vien iespējams.

- Nē, es nedomāju, ka tu to saproti, viņš sacīja, piespiezdams vienu roku pie vaiga un izliekdams mu­guru kā kaķis. Kad Aješa ieliek tevi pudelē, viņa tev atņem spēku, lai padarītu to ērtāku. Viņa iedeva man gultu, krēslu un vienu grāmatu no savas bibliotēkas. Vienu grāmatu uz visiem šiem gadiem, kamēr esmu iesprostots tajā smirdīgajā pudelē. Un vai zini, kas tā bija par grāmatu?

Es paraustīju plecus. Cerams, ka bieza, minēju.

- Aleksandra Dimā Cilvēks dzelzs maskā. Viņš pie­cirta sava mazā, apkaltā zābaka papēdi pret zemi kā neiecietīgs bērns. Droši vien esmu izlasījis to draņķa grāmatu vairāk nekā simt reižu. Tik daudz reizes, ka ta­gad varu norunāt visu grāmatu no galvas. Viņš salika gredzenotās rokas uz krūtīm un kādu brīdi izskatījās pēc priestera. Pirmos piecus gadus sev apsolīju, ka uz mūžīgiem laikiem būšu vergs tam, kurš mani atbrīvos, lai kas tas būtu. Nākamos piecus gadus sev teicu, ka iznīcināšu jebkuru, kas mani atbrīvos no šīs pudeles.

Pusēna kungs atkal pasmaidīja, un šoreiz viņa elpa smirdēja tā, ka es gandrīz paģību. Acīmredzot Aješa nebija papūlējusies iedot Pusēna kungam zobu suku un pastu.

- Uzmini, kad uzradies tu. Pareizi. Otro piecu gadu beigās. Viņš satraukti iekoda sev īkšķa nagā. Vai zini, es priecājos, ka tu esi sieviešu kārtas džine, jo nevaru ciest džines. Par to vari vainot Aješu.

Pusēna kungs tā iesmējās, ka man šermuļi noskrēja pa muguru, un, kad viņš satvēra mani aiz elkoņa, iekams es paspēju aizskriet, viņa acis iegailējās kā ogles.

- Vispirms tevi pārvērtīšu par peli. Tad es pārvērtī­šos par kaķi, lai varētu izklaidēties, pirms tevi nogali­nāšu.

Nolēmu, ka vienīgais, ko varēju darīt, bija stingri stā­ties pretī Ravioli Pusēnām. Maldināt viņu, it kā mēs abi spēlētu džinverso. Man šķiet, ka tu esi stulbākais džins, kādu jebkad esmu sastapusi, es teicu galīgi no­bijusies. Jo, ja es pēdējos desmit gadus būtu pavadījusi bez citas lasāmvielas kā vien Cilvēks dzelzs maskā, tad pirmais, ko es vēlētos, būtu dzirdēt kādu jaunu sižetu. Manuprāt, es tik ļoti gribētu, lai kāds pastāstītu ko jaunu, ka padarītu to par savu galveno prioritāti, pirms izskūtu ausis, iztīrītu zobus, liktu nogriezt matus un pārvērstu kādu ļoti nenozīmīgu būtni par peli. Pa­raustīju plecus, cik nevērīgi vien spēju, ņemot vērā, ka baidījos par savu dzīvību. Bet es jau nezinu, varbūt tu dod priekšroku Cilvēkam dzelzs maskā. Un kāpēc gan ne? Tā ir lieliska grāmata.

- Tā ir briesmīga grāmata! Ravioli Pusēns ierēcās. Šķiet, es nomirtu, ja man vēlreiz nāktos to lasīt. Viņš uz brīdi pievilka mani sev tuvāk, tik tuvu, ka varēju saost, kā elpa viņa mutē pārvēršas par zaļo sieru. Vai tu zini kādus labus sižetus?

- Es esmu bērns, atbildēju. Protams, zinu. Visu manu mūžu piepilda sižeti. Atceroties, kā mamma un tētis lasīja man priekšā, klausoties grāmatu audioieskaņojumus, lasot grāmatas no mūsu vietējā grāmatu vei­kala vai bibliotēkas. Es esmu Medisona avēnijas Stāstu princese. Un Medisona avēnija, ja tu gadījumā nezini, ir pasaules stāstu stāstīšanas galvaspilsētas stāstu stās­tīšanas centrs. Ņujorka ir visi šie sižeti.

- Nu labi, Pusēna kungs teica, pieņemdams manu netiešo izaicinājumu. Izstāsti man kādu stāstu. Un, ja tas būs labs, es tevi nenogalināšu. Ko tu saki?

- Diezgan godīgi, es atbildēju. Vai esi ērti apsē­dies?

Šausmīgais džins, kuru man bija pieticis stulbuma atbrīvot un kurš nemaz nesēdēja, nekavējoties apsēdās uz akmens sola starp diviem lavandas krūmiem un gai­dot sakrustoja rokas.

- Tad nu sākšu, es viņam teicu. Reiz, sensenos lai­kos, iesāku, lauzīdama galvu, lai atcerētos sižetu, kas ilgtu vairākas stundas. Galu galā vēl aizvien pastāvēja iespēja, ka, tiklīdz būšu pateikusi "un viņi visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam", Ravioli Pusēns to izmantos kā ieganstu, lai mani nogalinātu. Šķiet, tas varētu būt manās interesēs turpināt stāstu, cik ilgi vien iespējams, jo, manuprāt, viņš diez vai uzdrīkstētos nogalināt mani, iekams stāsts nebūs galā. Vienīgā nelaime bija tā, ka man nekad nav īpaši padevušies sacerējumi. Skolā gal­venokārt prasīja spēju sakārtot daudzus faktus, it kā fakti, nevis stāstīšanas prasme būtu vairāk no svara. Tāpēc manējais nebija gluži oriģināls sižets, bet laimīgā kārtā esmu daudz lasījusi. Tas sākās kā kaut kas vidējs starp Oliveru Tvistu un Lielajām cerībām (abi Čārlza Dinkensa romāni), bet ar dažiem īpašiem papildināju­miem, lai izpatiktu manam klausītājam, konkrēti zo­benu cīņām, kādas, manuprāt, visai bieži atgadījās Cil­vēkā ar dzelzs masku, citādi viņš žāvātos un izskatītos garlaikots. Biju cerējusi, ka pēc kāda laika Ravioli Pu­sēns aizmigs vai paziņos, ka viņam nepieciešams piecu minūšu pārtraukums, kas man varētu dot iespēju tikt projām. Bet tāda veiksme man negadījās, un pēc sešu stundu nepārtraukta stāstīšanas maratona man nācās uz brīdi apklust.

- Ceru, ka tās nav stāsta beigas, Pusēna kungs sa­cīja, aizkaitināti raustīdams vairākas garas spalvas, kas auga uz viņa mazo roku plaukstām.

- Man vajag padzerties, tas arī viss. Mana rīkle ir galīgi izkaltusi.

- Labāk izkaltusi nekā pārgriezta, Pusēna kungs piebilda, sakārtodams saulesbrilles.

- Tā gan, jā. Bet īstenībā stāsts tikai nupat ir sā­cies.

- Pie sienas ir ūdens krāns, ko lieto dārznieks, teica Pusēna kungs, kam piemita uz nerviem krītošs para­dums lietot atvāžamo nazi, lai tīrītu savus garos nagus un ausu dobumus. No kreisās auss viņš izgreba sēra gabalu cukurgrauda lielumā, iemeta to krūmos un no­rādīja ar pirkstu man aiz muguras. Tu vari no tā pa­dzerties, ja gribi.

Tā nu es piecēlos un piegāju pie sienas, kur atradu misiņa krānu, un padzērusies ievēroju arī gandrīz ne­manāmas kāpnes, kas veda līmeni zemāk.

- Pasteidzies, viņš ierēcās un, redzēdams mani ska­tāmies lejup, piebilda: Ja gribi zināt, kas ir tur lejā, tad tā ir Bocca Veritas, par kuru tu jautāji. Ja tu tagad stāvētu tās priekšā, tad tā tev paziņotu: ja stāsts neatsāksies desmit sekunžu laikā, tavas nākotnes izredzes ir gaužām bēdīgas.

- Mēģini mazliet paciesties, es palūdzu, atkal ap­sēzdamās Pusēna kunga priekšā.

- Paciesties? viņš iekliedzās. Nerunā ar mani par pacietību. Pēc desmit gadiem tajā pudelē man pacietības ir diezgan uz visiem laikiem.

Es atkal klāju vaļā savu stāstu.

Pagāja vēl astoņas stundas, un Pusēna kungs neiz­rādīja nekādas miegainuma vai noguruma pazīmes. Pa šo laiku jau biju tuvu spēku izsīkumam un sāku iepīt zobenu cīņas improvizētajā stāstījumā, lai uzturētu sevi nomodā. Džonam tādi gājieni padodas daudz labāk nekā man.

Un tieši tobrīd, kad man likās, ka tiešām vairs nespēju turpināt, dārzā parādījās Aješa, kurai uz pēdām sekoja Glamdžobas jaunkundze. Šķiet, neredzamais dārznieks bija ievērojis manas ciešanas un paziņojis Aješai, ka Ravioli Pusēns ir laukā no pudeles. Viņa izskatījās ļoti dusmīga uz mani un Pusēna kungu, kurš jau lūdzās žēlastību. Bet, kad es izstāstīju, kas bija noticis, ka biju pavadījusi visu dienu, stāstot Pusēna kungam stāstu, bai­dīdamās, ka viņš mani nogalinās, Aješa skaļi iesmējās.

- Varbūt tā tev būs mācība nestaigāt apkārt, atbrī­vojot svešus džinus, kas ieslodzīti pudelē, lai pasargātu citus. Nejau tas, ka šis ifrīts būtu varējis tev ko nodarīt.

Sai namā esmu vienīgā, kurai piemīt džinu spēks. Viņš patlaban ir gluži bezspēcīgs. Un labi to zina.

- Bet viņš teica, ka nogalināšot mani, es iebildu. Viņš teica, ka pārvērtīšot mani par peli un pats sevi par kaķi un ka vajāšot mani un spēlēšoties, pirms mani apēdīšot.

Aješa atkal iesmējās. Viņš nebūtu varējis pārvērst tevi par peli tāpat, kā to nevar Glamdžobas jaunkun­dze.

- Nu vai zini, es noskaitos un dusmīgi paskatījos uz Ravioli Pusēnu, kas tagad bija nometies ceļos Aješas priekšā, lūgdamies žēlastību. Lūdzu, Aješa, viņš teica, noraudams saulesbrilles. Lūdzu, nesodi mani.

- Es tevi nesodīšu, Aješa sacīja un tad norādīja uz mani. To izdarīs viņa.

Kādu brīdi lauzīju galvu, mēģinādama izdomāt sodu Pusēnām. Parasti esmu labsirdīga un citā reizē būtu teikusi viņai, lai liekas mierā. Bet kaut kas nocietinājās manī, kad es apdomāju to, ko biju izcietusi no franču džina. Varbūt arī tāpēc, ka jutos kā idiote, jo viņš mani bija piemuļķojis, likdams noticēt, ka var mani nogalināt, es tomēr kaut ko ieteicu.

- Manuprāt, jums vajadzētu likt viņam lasīt Cilvēku dzelzs maskā, es viņai ierosināju. Skaļi. Angļu va­lodā.

- Tad tā lai notiek, Aješa paziņoja.

Tiktāl viss bija labi. Tikai tas, kas sekoja, man sa­gādāja raizes.

- Un, kad tu būsi beidzis to lasīt skaļi, viņa pie­bilda, tu sāksi no jauna. Un tā turpināsies. Līdz tava mūža galam.

Ravioli Pusēna izmisuma gaudas apklusa, kad viņš pēkšņi atradās pieķēdēts pie liela krēsla. Viena viņa roka bija iežņaugta dzelzs cimdā, pie kura piestiprināta liela grāmata. Un viņš nespēja noturēties un skaļi sāka lasīt:

"Kamēr visi galmā bija nodarbināti ar savām lietām, kāds vīrietis noslēpumaini iegāja mājā aiz Grēves lau­kuma. Galvenā ieeja šai namā atradās Bodojē laukumā; diezgan lielo namu ietvēra dārzi un ieskāva Senžana iela ar darbnīcām, to apjoza triju kārtu akmens siena un pasargāja no ziņkārīgiem skatieniem, trokšņa un tirgo­šanās kā iebalzamētu mūmiju triju kārtu sarkofāgs."

Aješa jau devās projām, un viņai cieši sekoja Glamdžobas jaunkundze.

- Tas šķiet mazliet skarbi, vai jums tā neliekas? es pajautāju, steigdamās viņai pakaļ.

Aješa mani ignorēja.

- Labi, es teicu, bet, kad es kļūšu par Zilo džini, šo sodu es atcelšu. Palaidīšu vinu vaļā. Un izdarīšu to tai pašā brīdī, kad jūs būsiet mirusi. Viņa turpināja ignorēt mani, un, juzdamās noskaitusies uz viņu, es ļauni piebildu: Spriežot pēc jūsu izskata, tam vaja­dzētu būt drīz. Tas nu galīgi nebija manā garā. Māte būtu šausmās, ja būtu dzirdējusi mani sakām to sievie­tei Aješas vecumā.

Šoreiz Aješa apstājās un uzmeta man ziņkārīgu ska­tienu. Kā tev šķiet, cik drīz tas varētu būt, mans bērns? Proti, kad es nomiršu.

Es paraustīju plecus. Nezinu. Bet domāju, ka drīz, ja reiz esat atvedusi mani šurp.

Viņa vēsi pasmaidīja. Nāc man līdzi. Tev kaut kas jāredz.

Mēs iegājām mājā un uzkāpām pulksteņtornī. Mani ieveda sarežģītā kāpņu labirintā, kur bez Aješas es ne­būtu varējusi atrast ne ieeju, ne izeju. Labirinta cen­trā Aješa man parādīja metāla kamīnu aptuveni žirafes augumā. Tam vidū kuploja aptuveni divas pēdas garš krūms, kas ziedēja dažādas krāsas ziediem no bāli violetiem līdz baltiem. Krūms izplatīja spēcīgu smaržu, kas atgādināja citrona miziņu, bet vēl neparastāk bija tas, ka gaiss ap to dega ar maigu, zilu liesmu, nenodarot augam nekādu bojājumu. Augstais metāla kamīns bija iedalīts ar regulārām atzīmēm kā lineāls, un, ciešāk ieskatoties, bija skaidrs, ka zilā liesma, kas apvija augu kā oreols, kādreiz sniegusies līdz pašai augšai.

- Starp visām dzīvām radībām, Aješa teica, tikai Babilonas Zilajai džinei ir ļauts precīzi zināt, kad viņa mirs. Šis uguns krūms nav nekas cits kā manis pašas dvēsele, bērns. Džina uguns, kas deg tevī, man deg ār­pusē, un tā ir mana spēka, vai, pareizāk sakot, mana sarūkošā spēka mērs. Kādreiz liesma sniedzās līdz pašai augšai un dzīve šķita gandrīz nebeidzama. Tagad, kā redzi, tā tik tikko deg. Katru gadu es nāku palūkoties uz šo mazo puķīti un zinu līdz pēdējai minūtei, kad pienāks mana nāves diena. Tāpēc nerunā nevērīgi par manu nāvi, bērns. Ja tu gribi zināt, kad tas notiks, tev tikai jāatnāk šurp un jāpaskatās. Aješa pagrūda mani mazliet uz priekšu. Ej vien un paskaties.

Šausmu pārņemta, es ciešāk uzlūkoju mēru un re­dzēju, ka zilās liesmas augstums rādīja vēl tikai dažus mēnešus. Un, kamēr es skatījos, Aješa stingri turēja roku liesmā, līdzīgi kā kāds iemērc roku dīķa ūdenī karstā vasaras dienā.

- Vai tas nesāp? es jautāju.

- Nē, bērns. Mums ne. Lampas bērniem nesāp.

Aješa pieveda mani pie zelta vītņu kāpņu pamatnes.

Tavas džina dvēseles uguns atrodas tur augšā, Filipa. Kad būsi gatava, tu vari uzkāpt pa kāpnēm un precīzi noteikt, cik ilgi tev atlicis dzīvot.

- Cik briesmīga doma, es teicu. Nevaru iedomāties neko ļaunāku kā zināt savas nāves bridi. Nesaprotu, kā jūs varējāt laimīgi dzīvot, ja zinājāt, kad mirsiet. Nezi­nāšana palīdz padarīt dzīvi patīkamu un bezrūpīgu.

Aješa pasmaidīja. Tā runā tavas emocijas, Filipa. Kad būsi te pabijusi ilgāk un vairāk izbaudījusi Loģikas koka smaržu un augļus, viss izskatīsies citādi. Tu sāksi aptvert, ka īstenībā tam ir daudz priekšrocību precīzi zināt, cik ilgi atlicis dzīvot.

Nobijusies aizskrēju atpakaļ uz savu istabu, kur pēc brīža apsēdos un ierakstīju vēl dažas rindas šai dienas­grāmatā.

Sāku saprast, ka džina dzīve nav bez ēnas pusēm. Tik un tā, par spīti visam, es tomēr atgriezīšos dārzā. Tagad, kad zinu, kur atrodama patiesības mute, esmu apņēmusies uzzināt ko tādu, kas man palīdzēs izkļūt no šejienes.