Lampas bērni 2 grāmata Babilonas zilā Džine

11. nodaļa babĪlonas GAISA PILS

Pēc laika, kas šķita kā mūžība, atbrīvota no cigāra tū­biņas, kurā viņu bija ieslodzījis Aizeks Balajaga, Filipa attapās milzīgā, skaisti rotātā guļamistabā, kas izskatī­jās tā, it kā būtu piederējusi karalienei. Lielas marmora kolonnas pacēlās līdz smalki rotātiem griestiem, pie ku­riem karājās vairākas milzīgas kristāla lustras. Logus, kas bija augstāki par autobusu, ieskāva smagi, dzelteni zīda aizkari, kas bija saskaņoti ar gultas pārklāju un zeltīto atzveltnes krēslu polsterējumu. Visapkārt varēja redzēt balta marmora bērnu statujas lielais vairums no tām bija apaļīgi, pliki bērneļi, ietīti palagos vai neērti atlaidušies milzīgi lielās gliemežnīcās. Istaba nebija Filipas gaumē. Tomēr tajā bija kas pievilcīgs: gaisu pildīja brīnišķīga smarža un atgādināja svaigāko, eksotiskāko ziedu aromātu.

Spoža saules gaisma iespīdēja pa logiem, bet, kad Fi­lipa šķērsoja biezo paklāju ar rozā rakstiem, lai paska­tītos laukā, viņai par pārsteigumu nepavērās nekāda aina nekas, pat ne tās celtnes stūris, kurā viņa atra­dās, tikai tā pati tukšā, baltā gaisma. Tas bija diezgan satraucoši, un pēc kāda laika Filipa nosprieda, ka tādu skatu viņa būtu varējusi redzēt sapnī, turklāt ne visai jaukā, tāpēc viņa pāris reižu stipri sev ieknieba, kā cil­vēki mēdza darīt, lai pārliecinātos, vai viņi ir nomodā. Vai tad, ja gribēja pamosties. Bet, esot pie skaidra sa­prāta un nomodā, šis atklājums biedēja vēl jo vairāk, kad viņa gāja atvērt durvis un konstatēja, ka tās ir aiz­slēgtas.

Filipas pirmā doma bija kliegt un bļaut, un dauzīt pa durvīm, līdz kāds atnāktu un izlaistu vinu laukā. Bet tad viņa atcerējās, kas viņa tāda bija, un sakopojusi visu sava prāta spēku, izrunāja savu fokusa vārdu "FABULONGOŠUGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!" un vē­lējās, kaut viņa atkal būtu mājās Ņujorkā.

Nekas nenotika, lai gan meitene bija pārliecināta, ka vajadzētu izdoties, jo viņas zeltītā krātiņa iekšpusē bija karsts pietiekami karsts, lai veicinātu džina spēku. Tas vedināja domāt, ka viņa varbūt zaudējusi savas iemaņas, jo šī bija otrā reize divās dienās, kad fokusa vārds viņu bija pievīlis. Vispirms Nimroda diskrimens un tagad viņas paša spēks. Neko nevarēja iesākt, atlika vienīgi būt pacietīgai, un laimīgā kārtā Filipa to spēja. Tā nu viņa atgūlās lielajā, diezgan mīkstajā gultā un gaidīja, ka kaut kas notiks.

Un pēc kāda laika arī notika.

Saklausījusi atslēgu pagriežamies durvīs, Filipa iz­lēca no gultas un, sirdij stipri sitoties, šķērsoja istabu, kur vaigu vaigā saskrējās ar maza auguma pelei līdzīgu sievieti, kuru viņa, šķiet, pazina. Sieviete nesa sudraba paplāti, uz kuras atradās sviestmaizes, kūka, cepumi un liela krūka ar augļu sulu; tas lika Filipai atskārst, cik izsalkusi viņa bija. Bet vēl vairāk meitene alka saņemt atbildes uz dažiem jautājumiem, piemēram, kur viņa atradās un kāpēc bija atvesta uz šejieni.

- Sveicināti, Filipa teica. Es jūs pazīstu, vai ne? Sieviete piekrītoši pamāja un nolika paplāti uz galda.

Viņai mugurā bija kleita, kas droši vien bijusi dārga un moderna pirms četrdesmit gadiem, rokās mežģīņu cimdi un ap kaklu vairākas diezgan apbružātu pērļu virtenes. Viņai matos bija putekļi, zobi šķita dzelteni, uz sejas pārāk daudz pūdera un acīs vīdēja milzīga vilšanās. Jā, mēs esam tikušās, sieviete teica. Džinverso turnīrā Ņujorkā. Es esmu Glamdžobas jaunkundze.

- Jā, tagad atceros, Filipa iesaucās. Jūs bijāt kopā ar Aješu.

- Es esmu lēdijas kalpone un ceļojumu pavadone. Glamdžobas jaunkundzei bija Amerikas dienvidnieces akcents.

- Tad jūs varbūt izstāstīsiet man, kāpēc es tiku no­laupīta un atvesta uz šejieni.

- Protams, mīļā, protams. Bet, iekams to daru, ļauj man tev ko pateikt. Tavai nolaupīšanai nav nekāda sa­kara ar mani. Neesmu tava ienaidniece. Es lūgtu tevi to atcerēties vēlāk. Būšu tava draudzene, ja tu vēlies, un palīdzēšu tev, kad vien varēšu. Ar noteikumu, ka tas nav pretrunā ar manas darba devējas vēlmēm, jo no viņas esmu bijusi atkarīga pēdējos četrdesmit piecus gadus. Glamdžobas jaunkundze mēģināja pasmaidīt.

- Vai tu neesi izslāpusi, bērns? Vai negribi ābolu sulu? Mana mamma, no kuras iemācījos šo recepti, mēdza gatavot labāko ābolu sulu visā Ziemeļkarolīnā.

- Paskaidrojumus vispirms, Filipa pieprasīja. Glamdžobas jaunkundze apsēdās vienā no dzeltena­jiem atzveltnes krēsliem, kas piestāvēja viņas zobiem.

- Tā kā tu esi, kas tu esi, tad, cerams, man nebūs tev jāstāsta, kā tas viss ir iespējams. Viņa pārlaida acis istabai un pamāja ar galvu. Tad nu tā, šī pils līdz pē­dējai detaļai ir Ozborna nama precīza kopija. Tās bija karalienes Viktorijas mājas no 1845. gada līdz viņas nāvei 1901. gadā.

- Vai mēs esam Anglijā?

- Ļauj man pabeigt. Aješai, kas pati ir angliete, pro­tams, vienmēr ir patikusi šī celtne, kopš viņa to apmek­lēja kā maza meitene. Kad daudzus gadus vēlāk Aješa kļuva par Zilo džini, viņa nolēma: ja viņai būs jāpavada kāds laiks Babilonā, kur mēs īstenībā atrodamies, tad tādu viņa vēlas savas pils interjeru.

- Bet Babilona ir Irākā. Vai jūs gribat teikt, ka mēs tiešām esam kaut kur Irākā?

- Tā tas ir. Mēs atrodamies attālākajā nomalē kādā slepenā pazemes alā, ko sauc par Iravotumu. Glamdžobas jaunkundze uz brīdi apklusa. Tu, protams, esi dzirdējusi par Babilonas Gaisa dārziem. Šī ir Gaisa pils, ko ķēniņš Nebukadnecars uzcēla Ištarai, kas bija viena no Aješas priekštecēm. To sauc par Gaisa pili tāpēc, ka tā it kā karājas gaisā virs bezdibeņa malas. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Aješa gribēja, lai šis nams atgā­dinātu kaut ko no Viktorijas laikmeta Anglijas. Viņai galīgi nerūp augstums. Katrā zinā tas, kā pils izskatās šodien, diez vai ir svarīgi. Sīs ir Zilās džines garīgās mājas, un viņa te ierodas katru janvāri, lai pažāvētos. Glamdžobas jaunkundze pasmaidīja. Vismaz tā mēs to saucam. Redzi, mīļā, vecā lēdija ir slavena ar savu ciet­sirdību. Tādai viņai jābūt, lai nodrošinātu mieru starp visiem džiniem. Bet tieši uzturēšanās šeit panāk to, ka viņa kļūst tik sīksta. Man nav atļauts tev stāstīt, kādā veidā, bet, ja viņa šeit neierastos reizi gadā, lai pažā­vētos, tad, manuprāt, viņa būtu tāda pati kā jebkura vecmāmiņa. Nē, es viņu nevainoju. Ja es zinātu to, ko viņa zina, laikam būtu tāda pati.

- Un kāds tam visam sakars ar mani?

- Acumirkli! Toreiz Ņujorkā man šķita, ka tev piemīt lielas prāta spējas. Tu noteikti būsi jau uzminējusi.

Filipa papurināja galvu.

Glamdžobas jaunkundze paraustīja plecus. Tiesa, man nav īstu zināšanu par visu. Bet noprotu, ka viņa ir iecerējusi padarīt tevi par nākamo Babilonas Zilo džini.

- Tas ir smieklīgi, Filipa iebilda. Man ir tikai divpadsmit gadu.

- Ir bijuši daudzi karaļi un karalienes, kas manto­juši troni, vēl būdami autiņos, mīļā. Vecums vai jau­nība nekad nav uzskatīts par šķērsli, lai ieņemtu augstu amatu.

- Bet es negribu šo darbu, Filipa uzstāja. Un to nekad nedarīšu.

- Tas tev būs jāsaka viņai, nevis man. Ja vēlies, tūlīt varu tevi pie viņas aizvest, un varbūt tas spēs mainīt tavas domas par visu, kas tev nedod mieru.

- Jā, Filipa stingri noskaldīja. Aizvediet mani pie viņas. Jo ātrāk noskaidrošu situāciju, jo labāk. Varu sa­prast, ka tas ir liels gods. Bet gluži vienkārši es neesmu gatava uzņemties tādu atbildību.

Glamdžobas jaunkundze veda Filipu pa vairākiem ga­riem gaiteņiem un lejup pa platām kāpnēm. Šķita, ka mājā vairāk neviena nav, tomēr Filipai drīz vien radās iespaids, ka māja ir spoku apsēsta. Vienā no istabām viņa ieraudzīja putekļu sūcēju, kas kustējās pats no sevis. Un kāpņu lejas galā viņa uzdūrās putekļu lu­patai, kas spodrināja koka margas. Ievērojusi Filipas acīmredzamo satraukumu, Glamdžobas jaunkundze pa­skaidroja, ka visi Aješas kalpotāji ir neredzami.

- Es esmu vienīgā redzamā viņas svītas locekle Babilonā, viņa Filipai stāstīja. Neredzami kalpotāji ir vislabākie. Parasti šķiet, ka ir pienākums sarunāties ar kalpotāju, kuru var redzēt. Bet ar neredzamu kalpotāju tas nav nepieciešams. Vecajai kundzei tā patīk lai vi­ņus reizēm var dzirdēt, bet nekad ieraudzīt.

- Bet vai tiem nekas nav pretī būt neredzamiem?

"Viņiem labi maksā, Glamdžobas jaunkundze pa­purināja galvu. Viņi tikai padara savu darbu un, kad iet mājās, atkal kļūst redzami. Tiešām tas nav nekas grūts.

- Es nekad nevarētu pierast pie neredzamiem kal­potājiem, Filipa nodrebinājusies atzinās. Galu galā viņi ir cilvēki. Nē, es nekad nespētu šeit dzīvot.

- Tev nebūs šeit jādzīvo, Glamdžobas jaunkundze teica. Kad tas būs tavs, tu varēsi iekārtot šo namu, kā vien vēlēsies: minimālisma, gotikas, sešdesmito gadu modes, rokoko stilā kā tev tīk. Tu pat varētu to ierīkot tā, kā nams izskatījās kādreiz senatnē. Tam nav jābūt šādam. Neesmu bijusi džinu pudelē vai lampā Aješa apgalvo, ka es to nepārdzīvotu, bet, manuprāt, prin­cips lielā mērā ir tas pats.

Filipa atkal pakratīja galvu. Kaut vai tā izskatītos kā Četru gadalaiku viesnīca, tomēr es negribētu šeit dzīvot.

- Aješai, protams, ir savi spēki. Visu, ko viņa vēlas, viņa var dabūt. Jaunākās grāmatas, filmas, laikrakstus, labāko ēdienu un vīnu. Visā pārējā viņa ir pilnīgi at­karīga no manis. Man glaimo, ka esam kļuvušas labas draudzenes.

Viņas iegāja milzīgā, baltā istabā, kas šķita iederīga nevis karalienes Viktorijas, bet kāda Indijas maharadžas pilī. Glamdžobas jaunkundze paskaidroja: Vik­torija, būdama Lielbritānijas karaliene, bija arī Indijas imperatore. Tas redzams šīs istabas iekārtojumā. To sauc par Durbāras istabu pēc hindu vārda, kas nozīmē kaut kādu partiju. Es nekad neesmu bijusi Indijā. Bet esmu dzirdējusi, ka tā ir apburoša zeme. Un šī istaba ir brīnišķīga.

- No kurienes jūs esat, Glamdžobas jaunkundz?

- No Grīnvilas Ziemeļkarolīnā. Esmu nolēmusi tur kādudien atgriezties.

- Cik ilgi jūs neesat bijusi mājās?

- Kopš sāku strādāt pie Aješas pirms aptuveni četr­desmit pieciem gadiem.

- Vai pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš neesat bi­jusi mājās?

Glamdžobas jaunkundze mazliet sapņaini pamāja ar galvu.

- Bet kāpēc jūs neizmantojat atvaļinājumu?

Viņas apsēdās uz sēdekļa blakus logam, pa kuru ne-

pavērās nekāds skats, tikai tā pati neskaidrā gaisma, kas guļamistabā.

- Šai darbā brīvdienu nav, Glamdžobas jaunkundze teica. Tā bija daļa no manas vienošanās ar Aješu, kad stājos pie viņas darbā. Otrs nosacījums bija tāds, ka es nekad nevaru prasīt algas pielikumu, un sākumā man bija jāpasaka, kādu vien atlīdzību vēlos, un tā būs mana alga tik ilgi, kamēr būšu šai darbā. Un es palū­dzu 15 000 dolāru gadā. Toreiz, piecdesmitajos gados, 15 000 dolāru gadā bija vesela bagātība. Man likās, ka esmu lieliski iekārtojusies uz visu mūžu. Protams, mūsdienās 15 000 dolāru nav visai daudz. Bet es neuz­drīkstos prasīt algas pielikumu, tāpat arī neuzdrošinos lūgt viņai atvaļinājumu.

- Kāpēc nemēģināt apspriest līgumu no jauna?

Glamdžobas jaunkundze papurināja galvu. Pirm­kārt, Aješa ir slavena ar savu cietsirdību. Viņa nekad nepiekristu. Un, otrkārt, viņa man apsolīja, ka tad, ja es ievērotu mūsu sākotnējo vienošanos, kādudien viņa piešķirtu man trīs vēlēšanās. Gluži kā grāmatās. Trīs vēlēšanās. Iedomājies tikai! Viņa mazliet kautrīgi pa­smaidīja. Un es esmu ievērojusi. Iedomājies tikai ko gan es vēlēšos, kad viņa būs gatava man tās piešķirt.

Filipa papurināja galvu, it kā žēlodama Glamdžobas jaunkundzi.

- Tu vari purināt galvu, Glamdžobas jaunkundze teica, bet toreiz Grīnvilā tuvumā nebija daudz maģi­jas. Tikai realitāte. Bet maģija bija viss, ko jebkad esmu vēlējusies. Viņa pasmaidīja. Vai tas ir kas slikts?

- Atkarībā no tā, kā uz to paskatās. Bet man šķiet, ka jūs esat izšķiedusi savu dzīvi, Glamdžobas jaunkundz. Un par ko? Par sapni. Bet ir vienīgi realitāte.

- Tev viegli teikt, Glamdžobas jaunkundze iebilda. Tu esi džine. Tu vari darīt visu, ko vien vēlies.

- Vai zini, viņai ir taisnība.

Filipa paskatījās augšup un ieraudzīja Aješu, kas sē­dēja mazā menestrelu galerijā, kas atgādināja ērģeļu luktu baznīcā.

- Tu vari pārveidot pasauli, kurā tu dzīvo, Aješa turpināja. Bet viņai, kā jebkurai laicīgai būtnei, reali­tāte ir tikai koks vai klints. Realitāte noteikti nav nekas tāds, ko var atrast cilvēka sirdī. Tā ir ķermeņa daļa, ar kuru vēlas. Ar sirdi. Nevis ar galvu, kā tu atklāsi, kad uzzināsi mazliet vairāk par šo namu.

- Es neko negribu zināt par šo namu, Filipa uz­stāja. Es vēlos braukt mājās. Mani pagodina jūsu pie­dāvājums, Aješa, tiešām pagodina. Bet tas nav domāts man.

- Tas nav piedāvājums, no kura tu vari atteikties, Aješa teica, nokāpdama pa mazām kāpnēm. Viņai mu­gurā bija zila zīda kleita ar augstu, krokotu apkakli, pār roku, kā vienmēr, bija rokassoma un piedurknē mu­tauts. Baidos, ka šai ziņā tev nav izvēles. Gadiem ilgi esmu meklējusi īsto personu, kas varētu iekāpt manās kurpēs, kad būšu aizgājusi. Un tagad esmu to atradusi. Kad būšu aizgājusi no šīs pasaules kas, paldies Die­vam, ilgi vairs nav jāgaida -, tu ieņemsi manu vietu. Tu, Filipa, būsi jaunā Babilonas Zilā džine.

- Es izbēgšu. Jūs nevarat paturēt mani šeit. Es jums

to neļaušu.

- Uz kurieni tu bēgsi? Aješas balss bija klusa, gan­drīz kā čuksts, taču tajā slēpās tērauds, tāpat kā viņas caururbjošajā skatienā. Tu pat nezini, kur tu esi. Ja tu zinātu, tad tu pat nedomātu par glābšanos. Irāka ir visai bīstama, bet tas ir nieks salīdzinājumā ar bries­mām, ko var sastapt Iravotumā.

- Kur? Filipa sarauca pieri. Viņa bija dzirdējusi par Irāku. Un par Irānu. Kas tad nebija dzirdējis? Bet, iekams Glamdžobas jaunkundze nebija pieminējusi Iravotumu, viņa par to nekad nebija dzirdējusi.

Aješa saņēma Filipu pie rokas un aizveda viņu pie viena no Durbāras istabas lielajiem logiem, kas bija ne­skaidrs un blāvs, bet, kad Aješa tam pieskārās, stikls noskaidrojās, un Filipa ieraudzīja, ka māja atrodas pretī tumšam un necaurejamam mežam.

- Tā, viņa teica, ir Iravotuma slikto un labo vēlēšanos miteklis. Kad cilvēki vēlas kaut ko sliktu, šī ir tā vieta, kur nonāk sliktās vēlmes, lai tās tiktu labo­tas. Vēl šorīt pie vārtiem es redzēju pa pusei skunksu, pa pusei cilvēku. Nejauši uzzināju, ka nabaga radījuma māte, kādam džinam dzirdot, bija skaļi pateikusi: "Es vēlos, kaut man būtu bērns, pat tad, ja šis bērns iz­rādītos skunkss." Un viņas vēlēšanās piepildījās. Kad viņa dzemdēja, tad atklāja, ka bērns ir tas, ko viņa bija vēlējusies. Pa pusei skunkss, pa pusei cilvēks. Aješa salti pasmaidīja. Esi piesardzīga ar to, ko tu vēlies. Tava vēlēšanās var piepildīties.

- Kurš džins gan izpildītu tādu vēlēšanos? Filipa bija neizpratnē.

- Ne visi praktizējošie džini ir tik labi kā tavs tēvocis Nimrods. Daudziem no mūsējiem patīk izspēlēt visādus jokus ar laicīgām būtnēm. Bet ir arī tādi gadījumi, kad pat labs džins var izpildīt vēlēšanos, to nemaz nezinot. Piemēram, vecāku džinu sapņus. Briesmoņus no viņu dusošiem prātiem. Un reizēm jauni un nepieredzējuši džini padara vēlēšanos par realitāti ar postošām sekām. Mēs to saucam par subliminālu vēlēšanās piepildīšanu. Domāju, ka tev arī bijusi saskare ar to.

Filipa pamāja ar galvu. Jā, viņa apliecināja, at­cerēdamās gadījumu lidmašīnā no Ņujorkas uz Lon­donu.

- Tu atradīsi visas tās vēlēšanās tur laukā, ja jelkad būsi tik muļķīga, lai pamestu pili un tās meklētu. Aješa pieskārās loga rūtij, un tā atkal kļuva blāva un aizsedza skatu.

- Kāpēc jūs viņiem nepalīdzat? Filipa jautāja.

- Es viņus nepadarīju par tādiem, kādi viņi ir, Aješa atbildēja. Turklāt viņu mūžs nav garš. Galu galā vi­sus viņus aprij briesmonis, ko sauc par Optabaurotāju. Varens briesmonis, kas izlīda no pašas Ištaras dusošā prāta. Tāpēc mana iejaukšanās nav nepieciešama. Bet es tev atklāti pasaku tas, kas ar viņiem notiek, man ir pilnīgi vienaldzīgi.

- Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es nekad nevarētu stāties jūsu vietā, Filipa uzstāja. Es nemaz neesmu jums līdzīga. Neesmu tāda, kas paiet malā un ļauj cil­vēkiem ciest, nemēģinot viņiem palīdzēt.

- Ak neesi? Zilā džine pasmaidīja. Tu esi daudz līdzīgāka man, nekā tu domā, Filipa. Tāpēc es tevi iz­vēlējos.

- Man vienalga, cik ilgi es šeit palikšu, bet nekad nebūšu tik ļauna kā jūs.

- Nevis ļauna. Vienaldzīga. Tur ir starpība.

- Manuprāt, būt vienaldzīgai ir tikpat slikti kā būt

ļaunai.

»

- Gan jau redzēsim, Aješa teica. Bet laimīgā kārtā mums šeit nebūs jāpaliek ļoti ilgi, iekams tu kļūsi tikpat cietsirdīga kā es. Tad varēsim atgriezties manā villā Berlīnē. Tev Berlīne patiks. Un ar laiku vismaz to laiku, kas man atlicis, mēs abas ļoti labi sapratīsi­mies.

- Pat tad ne, ja jūs dzīvosiet līdz tūkstoš gadu vecu­mam, un tā jūs arī izskatāties, jūs, briesmīgā sieviete. Un jo vairāk tas nav iespējams pēc džinverso turnīra. Tā bijāt jūs, vai ne? Jūs izkustinājāt kauliņus. Un tā bijāt jūs, kas lika man izskatīties tā, it kā es būtu atzinusies blēdībā, ko nebiju darījusi.

- Tev gandrīz ir taisnība. Es samainīju kastīti un sagrozīju kauliņus. Bet tas bija Aizeks Balajaga, kas uz laiku atradās tavā ķermenī, atbildot uz maniem jautā­jumiem.

- Jā, bet jūs viņu uz to pamudinājāt.

- Nē, es viņu uz to nepamudināju. Es viņam devu pavēli. Tur ir starpība. Viņam nebija izvēles, ja viņš sev vēlēja labu. t .

- Bet kāpēc? Kāpēc jūs man to nodarījāt?

- Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, es gribēju redzēt, kā Mimi de Gulla reaģēs uz tavu pazemojumu. Redzēt, vai viņai tiešām piemīt kādas no intelektuālām īpašī­bām, lai būtu nākamā Zilā džine. Jāatzīst, ka mani vi­ņas izturēšanās nepārliecināja. Bet galvenokārt es gri­bēju pārbaudīt tava rakstura spēku. Un redzēt, vai, par spīti notikušajam, tu uzņemsies misiju, ko tev piedāvāja Nimrods. Vai tu mēģināsi atgūt Zālamana Burvju grā­matu, pakalpojot džinu ciltij kopumā. Citiem vārdiem sakot, vai pārējos tu uzskatīsi svarīgākus par sevi. Viņa paraustīja plecus. Un tu to, protams, izdarīji, mans bērns. Galu galā tu esi šeit, vai ne?

- Beidziet saukt mani par bērnu! Filipa aizrādīja. Es neesmu bērns. Lūdzu, neesiet augstprātīga pret mani, vecā ragana.

Aješa saskatījās ar Glamdžobas jaunkundzi un pa­māja. Labi, viņa secināja. Tas ir sācies.

- Kas ir sācies?

Aješa apsēdās krēslā un salika rokas.

- Ēdenes dārzs atradās netālu ne šejienes. Vairākums cilvēku, kas lasa stāstu par Ādamu un Ievu, atceras, ka dārzā auga divi koki: labā un ļaunā atzīšanas koks un dzīvības koks. Tomēr dažās šā stāsta versijās pieminēts trešā veida koks. Tas bija Logosa koks, ko daži sauc par Saprāta vai pat Loģikas koku. Es dodu priekšroku loģikai, kas eksistē ārpus labā un ļaunā atzīšanas. Lo­ģikai jārūpējas tikai pašai par sevi. Visam citam nav nozīmes..

- Kāds tam sakars ar mani?

- Visu šeit ietekmē tas koks. Gaiss, ko tu elpo, ir pilns ar koka ziedu smaržu, kas šai gadalaikā ir ļoti stipra. Mēs arī lietojam ziedu eļļu ēdienā, ko gatavo mūsu virtuvēs. Glamdžobas jaunkundzes sula ir gata­vota no Loģikas koka āboliem, kas aug dārzā. Pat mūsu ūdeni ietekmē šā koka saknes.

Filipa neticīgi papurināja galvu. Es jums neticu, -

vina teica.

- Pajautā to sev, mana mīļā. Vai tā jaukā, pieklājīgā meitene, kuru satiku Ņujorkā, sauktu mani par stulbu, vecu raganu? Es šaubos.

- Tad es vairs nedzeršu ābolu sulu, Filipa pazi­ņoja.

- Iespējams. Bet pat džiniem jāelpo, Filipa. Nekādā ziņā neieteiktu to pārtraukt. Ja vien negribi padarīt sevi slimu.

- Padarīt sevi slimu izklausās daudz labāk nekā pa­darīt sevi līdzīgu jums, Filipa izaicinoši atteica un sāka iet uz durvju pusi.

- Tu vari iet, kur vien vēlies pilī un dārzos, Aješa sacīja. Ja ko gribi, tikai pacel telefona klausuli. Kāds no mūsu neredzamajiem kalpotājiem atnesīs visu, kas tev vajadzīgs. Ja atradīsi durvis aizslēgtas, tad tas nav tādēļ, lai nelaistu tevi laukā, bet gan tādēļ, lai pasar­gātu tevi no kā tāda, kas tev varētu nepatikt, jo tu vēl esi jauna un viegli nobiedējama. Atceries to pirmām kārtām. Tu esi Iravotumā, nevis Amerikā, nē, pat ne īsti Irākā. Par spīti tam, ko tev rāda acis, šis nams ir ļoti vecs, tikpat vecs kā piramīdas, un tu šeit atradīsi daudz ko dīvainu. īpaši dārzā. Tāpēc esi piesardzīga, mans bērns. Vienmēr.