Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

PIEKTĀ NODAĻA ASINSOZOLA KRODZIŅŠ

Cik, čīk, čīk, krodziņa izkārtne protestēja, šūpodamās šurp un turp vējā, kas arvien pieņēmās spēkā. Zarēns pameta acis uz augšu un sarāvās. Izkārtnē bija redzams - kā jau to varēja sagaidīt - mākslinieka priekšstats par asinsozolu, briesmīgu gaļēdāju koku. Attēls bija ļoti labs, nodrebinādamies atzina Zarēns. Spīdīgā miza, zalgojošie žokļi, - ik reizi, kad viņš redzēja koka attēlu, viņš gandrīz varēja saost pretīgo, metālisko nāves smaku, kas no tā nāca.

Jo Zarēns par asinsozoliem zināja visu. Reiz, nomaldī­jies Dziļajā mežā, viņš bija kļuvis par upuri kādam īpaši šaušalīgam šīs sugas pārstāvim. Tas bija gribējis viņu veselu norīt un būtu dzīvu apēdis, ja nebūtu viņa aunradža ādas vestes, kura bija saspurojusies šajās briesmās un iesprūdusi briesmoņa rīklē. Nodrebinājies, to atceroties, viņš sev jautāja, kāpēc gan lai kādam gribētos nosaukt krodziņu tik pretīgas radības vārdā.

"Vai tu tur stāvēsi un blenzīsi visu vakaru?" Mākoņu

>

Vilks nepacietīgi noteica, paspraukdamies garām dēlam. "Iesim iekšā."

Tiklīdz viņš atvēra durvis - BāC! - no telpas pretī gāzās enerģija. Karstums. Troksnis. Gaisma. Un spēcīgs smaržu un smaku sajaukums. Zarēns atstreipuļoja atpakaļ no tādas brāzmas. Lai cik bieži viņš apmeklētu Asinsozola krodziņu, viņš nekad nespēs pierast pie šī pirmā brīža trieciena.

Krodziņš bija kā pašas Lejaspilsētas miniatūra versija, atspoguļojot tās neticami lielo dažādību. Tur bija plakan- galvas un āmurgalvas goblini, ozolu elfi, bara rūķi, melnie punduri un sarkanie punduri, troļļi un dūkņas, visādu veidu un visādu lielumu. Tur bija apvienību biedri un de­besu pirāti, skārdnieki un izputējušie, lupatlaši un blēži, tirgoņi un pārdevēji… Skatoties pa atvērtajām durvīm, Zarēnam šķita, ka nebija tāda Malaszemes radījuma, cilts vai aroda, kas kūsājošajā telpā nebūtu pārstāvēts.

Alu gars pie durvīm uzreiz pazina Mākoņu Vilku. Viņš paziņoja, ka Māte Zirgastra esot "tepat kaut kur", un ar ro­ku pamāja dziļumā. Turēdamies cieši blakus Mākoņu Vil­kam, kas lauza ceļu cauri telpai, Zarēns ļoti centās ne­izgāzt kādam dzērienu. Plakangalvji bija bēdīgi slaveni ar savu ātro dabu, un jau agrāk rīkles bija pārgrieztas daudz­kārt mazāka iemesla dēļ nekā izliets mežalus. Stumdītam un grūstītam sasvīdušo, pārkaisušo ķermeņu jūrā, Zarē­nam ienāca prātā, ka Asinsozols galu galā tiešām ir īstais vārds šim krodziņam.

Krodziņa īpašniece bija atrodama blakus sētas durvīm. Viņa pacēla acis, līdzko pienāca Mākoņu Vilks.

"Māt Zirgastra," viņš teica. "Ceru, ka esi pie labas vese­lības."

"Diezgan labas," sekoja piesardzīga atbilde.

Pagriezusies viņa jautājoši paskatījās uz Zarēnu.

"Ak jā," teica Mākoņu Vilks. "Tas ir Zarēns. Zarēn, iepa­zīsties, Māte Zirgastra. Es gribu, lai viņš ir klāt mūsu ap­spriedē."

Zarēns nodrebēja zem niknā skatiena, ko uzmeta būt­ne, kura atradās viņa priekšā. Protams, viņš jau bija re­dzējis Māti Zirgastru agrāk, bet vienmēr no tālienes. Tu­vumā viņa bija iespaidīga, biedējoša.

Augumā tikpat gara kā Mākoņu Vilks, mazām un apa­ļām dzeltenām acīm, asu, līku knābi un tumšsarkanu spalvu apkakli. Rokas ar garajiem nagiem viņa bija sa­ņēmusi kopā, un, tā kā līdz pleciem arī tās klāja spalvas, tad izskatījās, ka stāvot viņu ieskauj violeti oranža šalle. Zarēns nevarēja saprast, vai zem lielā, dzeltenā tērpa visu viņas augumu arī klāj tāda pati krāšņa spalvu rota.

Te uzreiz viņš saklausīja kādu labajā pusē ķiķinām. Viņš pagriezās. Tur, uzmeties uz bāra krēsla, bija sīks, gandrīz spīdošs radījums, kas plati smaidīja no vienas sikspārņa auss līdz otrai.

Māte Zirgastra uzrauca spalvaino uzaci un draudīgi palūkojās uz Zarēnu. "Tas ir Forfikuls," viņa teica un atkal pievērsa nemirkšķinošās acis Mākoņu Vilkam. "Viņš arī piedalīsies mūsu mazajā sarunā," viņa paskaid­roja.

Mākoņu Vilks paraustīja plecus. "Man vienalga," viņš sacīja, tad turpināja, it kā Forfikula nebūtu klāt. "Kas tas tāds ir? Izskatās pēc sīkuļa no ozolu elfa metiena."

Mātes Zirgastras knābis noklakšķēja pēkšņā jautrībā. "Viņš ir mans mazais dārgums," viņa nočukstēja. "Vai ne, Forfij? Tā tas ir," viņa paziņoja pārējiem. "Sekojiet man. Mums būs vieglāk sarunāties slepenās istabas mierā." To pateikusi, viņa pagriezās uz kāju nagiem un pazuda aiz durvīm. Mākoņu Vilks un Zarēns viņai sekoja, Forfikuls noslēdza gājienu.

Istabā bija karsti, trūka gaisa, mitrumā oda pēc trūdiem. Un, ieņemdams savu vietu pie maza četrstūraina galdiņa,

Zarēns juta aizvien lielāku neveiklību. No viņa pa kreisi bija tēvs, pa labi - Māte Zirgastra, bet pretī sēdēja Forfi­kuls, aizvērtām acīm, trīsošām ausīm. Zarēna aunradža ādas veste saslēja asus sarus viņam zem pirkstiem.

Māte Zirgastra nolika savas zvlņainās rokas vienu uz otras sev priekšā un uzsmaidīja Mākoņu Vilkam. "Tā, tā," viņa mīlīgi teica. "Te nu mēs atkal esam."

"Tik tiešām," sacīja Mākoņu Vilks. "Un vai drīkstu teikt, cik spirgta un vesela tu šovakar izskaties, Māt Zirgastra, un cik ļoti tev piestāv dzeltenā krāsa?"

"Ak, Vilkuci!" viņa iesaucās, pieposdama sevi, pati ne­gribot. "Tu vecais glaimotāji"

"Es katru vārdu domāju nopietni," Mākoņu Vilks apgal­voja.

"Tu arī esi žilbinošs kā vienmēr," Māte Zirgastra ar apbrīnu nokladzināja.

Zarēns paskatījās uz tēvu. Tā bija taisnība. Savās krāšņajās debesu pirāta regālijās- ar krokām un pušķiem, un mirdzošajām zelta pogām - Mākoņu Vilks izskatījās lieliski. Tad, pēkšņi nodrebējis, Zarēns atminējās, cik dusmīga bija kļuvusi tēva seja, kad viņš bija palaidis vaļā stūres atsvaru un kad Vētras dzinējs bija griezdamies gājis uz leju. Kā viņš bija lādējies, kad viņu vērtīgā dzelzskoka krava bija gāzusies lejup no debesīm.

Viņš pacēla acis. Forfikuls uzmanīgi viņu vēroja. Esi piesardzīgs, kad tu ko saki - vai pat domā, tā bija teicis tēvs. Zarēns skatījās uz naktsklaidi ar trīsošajām ausīm un nemierpilns nodrebinājās.

"Ak stūres atsvars, ko?" viņš dzirdēja Māti Zirgastru sa­kām. Jautrībai acīmredzot bija pienācis gals. "Tas izklau­sās nopietni."

"Tas ir nopietni," Mākoņu Vilks piekrita.

"Un tāpēc dārgi?"

Mākoņu Vilks palocīja galvu.

"Es nešaubos, ka mēs varēsim kaut kā vienoties," viņa jautri teica. "Kamēr vien dzelzskoka kvalitāte attaisnos manas cerības."

Zarēns juta, ka viņam asinis aizplūst no sejas, pēkšņi pilnībā aptverot, cik lielu ļaunumu viņš nodarījis. Viņa dēļ Vētras dzinējs nekad vairs nelidos. Sirds viņam skaļi sitās. IJn, kad Forfikuls paliecās un, aizlicis roku mutei priekšā, kaut ko čukstēja Mātei Zirgastrai, tā sitās vēl skaļāk.

Putnu sievietes acis iedzalkstījās. "Nu, Vilkuci," viņa jautāja, "vai tā attaisnos manas cerības, kā tev šķiet?" Viņa paliecās uz priekšu un piegrūda savu knābi viņam pie pašas sejas. "Vai arī tu gribi man kaut ko pastāstīt?" viņa noprasīja, piepeši aprauti un skarbi.

"Tev pastāstīt? Es…" viņš iesāka, pakasīdams zem acs pārsēja. "Tas ir…" Viņš paskatījās uz dēlu. Zarēns nekad agrāk nebija redzējis, ka viņš izskatītos tik noguris, tik vecs.

"Nu?" Māte Zirgastra prasīja.

"Mums tiešām gadījās visai nelaimīgs kavēklis," Mākoņu Vilks piekrita. "Bet nekas tāds, ko nevarētu labot mūsu nākamajā braucienā…"

"Tu, šķiet, esi aizmirsis," viņa strupi pārtrauca, "ka tu jau esi man parādā desmit tūkstošus. Un tas ir, nepierē­ķinot procentus. Protams, plus izmaksas par jaunu stūres atsvaru…" Viņa uz bridi teatrāli apklusa un sāka nevērīgi kārtot savas kakla spalvas. "Es neesmu pārliecināta, vai būtu vajadzīgs nākamais brauciens."

Zarēns iekšēji sarāvās čokurā.

"Ja nu vienīgi," viņa viltīgi turpināja, "tas notiek pēc maniem noteikumiem."

Mākoņu Vilks pat necentās izvairīties. "Un šie noteikumi būtu?" viņš rāmi jautāja.

Māte Zirgastra uzslējās savās zvīņainajās kājās un ap­griezās apkārt. Rokas viņa salika aiz muguras. Mākoņu Vilks un Zarēns nogaidot skatījās viņai mugurā. Uz For- fikula lūpām rotājās puse smaida.

"Mēs kopā esam daudzko paveikuši, Mākoņu Vilk, tu un es," viņa teica. "Par spīti tavām pašreizējām neveik­smīgajām finanšu likstām, tu tomēr esi izcilākais debesu pirāts no visiem, - galu galā, tā nemaz nebija tava vaina, ka Vētras dzinēju izcaurumoja kokgrauži." Viņa panāca uz priekšu. "Tāpēc es vēršos pie tevis ar to, kas noteikti izrādīsies tev lielākais izaicinājums paveikt grūtu uzdevumu. Ja tev veiksies, tad parādi tiks dzēsti vienā rāvienā."

Mākoņu Vilks neticīgi paskatījās uz viņu. "Un kāds tev no tā būs labums?"

"Ak, Vilkuci, Vilkuci," viņa sacīja un kladzinoši iesmē­jās. "Tu mani tik labi pazīsti." Viņas apaļās ačteles iedzalk­stījās. "Ļoti liels, to es pagaidām esmu gatava pateikt."

"Bet…"

"Pietaupi savus jautājumus, līdz es būšu paskaidrojusi," Māte Zirgastra asi pārtrauca. Viņa ievilka elpu. "Pie manis griezās," viņa teica, "Gai…"

Forfikuls skaļi ieklepojās.

"…kāds… Sanktafraksas akadēmiķis," Māte Zirgastra tur­pināja. "Viņš vēlas iegūt vētrasfraksu - labi daudz -, un viņš devīgi samaksās par šo privilēģiju."

Mākoņu Vilks nosprauslājās. "Ja viņam vajadzīgs vētras- frakss, tad kāpēc viņš vienkārši neiebrūk dārgumu glabātavā?" viņš iebilda. "Kā esmu dzirdējis, pašlaik visi tā darot."

Māte Zirgastra bezkaislīgi raudzījās uz viņu. "Vētras- frakss ir vajadzīgs tieši tāpēc, lai atjaunotu iztērētos krāju­mus dārgumu glabātavā," viņa teica. "Pārāk daudz jau ir paņemts frakspulverim," viņa turpināja, uzmetot acis sud­raba medaljonam, kas pašai bija kaklā. "Nevienam gan nav paveicies, bet, ja nekas netiks darīts, tad planējošā klints saraus ķēdes un Sanktafraksa aizlidos. Atklātās de­besīs. Uz visiem laikiem."

"Tpū," Mākoņu Vilks nospļāvās. "Sanktafraksa. Ko gan tā manā labā jebkad ir darījusi?"

Māte Zirgastra aizkaitināta iekladzinājās. "Sanktafraksa ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa," viņa strupi atbildēja. "Tās zinātnieki ir laika pareģotāji, karšu sa­stādītāji, lietpratēji tajās miglās un fantomos, kas ierodas Malaszemē no ārpuses. Tieši viņi nolasa zīmes, kas haosā ievieš kārtību. Bez viņiem Lejaspilsēta nepastāvētu. No visiem, kas te ir, tu, Vilkuci, esi tas, kas varētu to sa­prast."

"Es zinu vienīgi to, ka Sanktafraksa piesavinājās ma­nus labākos gadus un tad izmeta mani," Mākoņu Vilks teica.

Mātes Zirgastras acis iedzalkstījās. "Tu jūti, ka esi pie­krāpts, - vēl aizvien tā jūties," viņa teica. "Un tā tam jā­būt." Viņa uz brīdi apklusa. "Tāpēc es tev piedāvāju iespēju atriebties uzurpatoriem."

Mākoņu Vilks skatījās 117. viņu, beidzot saprazdams, ko putnu sieviete grib panākt. "Tu vēlies sacīt, ka gribi, lai es burāju uz Krēslas mežu, dzenoties pēc jauna vētrasfraksa krājuma," viņš sacīja.

"Es vēlos sacīt," paskaidroja Māte Zirgastra, "ka dodu tev otru iespēju. Tu varēsi likt lietā visu to izglītību, kuru sa­ņēmi Bruņinieku akadēmijā; tu parādīsi, ka Mākoņu Vilks ir vairāk nekā tikai rīkļurāvējs un persona ārpus likuma. Visbeidzot," viņa teica, uzbužinot krūšu spalvas, "lieliskais Vētras dzinējs tiks izmantots tādam mērķim, kādam tas sākotnēji tika būvēts. Nevis lai vadātu apkārt dzelzskokus kā tāds izdaiļots velkonis, bet lai vajātu vētru!"

Zarēnam sirds ietrīsējās, dzirdot šos vārdus. Va-jāt vēt-ru! - viņš nočukstēja, izbaudot katru zilbi. Viņš satraukts pasmaidīja. Va­jāt vēēēēēēēt-ru.

Nākamajā mirklī visi sapņi, kādi viņam varēja rasties, tika sadragāti. "Pil­nīgi izslēgts," Mākoņu Vilks noskaldīja.

"Bet, Vilkuci," Māte Zirg­astra glaimoja, "iedomājies tās gaviles, kas gāzīsies pār tavu galvu, kad tu at­griezīsies kā uzvarētājs ar tik daudz vētrasfraksa, lai no- svarotu Sanktafraksas lidojošo klinti uz tūkstoš gadiem. Iedomājies to slavu, iedomājies to varu" viņa klusi piebilda.

Zarēns vēlējās, kaut tēvs piekristu. Mākoņu Vilks puri­nāja galvu.

"Jo, protams, kacl dārgumu glabātava atkal būs nosva- rota," Māte Zirgastra turpināja, "tā nolādētā saikne starp

lietusgaršotājiem un apvienības locekļiem beidzot tiks lauzta." Viņas acis iedzalkstljās. "Nāksies veidot jaunas sa­vienības, iedibināt jaunu hierarhiju. Iedomājies, cik aug­stu uz sabiedrības kāpnēm tu varētu atrasties. Tu un es, Vilkuci. Tikai tu un es, tur, pašā augšā."

Bet Mākoņu Vilks vēl joprojām palika vienaldzīgs. "Daudz garu gadu ir pagājis, kopš es aizgāju no akadēmijas," viņš teica. "Un Vētras dzinējs vairs nav tas kuģis, kāds tas reiz bija…"

"Vilkuci! Vilkuci!" Māte Zirgastra viņu norāja. "Tāda lie­kuļota pieticība! Kvintinijs Verdžinikss bija pats izcilākais bruņinieks, kāds vien akadēmijā jebkad redzēts, un tās iemaņas, ko tur apguvi, tu esi noslīpējis līdz briljanta spo­žumam kā Mākoņu Vilks - labākais debesu pirātu kapteinis, kāds jebkad bijis." Zarēns dzirdēja, kā tēvs nosprauslājas. "Un, kas attiecas uz Vētras dzinēju," viņa turpināja, "mēs liksim to salabot, uzpost, savest kārtībā - visu mehānismu. Tas lidos tā, kā vēl nekad nav lidojis."

Kādu brīdi Zarēnam likās, ka tikko pateiktajam būs ietekme. Protams, tēvs nespēs turēties pretī tādam piedā­vājumam. Mākoņu Vilks pasmaidīja un pavirpināja savu ievaskoto vaigubārdu.

"Nē," viņš teica. Viņš ar troksni atstūma krēslu un pie­cēlās no galda. "Un tagad lūdzu mani atvainot…"

Māte Zirgastra pēkšņā dusmu uzplūdā sāka skrāpēt grīdu. "Atvainot?" viņa spalgi kliedza. "Nē, es tev nepie­došu'." Viņas balss kļuva aizvien griezīgāka. "Tev nebūs izvēles! Man ir kaut kas tāds, ko tev vajag, un tev ir kaut kas tāds, ko vajag man. Tu darīsi to, ko es lieku!"

Mākoņu Vilks tikai klusībā nosmējās un devās uz dur­vīm. Nevaldāmās dusmās Māte Zirgastra plivinājās un mē­tājās apkārt. Galdiņš apgāzās. Krēsli lidoja pa gaisu. Za­rēns, parāvies nost viņai no ceļa, pamanīja Forfikulu.

Viņš, ausīm trīsot, cieši raudzījās uz durvīm, un mutes kaktiņos viņam parādījās smaids.

"Tev ir beigas!" Māte Zirgastra kliedza. "Beigas! Vai tu saproti? Es panākšu, lai tu nekad vairs kāju nespertu ne uz viena debesu kuģa. Es…"

Atskanēja kluss klaudziens. Māte Zirgastra sastinga. Durvis atvērās. "Jūs!" viņa iesaucās.

"Mans kungs!" Mākoņu Vilkam aizrāvās elpa, un viņš nometās ceļos.

Zarēns apjucis skatījās uz jaunatnācēju. Viņš bija vecs - ļoti vecs -, ar gariem, baltiem matiem un pamatīgu zizli, kas balstīja viņa nedrošo gaitu. Ar saplīsušajām sandalēm, bezpirkstu cimdiem, salāpīto un nodilušo mantiju viņš izskatījās tik nožēlojams kā ielu klaidonis. Tomēr tēvs viņa priekšā bija nometies ceļos.

Zarēns vērsās pie Forfikula pēc paskaidrojuma, bet naktsklaidis bija mainījis atrašanās vietu. Tas bija uz galda

un, aizlicis priekšā bālo, kaulaino roku, steidzīgi čukstēja Mātei Zirgastrai ausī. Zarēns būtu atdevis jebko, lai uzzi­nātu, kas tiek sacīts, bet, lai kā viņš sasprindzinājās, viņš nevarēja dzirdēt neko citu kā vien sazvērniecisku hssp- pss-pss.

Zarēns nostenējās, pievērsa uzmanību tēvam - un atkal nostenējās. Viņš bija juties sarūgtināts par Mākoņu Vilka attieksmi pret Mātes Zirgastras priekšlikumu, bet viņš jutās pa­zemots, redzot tēvu vēl joprojām stā­vam uz ceļiem.

"Vai tu necelsies augšā un necī­nīsies?" viņš ar rūgtumu domāja. "Vai arī tu esi nolēmis palikt, ceļos nometies, uz visiem laikiem?"