Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DIVPADSMITĀ NODAĻA KRĒSLAS MEŽĀ

Krizdams aizvien ātrāk un ātrāk, Zarēns cieši samie- dza acis. Ja viņam kādreiz būtu vajadzīgs kāpurputns, - kopš Zarēns bija bijis klāt tā izšķilšanās brīdī, tas bija solījis pieskatīt viņu, - tad noteikti tas bija tagad. Bet, kamēr viņš turpināja kūleņot debesīs, kāpurputns nepa­rādījās.

Gaiss traucās Zarēnam garām, aizsizdams viņam elpu. Viņš jau gandrīz bija atmetis cerības, kad pēkšņi izdzir­dēja skaļu klikšķi. Izpletņa spārnu mehānisms atvāžas, spārni izpletās, un - hūūūpf — zīda audekls piepūtās. Vēja nests, Zarēns tika mests atpakaļ uz augšu kā lapa aukā.

Viņš atvēra acis un centās izlīdzināt lidojumu. Tā bija pirmā reize, kad Zarēnam bija nācies izdarīt īstu avārijas lēcienu, tomēr, kad viņš izstiepa kājas atpakaļ un rokas uz priekšu, kā bija mācīts, izrādījās, ka viņš bez piepūles planē vējā. "Lidoju," Zarēns satraukts iesaucās, vējam pli­vinot matus atpakaļ. "Es liīīīī-doju!"

Viņam visapkārt gaiss sprakšķēja un dūca. Kaut kas notika. Kaut kas jauns, kaut kas savāds. Zibeņi, kas līdz šim bija mākoņu sienas ierobežoti, pēkšņi sāka šaudīties uz vētras cen­tra pusi gariem pave­dienu kušķiem. Tie lēkāja un locījās, un sā­ka vīties kopā elektris­kas gaismas lodē.

Zarēns skatījās ar izbrīnu. "Tas ir tas," viņš satraukts no­čukstēja. "Lielā vētra droši vien taisās izlādēt tās vienīgo vareno zibens šautru." Viņam mati sacēlās stāvus, galva gaidās tirpa. "Tas ir tas, ko tā ir krājusi. Tas ir tas, ko mēs ieradāmies noskatīties, - vētrasfraksa rašanās."

Gaismas lode kļuva lielāka un lielāka, un vēl lielāka. Zarēns sašķobīja seju. Viņš nevarēja atraut acis, tomēr nevarēja arī skatīties, acis nepiemiedzis. Un, kad viņš piemiedza acis, tad pamanīja kaut ko mazu un tumšu sārti zaļā atspulga vidū.

" Vētras dzinējs," viņš noelsās.

Viņš vēlreiz samiedza acis. Nebija nekādu šaubu. Debe­su kuģis atradās zibens lodes vidū, kura savukārt atradās Lielās vētras vidū. Un tur, tam visam pašā vidū bija viņa tēvs, Mākoņu Vilks: Kvintinijs Verdžinikss, - izcilākais zi­nātnieks, kāds jebkad beidzis Bruņinieku akadēmiju, - vēl aizvien varonīgi noturot sava mīļā Vētras dzinēja kur­su. Zarēna sirds bija lepnuma pārpilna.

Dūcošais troksnis kļuva skaļāks un augstāks. Gaisma kļu­va spilgtāka. Šķita, ka uzlādētais gaiss pats nojautās trīc.

Kas notiks?

Sev aiz muguras Zarēns sajuta pēkšņu brāzmu, kas vēs­tīja par Lielās vētras pakaļgalu. Tā triecās Zarēnam pret muguru, liekot viņam novirzīties sāņus un krist lejup. Viņa izpletņa spārni čīkstēja un nostiepās, un Zarēns nevarēja darīt neko citu, kā vien turēties un lūgties, lai tie netiktu norauti viņam no pleciem.

Žilbinošās zibens strēles virs viņa pamazām izzuda, jo elektriskā jauda tika izsūkta no mākoņiem. Zarēna mati pēkšņi sagūla. Visa vētras enerģija tagad bija ietverta tajā vienīgajā zibens lodē. Tā slīdēja pa gaisu, enerģijai sito­ties, gaismai pulsējot, dzīvībai dunot. Zarēns aizturēja el­pu, turpinot planēt lejup. Sirds viņam dauzījās, plaukstas bija mitras. "Debesis, sargājiet mani," viņš satraukti no­murmināja.

Tad uzreiz un bez jebkādas brīdinošas zīmes - BŪŪM!!! - zibens lode sprāga ar varenu blīkšķi un žilbi­nošas gaismas uzliesmojumu.

Trieciena viļņi aiztraucās pa debesīm uz visām pusēm. Zarēns šausmās drebēja. Nākamajā mirklī mežonīgais sprādziens svieda viņu atpakaļ un iemeta mākoņu gūzmā, kas tuvojās.

"Āāāāā!" viņš kliedza, kamēr rēcošais, virpuļojošais vējš mētāja viņu apkārt. Viņš izmisīgi spārdījās un mēģināja pavicināt rokas, bet velti. Vējš bija pārāk spēcīgs. Tas mēģināja - vismaz Zarēnam tā likās - saraustīt viņu gabalos. Vienīgais, ko varēja darīt, bija ļauties vētrainā gaisa nepārvaramajam spēkam.

Viņš kūleņoja vēl un vēl. Izpletņa spārnu zīda audekls bija piepūties uz pretējo pusi, un viņš satraukumā klie­dza, griezdamies riņķī apkārt un lejup cauri mutuļojošiem violetajiem mākoņiem.

"NĒĒĒ!" Zarēns kliedza.

Viņš krita zemāk un zemāk, ar ļenganām rokām un saliektām kājām, pārāk nobijies, lai mēģinātu iztaisnot iz­pletņa spārnus, ja nu vējš tos neveikli ķertu un pārlauztu pušu. Kakls viņam bija sagriezies. Mugura - izlocīta.

"Es vairāk nevaru!" Zarēns šņukstēja. "Kaut tas beigtos!"

Un tajā brīdi tas tiešām beidzās. Beidzot sasniedzis mākoņa galu, Zarēns tika izsviests laukā no Lielās vētras mežonīgā un mētājošā trakuma kā mežkāruma kauliņš. Kopumā viss šausmīgais pārbaudījums nevarēja būt turpinājies ilgāk par dažām sekundēm. Zarēnam šķita, ka, iespējams, pagājis simt gadu.

"Paldies Debesīm," viņš pateicībā nočukstēja.

Iestājās baiss klusums. Bija tā, it kā pāri gājušais viesulis būtu atstājis tukšu pašu gaisu. Zarēns pagriezās, un, tā kā

viņa izpletņa spārni atkal iztaisnojās, viņš turpināja savu lēno slidējumu lejup. Priekšā viņš redzēja Lielo vētru atkāpjamies. Tā peldēja pāri dzidri zilajām debesim, skaista un majestātiska, kvēlojot kā milzīga, violeta papīra laterna.

"Un tas bija viss?" Zarēns nomurmināja. "Vai es būtu palaidis garām pašu vētrasfraksa zibens spērienu?"

Sarūgtināts viņš nokāra galvu un raudzījās lejup uz Krēslas mežu, kad pēkšņi izdzirda kādu citu troksni. Tas atgādināja papīra plēšanu, roku plaukšķināšanu. Zarēns strauji pacēla galvu un cieši skatījās uz priekšu. No violetās vētras pamatnes rēgojās spožuma smaile.

"Te tā ir!" viņš iesaucās. "Zibens šautra. Pats vētrasfrakss."

Robotā smaile stiepās garāka un garāka, tomēr neciešami lēni, it kā paši mākoņi to kavētu. Zarēns jau sāka domāt,

vai spēriens vispār notiks, kad pēkšņi gaisā atbalsojās spēcīgs KRAKŠ! Zibens šautra bija izlau­zušies brīvībā.

Tā traucās lejup cauri debesīm kā bulta, ceļā apsvilinādama gai­su. Tā sprakšķēja. Tā dzirksteļo­ja. Tā gaudoja un svilpa. Grauz­dētām mandelēm līdzīga smarža piepildīja Zarēna nāsis, liekot tām nodrebēt.

"Tas… tas ir brīnišķīgi," viņš nopūtās.

Zibens šautra brāzās zemāk un zemāk. Zig-zag, zig-zag. Cauri augšējam lapotnes kupolam, pa ceļam šņācot un šķeļot, un tālāk līdz zemei apakšā. Tad ar sprak­šķi, ar būkšķi un tvaiku mākoni tā iegrima mīkstajā augsnē. Za­rēns skatījās uz zibens stabu, kas garš stāvēja starp kokiem zem viņa, un trīcēja aiz bijības un izbrīna.

"Vētrasfrakss," viņš no­čukstēja. "Un es redzēju, kā tas top."

Lielā vētra pa to laiku bija kļuvusi vienīgi par tālu, vio­letu traipu virs paša apvāršņa, kurš strauji pazuda no re­dzesloka. Tagad, kad tā bija projām, Zarēns lik tikko spēja atcerēties, kā bija juties, būdams iesprostots tās iekšpusē, spēcīgo vēju svaidīts un mētāts.

Gaiss bija kā sastindzis, mitrs, smags. Tas apņēma kā slapja drēbe.

Zarēnam, atrodoties tādā augstumā, tas nebija labi.

Kad izpletņa spārnos pūta viegls vējiņš, ar tiem varēja brīnišķīgi manevrēt. Toties, kad gaiss bija tik mierīgs kā pašlaik, izpletņa spārni bija bīstami. Stūrēt vispār nebija iespējams. Nācās likt lietā katru iemaņu mazumiņu, lai būtu drošs, ka zīda audekls ir pilns ar gaisu. Viena neveikla kustība, tad spārni sašļuktu un viņš strauji nokristu zemē.

"Tas ir kā burot ar debesu kuģi," viņš atcerējās, kā tēvs reiz bija teicis. "Tev vienmēr jānotur vienā līmenī ķīlis."

"Tēvs!" viņš noelsās. Kā viņš bija varējis aizmirst? - viņš vainīgi sev jautāja. Skaidrs, ka Vētras dzinējs nemūžam nebūtu varējis izturēt tik milzīgu sprādzienu. "Un tomēr varbūt…" viņš nomurmināja cerēdams, kaut cerību nebija. "Galu galā, es neredzēju nekādas vraka pazīmes, nekādas krītošas atlūzas…"

Zarēns planēja zemāk un zemāk; vētrasfrakss nāca tuvāk un tuvāk. Nespēdams mesties lejup, viņš cerēja, ka veiksme varētu viņu virzīt tā, lai viņš piezemētos netālu no vērtīgās vielas. Bet tam nebija lemts notikt. Zarēns vēl bija augstu debesīs, kad viņš aizplanēja pāri mirdzošajai cietā zibens šautrai. Viņš vīlies nopūtās, kad tā paslīdēja garām un pazuda viņam aiz muguras.

Pārlieku baidīdamies nokrist vai pat skatīties apkārt, Zarēns nevarēja darīt neko citu, kā vien neatlaisties, cieši turēties un palikt cik vien iespējams mierīgs. Zeltainas

pusgaismas apmirdzētais koku galotņu raibais audekls nāca tuvāk ar katru brīdi. Agrāk vai vēlāk viņam nāksies nolaisties. Viņš pieskārās dažādajiem talismaniem un amuletiem, kas viņam bija ap kaklu.

"Iekšā Krēslas mežā," viņš nočukstēja, gandrīz neuzdrīkstēdamies minēt, ko viņš tur varētu atrast.

Jo zemāk viņš laidās, jo stingāks tapa gaiss. Tas kļuva siltāks, smagāks - gandrīz smacējošs. Viņam uz visa ķermeņa parādījās ūdens lāses. Viņš slīdēja lejup ātrāk un ātrāk. Izpletņa spārni draudīgi plivinājās. Pēkšņi sev par šausmām Zarēns saprata, ka vairs neplanē… Viņš krita.

"Nē!" viņš iesaucās. Nevarēja būt, ka tas notiek. Ne tagad. Ne pēc visa tā, ko viņš bija pārdzīvojis. "NĒ!"

Viņa kliedziens bezcerīgi atbalsojās, krītot zemāk, zemāk, zemāk. Kūle­ņojot zeltainajā gaismā. Izbrūkot cauri augšējai lapotnei. Atsito­ties pret zariem un… BŪKŠ!

Viņš nokrita zemē smagi, neveikli un atsita galvas vie­nu pusi pret kāda koka sak­nēm. Maigais krēslas mir­dzums tūlīt pat izdzisa. Zarēns atradās pilnīgā tumsā.

Cik ilgi viņš bija gulējis bezsamaņā, to Zarēns nekad nedabūja zināt. Krēslas mežā laiks ir bez nozīmes.

"Tā tik uz priekšu," viņš izdzirda. "Gandrīz esam klāt."

Zarēns atvēra acis. Viņš gulēja zemē blakus garam, stūrainam, aiz vecuma grubuļainam kokam. Viņš paskatījās apkārt, un šķita, ka acu priekšā viss peld. Ar acu izberzēšanu nebija līdzēts. Tas bija pats gaiss - biezs un sīrupains, kas izkropļoja redzi.

Kad viņš grīļīgi pieslējās kājās, vi­ņam aizrāvās elpa. Priekšā atradās bruņinieks uz visurložņas kā kau­jas zirga, kas, sapinies iejūga ādas siksnās, karājās pāris pēdu virs zemes.

Zarēna acis virzījās no rūsējošā stāva augšup pa sa­mežģītu virvju mudžekli līdz lielajam debesu kuģa vra­kam, kas bija kā uzdurts uz robotas koka galotnes. Sens vinčas aprīkojums rēgojās no kuģa sāna kā dusmīga metāla dūre. Bruņinieks šūpojās sastingušajā gaisā.

"K… kas tu esi?" Zarēns piesardzīgi jautāja.

Dziļi no bruņinieka sejsega iekšpuses atkal atskanēja balss.

"Tā tik uz priekšu, Vintiks," balss teica. "Gandrīz esam klāt. Tagad tā tik uz priekšu."

Visurložņas baltie kauli rēgojās no papīram līdzīgās, mu- mificējušās ādas, tukšie acu dobumi blenza no metāla bru- ņucepures apakšas, uz kuras zelta burtiem tik tikko varēja salasīt vārdu Vintikss. Visurložņa klusi un žēlabaini iezviedzas.

Zarēns norija siekalas. "Vai tu mani dzirdi?" viņš jautāja bruņiniekam vārgā un drebošā balsī.

"Tā tik uz priekšu, Vintiks," atkal atskanēja šie vārdi.

Zarēns izstiepa roku un pieskārās sejsegam. Nobira sar­kanas rūsas plēksnes. Uzmanīgi, gandrīz neuzdrīkstēda­mies elpot, Zarēns pacēla bruņinieka sejsegu.

Zarēns aiz šausmām iekliedzās un atsprāga atpakaļ. Viņš pagriezās un, aklas panikas dzīts, aiztraucās Krēslas meža smagajos, zeltainajos dziļumos. Lai viņš skrietu, cik ātri skriedams, tomēr bruņinieka tēls - sadalīties sācis, bet vēl ne miris - palika iespiedies viņa smadzenēs. Ādas pergaments nostiepts pār ņirdzīgo galvaskausu; nedzīvās, glūnošās acis; un, pats briesmīgākais, bruņinieka plānās bezasiņu lūpas, kas vēl aizvien kustējās. "Gandrīz esam klāt, tagad tā tik uz. priekšu."

Zarēns gāja tālāk un tālāk, viens un vientuļš, meklē­dams vētrasfraksa šautru, cerēdams un lūgdamies, kaut viņa komandas biedri darītu to pašu.

Krēslas meža pusgaisma mulsināja viņa acis. Vienu mir­kli tā blāzmoja sulīgi zeltaini dzeltena, nākamajā - mirgoja

melnbalta. Dziļas ēnas, spoža mirdzuma laukumi. Ogles un krits. Gaismēnu mija, kas visu tās lokā padarīja neskaidru.

Šķita, ka vecie koki ar grubuļainajiem stumbriem un līkajiem zariem valganajā gaisā lokās, pieņemot goblinu un cilvēkēdāju, un šaušalīgu milžu apveidus.

"Tie ir tikai koki," Zarēns pats sev atgādināja. "Tikai ko­ki, un vairāk nekas." Kad viņš šos vārdus atkārtoja, tie skanēja gluži muzikāli un savādi nomierinoši. "Tikai joki- spoki koki. Nekas vairāk, tikai…"

"Zarēn!" viņš iesaucās un papurināja galvu. Viņš nedrīkst atslābināt uzmanību, nedrīkst zaudēt kontroli pār sevi.

Skatīdamies uz kājām, viņš turpināja iet pa kritušo lapu mīksto paklāju. Zemi klāja sīki, mirguļojoši kristāli, kas at­gādināja izbārstītu sāli vai zvaigžņotas debesis. Zarēns klusībā pasmaidīja. "Skat, kā tie spīd. Skat, kā tie mirdz. Skat, kā tie zalgo…"

"ZARĒN!" viņš vēlreiz iekliedzās. "Rimsties!" Un viņš iepļaukāja sevi pa abiem vaigiem, vienreiz, otrreiz, trīs- četras-piecas reizes. Viņš sita, līdz seja bija sārta un sā­pēja. "Pievērs domas veicamajam uzdevumam," viņš stin­gri noteica. "Neļauj tām aizklīst."

Bet pateikt to bija vieglāk nekā izdarīt, jo Krēslas mežs bija burvību pilns un vilinošs. Tas čukstēja, tas atbalsoja, tas kārdināja. Un, ejot aizvien dziļāk un dziļāk mežā, Za­rēns ar šausmām atklāja, cik vienkārši viņa domas varēja aizplūst… aizmaldīties… pazust tālos iztēles lidojumos…

"Tu esi Zarēns, debesu pirātu kapteiņa Mākoņu Vilka dēls," viņš sev asi atgādināja. "Tu esi Krēslas mežā, tevi šurp atnesa Lielā vētra. Tu meklē vētrasfraksu, Vētras dzi- nēja komandu, ceļu laukā no šejienes."

Kamēr vien viņš spēs turēties pie šīm patiesībām, ar viņu viss būs kārtībā. Bet ar katru soli tas kļuva grūtāk. Šķita, ka mežs viņu aplenc, apdraudot viņa sajūtas. Tas pildīja viņa acis

ar savu izplūdušo sagrozījumu, viņa ausis - ar atbalsotiem čukstiem, viņa degunu un muti - ar reibumu - un trūdiem.

Maldoties tālāk, viņam šķita, ka ar acs kaktiņu kaut ko ir ieraudzījis. Viņš zagšus paskatījās pār plecu, tad aiz apjukuma sarauca pieri. Tur nekā nebija.

"Bet es būtu bijis gatavs zvērēt…" Zarēns nemierpilns nomurmināja.

Tas notika brīdi pa brīdim. Kaut kas tur tiešām bija. Viņš par to bija pārliecināts. Tomēr, lai cik ātri viņš pagrieztos, viņš to nevarēja saskatīt, lai tas būtu kas būdams.

"Man tas nepatīk," viņš nodrebinājās. "Man tas nemaz nepatīk."

Sev aiz muguras viņš saklausīja klusu klip-klap skaņu. Tā viņu pārsteidza nesagatavotu, un, iekams Zarēns to apjauta, viņš bija pārcēlies atpakaļ savas bērnības meža troļļu namiņā. Spelda Koktvere - meža trolle, kas bija viņu audzinājusi kā pašas dēlu, - rosījās pa namiņu, koka mizas sandalēm klip-klap skanot pa koka grīdu. Atmiņas bija tik skaidras, tik saviļņojošas. Viņš redzēja vējmalku degam krāsnī un saoda marinētus ceļašķus Speldas elpā. "Tu, manu mīļo Manumāt," viņš nočukstēja. "Un tu esi Zarēns, mans glītais pui­

sītis, viņa čukstēja pretī.

Zarēns satrūkās, izdzir­dējis savu vārdu. Viņš rau­dzījās uz priekšu, ne mirkli nespēdams apjēgt mirgo­jošo drūmumu. Vai tās bija acis, kas blenza uz viņu, kad vien viņš aizgrieza gal­vu? Vai tie bija nagi un zobi, kas zalgoja ārpus vina redzesloka?

"Tu esi Zarēns, Mākoņu Vilka dēls," viņš sev teica. "Tu esi Krēslas mežā. Tu meklē savus komandas biedrus, ceļu laukā no šejienes." Viņš nopūtās. "Ceļu laukā no šī murga."

Viņam galvā atskanēja klusa, čīkstoša skaņa. Metāls pret neeļļotu metālu. Zarēns pasmaidīja. Uz Vētras dzi­nēja klāja bija vakariņu laiks, un visi debesu pirāti sēdēja pie gara galda, ēzdami ceptu sniega putnu un zemes- ābolu biezeni. Viss bija klusu, ja neskaita pastāvīgo čīk cik čīk no Stoupa Bultžokļa dzelzskoka žokļa, viņam gre­mojot. "Izklausās, it kā starp mums būtu kāda meža žur­ka," Tems Rejūdens atzīmēja. "Ko, Zarēn? Es teicu, izklausās, ii kā…"

Zarēns savieba seju. Tas atkal bija noticis. Cik ilgs laiks paies, iekams nodevīgais mežs būs pilnībā laupījis viņam saprātu? "Tu esi Zarēns," viņš nenoteikti sacīja. "Tu esi Krēslas mežā. Tu meklē… meklē…"

Tieši tobrīd no labās puses atskanēja nepārprotama visurložņas zviegšana. Zarēns novaidējās. Viņš droši vien gājis pa milzīgu riņķi. Visa tā iešana - visa tā koncentrē­šanās - vienīgi tālab, lai atklātu, ka viņš atgriezies tajā pašā vietā.

Viņš pārlūkoja koku galotnes, vai nemanīs debesu kuģa vraku, - bet neatrada. Apmulsis un satraukts Zarēns ko­dīja sava lakata stūri. Varbūt es to iztēlojos, viņš domāja. Varbūt…

Zarēnam kaklā kāpa panika.

"Pa… paliec mierīgs," viņš sev teica. "Sakopo domas uz to, kas ir priekšā. Neskaties apkārt. Ar tevi viss būs kārtībā."

"Uz priekšu, Bolniks, viss būs pilnīgā kārtībā," nosēca kāda veca balss.

Zarēns strauji pacēla acis. Viņš cieši ieskatījās, un sirds viņam pārmeta kūleni.