Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

SEŠPADSMITĀ NODAĻA KAPTEINIS ZARĒNS

"Profesor!" Zarēns kliedza savam ceļabiedram ausī. "Tas esmu es, Zarēns. Jums man jāpalīdz."

Bet profesors tikai novērsās un, pacēlis roku, sāka pētīt plaukstas virspusi. "Re, kā kristāli pielīp pie katra atseviš­ķa matiņa," viņš brīnījās. "Un kā gaisma staro tajos visā garumā no mata saknes līdz šķeltajam galam."

Zarēns pamāja ar galvu. Matiņi tiešām spīdēja. Bet kas par to? "Profesor," viņš mēģināja vēlreiz, "uzklausiet mani."

"Tev taisnība, mans vecais, uzticamais draugs un sān­censi," profesors teica. "Tiešām šķiet, ka tas uzsūc gais­mu. Cerams, tu ievēro sēpijas putekļu daļiņas pa vidu. Šā­dai vielai noteikti piemīt attīrošas īpašības…"

Papurinājis galvu, Zarēns novērsās. Gluži kā Sēpijas bruņinieks bija noturējis viņu par savu veco cīņu biedru Garliniju, tāpat profesors tagad redzēja un dzirdēja viņu kā Tumsas profesoru. Tas bija bezcerīgi. Pilnīgi bezcerīgi.

Zarēns valdīja asaras. "Nāciet man līdzi," viņš teica, uz­manīgi saņemdams profesoru aiz rokas un vezdams viņu projām. "Iesim. Divas galvas labākas par vienu - pat tad, ja viena no tām ir iedragāta un tukša."

Viņi nebija nogājuši ne pusduci soļu, kad Gaismas pro­fesors apstājās un pievērsās Zarēnam. "Ko īsti tu domāji, teikdams "iedragāta un tukša"?" viņš noprasīja.

Zarēns sāka smieties. "Profesor!" viņš iesaucās. "Lai­mīgu atgriešanos!"

"Ak, Zarēn," klusi teica Gaismas profesors. "Kas šī par ievērojamu vietu!"

Zarēns nenoteikti pasmaidīja, un, kamēr viņi abi ar pro­fesoru turpināja pārējās Vētras dzinēja komandas mek­lējumus, viņš cieta klusu, bet profesors tikai runāja un runāja par vētrasfraksa kristāliem.

"Gaisma fizikālajā formā," viņš sajūsminājās. "Cieta enerģija. Vai tu kaut ko tādu vari iedomāties, Zarēn? Gais­tošs spilgtā gaismā, stabils krēslas blāzmā un neaptverami smags zem tumsas segas. Vētrasfrakss ir brīnumaina viela, par to nav šaubu."

Zarēns pamāja ar galvu. Vismaz tik daudz viņš zināja, ka tas atbilst patiesībai.

"Bet savukārt svars, kā tik labi to pierādīja Ferumikss, ir relatīvs," profesors turpināja. "x vienāds ar y + z. pārsnie­dzot pi; kur x izsaka svaru, y - kristāla virsmas laukumu un z - tā caurspīdīgumu." Viņš sarauca pieri. "Vai arī es gribēju teikt - mirdzumu?"

Zarēns nemierīgi paskatījās uz viņu. Vai profesora aprē­ķini pierāda, ka viņš vēl ir pie pilna prāta, vai arī viņš tikai nesakarīgi buldurēja? "Te, protams, šī viela ir vairumā," Zarēns komentēja, paskatījies apkārt.

"Tiešām gan!" profesors iesaucās. Viņš stīvi pagriezās, lai paskatītos uz Zarēnu. Viņa acis drudžaini mirdzēja.

"Un es esmu nodomājis to visu saskaitīt — līdz pēdējai kri­patiņai -, lai tādējādi noteiktu, cik Lielo vētru vajadzēja, lai radītu šo kristālu daudzumu, un cik ilgs laiks tam bija vajadzīgs. Laikmeti. Gadu tūkstoši," viņš godbijīgi nočuk­stēja. "Gadu miljardi."

Zarēns papurināja galvu. Visas šīs runas par garām trau­cošos laiku bezgala uztrauca viņu. Gaiss ņirbēja, un no ākstīgām ēnām viņam čukstēja balsis. Maigas, mierinošas balsis. Vilinošas balsis.

"Tu esi Zarēns," viņš murmināja. "Tev ir sešpadsmit gadu. Cik daudz tu esi redzējis un izdarījis šajā īsajā laika posmā…"

Un, kamēr Zarēns turpināja skatīties gaismēnu zibo­šajos dimantos, viņš atcerējās pazīstamas ainas, redzētas vietas un personas. Birkniati, ozolu elfu, kas bija zinājis viņa vārdu. Rupjogli, meža trolli kaimiņos. Uz Vētras dzinēja klāja kopā ar debesu pirātiem… Asinsozola krodziņa dibenistabā… Māti Zirgastru, Forfikulu, Mākoņu Vilku…

"Vēl daudz, daudz vairāk var sniegt Krēslas meža mūžība," balsis mierināja.

Zarēns cieši ieskatījās sev priekšā vīdošajā sejā. "Tēvs? Tik tuvu?" viņš nomurmināja un paspēra soli uz priek­šu.

Mākoņu Vilka spokainais veidols paslīdēja atpakaļ un nesasniedzams palika šūpojamies gaisā. "Tālāk, nekā tu domā," viņš atbildēja zemā, skanīgā balsī. "Bet paliec vēl brīdi," viņš teica. "Meklē, un tu mani atradīsi. Kādu dienu, Zarēn. Tikai turpini meklēt, un kādu dienu…"

"NĒ!" iekliedzās Zarēns. "Tu neesi mans tēvs. Neesi mans īstais tēvs." Viņš ar bruņucimdu satvēra zobena rokturi un izrāva to no maksts. "Atstājies no manis, lai kas tu būtu!" viņš kliedza un sāka neprātīgi cirst sev visapkārt.

Gaiss sprakšķēja un sabiezēja. Sejas atkāpās. Tās ņirdza, vaibstījās un rādīja mēli.

"Palikt vēl brīdi? Es negribu palikt te!" Zarēns iesaucās.

"…palikt te…"

"Jums jāpazūd, es saku," Zarēns rēca. "Jāpazūd!"

"…jāpazūd…"

Un tās pazuda. Zarēns atjēdzās, skatoties Gaismas pro­fesora satrauktajās acīs. Profesora mezglainie pirksti cieši turēja viņu aiz pleciem.

"Vai tu mani dzirdi, puis?" viņš kliedza. "Zarēn!"

"Jā," Zarēns atsaucās. "Es dzirdu… Ak, profesor," viņš šņukstēja, "ja es drīzumā neaiziešu no Krēslas meža, tad man - šaubu nav! - te būs jāpaliek uz visiem laikiem."

Viņš ciešāk satvēra bruņucimdā zobenu un draudīgi pa­vicināja to gaisā. "TEM!" viņš skaļi kliedza. "SMAILIŅ! STOUP! RUMBAINI! KUR JŪS ESAT?"

Viņa vārdi atbalsojās un izgaisa. Zarēns nokāra galvu. Tas bija bezcerīgi. Tas bija… bet - pag. Viņš piešķieba galvu uz sāniem.

"Kas ir?" jautāja profesors.

"Kššš!" Zarēns nošņācās un, lai vēl vairāk sakopotu uzmanību, pievēra acis. Un tur tas bija atkal. Dobji un žēlabaini - tikko sadzirdami, bet tas bija viņš - pinkulācis, kas jodelē savus sveicienus.

Bērnībā Zarēns bieži bija gulējis gultā, klausīdamies, kā šie milzīgie, vientuļie zvēri sasaucas cits ar citu pāri Dziļā meža plašumiem. Ciktāl viņam bija zināms, Krēslas mežā pinkulāču nebija - izņemot vienu.

"RUMBAINI!" viņš iesaucās un jodelēja pretī, cik labi vien prazdams.

"Vā-ā-ā-ā!" atskanēja atbilde, nu jau tuvāk.

Satvēris zobenu - katram gadījumam Zarēns metās skriešus.

"Vū-vū!" viņš satraukti sauca.

"Vū-vū!" Balss tagad bija vēl tuvāk nekā iepriekš. Nākamajā mirklī atskanēja koku lūšana un brakšķēšana, un Rumbainis pats - lielais albīnais pinkulācis - izlauzās no ēnainajiem kokiem viņam pretī.

"Rumbaini!" Zarēns iesaucās.

"Za-vū-n!" ierēcās pinkulācis, un abi iekrita viens otra siltajos apkampienos.

"Es baidījos, ka nekad vairs tevi neredzēšu," pēc brīža tei­ca Zarēns, atbrīvojoties no skāviena. Tad viņš aptvēra, ka viņi nav vieni. Tāpat kā Gaismas profesors bija sekojis viņam, pārējie komandas locekļi bija sekojuši Rumbainim. Zarēns noslaucīja asaras un uzsmaidīja starojošo seju lokam.

"Tem," viņš ierunājās. "Smailiņ, Stoup, Akmens Pilot, cik labi jūs visus atkal redzēt."

"Un man iesilst sirds, atklājot, ka arī tu esi sveiks un ve­sels, kundziņ Zarēn," teica Tems Rejūdens. Viņš uz brīdi apklusa. "Es… tas ir, mēs cerējām, ka kapteinis varētu būt kopā ar tevi."

Zarēns papurināja galvu. "Mākoņu Vilks atteicās pamest Vētras dzinēju," viņš stāstīja. "Kad es viņu pēdējo reizi re­dzēju, viņš bija atguvis vadību pār debesu kuģi un bija to aizstūrējis līdz Lielās vētras pašam centram."

"Labais vecais kapteinis Mākoņu Vilks," sacīja Tems Rejūdens. "Drosmīgākais debesu pirāts, kādu es esmu saticis, un tas ir fakts. Viņš drīz vien būs klāt, lai mūs atrastu, jūs vēl redzēsiet."

Zarēns pamāja ar galvu, bet neko neteica. Tagad nebija īstais brīdis pieminēt ne zibens lodi, ko viņš bija redzējis aptveram debesu kuģi, ne arī sekojošo sprādzienu. Nebija jēgas sagraut debesu pirātu cerības. Taču kavēties, gaidot Mākoņu Vilka atgriešanos, varētu būt liktenīgi. Šoreiz Gaismas profesors nāca viņam palīgā.

"Jums visiem jādodas projām no šejienes, cik drīz vien varat," viņš teica.

Debesu pirāti pagriezās, lai paskatītos uz viņu. "Bez kapteiņa?" Tems, šausmu pārņemts, jautāja.

"Mēs nekādi nevaram zināt, kur ir kapteinis," at­bildēja profesors. "Un es iesaku, lai viņa prombūtnes laikā mēs ievēlētu jaunu kapteini. Kādu, kam mēs visi solām uzticību, kādu, kas mūs aizvedīs līdz Krēslas me­ža malai."

Tems neveikli sarosījās. "Kuru tad?" viņš skarbi jautāja.

"Protams, Zarēnu," sacīja profesors. "Kuru tad vēl? Kā iepriekšējā kapteiņa dēls un mantinieks…"

Debesu pirāti noelsās visi kā viens. Tems Rejūdens neticīgi papurināja galvu. "Dēls un mantinieks?" viņš iesaucās. "Ko, jaunais Zarēns? Bet tas taču nevar būt."

"Tu apšaubi manus vārdus?" Gaismas profesors bargi noprasīja.

"Nē… Jā… Es gribēju teikt…" Tems minstinājās.

"Kvintinijs… tas ir, Mākoņu Vilks pats man stāstīja," teica Gaismas profesors. "Tāpēc viņš bija nodomājis atstāt zēnu Lejaspilsētā. Viņa paša drošības labad."

Tems nosvilpās caur zobiem. "Es atceros, kapteinis reiz stāstīja mums par bērnu, kas piedzima viņam un lēdijai Marisai," viņš sacīja. "Viņiem nebija citas izvēles, kā vien pamest to likteņa varā Dziļajā mežā…" Viņš pievērsās Zarēnam, kurš pamāja ar galvu.

"Es biju tas bērns," viņš apstiprināja.

Tems apmulsumā brīdi tikai skatījās. Tad pēkšņi viņš izvilka savu zobenu, augstu pacēla to un nometās ceļos. "Par tevi, Kapteini Zarēn, Mākoņu Vilka dēls, es apsolu atdot savu dzīvību."

To redzot, Smailiņš, Stoups Bultžoklis un Akmens Pilots sekoja viņa piemēram. Zarēns nosarka. Tas viss notika tik ātri. Debesu pirātu kapteinis - un viņam pat nebija debesu kuģa! Tomēr, kā to prasīja paraža, viņš izvilka zobenu un krustoja to ar debesu pirātu paceltajiem zobeniem, citu pēc cita.

"Un es par tevi," viņš teica. "Un es par tevi."

Debesu pirāti ielika zobenus makstis un, galvu pacēluši, sau­ca: "Kapteini Zarēn, mēs gaidām tavu runu."

"Jā, nu, es…" Zarēns stomījās. Viņa seja piesarka vēl vairāk.

"Lūk, zvaigzne," iestarpināja Gaismas profesors. "Austrumu Zvaigzne. Ne vien tās gaisma ir nemainīga starp klejojošiem zvaigznājiem, bet tā ir arī spoža diezgan, lai to saskatītu krēslas stundās." Viņš pietupās un neveikli paskatījās debesīs. "Tur," viņš norādot teica. "Tur tā ir."

Visi debesu pirāti pagriezās un skatījās. Cits pēc cita viņi arī ieraudzīja Austrumu Zvaigzni, kas liegi mirdzēja zeltainajā spīdumā. Zarēns pamāja ar galvu. Bija laiks pārņemt viņam uzticēto vadību.

"Ja mēs paturēsim zvaigzni acīs sev priekšā," viņš teica, "tad tā nodrošinās, ka mēs ejam taisni uz priekšu. Agrāk vai vēlāk mums ir lemts sasniegt Krēslas meža malu. Vai jūs esat kopā ar mani?"

"Jā, kaptein," viņi atsaucās. "Mēs esam kopā ar tevi."

"Tad iesim," Zarēns teica. "Profesor, jūs nāciet man bla­kus. Rumbaini, tu noslēgsi gājienu. Gādā, lai neviens ne­noklīst vai nenovirzās sāņus."

"Vū-vū," atsaucās pinkulācis.

Viņi atkal sāka iet, un Zarēns juta lielāku pašpaļāvību nekā jebkad iepriekš kopš ierašanās Krēslas mežā. Tagad viņam bija mērķis, nolūks, apņēmība. Vēl jo vairāk, viņam bija atbildība ne tikai par sevi. Viņš atskatījās uz koman­das biedriem, kā tie soļoja viņam pakaļ cauri biezajam, valganajam gaisam.

Viņi visi bija guvuši savainojumus, glābjoties no kuģa. Smailiņam bija stipri saskrāpētas rokas un seja, izskatījās, ka Tomam Rejūdenim ir lauzts deguns, Akmens Pilots ne­veikli kliboja, bet Stoups Bultžoklis bija pazaudējis savu apakšžokļa aizstājēju, atsedzot caurumu kā pastāvīgu, tukšu smaidu. Tomēr vissliktāk bija klājies Rumbainim.

Atkalredzēšanās brīdī Zarēns bija juties pārāk priecīgs, lai to pamanītu. Bet tagad, skatoties uz pinkulāci, viņš re­dzēja, ka tas ir bēdīgā stāvoklī. Priekšpusē baltās spalvas bija asinīm notraipītas un salipušas, un viņš ik uz soļa skaļi sēca. Zarēns varēja vienīgi lūgt Debesis, lai viņa ve­cā drauga ievainojumi nebūtu tik ļauni, kādi tie izskatījās.

Zarēns atkal pagriezās uz priekšu un pārliecinājās, vai viņi vēl joprojām dodas zvaigznes virzienā. "Tas bija labi, ka jūs nācāt mums līdzi," viņš teica profesoram.

"Nu jā," viņš atbildēja. "Mani motīvi nebija gluži ne­savtīgi, jo man arī ir nepieciešams atrast Krēslas meža malu."

Zarēns bija pārsteigts. "Bet man likās, jūs bijāt nodo­mājis te palikt," viņš sacīja.

"Tiešām, esmu nodomājis," piekrita profesors. "Bet, ja man jāaplēš Lielo vētru skaits, tad man vispirms jāno­skaidro Krēslas meža platība. LJn to es nevaru izdarīt, pa­liekot kaut kur meža vidū."

"Nē," izklaidīgi sacīja Zarēns. "Laikam nevarat vis." Kaut kas viņam bija ienācis prātā - kaut kas uztraucošs. Ja pie­ņem, ka viņi nonāks līdz Krēslas meža malai, - ko tad? Bija vispārzināms, ka Dumbrājam pat lidot pāri ir bīstami; cik daudzkārt bīstamāk būtu to šķērsot kājām. Vēl vairāk, kā kapteinis viņš būtu atbildīgs par savas komandas lab­klājību. Drebēdams no šīs nojautas, Zarēns vērsās at­pakaļ, lai lūgtu padomu profesoram.

"Kas tad…!" viņš iesaucās. Profesora tur nebija. Panikā viņš pagriezās un ieraudzīja profesoru dažus soļus iepa­kaļ, stīvi nometušos uz vaļņa blakus kokam.

"Redzēt pasauli vienā vētrasfraksa graudiņā," viņš teica. "Satvert plaukstā bezgalību…"

"Profesor!" Zarēns iesaucās un spēcīgi sapurināja viņu aiz pleca.

Gaismas profesors pagriezās un ieskatījās Zarēnam acīs. Lēni, lēni nāca skaidrība. "Zarēn," viņš teica. "Es… Es at­vainojos," viņš turpināja. "Turpināsim," viņš piebilda.

"Pateicos, profesor," sacīja Zarēns. "Es…" Viņš uz brīdi apklusa un pievērsās pārējiem. "Tas ir pārāk bīstami," viņš teica. "Mums jābūt drošiem, ka neviens no mums ne- aizmaldās, - pat tad ne, ja viņa prāts aizmaldās."

"Virvi," teica Smailiņš.

"Protams!" aizrautīgi iesaucās Tems Rejūdens, nomez­dams no pleca pats savu virves rituli. "Mums jāsasienas kopā vienā rindā."

Zarēns piekrītoši pamāja un pārraudzīja šo darbību. Viņš paturēja Rumbaini rindas galā, apsienot virvi viņam ap milzīgo vidukli. Tālāk ik pa vienādam gabalam viņš iesēja viegli atraisāmus mezglus, lika katram debesu pirā­tam iebāzt kreiso roku cilpā un citu pēc citas savilka cil­pas ap plaukstas locītavu. Tems Rejūdens, Smailiņš, Stoups Bultžoklis, Akmens Pilots, Gaismas profesors.

Beidzot Zarēns apsēja atlikušo virves galu pats sev ap vidukli.

"Kārtībā," viņš paziņoja. "Uz priekšu!"

Kopā sasieti, cietušie komandas locekļi turpināja ceļu caur Krēslas mežu pretī zvaigznei, kas mirdzēja tālu, tālu viņiem priekšā. "Es ceru, ka mērķis nav pārāk tālu," Za­rēns nočukstēja.

"…pārāk tālu…" čukstus atbildēja gaiss.

Tieši tobrīd aizmugurē pēkšņi izcēlās kņada. Zarēns pagriezās un pārlūkoja debesu pirātu rindu. Kāda trūka.

"Kur ir Stoups Bultžoklis?" viņš jautāja, dusmīgi soļodams tukšās cilpas virzienā.

"Prom," teica Smailiņš.

"Prom?" pārjautāja Zarēns.

"Visu laiku murmināja, ka viņš nevarot, ka viņš negribot pamest savu dārgo žokli. Nākamais, ko es sapratu, viņš rik­šoja projām krūmos." Smailiņš parādīja. "Tur, uz to pusi."

Zarēns papurināja galvu un nikni uzklupa pārējiem. "Kā jūs varējāt pieļaut, ka tas notiek?"

"Vū-vū, vū," pinkulācis paskaidroja.

Tikai tad Zarēns aptvēra, ka Rumbainis nevis tikai stāv blakus Temam Rejūdenim, bet cieši tur viņu. Viņš, tāpat kā Stoups Bultžoklis, bija atsvabinājies no virves.

"Kas ir? Kas notika?" Zarēns jautāja. "Tem? Kas ir lēcies?"

Bet Tems neskatījās viņam acīs. "Liec mani mierā!" viņš norūca. "Laid mani vaļā." Viņa acis pēkšņi pievērsās kaut kam kreisajā pusē. "Kel!" viņš iekliedzās. "Neaizej Ik-z manis."

Zarēns pagriezās, bet tur neviena nebija - vismaz neviena, ko viņš redzētu.

"Kel!" Tems sauca. "Pagaidi mani. Ak, manu nabaga brī­nišķīgo brāli, - tik ilgs laiks pagājis." Viņš izmisīgi svai­dījās Rumbaiņa tvērienā. "LAID MANI VAĻĀ!" viņš rēca. "TŪLĪT PAT!"

Zarēns skatījās uz vareno debesu pirātu ar sarkano seju, kurš cīnījās Rumbaiņa ķepās kā bērns dusmu uzplūdā, un samulsumā papurināja galvu. Krēslas mežs bija nodarījis kaitējumu komandas veselajam saprātam daudz ātrāk, nekā viņam tas bija licies iespējams.

"Mans brālis," Tems skaļi uzstāja. "Es tik ilgi esmu meklējis…"

"Tā ir ilūzija, Tem," Zarēns teica. "Tikai māņi. Tur ne­viena nav."

"Kel!" Tems kliedza. "Kel, atsaucies!" Un viņš sāka cīnīties vēl niknāk. "LAID MANI VAĻĀ!" viņš uzstāja.

Zarēns iekodās apakšlūpā. Kopš viņš bija saticis debesu pirātus, Tems Rejūdens vienmēr bija tik labi izturējies pret viņu - kā lai viņš tagad pamestu Temu Krēslas meža varā? Tomēr pašreizējā stāvoklī viņš tiem visiem bija bīstams. Rumbainis, būdams ievainots, noteikti nespēs noturēt viņu diez cik ilgi. Viņš skumji vērsās pie pinkulāča.

"Laid viņu vaļā, Rumbaini," Zarēns teica.

Tiklīdz Rumbainis palaida vaļā tvērienu, Tems nomie­rinājās. Viņš brīdi, neko neredzot, skatījās apkārt, tad pasmaidīja. "Kel," viņš sauca un aizmeimuroja atpakaļ, no kurienes viņi bija nākuši. "Kel, pagaidi mani."

Zarēns noskatījās, ka viņš klunkurē projām, un viņam acīs sariesās asaras. Lielais, vecais, uzticamais Tems Rejū­dens gāja projām. "Paliec sveiks, mans draugs," viņš uz­sauca. "Un kaut tu atrastu to, ko meklē."

Viņš sajuta mīkstu, bet smagu plaukstu uz pleca. Tas bija Rumbainis. "Vū-vū," milzīgais radījums klusi teica.

"Es zinu," teica Zarēns. "Mums visiem viņa pietrūks."

Sarukušā skaitā un ar nomāktu garu atlikušie turpināja iet Austrumu Zvaigznes virzienā - Smailiņš, Akmens Pilots un Rumbainis, Gaismas profesors un Zarēns priekšgalā. Viņi soļoja klusēdami. Viņi gāja pa vienam. Virvi tie bija atstājuši zemē tālu iepakaļ, uz tās jau krājās putekļi. Zarēns satvēra zobenu un sakoda zobus.

Kā tik briesmīga vieta vispār radusies? - Zarēns skumji prātoja. "Ejam tālāk," viņš mudināja. "Neatpalieciet. Nu vairs nevar būt tālu."

"Sekojam tev aiz muguras," teica Smailiņš, pielikdams soli.

"Vū-vū," piebalsoja Rumbainis un sēkdams slampāja viņam nopakaļus.

Savukārt Akmens Pilots droši vien bija pārpratis Zarēna teikto. Viņš apstājās un sāka vicināt rokas un stampāt kājas, cik vien smagais mētelis un vēl smagākie zābaki atļāva. Gaisā pacēlās sēpijas putekļu mākonis. Stikla lodziņi viņa kapucē mirdzēja žilbinoši zeltaini.

"Ak nē," Zarēns nopūtās. "Tikai ne tu arī vēl."

Akmens Pilots - pats praktiskākais un uzticamākais no visiem debesu pirātiem - arī bija padevies Krēslas meža nemirstīgajam neprātam.

"Vū-vū?" ieprasījās Rumbainis.

"Es nezinu," atbildēja Zarēns. Viņš piesardzīgi piegāja tuvāk. Tā kā Akmens Pilota galvu pilnībā sedza viņa garā, smagā kapuce, bija grūti uzminēt, kas notika viņa domās.

"Vai tu mani dzirdi?" Zarēns kliedza. "Vai tev viss ir kārtībā?"

No kapuces atskanēja ņurdēšana un apslāpēts rūciens, Akmens Pilots rupji pagrūda Zarēnu sāņus un rādīja. "Es zinu," teica Zarēns. "Es ari esmu redzējis…" "GRL'RK!" Akmens Pilots nepacietīgi noņurdēja. Viņš apgrieza Zarēnu apkārt un saturēja viņa galvu.

"Kas tad…!" Zarēns iesaucās. "Vai tu esi traks? Rumbaini! Palīgā!"

Akmens Pilots atkal ieņurdējās un pavērsa Zarēna gal­vu, liekot viņam skatīties virzienā, kur viņš bija rādījis. Rumbainis piesteidzās viņiem klāt. "VŪ!" viņš ierēcās.

"Grū grunh!" Akmens Pilota apslāpētā balss uzstāja.

"Ā!" Zarēns noelsās, beidzot saprazdams, ko Akmens Pilots bija ieraudzījis.

Rumbainis neveikli metās virsū Akmens Pilotam.

"Viss kārtībā!" Zarēns iekliedzās. "Skatieties!"

Visi pagriezās un skatījās uz priekšu. Un tur starp ko­kiem, tieši zem Austrumu Zvaigznes, spīdēja izbalējis, spožs laukums.

"Tas ir Dumbrājs," Zarēns nočukstēja. Viņš satraukts pa­griezās pret pārējiem. "Mums tas ir izdevies! Mēs esam sa­snieguši Krēslas meža malu un…" Viņš uz brīdi apklusa. Vai acis viņu atkal mānija, vai arī tiešām tur kāds bija? Viņš ieskatījās ciešāk. Jā. Nebija šaubu. Kalsns, stūrains stāvs ar rokām sānos un plati ieplestām kājām iezīmējās uz gaišā fona.

Rumbainis paošņāja gaisu, nemierīgi noņurdēja, un viņa kašķainās ausis aizdomās noplivinājās. Neapzinoties pinkulāča ļaunās nojautas, Zarēns ar Gaismas profesoru blakus soļoja uz priekšu.

"Es aizeju!" Zarēns uzsauca gaismēnu lēkājošajiem rakstiem. "Un es nekad netaisos atgriezties."

"…atgriezies… atgriezies…" mežs atsaucās pierunājot, pieglaimojoties.

Zarēns kā apreibis pievērsa skatu uzkumpušajam augu­mam tālu priekšā. Gaiss čukstēja un mirgoja, kamēr spo­kaino būtņu virpuļojošā, mutuļojošā migla centās pār­ņemt viņu vienreiz par visām reizēm.

"…atgriezies… atgriezies…" tās atbalsoja.

"Nekad," Zarēns kliedza un taustīja savu zobenu. "Nekad!"

"…kaut kad… kaut kad… kaut kad…" mežs atbildēja.