Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA SKRĪDA LAUPĪJUMS

Ar zobenu cirzdams ceļu cauri augošajam maitēdāju putnu baram, Zarēns steidzās uz Akmens Pilota ķermeņa pusi. Kapucē iestrādātie stikla lodziņi acīm no iekšpuses bija aizsvīduši. Vai tas nozīmēja, ka Akmens Pilots vēl elpo? Vai viņš pēc mežonīgā trieciena, ko bija saņēmis no Skrīda, vēl varētu būt dzīvs?

"Ja vien es to visu varētu novilkt," Zarēns murmināja, velti raustīdams aizdares sprādzes, kas noturēja vietā kapuci un cimdus. Viņš nometās ceļos un piespieda ausi pie smagā mēteļa, cenzdamies saklausīt sirdspukstus. Plats smaids atplauka viņa sejā, jo tur tā bija - vārga, bet ritmiska - Akmens Pilota pukstošā sirds.

"Tā, tagad neuztraucies." Zarēns teica, pielēkdams kā­jās. "Es drīz tevi nogādāšu pie kuģa vraka. Tur ir vēsi." Viņš aptvēra Akmens Pilotu zem padusēm. "Ar tevi viss būs… tīūū…" Zarēns nostenējās, paceldams viņa plecus no zemes, "…kārtībā!"

Ar katru nogurdinošo soli Zarēna augums brēca pēc at­pūtas, tomēr viņš pat ne uz mirkli nepalēnināja gaitu. Ja Akmens Pilots nomirtu, tad Zarēns būtu zaudējis visu savu komandu, un tas bija kaut kas tāds, kam viņš ne­ļautu notikt.

"Gandrīz esam klāt," viņš bez elpas nomurmināja. "Nu vairs nav ilgi."

Akmens Pilots ne izdvesa kādu skaņu, ne arī kustējās, bet Zarēns zināja, ka viņa sirds noteikti pukst, jo baltie kraukļi lika viņus mierā. Mirklī, kad sirds apstātos, tie uzbruktu tūlīt pat.

Beidzot viņu atkal apņēma kuģa vraka mestā garā ēna. Zarēns pacēla acis pret nežēlīgajām, baltajām debesīm un klusībā pateicās.

"Profesor!" viņš sauca, skatīdamies apkārt. "Profesor?"

"Te iekšā," no kuģa vraka iekšpuses atskanēja nogurusi balss. Zarēns pagriezās. No viņa pa kreisi korpusā bija liels caurums. "Te iekšā," profesors teica vēlreiz, balsij skanot tikai mazliet skaļāk par čukstu.

Kad Zarēns ievilka Akmens Pilotu pa izlauzto ieeju, viņu pārsteidza briesmīgā trūdu smaka. Viņš noguldīja Akmens Pilotu pie tālākās sienas un atrada profesoru at­stutējušos pret nokritušu siju pretējā pusē. Pie muguras piestiprinātais zars vēl joprojām turēja viņa kaklu taisnu. Viņš bija dzīvs, tomēr pat tumsā bija skaidrs, ka pro­fesoram neklājas labi.

"Viņš to nogalināja," profesors vaidēja. "Viņš to noslep­kavoja."

"Nē," teica Zarēns. "Viņš ir ievainots, iespējams, nopiet­ni, tomēr viņš vēl ir dzīvs."

Profesors vārgi nopūtās. "Tikai ne Akmens Pilotu," viņš nosēcās un pamāja apkārt ar roku. "Šis kuģis," viņš teica. "Es atradu plāksnīti ar nosaukumu. Tas ir Vēja šķēlējs. Tā kapteinis bija Skrīdijs Tollinikss. Skrīdijs Tollinikss!" viņš gaudās. "Lielisks un varonīgs bruņinieks." Viņa acis naidā liesmoja. "Tas ir, līdz viņš nonāca tā riebīgā pavadoņa rokās," viņš piebilda, un viņam uznāca klepus lēkme.

Zarēns cieši uzlūkoja profesoru. Protams! Kad profesors pirmīt bija iesaucies, Skrīds bija pazinis pats savu vārdu. Tāpēc viņš bija sastindzis… Un Zarēns bija nogalinājis viņu. Viņam nebija dūšas pateikt profesoram, ka Skrīdijs Tollinikss un viņu pavadonis bija viens un tas pats.

Viņš nometās zemē blakus profesoram. "Mēģiniet pagulēt," viņš ieteica.

"Nē, nē," profesors satraucās. "Drīz vien būs pietiekami daudz laika miegam. Mums šis tas ir jāizprot, jāizskaidro, šis tas jāapspriež…" Uz brīdi viņa acis apdzisa. Kad tās atkal noskaidrojās, tās izskatījās apjukušas, nobijušās. "Zarēn, manu zēn," viņš elšot klusi teica. "Tev mani jāuz­klausa. Un kārtīgi jāuzklausa. Man tev jāpastāsta par vēt- rasfraksu."

"Bet…" Zarēns iesāka.

"Galu galā, tāpēc es esmu šeit," profesors turpināja. "Tāpēc tavs tēvs uzstāja, lai es ceļoju ar jums visiem kopā. Jo es zinu visu, ko vien var zināt par svētajiem kristāliem. Par to vērtību. To īpašībām. To spēku." Viņš uz brīdi ap­klusa. "Tā kā vētrasfrakss ir pārāk smags, lai to pārvietotu, kad tas atrodas tumsā, un pārāk nenoturīgs tiešā saules gaismā, mums jā… tev jāuztur pastāvīga, bet nespodra gaisma, kas to pavadīs, līdz tas būs sasniedzis savu vietu Sanktafraksas lidojošās klints sirdī. Un, kad tas būs no­ticis…"

"liet kāda tam visam jēga?" Zarēns izgrūda. "Mums nav vētrasfraksa. Mēs nespējām to iegūt Krēslas mežā. Vai jūs esat aizmirsis, profesor? Mums tas neizdevās."

"Zarēn, ciet klusu!" profesors uzstāja. Viņš pacēla roku un norādīja uz korpusa tālāko galu. "Lūk, tur," viņš nosēcās.

Zarēns pagriezās. Viņa acis pa šo laiku bija pieradušas pie tumsas, un, ieskatoties ēnā, viņš pamanīja lielu lādi, kas pa pusei bija iegrimusi dubļos. "K… kas tas ir?" viņš jautāja.

"Aizej un apskati," teica profesors.

Kad Zarēns gāja pa dubļaino grīdu uz lādes pusi, pūs­tošas miesas smaka pieņēmās spēkā. "Ūāā!" viņš noelsās un sāka rīstīties, ieraudzījis tūkstošiem sīku trofeju, kas bija pienaglotas pie koka sienām. "Bvūūrg!" viņš atkal sāka vemstīties, kad atklājās, ka milzīgā, nolaidenā kau­dze stūrī nozīmē vēl neskaitāmus amputētus kāju pirkstus.

"Debesu dēļ, kāpēc?" viņš nomurmināja un atskatījās uz profesoru, gaidīdams kādu paskaidrojumu.

Profesors ar mājienu nepacietīgi mudināja viņu tālāk.

Zarēns apstājās pie stikla un dzelzskoka lādes un paska­tījās lejup. Vāks bija aizvērts, bet ne aizslēgts. Viņš vilci­nājās. Ja nu tā bija pilna ar vēl kādām ķermeņa daļām? Ja nu Skrīds bija aizrāvies arī ar acāboliem vai mēlēm?

"Ver vaļā!" viņš dzirdēja, ka profesors uzstāj.

Zarēns paliecās uz priekšu, dziļi ievilka elpu un pacēla vāku. No iekšpuses atmirdzēja sudrabota gaisma. Zarēns skatījās un aiz bijības drebēja, redzot lielo daudzumu spīdošo, dzirkstošo kristālu. "Vētrasfrakss!" viņš izdvesa.

"Un vairāk, nekā mūsu vajadzībām nepieciešams," teica Gaismas profesors.

"Bet kā?" jautāja Zarēns. "Es…" Viņš aprāvās. "Kāju pirk­sti!" viņš iesaucās.

"Tieši tā," sacīja profesors. "Kad nelaimīgie goblini, troļļi, alu gari vai kādi citi devās no Dziļā meža uz Lejas- pilsētu, ceļš viņus veda cauri Krēslas mežam. Tur vētras- fraksa daļiņas sakrājās tiem zem kāju pirkstu nagiem, sa­proti? Tad, kad tie sasniedza Dumbrāju, tie sastapa Skrīdu - visnekrietnāko no būtnēm -, kas tiem nozaga

naudu, pārgrieza rīkli un paņēma to kāju pirkstus." Viņš noguris nopūtās. "Tomēr - kāpēc?" viņš novaidējās. "Tāds ir jautājums. Kāds labums tādam deģenerātam varētu būt no tik brīnišķīgas vielas?"

Sēpijas bruņinieka vārdi atausa Zarēna atmiņā. Meklēju­mi vienmēr ir meklējumi. Un viņš šausmās nodrebinājās, apjēgdams, kas droši vien ir noticis.

Lai gan Skrīdija Tolliniksa kuģis bija avarējis, viņš nebija spējis mest saviem meklējumiem mieru. Galu galā, tāpat kā Garlinijs Gernikss un Petronijs Metrakss pirms un Kvintinijs Verdžiniks pēc viņa, viņš droši vien bija apņē­mies mūžu veltīt vētrasfraksa atrašanai un zvērējis neat­griezties Sanktafraksā, līdz nebūs vai - ja nebūs paveicis šo svēto meklējumu.

Nespēdams atgriezties Sanktafraksā tukšām rokām, Skrīdijs Tollinikss bija uzcītīgi tiecies sasniegt mērķi, lai tas prasītu ko prasīdams. Cēlais Bruņinieku akadēmiķis, ko Zarēns uz mirkli bija ieraudzījis nāves brīdī, droši vien bija zaudējis prātu, vēloties pildīt solījumus, kurus viņš bija devis inaugurācijas ceremonijā, — lai cik vētrasfraksa viņš savāca, nekad nevarēja būt pietiekami daudz.

"Un es negribētu minēt, cik daudzi gājuši bojā, lai ap­mierinātu negantā radījuma derdzīgo kaisli," profesors teica.

Zarēns raudzījās lejup uz mirguļojošajiem kristāliem. Par katru no tiem, kā viņš tagad zināja, bija samaksāts ar asinīm. Gandrīz nevaldāmi drebēdams, viņš pasniedzās uz priekšu, satvēra vāku un aizcirta to.

"Tas nav godīgi!" viņš ārdījās. "Es biju sapņojis atgriez­ties - guvis panākumus un uzvaru - ar pietiekami daudz vētrasfraksa, lai stabilizētu Sanktafraksas lidojošo pilsētu uz tūkstoš gadiem."

"Bet tu vēl joprojām to vari," profesors nosēcās.

Zarēns nikni pagriezās pret viņu. "Ne jau tā!" viņš klie­dza. Viņam aiz muguras miegaini iemurminājās Akmens Pilots. "Es gribēju atklāt vēl nebijušu vētrasfraksu, tīru vētrasfrakšu," viņš turpināja. "Tikko no Lielās vētras nā­kušu. Krēslas mežā. Nevis šo… šo nelāgo slēpto dārgumu krātuvi, kas sakasīta no mirušo kāju pirkstiem."

"Ak, Zarēn," profesors novaidējās. "Zarēn, manu zēn…" Viņš atkal sāka klepot, tā bija zema, griezīga skaņa, kas gārdza dziļi viņa rīklē. "Mērķi un līdzekli," viņš nosēcās. "Mērķi un…" Mokošais klepus atsākās, vēl sirdi plosošāks nekā iepriekš.

"Profesor!" Zarēns skrēja uz viņa pusi. Profesora seja bija ieguvusi bāli dzeltenpelēku nokrāsu. Acis bija iekri­tušas, vaigi nošļukuši. Katrs elpas vilciens nāca ar mo­kām. Zarēns saņēma viņa roku. "Profesor, vai jums nekas nekait?"

Profesors cieši skatījās uz Zarēna roku ar bruņucimdu. Vārgi viņš novilka ar pirkstu pār metālu. Pie pirksta gala pielipa sēpijas pulveris. "Protams," viņš tikko dzirdami nočukstēja. "Frakspulveris…" Viņš uz brīdi apklusa.

"Jā," teica Zarēns, "kad Skrīda asinis tam pieskārās, tās pārvērtās par tīru ūdeni." Viņš noliecās, līdz viņa auss gandrīz piespiedās pie profesora trīcošajām lūpām. Siltā elpa, kas dvesa viņam sejā, oda pēc trūdiem.

"Noslēpums…" profesors nočukstēja. "Es zinu, kā paga­tavot frakspulveri. Droši." Viņš kampa gaisu un pielika ro­kas pie rīkles. "Krēslas mežs mums to visu laiku stāstīja."

"Turpiniet," teica Zarēns, norīdams asaras. "Tam vēl ir laiks, profesor."

Profesora lūpās parādījās smaids. "Laiks!" viņš izdvesa. "Laiks…" Viņš izvalbīja acis. "Vētrasfrakss sadalās meža krēslā. Krēslā, Zarēn! Ne tumsā, ne gaismā - bet krēslā. Gadsimtu gaitā tas sairst zem krēslas spiediena. Sairst,

Zarēn, simtiem un simtiem gadu laikā, pārvēršoties par pulveri. Frakspulveri. Par frakspulveri, kas klāj to nabaga pazudušo bruņinieku bruņas, kas klāj to cimdu, kas tev rokā."

Zarēns palūkojās uz bruņucimdu ar plāno sēpijas pulvera kārtu. "Bet noslēpums?" viņš nočukstēja. "Es nesaprotu."

Profesors nopūtās un saņēma pēdējos spēkus.

"Vai tad tu nesaproti, Zarēn? To, kas Krēslas mežam prasa simtiem gadu, lai to paveiktu dabiskā ceļā, mēs varam izdarīt ar vienu triecienu. Bet šis trieciens var no­tikt vienīgi tad, tam jānotiek vienīgi tad, kad iestājas…"

"Krēsla!" izdvesa Zarēns.

Profesors gari, žēlabaini nopūtās. "Pasaki… Tumsas pro­fesoram," viņš nočukstēja. "Tu vari… uzticēties… viņam…"

Viņš apklusa. Siltā elpa rimās. Zarēns iztaisnojās un paraudzījās lejup vecajā, gudrajā sejā.

Gaismas profesors bija miris. Ārpusē jau skaļi klaigāja baltie kraukļi. Zarēns dzirdēja, kā tie grabinās virs galvas, kā skrāpē koku; viņš redzēja, kā drošākie no tiem pabāž galvu pa caurumu korpusa sānā un skatās apkārt apaļajām maitēdāju ačtelēm.

"Pazūdiet!" viņš uzkliedza.

Putni atkāpās, bet tikai uz brīdi un ne pārāk tālu. Za­rēns zināja, ka viņam nāksies tūlīt pat apglabāt profesora ķermeni. Kad viņš izvilka to ārā, ap viņu, nikni klaigājot, pulcējās baltie kraukļi.

"Jūs viņu nedabūsiet!" Zarēns kliedza pretī.

Saule tagad bija diezgan zemu, viņš sekoja savai garajai ēnai pa taku virzienā uz plūstošo dubļu apaļo laukumiņu. Tā malā viņš noguldīja profesoru. Baltie kraukļi neprātīgā satraukumā lidinājās apkārt, sizdami spārnus. Zarēns pū­lējās izdomāt kādus vārdus, ar kuriem atzīmēt nopietno brīdi.

"Gaismas profesors," viņš nomurmināja. "Sanktafraksas godājamais akadēmiķis. Gudrs un cēls. Ši vieta nav piemērota jūsu pēdējai atdusai…" Viņš saminstinājās, tad dziļi ievilka elpu. "Dusiet mierā."

To pateicis, viņš pastūma ķermeni uz priekšu. Pēdas pazuda plūstošajos dubļos vispirms, tad sekoja kājas un rumpis. Baltie kraukļi, būdami kā traki aiz niknuma, metās lejup, nira, tomēr nespēja piekļūt mirušajam ķer­menim. Dubļi apņēma profesora krūtis. Viņa rokas. Viņa pirkstu galus. Zarēnam pa seju tecēja asaras.

"Sveiki uz mūžu," viņš nočukstēja, nozūdot profesora galvai.

Kādu bridi vietu, kur bijis profesors, iezīmēja vienīgi augšējie zariņi no tās nūjas, ko Zarēns bija piestiprinājis viņam pie kakla. Tad arī tie nogrima un vairs nebija re­dzami. Uz virsmas pārplīsa gaisa burbulis. Tad klusums. Rāmums. Miers.

Zarēns nometās uz viena ceļa, izstiepa savu bruņucim- dā tērpto roku un, kā apliecinot cieņu, iemērca to silto plūstošo dubļu dīķī. Tiklīdz viņš to izdarīja, dīķis pēkšņi pārvērtās. Zarēnam aizrāvās elpa. Viņa acu priekšā biezie, baltie dubļi pārtapa par ūdeni, tik kristāldzidru kā burbu­ļojošajos strautos, kas līkumo caur Dziļo mežu. Tālu lejā viņš varēja redzēt profesora ķermeni, kas griezdamies gri­ma dziļāk un dziļāk savā ūdens kapā.

Zarēns notupās un uzmanīgi nopētīja smago bruņu­cimdu. Sēpijas pulveris, tik smalks, ka kustējās kā šķid­rums, vēl klājās uz nospodrinātā sudraba.

"Frakspulvēris," viņš godbijīgi nočukstēja, pieceldamies un paraudzīdamies apkārt.

Tālu, tālu viņš varēja saskatīt Sanktafraksas gaismas, kas mirgoja gaisā. Zem tās pletās netīrā Lejaspilsēta, ko klāja pretīgu, brūnu dūmu mākonis. Abu šo vietu iedzīvotāji gūtu labumu no tā, kas slēpās stikla un dzelzskoka lādē. Vētrasfrakss atjaunotu līdzsvaru lidojošajai klintij, savukārt frakspulveris attīrītu piesārņoto Malūdens upi.

Mērķi un līdzekļi, - profesors bija teicis. Zarēns nebija pārliecināts, vai dzīvības, kuras ar šiem kristāliem varētu izglābt Sanktafraksā un Lejaspilsētā, jebkad spētu attais­not tik daudzu dzīvu būtņu noslepkavošanu, kā bija rīko­jies Skrīds. Viņš tikai zināja: ja viņam neizdotos atgriezties ar vētrasfraksa lādi, tad tās visas būtu mirušas veltīgi.

"Man jāmēģina," viņš pie sevis teica. "Dzīvo dēļ. Mirušo dēļ."

Tieši tad viņš saklausīja nemierīgus vaidus, kas nāca no kuģa vraka iekšpuses. Tas bija Akmens Pilots. Viņš bei­dzot nāca pie samaņas.