Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

PIRMĀ NODAĻA ATKALREDZĒŠANĀS

Bija pats dienas vidus, un Lejaspilsēta valdīja burzma. Zem netīras miglas pārsega, kas klāja pilsētu, lidinoties ap jumtu galiem un darot blāvāku saules gaismu, ielās un sānieliņās dzīvi ritēja drudžaina darbošanās.

Notika īdzīga kaulēšanās un preču maiņa; ielu muzi­kanti spēlēja, ielas tirgotāji skandēja garām nelaižamus iz­devīgus pirkumus, no tumšiem, ēnainiem kaktiem savas žēlabainās prasības sauca ubagi, tomēr reti kurš apstājās, lai iemestu kādu monētu viņiem cepurē. Steigdamies šurp un turp, visi bija pārāk iegrimuši savās rūpēs, lai veltītu lieku domu kādam citam.

Nokļūt no punkta a uz punktu b, cik ātri vien iespē­jams, būt pirmajam, kas noslēdz darījumu, panākt labāko cenu, pārspējot sāncenšus, - lūk, ko Lejaspilsētā nozīmēja gūt sekmes. Bija vajadzīgi dzelzs nervi un acis pakausī, lai izdzīvotu; bija jāiemācās smaidīt, pat citam ceļot neslavu. Tā bija skarba dzīve, grūta dzīve, nežēlīga dzīve.

Tā bija uzmundrinoša dzīve.

Zarēns steidzās no baļķu dokiem cauri tirgus lauku­mam - nevis tāpēc, ka viņam pašam būtu kāda īpaša steiga, bet tāpēc, ka neprātīgā noskaņa bija lipīga. Šā vai tā, viņš pēc pieredzes bija iemācījies, ka tos, kuri nepielā- gojās vietējam bīstami straujajam ritmam, varēja nogāzt no kājām un samīdīt. Līdz ar "izvairies skatīties acis" un "neizrādi vājumu" viens no Lejaspilsētas galve­najiem likumiem bija "turies līdzi straumei".

Zarēnam bija nepatīkami karsti. Saule bija savā augstākajā punktā. Lai ^ gan to aptumšoja smacējošie, smirdīgie dūmi no metāl- lietuvēm, tā karsēja briesmīgi.

Nebija vēja, un, līkumojot garām veikaliem, letēm un stendiem, Zarēnam nāsīs sitās mulsinošs smaržu sajau­kums. Novadējies mežalus, nobrieduši sieri, piededzis piens un verdoša līme, grauzdēta priežu kafija un čurk­stošas tildera desiņas…

Vircotā desiņu smarža Zarēnam kā parasti atgādināja bērnību. Katru Vodgisa nakti meža troļļu ciematā, kurā viņš uzauga, pieaugušie mēdza mieloties ar tradicionālo tildera desiņu zupu. Cik sen tas tagad likās un cik tālu! Dzīve tolaik bija pavisam citāda: savrupa, ar savu kārtību, nesteidzīga. Zarēns klusībā pasmaidīja. Viņš nemūžam nespētu atgriezties tajā dzīvē. Tagad ne. Neparko, ne par visiem Dziļā meža kokiem.

Viņš turpināja ceļu pāri tirgus laukumam, kārdinošā de­siņu smarža kļuva vājāka, un to aizstāja cita smarža - smarža, kas uzjundīja pilnīgi citas atmiņas. Tā neapšaubā­mi bija svaigi miecētas ādas smarža. Zarēns apstājās un palūkojās apkārt.

Gara auguma tips ar slaktera asinssarkano ādu un tumš­sarkaniem matiem stāvēja pie sienas. Viņam kaklā bija pa- karināta koka paplāte, nokrauta ar aukliņās uzvērtiem ādas talismaniem un amuletiem, kurus viņš pārdeva vai - drīzāk - centās pārdot.

"Veiksmes amuleti!" viņš sauca. "Pērciet veiksmes amu­letus!"

Neviens viņu neņēma vērā, un, kad viņš pagājās uz priekšu, lai uzkarinātu kādu amuletu garāmgājēja kaklā, katrs šāds mēģinājums tika uzņemts ar aizkaitinātu galvas purināšanu, un goblins vai trollis, vai kāds cits aizsteidzās garām.

Zarēns skumji vēroja viņu. Sis slakteris - tāpat kā tik daudzi Dziļā meža iemītnieki, kas bija saklausījušies, ka Lejaspilsēta esot bruģēta ar zeltu, - te atklāja, ka īstenība ir pilnīgi citāda. Nopūties viņš pagriezās un jau gribēja iet tālāk, kad tieši tajā brīdī viņam garām drāzās īpaši ze­miska izskata alu gars skrandainās drēbēs un smagos zā­bakos.

"Veiksmes amuletu?" slakteris mundri piedāvāja un spēra soli uz priekšu, turēdams gatavībā ādas aukliņu.

"Aizvāc no manis savas slepkavīgās, sarkanās rokas!" alu gars ierēcās un mežonīgi atgrūda pastieptās rokas.

Slakteris apgriezās riņķī un nogāzās gar zemi. Veiksmes amuleti izbira uz visām pusēm.

Kamēr alu gars, pusbalsī lādēdamies, slāja tālāk, Zarēns piesteidzās klāt slakterim. "Vai tev nekas nekait?" viņš apjautājās, noliekdamies, lai palīdzētu viņam piecelties kājās.

Slakteris apvēlās apkārt un, acis mirkšķinot, paskatījās aug­šup uz Zarēnu. "Tādu rupjību," viņš žēlojās. "Es nezinu!" Viņš

novērsās un sāka uz paplātes vākt kopā amuletus. "Vienīgais, ko es cenšos darīt, ir godīgi nopelnīt kādu nieku iztikai."

"Tas nevar būt viegli," līdzjūtīgi teica Zarēns. "Tik tālu projām no tavām Dziļā meža mājām."

Zarēns labi pazina slakterus. Viņš reiz bija viesojies to meža ciematā un līdz pat šai dienai vēl aizvien valkāja aunradža ādas vesti, ko tie viņam bija uzdāvinājuši. Slak­teris pacēla acis. Zarēns pieskārās pierei sveicienam un vēlreiz pasniedza roku.

Tagad, kad amuleti, visi līdz pēdējam, bija vietā, slakteris roku saņēma un uzslējās augšā. Viņš pieskārās savai pierei. "Es esmu Stiegris," viņš teica. "Un paldies, ka apstājies apraudzīt, vai man nekas nekait. Vairums apkārtējo otra dēļ netērētu ne mirkli." Viņš pavīpsnāja. "Droši vien ne…" Viņš aprāvās.

"Kas ir?" jautāja Zarēns.

Slakteris paraustīja plecus. "Es tikai iedomājos, vai tu ne­gribētu nopirkt kādu no maniem veiksmes amuletiem." Un Zarēns klusībā smaidīja, kad slakteris nelūgts izvēlējās vienu no ādas talismaniem un sniedza to. "Kā būtu ar šo te? Tas ir ārkārtīgi iedarbīgs."

Zarēns paskatījās uz sarežģīto spirāli, kas bija iestrādāta tumši sarkanajā ādā. Viņš zināja, ka slaktētu acīs katram atsevišķam rakstam uz amuleta ir sava nozīme.

"Tie, kas valkā šo amuletu," tur­pināja slakteris, apsiedams auk­liņu Zarēnam ap kaklu, "būs pa­sargāti pret bailēm no zināmā."

"Vai nevajadzētu būt no nezi­nāmā?" jautāja Zarēns.

Slakteris iesprauslā jās. "Bailes no nezināmā piederas dumjiem un vājiem," viņš teica. "Tu man pēc tāda nelikies. Nē," viņš piebilda. "Pie manas naudas! Tas, kas ir zināms, lielāko tiesu biedē vairāk. Un, ja runājam par naudu, tas maksās sešus kvartus." Zarēns iebāza roku kabatā. "Ja nu vien," sazvērnieciskā čukstā piebilda slakteris, "tev varētu būt frakspulveris." Viņš skatījās uz lodveida sudraba me­daljonu, kas karājās Zarēnam kaklā. "Ar kripatiņu pietiktu."

"Atvaino," teica Zarēns, mezdams monētas gaidošajā asinssarkanajā plaukstā. "Lieka man nav."

Slakteris samierinājies paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš nomurmināja.

Ar jaunāko amuletu pie citiem, kurus viņš bija uzkrājis gadu gaitā, Zarēns turpināja ceļu pa līkumoto šķērsieliņu labirintu.

gribēja spēlēties.

"Sveiks, mazais," Zarēns pietupies teica, kasīdams rotaļīgajam ra­dījumam spalvaino pazo­di. Visurložņa murrāja ai/ prieka un apvēlās uz mu­guras. "Ak tu lielais mī­luli," sacīja Zarēns. Viņš zināja, ka ilgi tā nebūs. Pilnībā pieauguši visur-

Viņš gāja garām dzīvnieku veikalam, - no tā vēdīja spē­cīga mitru salmu un siltu kažokādu smaka -, kad pēkšņi viņam pretī izbrāzās mazs, nikna paskata radījums ar at­ņirgtiem zobiem. Zarēns satrūcies parāvās atpakaļ, tad sā­ka smieties, jo tas, līdz galam nostiepis saiti, satraukti ņurdēdams, sāka uz vietas lēkāt augšup lejup. Tas bija vi- surložņu mazulis, un viņš

ložņas bija gan liels slogs, gan izcils sargdzīvnieks tiem, kam piederēja kas tāds, ko vērts sargāt.

"Ei!" atskanēja ķērcošs, tomēr neatlaidīgs čuksts. "Ko velti tērē laiku ar to dēlesblusu maisu? Panāc šurp."

Zarēns paskatījās apkārt. Pie pussagruvušā veikala dur­vīm bez visurložņas bija izstādīti neskaitāmi citi radījumi: pūkaini, spalvaini un ar zvīņām, ari daži no mazākajiem troļļiem un gobliniem te bija pieķēdēti pie sienām. Ne­viens no tiem neizskatījās pēc tāda, kas nupat būtu runājis.

"Te augšā, Zarēn," atkal atskanēja balss, šoreiz uzstā­jīgāk. Tirpas skrēja Zarēnam pa muguru uz augšu un uz leju. Tas, kurš bija runājis, turklāt vēl pazina viņu. "Uz šo pusi!"

Zarēns paskatījās uz augšu, un viņam aizrāvās elpa. "Kāpurputns!" viņš iesaucās.

"Tas pats," kāpurputns nočukstēja un neveikli pagriezās uz laktas pret viņu. "Sveicināts."

"Sveicināts," teica Zarēns. "Bet…"

"Runā klusāk," kāpurputns nošņāca, un tā labā acs pie­vērsās veikala ieejai. "Es negribu atklāt Svīdlēnim, ka pro­tu runāt."

Zarēns pamāja un norija kaklā sakāpušo kamolu. Kā gan tik cēls radījums varēja nonākt tik nolaistā vietā? Kāpur­putns, kas bija pieskatījis Zarēnu kopš tā brīža, kad zēns

bija klāt pie tā izšķilšanās, - kurš gan bija uzdrīkstējies to notvert? Un kāpēc tas bija ievietots būri, kas tik tikko lielāks par pašu nabaga radījumu, tā ka tam nācās pietupties uz laktas, nespējot iztaisnoties, nespējot izplest spārnus un brīnišķīgajam, ragotajam knābim rēgojoties starp restēm?

"Es drīz dabūšu tevi laukā no turienes," teica Zarēns, iz­vilkdams aiz jostas aizbāzto nazi. Viņš iegrūda plāno as­meni piekaramās slēdzenes atslēgas caurumā un sāka to drudžaini grozīt.

"Pasteidzies," mudināja kāpurputns. "Un, debesu dēļ, neļauj Svldlēnim nojaust, kas tev padomā."

"Nupat jau būs…" Zarēns nomurmināja caur sakostiem zobiem. Bet slēdzene ietiepīgi palika aizslēgta. "Ja vien es varēšu…"

Tajā brīdi gaisā pēkšņi atskanēja apdul­linošs KRAH! Zarēns nekavējoties pārtrauca savu darāmo un satraukts apgriezās apkārt. Viņš zināja, kas ir noticis. Tas notika visu laiku.

Papildus ķēdes, kas palīdzēja noturēt vietā lidojošo pil­sētu Sanktafraksu, pa brīdim trūka pušu.

"Vēl viena!" kāds iekliedzās.

"Piesargās!" brēca kāds cits.

Bet bija jau par vēlu. Pārtrūkusi ķēde jau gāzās zemē ar neatbilstoši maigu žvadzoņu un šķindoņu. Lejā ielās visi drāzās šurp un turp, uzgrūzdamies cits citam, nekur ne­tiekot.

Ķēde nogāzās lejā. Kliedziens cēlās augšup. Tad klusums.

Kad putekļi nosēdās, Zarēns izpētīja notikuma vietu. Dzelzslietu tirgotāja veikalam pretējā pusē bija ielauzts jumts. Divi stendi bija saplacināti. Un uz ielas gulēja ne­laimīgais, ko krītošais metāls bija nositis.

Zarēns cieši skatījās uz skrandainajām drēbēm un pa­zīstamajiem smagajiem zābakiem. Tas bija alu gars. Var­būt tev galu galā būtu vajadzējis uzklausīt slakteri, viņš domāja un aptaustīja amuletu sev kaklā. Nu bija par vēlu. Alu garam veiksmes bija pietrūcis.

"Ak vai," viņš dzirdēja kāpurputnu nopūšamies. "Situā­cija tuvojas krīzei, un tas ir fakts."

"Ko tu ar to gribi teikt?" Zarēns jautāja.

"Tas ir garš stāsts," kāpurputns lēni teica. "Un…" Viņš apklusa.

"Ko?" vaicāja Zarēns.

Kāpurputns turpināja klusēt. Viņš zīmīgi pagrozīja vie­nu aci pret veikala ieeju.

"Ē!" atskanēja piesmakusi balss. "Vai tu domā pirkt to putnu, ko?" Iebāzdams nazi piedurknē, Zarēns pagriezās. Kājas iepletis, pretī stāvēja drukns tips, rokas iespiedis sānos.

"Es… es tikai patvēros te, kad ķēde pārtrūka," Zarēns teica.

"Hmm," noņurdēja Svīdlēnis, skatīdamies apkārt uz ķē­des radītajiem postījumiem. "Tā ir slikta padarīšana, visa tā ķēžu trūkšana. Un tas viss tā saucamo akadēmiķu ba­riņa dēļ. Kāds mums no viņiem jebkad bijis labums? Parazīti - visi viņi! Vai zini ko? Ja man būtu teikšana, es pārcirstu visas tās ķēdes un ļautu Sanktafraksai aizlidot plašajās debesīs. Tā tik būtu laba atbrīvošanās!" viņš rūgti piebilda, susinādams spīdīgo galvu ar netīru mutautu.

Zarēns bija mēms. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis kādu

runājam sliktu par akadēmiķiem un par lidojošo pilsētu.

"Tomēr," Svīdlēnis turpināja, "vismaz mans īpašums nav bojāts, ja? Šoreiz ne. Klausies, tevi interesē tas putns vai ne?" viņš jautāja piesmakušā balsī.

Zarēns atskatījās uz pazemoto kāpurputnu. "Es meklēju runājošu."

Svīdlēnis skumji iesmējās. "Nē. no tā tu neko neizspie­dīsi," viņš nicīgi teica. "Tas ir dumjš. Tomēr, lūdzu, vari jau mēģināt… Es tev to atdotu par ļoti pieņemamu cenu." Svīdlēnis strauji aizgriezās. "Man šobrīd ir cits klients," viņš noteica pār plecu. "Pasauc mani, ja esmu tev vaja­dzīgs."

"Ak tad dumjš, ko?" kāpurputns iesaucās, kad Svīdlēnis bija projām. "Tādu nekaunību! Tādu vīzdegunību!" Putna acs apgriezās apkārt un pievērsās Zarēnam. "Nestāvi tur un nesmīni," tas uzsauca. "Dabū mani laukā no šejienes - kamēr gaiss ir tīrs."

"Nē," teica Zarēns.

Kāpurputns neizpratnē skatījās uz viņu. Tad pašķieba galvu sānis - cik nu vien būris ļāva. "Nē?" tas pārjautāja.

"Nē," Zarēns atkārtoja. "Es vispirms gribu dzirdēt to "garo stāstu". "Situācija tuvojas krīzei," - tā tu teici. Es gri­bu zināt, kāpēc. Es gribu zināt, kas ir noticis."

"Izlaid mani laukā, un tad es tev visu izstāstīšu," solīja kāpurputns.

"Nē," Zarēns teica trešoreiz. "Es tevi pazīstu. Tu aizlidosi, tiklīdz es būšu atslēdzis būra durtiņas, un tad es tevi vairs neredzēšu, Debesis vien zina, cik ilgi. Vispirms izstāsti man stāstu, un tad es tevi palaidīšu brīvībā."

"Ak tu bezkaunīgais, mazais zaļknābi!" kāpurputns dusmīgi uzsauca. "Un pēc visa tā, ko tavā labā esmu da­rījis!"

"Runā klusāk," aizrādīja Zarēns, nemierīgi atskatīdamies uz durvīm. "Svīdlēnis tevi sadzirdēs."

Kāpurputns apklusa. Tas aizvēra acis. Kādu bridi Za­rēns domāja, ka tas ietiepīgi klusēs. Viņš jau gribēja kļūt pieļāvīgāks, kad kāpurputna knābis sakustējās.

"Tas viss sākās ļoti sen," putns ierunājās. "Precīzāk, pirms divdesmit gadiem. Kad tavs tēvs bija mazliet vecāks nekā pašlaik tu."

"Bet tas bija tad, kad tu vēl pat nebiji dzimis," piebilda Zarēns.

"Kāpurputniem ir vieni un tie paši sapņi, tu to zini," putns atbildēja. "Ko zina viens, to zinām mēs visi. IJn ja tu mani visu laiku pārtrauksi…"

"Nepārtraukšu," teica Zarēns. "Piedod. Es tā vairs ne­darīšu."

Kāpurputns aizkaitināts nošņācās: "Nu tad pielūko."