Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

SESTĀ NODAĻA SKRĪDS RIEKSTGRIEZIS

Ceļojums pāri Dumbrājam izrādījās tik skarbs, ka neko tādu Mima vēl nekad nebija piedzīvojusi. Pat nokgoblinu ģimenes vadonei iešana šķita grūta, bet pārējie bija tuvu spēku izsīkumam. Mimas raizes pieņēmās spēkā ar katru aizvadīto minūti.

Skrīds bija stingri pieteicis, ka viņiem visiem jāturas ko­pā, tomēr, jo tālāk viņi gāja pāri nebeidzamajai, dubļaina­jai tukšainei, jo vairāk sašķēlās.

Mima brida uz priekšu un atpakaļ gar garo izklaidu rindu, cik ātri vien lipīgie dubļi ļāva. Viņa staigāja no ma­zajiem priekšgalā līdz vecajam Torpam, kas noslēdza gā­jienu, un atkal atpakaļ, pa ceļam teikdama uzmundrināju­ma vārdus.

"Nu vairs nav tālu," viņa tiem apgalvoja. "Gandrīz jau esam klāt." Dumbrāja pretīgā, sastāvējusies smaka kļuva stiprāka. "Aizmirstiet, kur jūs pašlaik esat, un domājiet par to brīnišķīgo vietu, uz kuru dodamies, - pārpilnības zemi, iespēju zemi, kur goblini tiek cienīti un kur ielas bruģētas ar zeltu."

Nokgoblini vārgi smaidīja viņai pretī, bet neviens nemē­ģināja atbildēt. Viņiem nepietika spēka. Pat mazie, kas bija devušies ceļā ar tādu aizrautību — lēkājot priekšā kā jēri -, tagad mokoši lēni vilka kājas. Mima zināja, ka nepaies ilgs laiks, līdz pirmais no viņas grupas padosies pavisam.

"Ei!" viņa uzsauca kārnajam stāvam priekšā. "Mazliet lēnāk."

Skrīds pagriezās. "Kas tad nu?" viņš aizkaitināts noprasīja.

Mima platiem soļiem devās pie viņa. Karstā saule me­žonīgi cepināja. Rokas sānos iespiedis, Skrīds glūnēdams gaidīja, līdz viņa pienāk klāt. "Mums nepieciešama atpūta," viņa aizelsusies teica.

Skrīds nopētīja viņu no galvas līdz kājām, tad pašķielēja augšup uz debesīm. "Mēs turpināsim iet ljdz saulrietam," viņš sacīja. "Tad mēs nakti atpūtīsimies. Tumsā ir pārāk bīstami ceļot - kur tad dubļu akači un indīgie gāzu iz- meši…"

"Nemaz nerunājot par kampējlempjiem, dūņu zivīm un baltajiem kraukļiem," Mima dzēlīgi pārtrauca. "Nevienu pašu mēs pagaidām neesam sastapuši."

Skrīds izstiepās visā augumā un ar nicinājumu skatījās gar degunu lejup uz viņu. "Lūdzu, piedod," viņš sacīja, balsī skanot sarkasmam, "man bija tāds iespaids, ka jūs mani nolīgāt par pavadoni, lai izvairītos no šīm briesmām. Ja vien es būtu zinājis, ka jūs paši tos gribat redzēt…"

Mima kaunīgi nodūra acis. "Atvaino," viņa teica. "Tas tikai… Dažiem no mums ir grūtības turēties līdzi tik ātram solim, kādu tu uzdod."

Skrīds pārlaida acis atpakaļ pār goblinu rindu. "Tu sa­maksāji par divu dienu pārgājienu," viņš asi noskaldīja. "Ilgāk par to, un tev jāmaksā atkal."

"Bet mums vairāk nav naudas," Mima ievaimanājās.

Skrida dzeltenie zobi atspīdēja pret viņa lūpu izbalējušo bālumu. "Kā es teicu," viņš sacīja, pagriezdamies un iedams tālāk. "Tev jāmaksā."

Bija iestājusies tumsa, kad Skrīds Pirkstgriezis nolēma, ka tai dienai pietiks. Viņš apstājās uz kāda akmeņu krāvuma un nolika zemē laternu. "iMēs paliksim šeit," viņš sauca, salicis plaukstas pie mutes.

Cits pakaļ citam sāka ierasties goblini.

"Apklusiniet to bērnu!" Skrids uzkliedza jaunai goblinu sievietei, kurai rokās bija brēcošs mazulis. "Tas pievilinās visus kampējlempjus no jūdzēm tālas apkārtnes." Viņš pa­cēla laternu un pētoši lūkojās uz to pusi, no kurienes viņi bija ieradušies. "Un kur ir pārējie?" viņš strupi noprasīja. "Man būs tikai paveicies, ja viņi jau būs nomaldījušies."

"Nē, re! Tur!" viens no mazajiem iesaucās un rādīja at­pakaļ uz k ādu dīvainu, druknu stāvu, kas šļūcot tuvojās no zemās miglas mutuļiem. Pienākot tuvāk, viens augums pārtapa par trim. Tā bija Mima, kas apņēmīgi slāja uz priekšu, stiepdama vienu jauno uz muguras un ar roku apķērusi veco Torpu.

Skrīds pasmaidīja. "Visi ieradušies un sveiki," viņš teica.

Pārējo līksmo saucienu uzmundrināta, Mima nostreipuļoja atlikušo gabalu pa stiegrajiem, pelēkajiem dubļiem līdz ak­meņu krāvumam. Vecais Torps atbrīvojās no viņas rokas at­balsta un apsēdās. "Braši, vecais," viņa bez elpas nočukstēja. "Tu to paveici." Viņa nocēla gulošo jauniņo no muguras, uz­manīgi nolika viņu zemē un apklāja ar segu. Tad, stenēdama aiz piepūles, Mima izslējās taisni un paskatījās apkārt.

"Jā, šī noteikti nav pali ērtākā vieta, kādās esmu pārlai­dusi nakti," viņa teica. "Bet te ir sauss. Un tas ir galvenais. Tāpēc, paldies, Skrīd, ka atvedi mūs uz šo vietu."

"Ņemiet par labu," viņš teica, nepievērsdams uzmanību pārējo saīgušajām sejām, - galu galā, tā bija izteiksme, kuru viņš bija redzējis tūkstošiem reižu iepriekš. "Un tagad," viņš teica, "jums visiem ir jāpaguļ."

Nokgobliniem nebija divreiz jāsaka. Pēc pāris mirkļiem visi bija saritinājušies segās kā vilnas kokonu rinda, - visi, izņemot Mimu. "Un tu pats?" viņa jautāja Skrīdam.

"Es?" viņš augstprātīgi jautāja, uzmeties uz augstākā ak­mens gala. "Ā, par mani neraizējies. Man nav nepiecie­šams daudz miega." Viņš pārlaida acis līdzenajai ainavai, kas zalgoja un mirguļoja mēness gaismā kā nospodrināts sudrabs. "Turklāt kādam ir jāpaliek sardzē."

Mima nomierinājās. Viņa novēlēja Skrīdam labunakti, ērti iekārtojās starp diviem mazajiem, un, kad pāris minū­tes vēlāk tumši mākoņi aizsedza mēnesi, viņa, tāpat kā visi citi, bija cieši aizmigusi.

Skrīds klausījās krākšanas griezīgajā korī un klusībā nosmīnēja. "Guliet saldi, mazie punduri," viņš nočukstēja, "vai goblini - vai kas nu jūs esat."

Kad mākoņi aizsedza debesis, viņš pienesa tuvāk laternu, izvilka no jostas nazi un sāka to uzmanīgi slidināt šurpu turpu pa gludo akmeni. Reizēm viņš uzspļāva uz metāla un pārbaudīja asmeni dzeltenajā gaismā. Tad viņš atkal turpināja, lēni, mērķtiecīgi - švīk, švtk, švtk-, līdz as­mens visā garumā bija tik ass, ka pārgrieztu matu.

Ak vai lai būtnei, kas cerējusi sagaidīt no viņa kaut ko labu! Skrīds piecēlās, turēdams laternu vienā rokā, nazi otrā. Ak vai ikvienam, kas iekritis viņa nagos!

Pēkšņi mākoņi pašķīrās un spožais mēness apspīdēja pelēcīgo apkārtni, visu padarot melnbaltu. Baltas segas. Melnas asinis.

Balts, kaulains augums, kas grīļīgā gaitā iet pa dubļiem. Melna ēna, kas stiepjas atpakaļ pāri akmeņiem.

Balti kraukļi, kas jau knābā beigtu miesu. Melni darbi. Briesmīgi darbi.

Satvēris kaulainajās rokās ar asiņaino laupījumu pilno ādas somu, Skrīds Pirkstgriezis mēroja ceļu pāri Dumbrā- jam. Tālu priekšā mēness zalgoja uz debesu kuģa vraka, kas gulēja, pa pusei iegrimis dubļos, kā milzīgs skelets. Acis nemirkšķinot, Skrīds nenovērsa skatu no sadragātā korpusa zalgojošajām ribām. Viņš gāja tuvāk un tuvāk. Viņš ne reizi nepalēnināja soli. Viņš ne reizi neatskatījās.

"Beidzot," Skrīds nomurmināja, piegājis pie vraka. Viņš palūkojās apkārt, vai nemanīs kādu nodevīgu traucējuma zīmi, un, nomierinājies, ka tur nav neviena un nekā, viņš steigšus pazuda uz sāna noslīgušā kuģa vraka ēnainajā iekšpusē.

Ja kāds būtu izmantojis iespēju iekļūt šajā vietā un to izpētīt īpašnieka prombūtnes laikā, tad viņš, viņa vai tas būtu sācis drebēt, nezinājis, kādas šausmas kuģis slēpj. Vispirms jau drēgnajā gaisā bija spēcīgi jūtama nāves sīvā smaka. Un kur nu vēl sienas, kuras visā garumā un pla­tumā klāja pie koka pienagloti izkaltuši kāju pirksti.

Tur bija lieli pirksti, mazi pirksti, spalvaini pirksti, zvī- ņaini pirksti, pirksti ar asmens asuma nagiem, pirksti ar peldplēvēm - visi sažuvuši un melni. Un te bija tikai sīka daļiņa no kopējā skaita - maza izlase -, jo korpusa tālā­kajā galā milzīgā konusveida kaudzē to bija vēl tūksto­šiem un tūkstošiem.

Skrīds brida pa dubļiem uz priekšu, dziļāk debesu kuģī. Viņš nepievērsa uzmanību asiņainajām trofejām, kas rin­dojās gar sienām, tāpat viņš neievēroja briesmīgo smaku; Skrīdam Pirkstgriezim Vēja šķēlēja vraks gluži vienkārši oda pēc mājām.

Viņš pakarināja laternu uz āķa virs lielas lādes, gatavo­tas no dzelzskoka un stikla, pacēla vāku, notupās un ķērās pie darba. Citu pēc cita viņš no somas izvilka no­grieztos kāju pirkstus un kā vājprātīgs manikīra meistars pakasīja zem nagiem ar mazu vīlīti. Sīkas putekļu kripa­tiņas - dažas mirdzoši baltas, citas pavisam tumšas - iekrita lādē pie pārējām. Un, kad viņš bija pārliecinājies, ka visas drusciņas ir savāktas, viņš sameta kāju pirkstus pie citiem lielajā kaudzē.

Beidzot ticis galā, Skrīds ar sapņainu apmierinātību no­lūkojās lejup lādē. Tā bija vairāk nekā trīs ceturtdaļas pil­na ar sakasām no kāju nagiem. "Ak, mans skaa-iiistais laupījums," viņš čukstēja. "Kādu dienu tu piepildīsi lādi līdz pašām malām. Kādu dienu, - ja Debesis lems, tad drīz. Un tajā brīnišķīgajā dienā, tad varbūt - bet tikai varbūt - mans uzdevums būs galā."

Skrīds piecēlās kājās, aizcirta vāku un izgāja ārā. Garā nakts bija beigusies. No viņa pa kreisi no atkāpušās tum­sas vēlās tumši violeti mākoņi, vēstījot par savilkušos vētru. No viņa pa labi lielā attālumā bija debesu kuģis, kas iezīmējās pret lēcošo sauli.

Abi tuvojās.