Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

ČETRPADSMITĀ NODALA SKALAKI KLIEDZIENI, KLUSĀKI ČUKSTI

Skrīds Pirkstgriezis paplikšķināja sev pa vēderu. Dūņu zivis - rūgtas, asakainas un eļļainas - bija garšojušas tik­pat pretīgi kā vienmēr, bet tās bija mazinājušas viņa izsal­kumu. Viņš paliecās uz priekšu un iemeta asakas uguns­kurā, kur tās nosprakšķēja un uzliesmoja; galvas un astes viņš pasvieda maitēdājiem baltajiem kraukļiem, kuri gai­dīdami bija lēkājuši ap kuģa vraku, kopš gaisā bija pacē­lušās pirmās pēc zivīm smirdošās dūmu strūkliņas.

"Še jums būs, mani mīļie," viņš noķērcās.

Putni trokšņaini plēsās gar ēdiena atliekām, - knāb­dami un skrāpēdami līdz asinīm, - līdz cits pakaļ citam tie katrs paķēra gabalu pēc patikas, palēcās gaisā un aizli­doja to netraucēti apēst.

"Dūņu zivis," Skrīds nosprauslājās un iespļāva ugunī.

Pirms daudziem gadiem Skrīds bija iekārtojis mājas izbalējušajā tukšainē, tomēr viņš nekad nebija varējis

pierast pie Dumbrāja sniegtās barības garšas. Protams, reizēm viņš mēdza piesavināties pārtiku, ko bija atnesuši nelaimīgie goblini, troļļi un tiem līdzīgie, kurus viņš veda nāvē. Bet viņu saziedējušas maizes un kaltētas gaļas krājumi gandrīz nebija nekas labāks. Nē. Tas, ko Skrīds Pirkstgriezis kāroja, bija ēdiens, kādu viņš reiz bija ēdis katru dienu, - aunradža karbonādes, tildergaļas desiņas, cepti sniega putni… Viņam mutē saskrēja siekalas, vēders nokurkstēja.

"Kādu dienu, varbūt," viņš nopūtās. "Kādu dienu."

Viņš paņēma garu nūju un domīgi bikstīja gailošās ogles. Laiks šorīt bija rāms, ar vieglu vēju un bez māko­ņiem - pretēji vakardienai, kad debesis bija mutuļojušas un dārdējušas negaisā. Tas bija izskatījies pēc Lielās vēt­ras. Un viņš atminējās debesu kuģi, kas bija brāzies tai pretī kā izšauta bulta.

"Vētras vajāšana," Skrīds nomurmināja un pavīpsnāja. "Ja vien viņi zinātu!" Viņš kladzinoši iesmējās. "Bet, protams, šobrīd viņi jau zitia. Nabaga muļķi!" viņš iesau­cās un smējās vēl skaļāk.

Saule kāpa augstāk debesīs. Tā neganti karsēja, no pur­vainajiem dubļiem liekot pacelties miglas mutuļiem.

"Nu aiziet," Skrīds teica, noslaucīdams muti piedurknē. "Nevar te sēdēt visu dienu."

Viņš pieslējās kājās, saspārdīja mitrus dubļus uz gruz­došajām oglēm un pelniem un nopētīja apvārsni. Plats smaids rotājās viņam sejā, raugoties pāri dūmakā tītajam Dumbrājam uz Krēslas mežu aiz tā.

Kas ieradīsies nākamie, izmisīgi vēlēdamies pavadoni, kas viņus pārvestu pāri Dumbrājam? - viņš minēja un ne­patīkami ņirdza. "Manu dārgo laupījum," viņš nočukstēja, "te es nāku!"

Vilnikss Pomplonijs aiz sāpēm iekaucās un pietrūkās sēdus. "Plānprātīgais!" viņš uzkliedza.

"Tūkstoš, nē, miljons reižu atvainojos," Minuliss iesau­cās. "Man misējās."

Vilnikss nopētīja ievainoto pirkstu un nolaizīja asiņu lāsi. "Nav nekas nopietns," viņš teica un pasmaidīja. "Katrā ziņā, mazliet sāpju nekad nevienam nav nācis par ļaunu."

"Nav gan, augstība," Minuliss dedzīgi piekrita.

Vilnikss atkal atgāzās dīvānā un aizvēra acis. "Tu vari turpināt," viņš teica.

"Jā, augstība. Pateicos, augstība. Tūlīt, augstība," Minu­liss čaloja. "Un jūs varat būt drošs, tas vairs neatkārtosies, augstība."

"Lai nu labāk neatkārtojas," Vilnikss noņurdēja. "Daudzi gribētu izmantot iespēju, lai kļūtu par Sanktafraksas Vis­augstākā Akadēma personisko kalpotāju, - ja nu šī vieta pēkšņi atbrīvotos. Vai es izteicos skaidri?"

"Kristāla skaidri, ja es uzdrīkstos sacīt," Minuliss glai­mīgi teica.

Ar vislielāko uzmanību viņš vēlreiz pacēla kaulaino roku un atsāka manikīru. Visaugstākajam Akadēmam pa­tika, ja viņa nagus apvīlēja līdz adatas smailumam. Tādi viņam ļāva ar lielāku labsajūtu pakasīt muguru.

"Minulis," pēc kāda laika Vilnikss Pomplonijs ierunājās, acis aizvien turēdams aizvērtas. "Vai tu sapņo?"

"Vienīgi tad, kad es guļu, augstība," viņš atbildēja.

"Laba atbilde," Vilnikss noteica. "Tāda atbilde, kas pa­skaidro atšķirību starp tevi un mani."

Minuliss turpināja nagu vīlēšanu klusumā. Visaugstā­kajam Akadēmam nepatika, ka viņu pārtrauc.

"Vienīgās reizes, kad es sapņoju, ir tad, kad esmu no­modā." Viņš atvēra acis. "Par visu to es sapņoju," viņš sa­cīja, brīvo roku plašā žestā vēzēdams apkārt pa grezno Iek­šējo svētnīcu. "Un raugi, visi mani sapņi ir piepildījušies."

Minuliss pamāja ar galvu. "Sanktafraksas Padome tie­šām ir laimīga, ka tās Visaugstākais Akadēms ir tik gudrs un godājams zinātnieks."

"Taisnība gan," vēlīgi teica Vilnikss. "Un tomēr, kopš panākumu smailes sasniegšanas man ir pietrūcis manu sapņu."

Minuliss līdzjūtīgi nopūtās. Pēkšņi Vilnikss piecēlās sē­dus un sazvērnieciski paliecās uz priekšu. "Es tev uzticē­šu kādu mazu noslēpumu, labi?" viņš nočukstēja. "Pēc va­kariņām kopā ar Apvienības Galvu un pēc manas mazās patērzēšanas ar to naktsklaidi es atkal esmu sācis sapņot. Brīnišķīgus sapņus," viņš klusi teica. "Tādus sapņus, kas ir spilgtāki nekā jebkad agrāk."

Kurls, visu zaudējis un nonācis uz ielas, Forfikuls bija kritis tik zemu, cik zemu vien bija iespējams krist. Nevienam nevajadzīgs, vismazāk jau Mātei Zirgastrai, kura, viņš zināja,'otrreiz viņam pat acis neuzmestu, ar asiņainos pārsējos ietītu galvu, viņš sakrustotām kājām sēdēja uz izdiluša paklājiņa, vērojot, kā Lejaspilsētas cienījamie pilsoņi neatskatīdamies steidzas viņam garām.

"Viii varat atlicināt mazliet sīknaudas?" viņš pa brīžam iesaucās un pagrabināja savu alvas krūzīti. "Palīdziet glābt nabadziņu, kam nav tā veicies kā jums."

Tomēr viņa vārdi skāra ausis, kas bija tikpat kurlas kā viņa paša. Pēc astoņu stundu ubagošanas krūzītē jopro­jām atradās vienīgi misiņa poga, kuru viņš pats tajā no rīta bija ielicis. Ap saules rietu Forfikuls jau taisījās doties pro­jām, kad kāds beidzot apstājās viņam blakus.

"Atliciniet mazliet sīknaudas," viņš teica.

"Mazliet sīknaudas?" jaunpienācējs klusi jautāja. "Nāc man līdzi, un es tevi padarīšu neticami bagātu."

Forfikuls neatbildēja. Viņš nebija dzirdējis ne vārda. Sličs, negribēdams atkārtot savu piedāvājumu skaļāk, pie- tupās viņam priekšā, paberzējot īkšķi pret rādītājpirkstu. Forfikuls pacēla acis un pievērsa uzmanību nokgoblina mutei.

"Nauda," Sličs kustināja lūpas. "Bagātība. Dārgumi. Nāc man līdzi."

Ja Forfikuls būtu spējis dzirdēt Sliča domas - vai pat viņa balsi -, viņš uzreiz būtu to pazinis kā negodīgo gob- linu, kura dēļ bija miris nelaimīgais slakteris Stiegris. Bet Forfikuls nevarēja dzirdēt ne vienu, ne otru. Kā bērnam viņam nācās pieņemt smaidošā goblina vārdus par tā­diem, kādi viņam tie šķita. Viņš piecēlās kājās, pasita ne­tīro lupatu paunu padusē un ļāva, lai viņu ved projām.

Varbūt izmisums padarīja Forfikulu tikpat aklu, cik kurls viņš bija. Vai varbūt viņš negribēja atcerēties, ko bija redzējis iepriekš. Vismaz viņš neatcerējās pazīstamo ainu būdā ar piestu, stampu un kristālu.

"Vētrasfrakss," Sličs kustināja lūpas un pasmaidīja, pa­sniegdams naktsklaidim stampu.

Forfikuls palocīja galvu.

"Bet pagaidi bridi," Sličs turpināja. Viņš pagriezās un paņēma no plaukta stikla pudelīti ar tumši dzeltenu šķid­rumu. "Mitrumsēklu eļļa," viņš paskaidroja un izvilka kor­ķa aizbāzni. "Ja mēs ieliesim mazliet bļodiņā ar kristālu, tad…" Viņš apklusa. "Ko tu dari? NĒ!" viņš iekliedzās un metās virsū naktsklaidim.

Bet bija jau par vēlu. Acis piekalis spožajai, mirdzošajai vētrasfraksa lauskai, Forfikuls neko nebija dzirdējis no Sliča paskaidrojuma. Viņš cieši satvēra stampu ar abām rokām. "Aiziet," viņš nočukstēja un strauji trieca to lejup.

BUUM!

Vētrasfraksa kristāls eksplodēja ar šausmīgu spēku, būdu aizraujot līdzi. Jumts aizlidoja, sienas izgāzās, un grī­da kļuva par milzu krāteri. Kad putekļi nosēdās, kļuva re­dzami divi ķermeņi, sakļāvušies pirmsnāves apkampienā.

"Debesu vārdā, kas tas bija?" izsaucās Tumsas profe­sors.

Māte Zirgastra papurināja galvu. "Ak jūs, akadēmiķi," viņa rājās. "Ar galvu mākoņos, savās gaisa pilīs. Tev nav ne jausmas, vai ne?"

Abi bija kopā izgājuši agrā vakara pastaigā. Viņiem bija apspriežami neatliekami jautājumi, un, tā kā Asinsozola krodziņš bija izrādījies tik ļoti piemērots, lai tur slepus no­klausītos, viņi bija sarunu pārcēluši uz ārpusi.

"Tad pasaki man," viņš teica. "Kas tas bija par troksni? Izklausījās pēc eksplozijas."

"Tā bija eksplozija," viņa apstiprināja, spalvu apkaklei saslejoties. "Katru reizi, kad kāds nabaga muļķis mēģina pārvērst vētrasfraksu par frakspulveri, notiek eksplozija."

Tumsas profesors aiz pārsteiguma satrūkās. "Bet kur gan viņi dabū to vētrasfraksu?" viņš jautāja.

Māte Zirgastra neiecietīgi noklakšķināja knābi. "Melnais tirgus ir pārplūdināts ar šo preci," viņa sacīja. "Tā runā, ka pats Visaugstākais Akadēms to esot atļāvis cerībā, ka kāds kaut kur atklās drošas frakspulvera iegūšanas netveramo noslēpumu, kaut gan…"

"Bet… bet tas ir briesmīgi!" Tumsas profesors bija sa­šutis. "Man nebija ne jausmas… Nav nekāds brīnums, ka

dārglietu krātuve ir tā iztukšota." Viņš papurināja galvu. "Es nolādu to dienu, kad manas acis pirmoreiz skatīja to nodevīgo uzurpatoru, Vilniksu Pomploniju."

"Vakardiena ir pagājusi," strupi noteica Māte Zirgastra. "Rītdiena vēl nāks."

"Es zinu, es zinu," piekrita profesors, "bet ko mēs varam darīt? Es jau esmu tev stāstījis: gan Vilnikss, gan Apvienības Galva zina, ka Mākoņu Vilks ir devies meklēt vētrasfraksu. Abi gaida viņa atgriešanos. Abu rīcībā ir līdzekļi, ar kuru palīdzību konfiscēt kravu, - un, ja vienam tas neizdosies, tad otrs noteikti gūs sekmes."

"Gluži otrādi," acīm mirdzot, apgalvoja Māte Zirgastra. "Nevienam no abiem neizdosies, piemini manus vārdus. Es pazīstu Mākoņu Vilku kā viltīgu, vecu debesu neģēli. Kamēr abi viņa ienaidnieki cīnīsies, viņš izslīdēs starp tiem un atvedis vētrasfraksa kravu man. tieši tā, kā esam norunājuši." Pēkšņi viņa samiedza acis. Viņa pagriezās. "Tā vai citādi, kā tu tik daudz zini, ko?" viņa jautāja. "Vai tu tagad interesējies par Visaugstākā Akadēma domām?"

"Nē, es…" profesors iesāka. "Es noprotu, ka tava nezi­nāšana par Sanktafraksu ir līdzvērtīga manējai par Lejas- pilsētu. Intrigas, čuksti, tenkas - mūsu cēlās lidojošās pil­sētas melnais tirgus esot pārplūdināts ar šo preci!" viņš pasmaidīdams teica.

"Forfikuls," ieteicās Māte Zirgastra, "vai…?"

"Forfikuls izstāstīja Vilniksam visu," profesors sacīja.

Māte Zirgastra skaļi noklepojās un nospļāvās zemē. "Nav brīnums, ka mazais nicināmais radījums bija pārāk nokaunējies, lai rādītos man acīs," viņa žēlojās.

"Viņš tika spīdzināts, līdz izstāstīja," profesors paskaid­roja. "Viņam nebija izvēles. Bet nē, es neuzzināju par Vis­augstākā Akadēma plāniem no Forfikula."

"No kā tad?" Māte Zirgastra gribēja zināt.

"No kāda, kas zvērējis uzticību varas amatam, bet neat­rodas šādā amatā," profesors paskaidroja. "Viņa vārds ir Minuliss," viņš teica. "Viņš ir Vilniksa Pomplonija perso­niskais kalpotājs - un viņš jūt, ka tuvojas pārmaiņas."

Māte Zirgastra iepriecināta iekladzinājās. "Tad mūsu ziņā ir nodrošināt, ka viņš to jūt pamatoti!"