Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

V Lejaspilsētas nomales ielās

"Te iekšā," teica Sličs, pēkšņi apstājies blakus pussagru- vušai būdai kreisajā pusē. Viņš atslēdza durvis un pazuda iekšā. Viņa pavadonis viņam sekoja. Tad pievēra durvis un gaidīja, līdz nokgoblins atrada un iededza lampu. "Goda vārds," Sličs nodrebinājās, pagriezies apkārt, kad bālā gaisma pildīja istabu. "Jūs, slakteri, gan esat sar­kani."

Stiegris neveikli mīņājās. "Tev ir frakspulvēris, ko?" viņš jautāja. "Ja tev nav…"

"Labākais frakspulveris Lejaspilsētā," Sličs pārliecināja viņu. "Iespējams."

"Iespējams?"

"Es melnajā tirgū esmu ieguvis mazliet vētrasfraksa," viņš paskaidroja. "Vienīgais, kas tev jādara, tas jāsaberž, un gatavs!"

Stiegris bezkaislīgi skatījās uz viņu. "Tu droši vien do­mā, ka es esmu vientiesis," viņš beidzot teica. "Vētras- frakss eksplodē, kad to mēģina saberzt. Visi to zina. Viņa augst-un-varenais Akadēmstulbenis ir vienīgais, kam zi­nāms noslēpums…"

"iMan tagad arī ir tas noslēpums," teica Sličs. Viņš paņē­ma piestu no plaukta un nolika to uz maza galdiņa. Tad no iekškabatas viņš izvilka samta drēbes vīkšķi, uzmanīgi atlocīja to vaļā un izņēma spīdošu, mirdzošu vētrasfraksa lausku, kuru viņš pacēla, turot starp vidējo pirkstu un īkšķi, - citu pirkstu viņam nebija, - un uzmanīgi ielika to piestā.

Stiegris vēl aizvien bija šaubu pilns. "Kāds tad ir tas noslēpums?"

"Lūk, tāds," teica Sličs, noņemdams ādas maisiņu no jostas. Viņš pavilka vaļā saites, lai Stiegris varētu ieska­tīties iekšā.

"Bet kas tas ir?" viņš jautāja.

"Saberzta nāveskoka miza," sazvērnieciski teica Sličs. "Labākā, kādu par naudu var nopirkt."

Stiegris satraukts parāvās atpakaļ. Tā bija tā viela, kuru Lejaspilsētas ārsti lietoja pacientu anestēzijai operācijas laikā.

"Nāveskoka nejutību radošās īpašības neitralizē vētras­fraksa gaistamību," Sličs paskaidroja. "Eksplozija, tā sakot, tiek paralizēta."

"Vai tu par to esi drošs?" jautāja Stiegris.

"Ak Debesu dēļ!" Sličs nepacietīgi iesaucās. "Vai tu man neteici, ka tev apnicis tērēt visu grūti pelnīto naudu par dzeramo ūdeni? Vai tu neteici, ka darītu jebko, lai dabūtu pats savu lrakspulveri? Nāveskoks iedarbosies, es tev galvoju," viņš teica, bagātīgi iebērdams to piestā. "Nebūs nekādas eksplozijas, un tev, mans draugs, būs frakspulveris, ar ko tev pietiks visam atlikušajam mū­žam."

Stiegris nemierpilns satvēra kaklā pakārtos amuletus. Par spīti ļaunajām nojautām, nokgoblina piedāvājums tomēr bija pārāk vilinošs, lai tam turētos pretī. Viņš

samaksāja simt kvartus, kā bija vienojušies, paņēma stam­pu un pacēla to virs galvas. Naudu droši noglabājis kabatā, Sličs aizmuka uz būdas tālāko galu un notupās aiz metāla krāsns.

"Bliez tagad!" viņš sauca. "Tas izdosiesT

Un Stiegris, satvēris rokturi, cik cieši vien viņa sasvīdušās rokas ļāva, ar visu spēku strauji trieca stampu uz leju.

Eksplozija būdai uzreiz norāva jumtu. Stiegris tika mests atpakaļ pret gala sienu, kur viņš sabruka bez dzī­vības.

Sličs izlīda no slēptuves un ļodzīgi piecēlās kājās. Viņš nolūkojās uz slaktera nedzīvo augumu.

"Vai nu arī," viņš nopūtās, "varbūt neizdosies."