Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DESMITĀ NODAĻA ATZĪŠANAS

Iekšējai svētnīcai nepazīstama skaņa atbalsojās palātas ar zeltu rotātajos griestos. Tā bija dungošana. Lai gan pilnīgi neskanīga, tā turpinājās ar nepārprotamu prieku un optimismu.

Kalpotāji - un tādu bija daudz, kas rūpējās par Iekšējo svētnīcu un tās svarīgo iemītnieku, - bija saņēmuši stin­gras norādes vienmēr uzturēt pilnīgu klusumu. Un jeb­kura veida mūzika - dungošana, dziedāšana, svilpošana - tika uzlūkota īpaši nelabvēlīgi. Tikai pirms nedēļas vecais Džerviss - uzticams kalpotājs jau ilgāk nekā četrdesmit sezonas - bija pieķerts, pusbalsī dūcot šūpļadziesmu. (Viņš nesen bija kļuvis par vecvectēvu.) Par šo nevērīgo apmierinātības mirkli viņš uz vietas tika atlaists.

Tomēr pašlaik nedungoja kāds no kalpotājiem. Skaņa nāca no Sanktafraksas Visaugstākā Akadēma plānajām lūpām un mazā, apaļā deguna. Jo Vilnikss Pomplonijs jutās ārkārtīgi apmierināts ar sevi.

"Hmm, hmm, hmmm. Pom pom pom pom," viņš darbo­damies turpināja. Viņš apklu­sa un iesmējās, atcerēdamies iepriekšējā vakara sīkumus. Viņš bija ēdis vakariņas kopā ar Simenonu Ksintak- su, un šī maltīte bija nesusi lielu skaidrību.

Kā parasti, Apvienības Galva nepavisam nebija iemīļots vakariņu viesis. Cik nu tas attiecās uz Simenonu Ksintaksu, viņš bija neveiklis ar sliktām manierēm: viņš strēba zupu, viņš ēda ar vaļā muti un pēc katra ēdiena skaļi atraugājās. Tomēr Vilnik- sam bija izdevīgi paturēt viņu savā labvēlībā. Ja nebūtu no apvienības saņemtā atbalsta, drīz vien pagaistu viņa paša varas tvēriens.

Ksintakss kā vienmēr bija ēdis un dzēris par daudz. Ne­bija tā, ka Vilnikss iebilstu. Īstenībā viņš skaidri atbalstīja Apvienības Galvas rijību, kraudams viņam uz šķīvja pa­pildinājumu otro un trešo reizi un nepārtraukti turot Ksin- taksa glāzi pilnu ar viņa iemīļoto meža brūvējumu. Galu galā, kā viņa vecmāmiņa mēdza sacīt, pilns vēders un pļā­pīga mēle jo bieži iet roku rokā. Apvienības Galvas mēle bija sākusi atraisīties deserta laikā. Kad pasniedza sieru un cepumus, viņš jau čalot čaloja.

"Māte Zirgastra, viņa ir tā, viņa… boarrrp… Atvainojiet!" Viņš apklusa, lai piedurknē noslaucītu muti. "Viņa tikai ir ņēmusi un sarīkojusi braucienu uz Krēslas mežu, ja? Viņa, Gaismas profesors un kāds debesu pirātu kapteinis - šobrīd nevaru atcerēties viņa vārdu… Lai nu kā, viņi visi ir kopā. Viņi… boalč… Vii." Viņš iesmējās. "Viņi ir nodo­

mājuši atgriezties, vedot pilnu kravu ar vētrasfraksu," viņš paskaidroja un sazvērnieciski piespieda pirkstu pie lū­pām. "Tas ir domāts kā noslēpums," viņš teica.

"Tad kā gan tu esi ticis pie šis informācijas?" Vilnikss Pomplonijs noprasīja.

Ksintakss zinoši piesita ar pirkstu pie deguna. "Koman­da spiegā," viņš neskaidri izgrūda un atkal iesmējās. "Es gribēju teikt, spiegs komandā. īgnis. Viņš mums visu iz­stāstīja, tā ja." Tad viņš paliecās uz priekšu, draudzīgi sa­tvēra Vilniksu aiz piedurknes un glūnīgi smaidīja viņam sejā. "Mēs būsim neticami bagāti."

"Pom pom pom pom," Vilnikss dungoja, atcerēdamies šos vārdus. Neticami bagāti! Vismaz viens no mums, viņš domāja.

Tajā brīdī pie durvīm atskanēja bijīga klaudzināšana un parādījās viņa personiskā kalpotāja Minulisa izspūrusī gal­va. "Ja jums labpatiktos, jūsu Visaugstākais Akadēm," viņš teica, "ieslodzītais ir sagatavots un gaida, kad jūs parādī­siet viņam uzmanību." >

"Ak jā," Vilnikss pamāja ar galvu un nepatīkami pasmai­dīja. "Es tūlīt būšu tur."

Tiklīdz Minuliss bija aizvēris durvis, Vilnikss līksmi sa­berzēja rokas. "Vispirms Ksintakss izpļāpā noslēpumu, ta­gad šis radījums Forfikuls iekrīt mums klēpī, - nu, Vilniks, vai mēs neesam pats veiksmīgākais Visaugstākais Aka- dēms!"

Platiem soļiem šķērsojis istabu, viņš piegāja pie spo­guļa - jaunā spoguļa - un paskatījās uz sevi. Atšķirībā no sava priekšteča šis spogulis nebija pakarināts, bet gan slīpi atsliets pret sienu. Tā bija drošāk, tā bija arī glaimo­jošāk. Atspulgs viņam uzsmaidīja pretī.

"Nu nē," viņš rājās. "Tas nekam neder. Ko gan nakts- klaidis domās, ja es ieiešu Zinību zālē tik pacilātā

noskaņā? Sagatavojies, Vilniks," viņ.š teatrāli teica, ļaujot ritasvārkiem nokrist uz grīdas. "Posies."

Darīdams to, ko viņš darīja vienmēr pirms svarīgas tikšanās, Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms uzvilka īpašas augstā amata drēbes - tērpu, kas palīdz koncentrēt domas, uzturēt asu prātu un nomākt labo omu.

Vispirms viņš uz kailās, savītušās ādas uzvilka astru kreklu. Tad, saviebjoties, kad uz augšu palīdušās naglas iespiedās pēdās, viņš iekāpa sandalēs un cieši savilka auklas. Pēc tam viņš svaigi skūtajā galvas ādā ieberzēja kodīgu ziedi un uzmauca galvā tērauda cepuri, līdz tai iekšpusē esošie dzelkšņi iespiedās galvā. Visbeidzot viņš paņēma savu noplukušo rupjā vērpuma mantiju, uzmeta plecos un uzlika kapuci.

Ar katru uzvilkto apģērba gabalu pamazām noplaka Visaugstākā Aka- dēma labais noskaņojums. Kad ka­puces raupjais audums skāra viņa sarkani nobrāzto kaklu, viņa oma bija tik tumša kā pati Sanktafraksas dārgumu glabātava un viņš pats - gatavs uz jebkādu nežēlību.

Viņš atkal pievērsās spogulim un atzinīgi nopētīja savu atspul­gu. Vilnikss Pomplonijs reti, ja vispār jelkad, bija izskatījies tik izdēdējis, tik iespaidīgs. Viņš pacēla vienu uzaci.

\ "Tā, Forfikul, manu mazo ) vēsts nesējputniņ," viņš teica. "Esmu gatavs tevi satikt. Ne­varu vien sagaidīt, kad dzirdē­šu tevi dziedam!"

Zinību zāle - kā maigākā vārdā bija pazīstama noprati­nāšanas istaba - atradās torņa galā, plašās pils rietumu spārnā. Vienīgā ieeja bija pa slepenām durvīm augšstāva gaitenī un tālāk pa akmens vītņu kāpnēm.

Pie katra uzkāptā pakāpiena viņam pēdās dūrās sandaļu naglas. Kad Vilnikss Pomplonijs bija sasniedzis augšu, viņš pusbalsī lādējās. Viņš atgrūda vaļā durvis un iegāja iekšā. "Kur tad ir tas šausmīgais, mazais sīkaļa?" viņš noprasīja.

Minuliss piesteidzās klāt, aizvēra durvis un pavadīja Visaugstāko Akadēmu pāri istabai. Par spīli tam, ka atra­dās tik augstu, bezlogu telpa bija tikpat tumša un drēgna kā jebkurš pagrabs. Vienīgā gaisma nāca no divām liesmojošām lāpām, kas bija piestiprinātas pie sienas, un zeltainā mirdzuma, kas atspīdēja no gatavībā izkārtotiem nospodrinātiem kruķiem, spīlēm un knaiblēm.

Forfikuls bija nosēdināts atzveltnes krēslā, tik lielā, ka likās, tas gandrīz aprij viņu. Viņa potītes bija sasietas, plaukstas piesaitētas pie roku paliktņiem un kakls ar ādas siksnu pievilkts pie galvas balsta. Kad Vilnikss Pomplonijs pienāca viņam klāt, Forfikuls pacēla acis. Viņam pa visu ķermeni pārskrēja ledainas tirpas.

"Ak re, kur tu esi," teica Vilnikss. "Cik labi, ka esi iegriezies." Viņš pavīpsnāja. "Es ceru, ka tev tur ir ērti sēdēt."

Viņam pienākot tuvāk, Forfi­kuls nodrebēja. Aiz nevainīga­jiem vārdiem bija tādas domas, kā­das nevienam nevajadzētu domāt.

"Es tā noprotu, ka tu esi nakts- klaidis," Vilnikss turpināja.

"Nē, nē," iebilda Forfikuls un sa­traukti iesmējās. "Daudzi pieļauj

to pašu kļūdu. Es esmu ozolu elfs," viņš teica. "Mazākais savā metienā."

Vilnikss Pomplonijs nopūtās, kad tērauda cepures dzelkšņi iedūrās galvas ādā. "Tu būsi ievērojis šī krēsla in­teresanto veidojumu," viņš turpināja, pārlaizdams pirkstus pār pulēta sudraba kupolu, kas bija piestiprināts Forfiku- lam virs galvas. "Tas pastiprina skaņu," viņš teica, viegli uzsizdams.

Metāls noskanēja, un Forfikuls, kura galva bija nostipri­nāta tajā vietā, kur sadūrās skaņu viļņi, aiz sāpēm sarāvās.

"Es tev ieteiktu nemelot man," teica Vilnikss un uzsita pa metāla kupolu vēlreiz.

"Es… Es nesaprotu. Kāpēc jūs mani atvedāt šurp?" Forfi­kuls drebēja, kamēr džinkstoņa ausis pamazām pierima. "Es ierados Sanktafraksā no Lejaspilsētas pilnīgi godprātīgi, lai paziņotu jums par Gaismas profesora traģisko nāvi…"

"Forfikul, Forfikul," Vilnikss nodūca. "Tas nav labi."

Viņš novērsa acis un izraudzījās knaibles. Forfikuls no­trīcēja aiz šausmām, klausīdamies, ko tieši Visaugstākais Akadēms nodomājis ar tām darīt. Iedomātie spīdzināša­nas veidi kļuva aizvien briesmīgāki un briesmīgāki, līdz Forfikuls vairs nevarēja izturēt.

"Beidziet!" viņš lūdzās, ausīm drebot aiz ciešanām.

Vilnikss apsviedās apkārt, turēdams knaibles vienā rokā un sizdams ar tām pa otras rokas plaukstu. "Ak tad ozolu elfs?" viņš pārjautāja.

Forfikuls nošņaukājās. "Es esmu naktsklaidis," viņš atzi­nās.

Vilnikss Pomplonijs pamāja ar galvu. "Tas jau ir labāk," viņš teica un piebilda gan vienīgi domās: "No šī brīža es vēlos patiesību un tikai patiesību." Viņš draudīgi vicināja knaibles un iedomājās tās ar spēku triekt pret kupolu virs krēsla. "Vai tu mani saproti?"

"Jā," Forfikuls vienkārši atbildēja.

"Tā, kas tevi sūtīja?"

"Es pats atnācu," iebilda Forfikuls.

Neteicis ne vārda, Vilnikss piegāja viņam klāt un spēcīgi uzsita pa kupolu. Forfikuls aiz sāpēm iegaudojās.

"Nē, nē," viņš smilkstēja.

"Tad pasaki man - kas?" noskaldīja Vilnikss.

"Māte Zirgastra," sacīja Forfikuls. "Viņa tā domāja, ka jums vajadzētu zināt, - tā kā profesors ir Sanktafraksas akadēmiķis un tamlīdzīgi. Viņš… viņš bija tās krodziņā - Asinsozolā -, kad viņam uznāca lēkme. Viņš nogāzās uz grīdas. Mēs darījām visu iespējamo, lai viņu atdzīvinātu."

"Bet tas jums tomēr neizdevās," Vilnikss teica.

"Diemžēl ne," apstiprināja Forfikuls.

Vilnikss samiedza acis. "IJn kur tagad atrodas profesora mirstīgās atliekas?" viņš jautāja.

"Es… mmm… tas ir, tā kā bija tik karsts un tamlīdzīgi, Māte Zirgastra nosprieda, ka viņš būtu jāapbedī, cik ātri vien iespējams."

"Jūs esat apglabājuši Sanktafraksas profesoru zemē?" Vilnikss noelsās. "Vai tu nezini, ka tās ir katra mūsu lielis­kās, lidojošās pilsētas akadēmiķa tiesības, lai viņa ķermenis tiktu ar ceremoniju noguldīts Akmeņu dārzos, kur baltie kraukļi knābās viņa kaulus? Kā citādi lai viņa dvēsele paceļas atklātās debesīs?"

"Es… mēs…"

"Bet šāda situācija, protams, neradīsies," teica Vilnikss, pagrūzdams galvu uz priekšu Forfikulam sejā, līdz viņa spīdīgās cepures mala skāra naktsklaiža degungalu. "Tāpēc, ka viņš nav miris. Vii ne?"

"Nē, nē," iebilda Forfikuls. "Ir gan."

Vilnikss pēkšņi izslējās, pacēla knaibles un trieca tās pret metāla kupolu. "Meli! Meli! Meli! Meli!" viņš kliedza

vienā ritmā ar apdullinošajiem sitieniem. "Un vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz meli!"

Pēc septītā sitiena viņš ļāva rokai brīvi nokarāties. "Vai tagad tu man pateiksi taisnību?" viņš jautāja.

Forfikuls neatbildēja. Lai gan viņš bija redzējis sanik­notās lūpas kustamies, tomēr dārdošā, spalgā, griezīgā trokšņu jūkļa dēļ viņš nebija dzirdējis neviena paša vārda. Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš atkal spēja izšķirt skaņas, un pat tad vēl fonā atbalsojās šķindoņa.

"TĀ IR TAVA PĒDĒJĀ IESPĒJA!" Vilnikss auroja.

Forfikuls nodūra acis. Viņš spēcīgi drebēja. Starp trauslajiem naktsklaižiem bija zināms teiciens: Labāk, miris nekā kurls.

"Labi," viņš šņukstēja. "Es jums pastāstīšu visu, ko es zinu."

Un to viņš arī izdarīja. Viņš izstāstīja Vilniksam visos sīkumos par tikšanos, kas bija notikusi Asinsozolā krodzi­ņa dibenistabā.- Par Gaismas profesora ierašanos un par to, kā debesu pirātu kapteinis bija nokritis ceļos. Par viņu

trijatā perināto plānu. Par Gaismas profesora lēmumu pavadīt debesu pirātus viņu meklējumos uz Krēslas mežu.

"Nodevīgais nelietis," Vilnikss izgrūda. "Un tas kap­teinis?" viņš jautāja. "Vai viņam ir vārds?"

"Mākoņu Vilks," nekavējoties atbildēja Forfikuls. "Lai gan Gaismas profesors uzrunāja viņu citā vārdā."

"Un tas bija?"

"Kvintinijs Verdžinikss," sekoja atbilde.

Vilnikss palocīja galvu. "Tā, te nu ir vārds, ap kuru var burties."

Naktsklaiža pamatīgā, kaut arī novēlotā atzīšanās Vil- niksam Pomplonijam bija izrādījusies ļoti saistoša. Tā ne vien apstiprināja viņa aizdomas par Gaismas profesoru, bet tagad viņš arī zināja, ka iepriekšējā vakarā Ksintakss bija melojis. Neviens nevarēja aizmirst Mākoņu Vilka vārdu - šim debesu pirātu kapteinim bija nelaba slava. Droši vien Apvienības Galva pats kaut ko slepus plānoja.

Vilnikss nosmējās pie sevis. Bija daudz citu godkārīgu apvienības locekļu, kas ļoti labprāt noslēgtu darījumu ar Visaugstāko Akadēmu.

Viņš atkal pievērsās Forfikulam. "Un tas puisis, kuru tu pieminēji," viņš teica. "Tas Zarēns. Kāds viņam sakars ar sapulces dalībniekiem?"

Forfikuls norija siekalas. Lai gan viņš ne visai ilgi pazina Zarēnu, viņam bija paticis tas, ko saklausīja zēna galvā. Zarēna domas bija piedienīgas un godīgas, uzticamas un patiesas. Forfikulam nepatika iedomāties, ka viņa teiktā dēļ zēnam varētu nodarīt kaut ko ļaunu.

Vilnikss pavicināja smagās knaibles viņam gar seju. Forfikuls pamāja ar galvu, cik to atļāva ādas siksna, un turpināja. "Viņš ir komandas loceklis uz Vētras dzinēja klāja," viņš teica.

"Un?" jautājoši teica Vilnikss Pomplonijs, nojauzdams, ka viņš ticis kaut kam uz pēdām.

"Viņš ir dzimis un uzaudzis Dziļajā mežā," viņš sacīja.

"Un?"

Forfikuls nodrebēja. Ja viņš izskaidrotu, ka Zarēnam ar plānu nebija nekāda sakara, varbūt jaunekli liktu mierā. "Viņš nedodas līdzi pirātiem šajā braucienā," viņš teica. "Viņam jāpaliek pie Mātes Zirgas…"

Vilnikss viņu pārtrauca. "Ir kaut kas tāds, ko tu man ne­saki," viņš draudīgi pacēla knaibles.

Forfikuls nodūra acis. Viņam acīs sariesās asaras. Viņš nebija slikts radījums, bet varonīgs gan viņš nebija. Lāpu gaismā knaibles atradās draudīgi tuvu metāla kupolam. Labāk miris nekā kurls.

"Viņš… viņš ir…" naktsklaidis minstinājās. "Tas ir… Mā­koņu Vilks ir viņa tēvs."

Vilnikss strauji ieelpoja. "Dēls," viņš nošņāca. "Kvintini- jam Verdžiniksam ir dēls. Un viņš to nav ņēmis līdzi," Vilnikss pavīpsnāja. "Cik ļoti neapdomīgi." Viņš vērsās pie Minulisa. "Mums nekavējoties jāiepazīstas ar šo puisi," viņš teica. "Mēs viņu ielūgsim šurp uz Sanktafraksu, lai sagaidītu viņa varonīgā tēva atgriešanos."

Visaugstākais Akadēms atkal pievērsās Forfikulam. "Cik lielisku mazu tirgošanās iespēju tu mums esi pa­sniedzis," viņš teica, nolikdams smagās knaibles atpakaļ plauktā. "Es nevaru vien izteikt, cik pateicīgi mēs esam."

Forfikuls jutās nožēlojami. Viņa centieni pasargāt Za­rēnu bija izgāzusies, un tagad jauneklim draudēja nāves briesmas. Un tomēr - lai Debesis viņam to piedod! - viņš nevarēja nejust atvieglojumu par to, ka Visaugstākais Akadēms bija tik iepriecināts par šo informāciju.

"Vai es nu varu būt brīvs un iet?" viņš jautāja.

Vilnikss atskatījās uz viņu un pasmaidīja. Forfikuls ar cerībām skatījās pretī. Tā kā viņa galvā vēl atbalsojās ap­dullinošais troksnis no metāla atsišanās pret metālu, viņš nespēja saklausīt tumšās domas, kas slēpās aiz Visaug­stākā Akadēma smaidošās sejas.

"Būt brīvs un iet?" Vilnikss Pomplonijs beidzot pārjau­tāja. Viņa acis iemirdzējās. "Jā gan. Pilnīgi brīvs."

Forfikulam aiz prieka aizrāvās elpa.

Vilnikss ar galvu pamāja Minulisam. "Atsaitē viņu un iz­met laukā," viņš teica. Tad, ādai no astru krekla niezot un dzelkšņiem un naglām duroties Visaugstākā Akadēma galvā un pēdās, viņš piebilda: "Bet vispirms nogriez viņam ausis."