Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Asinsozola krodziņā

Māte Zirgastra sēdēja pie galda blakus trokšņaini mul­došā Asinsozola krodziņa durvīm. Uzmeties uz bāra krēs­la, viņai blakus bija Forfikuls, naktsklaidis, kas pie viņas strādāja. Abi divi vēroja dzērēju trokšņainās grupas, kā tie cits pēc cita ar kausiem pasmēla no kopējās putojošā mežalus siles. Pagrabā paslēptais nelegālais brūzis bija maziņš, labs pelnītājs - īpaši tad, kad laiks bija tik karsts.

Durvis atvērās, un lepni iesoļoja trīs apvienības biedri. Māte Zirgastra nepatikā noklakšķināja knābi. "Lai jums labs vakars," viņa teica, vairīdamās no viņu skatiena. Viņa nocēla trīs kausus no plaukta sev aiz muguras un nolika tos uz galda. "Divdesmit kvartu par katru."

"Jūs varat dzert, cik daudz gribat," pirmais apvienības biedrs - pastāvīgs Asinsozola apmeklētājs - paskaidroja pārējiem. "Vai tā nav, Māt Zirgastra?"

wlāte Zirgastra drūmi paskatījās. "Tā tiešām ir," viņa pie- krital^ Bet iegaumējiet likumus." Viņa pamāja ar galvu uz izkārtni, kas bija pienaglota pie sienas. Aizliegts lamāties. Aizliegts kauties. Aizliegts vemt šajās telpās.

"Mums nav jāatgādina," teica apvienības biedrs, pasniegdams viņai vienu zelta monētu, kas bija divtik vērta kā prasītā samak­sa. "Izdot nevajag, mīļā kundze," viņš sacīja un pamirkšķināja.

Māte Zirgastra skatījās lejup uz kases aparātu. "Sirsnīgi pateicos, kungs," viņa noteica un aizcirta atvilktni. Vienīgi tad, kad viņš bija novērsies, viņa pacēla acis. Tu, tārpu apsēstais aunradža mēslu gabals, - viņa rūgti nodomāja.

"Rimsties, rimsties," piesardzīgi ierunājās Forfikuls, kus­tinādams savas lielās sikspārņa ausis. Māte Zirgastra pagrieza galvu un nikni paskatījās uz naktsklaidi.

"Tad tu dzirdēji to, ja?" viņa asi noprasīja.

"Es dzirdu visu," atbildēja Forfikuls. "Kā tu to labi zini. Katru vārdu, katru čukstu, katru domu — sev par nelaimi."

Māte Zirgastra nosprauslājās. Spalvas viņai ap kaklu sa­slējās stāvus, viņas dzeltenās acis iedzalkstījās. "Tieši tas nu viņš ir!" viņa īgni sacīja, pamādama uz apvienības biedru galdiņu. "Viņi visi ir tādi. Ar savām greznajām drē­bēm, lielajām dzeramnaudām un smalkajām manierēm. Aunradža mēsli, visi kā viens!"

Forfikuls piekrītoši noklakšķināja. Viņš saprata savas darba devējas nicinājumu pret apvienību vīriem. Tā kā viņi sadarbojās ar Vilniksu Pomploniju - darināja ķēdes apmaiņā pret frakspulveri -, viņu kundzība dzeramā ūdens tirgū bija padarījusi viņus nepieejami varenus. Ja Mātei Zirgastrai nebūtu melnā tirgus darījumu ar debesu pirātiem, viņa jau sen būtu izputējusi.

"Ak, debesu pirāti," Forfikuls nopūtās. "Šie bezbailīgie debesīs kuģojošie bandīti, kas negrib pakļauties nevie­nam. Kur mēs būtu bez viņiem?"

"Tiešām, kur?" Māte Zirgastra piekrītot pamāja, viņas kakla spalvas beidzot bija pieglaustas. "Ja runājam par viņiem, - Mākoņu Vilkam un viņa komandai drīz vajadzē­tu būt atpakaļ. Es ļoti ceru, ka viņam būs izdevies iene­sīgs brauciens, kā viņš vedināja mani domāt. Citādi…" Viņa pēkšņi atcerējās savu sarunu ar Gaismas profesoru, un uzplaiksnīja kāda doma, it kā ne no kurienes. Viņas acis iemirdzējās. "Ja tikai…"

Forfikuls, kas bija klausījies viņas domās, iespurdzās. "Ērglis, un tu vinnē, raksts, un viņš zaudē, ja?"

Iekams viņa paspēja atbildēt, Asinsozola krodziņu pēkšņi spēcīgi satricināja netāls sprādziens. Forfikuls satvēra ausis un aiz sāpēm iespiedzās.

"Kas tad nu!" Māte Zirgastra iesaucās, un spalvu ap­kakle atkal saslējās stāvus. "Tas izklausījās tuvu!" Kad

putekļi nosēdās, Forfikuls atlaida vaļā rokām satvertās ausis un papurināja galvu. Viņa lielās ausis plivinājās kā divi milzīgi naktstauriņi.

"Vēl clivi nabaga muļķi mēģina saberzt paši savu fraks- pulveri," viņš skumji noteica. Viņš pielieca sānis galvu un uzmanīgi ieklausījās. "Mirušais ir Stiegris, kāds slakteris."

"Es viņu atceros," sacīja Māte Zirgastra. "Bieži mēdz te iegriezties - mēdza. Vienmēr oda pēc ādas."

Forfikuls piekrītoši pamāja. "Dzīva palikušā vārds ir Sličs," viņš teica un nodrebinājās. "Aā, briesmu darbs. Viņš mēģināja sajaukt vētrasfraksu ar nāveskoka pulveri un piedabūja, lai Stiegris viņa vietā izdara netīro darbu."

Māte Zirgastra sadrūma. "Visi tik izmisīgi cenšas sada­būt frakspulveri," viņa teica. Viņas dzeltenās acis ļauni iemirdzējās. "Ja kādu var vainot notikušajā," viņa piebil­da, ar knābi pamādama uz trokšņaino apvienības vīru galdiņu, "tad tie ir viņi! Ak, ko tik es neatdotu, lai aizvāktu šo pašapmierināto izteiksmi no viņu pretīgajām sejām reizi par visām reizēm!"