Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

VIENPADSMITĀ NODAĻA VĒTRAS ACS

Zarēns gulēja kādu gabalu no Mucasģlmja netīrās, sal­miem klātās migas. Viņš vēl joprojām izlikās, ka būtu bez­samaņā. Ik reizi, kad Vētras dzinējs sašūpojās un mētājās, viņš pavēlās mazliet tālāk, cerēdams, ka plakangalvim liksies, - kuģa kustības ir tās, kas pārvieto viņu pa grīdu. Lēnām - mokoši lēni - viņš manevrēja uz kāpņu pusi. Vienīgā iespēja izbēgt, vairāk izdevību nebūs.

Muļķis! Muļķis! Muļķis! - viņš teica pats sev. Viņš ne vien nebija klausījis tēvam, bet arī bija pametis viņu no­devīgu dumpinieku ziņā, - tieši tas, no kā Mākoņu Vilks bija baidījies.

Debesu kuģis stipri sasvērās pa kreisi, un Zarēns div­reiz apvēlās. Attālums līdz kāpnēm saruka.

Bija tik skaidrs, ka īgnim nekas labs nav padomā, Za­rēns dusmīgi purpināja pie sevis. Tu viņam nekad neesi paticis. Tev vajadzēja apjaust, kāpēc viņš izturas tik drau­dzīgi! "Ak Debesis," viņš nomurmināja, "ko es esmu izda­rījis?"

Debesu kuģis sasvērās uz labo pusi, un Zarēnam va­jadzēja pieplakt pie grīdas, lai netiktu aizvelts atpakaļ pie Mucasģīmja guļvietas. Caur pievērtiem plakstiem viņš vēroja, kā plakangalvis ošņājot pārlūkoja piemēslo­tos salmus, - vai nav atstājis nepamanītus kādus gaļas gabalus.

Pretīgs radījums, viņš nodomāja un nodrebēja. Un grūti pieveicams cīnītājs…

Tajā brīdī Vētras dzinējs saslējās kā uzbrūkošs visurlož- ņa, spēji noliecās pa kreisi un sagāzās uz leju. Baiļu pār­ņemts, Zarēns aizvēlās atlikušo gabalu līdz kāpņu apak­šai. Tur viņš vilcinādamies atskatījās. Debesu kuģis vēlreiz saslējās, un atskanēja skaļš būkšķis, jo Mucasģī­mis, zaudējis līdzsvaru, bija nogāzies uz grīdas.

Ātrāk! - Zarēns noteica pie sevis. Tiec laukā, kamēr vari.

Viņš pielēca kājās, stingri satvēra koka margas un kāpa augšup pa stāvajām kāpnēm, cik vien ātri viņa drebošās kājas ļāva.

"Oi!" Mucasģīmis ieaurojās, sapratis, kas notiek. "Uz ku­rieni tu ej?"

Zarēns neapstājās, lai atbildētu. Žiglāk! - viņš izmisīgi mudināja sevi. Viņš bija uzkāpis līdz kāpņu pusei, tomēr lūka to galā, šķiet, nebija tuvāk. Žiglāk!

Mucasģīmis jau bija pieslējies kājās, pārlēcis pāri treli­ņiem, kas ietvēra viņa guļvietu, un joņoja tieši Zarēna vir­zienā. Vēl viņam bija atlikuši seši pakāpieni, un Mucasģī­mis bija tur, lejā. Pieci… četri… Zarēns varēja sajust, kā visas kāpnes nodreb, smagajam plakangalvim steidzoties viņam pakaļ. Trīs… divi…

"Gandrīz jau klāt," Zarēns nomurmināja. "Vēl viens pa­kāpiens un…" Te uzreiz viņš juta, ka plakangalvas goblina raupjā roka satver viņu aiz potītes. "Nē!" viņš iekliedzās un spēra pretī ar abām kājām.

Rokām drebot atgrūdis virās iestiprināto lūkas vāku, Zarēns metās uz augšu un izlīda caur šauro atveri. Viņš nometās uz ceļiem blakus lūkai. iMucasģīmja platie pirksti parādījās uz malas. Zarēns paliecās uz priekšu, satvēra lūkas vāku un ar visu spēku trieca to uz leju.

Atskanēja mokpilns kliedziens. Pirksti pazuda, un no lūkas apakšas bija dzirdams apslāpēts troksnis, Mucasģī- mim kūleņojot lejup pa kāpnēm. Zarēnam tas bija izde­vies! Viņš bija izbēdzis, tomēr jau tagad viņš varēja sa­klausīt, kā plakangalvis rībina pa kāpnēm augšup.

Sirdij dauzoties, Zarēns aizšāva smagās bultas uz lūkas durvīm un, lai būtu divkārt drošs, atstūma pa grīdu milzī­gu mucu ar marinētiem ceļašķiem, līdz tā atradās virs lū­kas. Tad, pielecis kājās, viņš metās uz nākamo kāpņu posmu - uz kāpnēm, kas viņu aizvestu līdz pašam klā­jam. Kad viņš sāka kāpt, aizmugurē atskanēja mežonīga dauzīšanās un lamas.

Kaut nu lūka izturētu, - Zarēns nodomāja. - Lūdzu!

Uz klāja, nepavisam nenojauzdami, kādi dramatiski no­tikumi risinājušies zem viņiem, Vētras dzinēja kapteinis un komanda cīnījās, lai noturētu debesu kuģi lidojumā, kamēr mākoņa varenā lode sprakšķēja un plaiksnīja pāri debesīm.

"Divkārt nostiprināt virves," Mākoņu Vilks sauca, Liela­jai vētrai traucoties uz Krēslas meža pusi. Bija būtiski sva­rīgi noturēt Vētras dzinēju tās pašā vidū. "Novākt spraišļ- buru. Atšķetināt kllvera galus!"

Gaisotne visādā nozīmē bija elektrizēta. Sīki, šņācoši zi­las gaismas pavedieni lidinājās gar debesu kuģa kontūru. Tie dzirkstīja. Tie dzirksteļoja. Tie plīvoja uz visām virs­mām no bugsprita līdz stūres ratam, no masta gala līdz korpusam. Tie plīvoja uz burām, uz virvēm, uz klājiem. Tie plīvoja uz pašiem pirātiem - uz viņu bārdām, drēbēm, uz pirkstiem un pēdām, liekot visam ķermenim tirpt.

Tems Rejūdens cīnījās ap grieztuves rokturi. "Nevarētu teikt, ka tas man varen patiktu," viņš kurnēja, skatīdamies, kā dzirksteļojošā, zilā gaisma rotaļājas viņam ap rokām.

Stoups Bultžoklis pacēla acis no debesburas, kuru viņš ar steigu laboja. "Man ā no tā ir ga-tf-līgs juceklis ar manu ā žokli," viņš noelsās.

Tems plati pasmaidīja.

"Tas nemaz ā nav jo-ā-cīgi!" viņš žēlojās.

"Ir gan!" Tems Rejūdens iesmējās, redzot, ka viņa kuģa biedra apakšžoklis turpina atvērties un aizvērties pats no sevis.

Pirms daudziem gadiem Stoups Bultžoklis niknā kaujā starp viņa debesu pirātu kuģi un diviem apvienības ku­ģiem bija zaudējis apakšžokli. Ar savu nežēlību bēdīgi slavens apvienības loceklis, vārdā Ulbuss Pentefraksiss,

bija pielavījies viņam klāt ar medību cirvi un izdarījis mežonīgu cirtienu, kurš ķēra viņu sāniski, tieši zem auss.

Atveseļojies Stoups no dzelzskoka gabala bija pa­gatavojis žokļa aizvieto­tāju. Kamēr vien viņš atce­rējās labi ieeļļot bultas, mākslīgais žoklis viņam tīri

labi kalpoja, - vismaz līdz šim bija kalpojis. No tā brīža, kad Vētras dzinējs iekļuva Lielajā vētrā, savāds elektriskais spēks tam lika ik pa brīdim plati atvērties un aizcirsties, un Stoups neko nevarēja darīt, lai to apturētu.

"Cik ā ilgi tas vēl ā turpināsies?" viņš stenēja.

"Es domāju, kamēr būsim tikuši līdz Krēslas mežam," teica Tems Rejūdens.

"Un tas būs aptuveni pēc… deviņām minūtēm," Smailiņš sauca lejup no takelāžas.

"Pēc deviņām minūtēm," Slaivo īgnis līksmi atkārtoja pusbalsī. Vecākais stūrmanis, kas bija sūtīts pārbaudīt, vai pietauvošanās spailes turas stingri, bet tagad bija atspie­dies pret pakaļgala margām, laiski vērdamies hipnotiskajā mākoņu mutulī ap viņiem, paskatījās visapkārt.

"Tā turpini, Kvintinij Verdžiniks," viņš pavīpsnāja. "Pa­beidz savu ceļojumu uz Krēslas mežu. Iegūsti vētras- fraksu. Tad es izdarīšu savu gājienu. Un lai nolādēts ik­viens, kurš…" Viņam aizrāvās elpa. "Debesu vārdā, kas tad tas?"

Pie mazās kajītes durvīm kāpņu galā stāvošais Zarēns uzdzina īgnim nevaldāmas dusmas. Ja arī Mākoņu Vilks viņu ieraudzītu, tad viss būtu zaudēts. Ne mirkli nedomā­dams, Ignis metās uz Zarēna pusi.

Zarēns apjucis un satraukts paskatījās apkārt. Tik tikko izglābies no plakangalvas goblina, viņš bija bez elpas un aizkaitināts. Tagad, aptverot apstākļus, sirds viņam sitās tik nevaldāmi kā vēl nekad.

Gaiss bija violets; tas oda pēc sēra, pēc piedegušā pie­na. Visapkārt debesu kuģi apņemošie mākoņi vārījās un locījās, un sprakšķēja žilbinošos zibeņos. Viss viņa ķer­menis kņudēja, kad zilas gaismas taustekļi tinās ap viņu, liekot ikvienam matiņam sacelties stāvus.

na!

Komanda bija drudžai­ni nodarbināta, Rumbai- nis, briesmīgais albīnais pinkulācis, bija piesiets pie stūres, un Mākoņu Vilks pilnībā aizņemts ar buru un atsvaru svirām, pūlēdamies uzturēt gan ātrumu, gan augstumu. Tad nu gan brīdis, lai at­klātu, ka viņš slepus ielavījies uz borta; tad nu gan brīdis, lai pavēs­tītu ziņu par gaidāmo dumpi.

"Tomēr man nav citas izvēles," Zarēns drūmi nomurmi­nāja. Viņš jau varēja dzirdēt, kā apakšā tika sadragāta ko­ka lūka. Tas bija tikai laika jautājums, cik drīz Mucasģīmis parādīsies uz klāja. Zarēns saprata: ja viņš nerunās tagad, tad viņa tēvam tas beigsies ar nāvi. Viņš briesmīgi nodrebinājās. "Un tā būs vienīgi mana vaina!"

Saņēmies īsajam, bet bīstamajam ceļojumam no kāp­ņu gala līdz stūrei, Zarēns jau taisījās doties turp, kad smaga roka uzkrita viņam uz pleca un parāva viņu at­pakaļ. Ledusauksts asmens cieši piespiedās viņa kakla pamatnei.

"Vienu kustību, vienu skaņu, kundziņ Zarēn, un es tev pārgriezīšu rīkli," Ignis nošņāca. "Saprati?"

"Jā," nočukstēja Zarēns.

Nākamajā mirklī viņš dzirdēja klikšķi aizmugurē un tika rupji iestumts noliktavas skapī, kas bija pilns ar spaiņiem

un beržamām sukām, vir­vēm un rezerves buru audeklu. Viņš gāzās atpakaļ un smagi nokrita stūrī. Dur­vis aizcirtās.

"Piecas minūtes, un tur­pinu skaitīt!" ozolu elfa grie­zīgā balss paziņoja.

Zarēns drebelīgi pieslējās kājās un piespieda ausi pie aizslēgtajām durvīm. Nerim­stošajos auros un rīboņā viņš varēja izšķirt tikai divas balsis, kas sarunājās sazvēr­nieciskos čukstos. Viena bija īgņa balss, otra - Mucasģīmja.

"Es neesmu vainīgs," plakangalvis činkstēja. "Viņš bija izmucis, pirms man bija iespēja viņu apturēt."

"Tev vajadzēja viņu turēt sasietu," sekoja īgņa aizkaiti­nātā atbilde. "Lai nolādēts tas Zarēns!" viņš sodījās. "Kāds viņu noteikti atradīs, iekams vētrasfrakss būs iegūts…"

"Es varētu viņu piebeigt tūlīt pat," Mucasģīmis vēsi ieteica.

"Nē," sacīja īgnis. "Mums viņš vajadzīgs dzīvs, nevis miris." Viņš ieņurdējās, niknumam augot. "Tas apnicīgais mazais zaļknābis piespiež mani rīkoties, un tas ir fakts. Bet viss vēl nav zaudēts, Mucasģīmi. Nāc, iesim. Paskatī­simies, vai mēs galu galā nevaram vērst šo situāciju sev par labu."

Kad viņi abi aizgāja, Zarēns juta sirdi dauzāmies tik stipri kā vēl nekad. Te viņš bija, Lielās vētras iekšpusē, brāžoties uz Krēslas mežu vētrasfraksa meklējumos. Bei­dzot viņš darīja to, par ko tik ilgi bija vienīgi sapņojis. Un

tomēr viņa paša dēļ šis sapnis bija kļuvis par nomoda murgu.

Augšpus viņa īgnis un Mucasģīmis bija tikuši līdz stūrei. Viņš varēja dzirdēt īgņa balsi, tomēr ne saklausīt viņa teikto. Zarēns satraukts norija siekalas un dauzīja pa dur­vīm.

"Laidiet mani ārā!" viņš sauca. "Tem! Smailiņ! Bultžokli! Nu kāpēc jūs mani nedzirdat? Laidiet mani…"

Tajā brīdī Mākoņu Vilks iekliedzās. "Ko?" viņš auroja. "Bet tas taču ir dumpis!"

Zarēns nodrebēja un nokāra galvu. "Ak, tēvs," viņš šņukstēja. "Ja mēs no tā izkulsimies dzīvi, vai tu man jel­kad piedosi?"

Sadūries ar kapteiņa dusmām, īgnis palika ledaini mie­rīgs. Ja neskaita viņa acis, kas apaļas zalgoja aiz tērauda briļļu rāmjiem, viņa sejā neparādījās ne vēsts no emo­cijām.

"Tas nav dumpis," viņš teica, izvilkdams zobenu no maksts, "bet tikai varas pārdale."

Rumbainis draudoši ierūcās.

"Tās ir apvienības locekļu pļāpas," Mākoņu Vilks no­sprauslājās. "Vai tiešām lik tālu ir nonācis, īgni?"

Tieši tad Vētras dzinējs sasvērās pa kreisi un pēkšņi zaudēja ātrumu. Vētras beigu gals traucās viņiem virsū. Mākoņu Vilks palaida zemāk pūpes atsvaru un pacēla gan fokburu, gan pakaļējo buru. Debesu kuģis atkal rāvās uz priekšu.

Viņš atkal pievērsās īgnim. "Vai tu nopietni esi iedo­mājies, ka varētu kaut brīdi vadīt Vētras dzinēju? Ko?"

īgnis mirkli vilcinājās.

"Tu esi muļķis, īgni," Mākoņu Vilks turpināja. "Kāds la­bums apvienībām no vētrasfraksa? Pasaki man! Viņiem vajadzīgs frakspulveris, un nevienam nav zināms noslē­pums, kā to droši pagatavot."

"Gluži otrādi," īgnis atbildēja. "Brīvo Tirgoņu apvienība ir gatava maksāt augstu cenu par vētrasfraksa kravu. Tie­šām ļoti augstu cenu. Un, tā kā tu tik ļoti nelabprāt to pie­gādātu viņiem, tad es to izdarīšu. Es domāju, tu redzēsi, ka pārējie būs manā pusē, kad aptvers, cik daudz ir likts uz spēles."

Mucasģīmis sakustējās uz priekšu. Rumbainis noplivi- nāja ausis. Mākoņu Vilka roka satvēra zobena rokturi.

"Debesis virs galvas!" kapteinis iesaucās. "Vai tu mani nedzirdēji? Apvienībām nav nekāda labuma no vētras­fraksa. Viņi tikai grib aizkavēt tā nonākšanu Sanktafraksas dārgumu glabātavā, jo, ja tas notiktu, lidojošā pilsēta atkal būtu stabila un viņu ienesīgā savienība ar lietusgaršotā- jiem izjuktu."

Slaivo īgnis ciešāk satvēra mirgojošo zobenu.

"Viņi tevi ir piemuļķojuši, īgni. Viņi grib, lai tu izgāz­tos."

"Tu melo!" īgnis iekliedzās un pagriezās pret Mucas­ģīmi. "Viņš melo!"

Mākoņu Vilks izmantoja šo iespēju. Viņš izrāva zobenu un metās virsū Slaivo īgnim. "Tu dumpīgais nelieti!" viņš ierēcās.

Bet Mucasģīmis bija ātrāks par viņu. Kad kapteinis iz­darīja izklupienu uz priekšu, viņš pacēla savu šķēpu - tik masīvu un smagu, kāds piederējās spēcīgajam plakan- galvas goblinam, - un ielēca starp viņiem. Šķindoņa, me­tālam atsitoties pret metālu, gluži kā zvana skaņa pildīja gaisu, kapteinim un plakangalvim uzsākot cīņu uz dzīvī­bu un nāvi.

Klink.! Krab! Klank! Kauja turpinājās, ātra un mežonīga. Mākoņu Vilks auroja aiz niknuma.

"Asinis un pērkons!" viņš rēca. "Es likšu jūs abus uzšaut debesīs!" Viņš atvairīja aizvien nevaldāmākus Mucasģīmja uzbrukumus. "Es uzšķērdīšu jums vēderu. Es izraušu jums nodevīgo sirdi…"

"Vāā-vāā!" iekliedzās pinkulācis, raudams virves, kas tu­rēja viņu piesietu pie stūres.

Vētras dzinējs slīdēja zemāk un zvalstījās. Tas tuvojās vētras ārmalai, kur tā trakoja visniknāk; debesu kuģis vie­nā mirklī tiktu saplosīts sīkās druskās.

"Nē, Rumbaini," Mākoņu Vilks uzstājīgi sauca. "Man… man viss ir kārtībā. Tev jānotur nemainīgs kurss."

Skaļās balsis, metāla šķindoņa, kāju dipoņa - Zarēns tik tikko spēja noticēt tam, ko dzirdēja. Vai tēvs cīnījās viens pats? Kur bija pārējā komanda, un kāpēc viņi nenāca kapteinim palīgā?

"TEM REJŪDEN!" viņš kliedza un ar dūrēm izmisīgi dauzīja aizslēgtās durvis. "STOUP BULTŽOKLI!"

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Zarēns gāzās uz priekšu, un viņu tūlīt pat sagrāba Slaivo īgnis. "Es teicu, lai turi muti ciet," viņš nošņāca, ar vienu roku izgriezdams Zarēnam roku aiz muguras un ar otru - piespiezdams nazi viņam pie kakla.

"K… kas notiek?" Zarēns jautāja.

"Drīz uzzināsi," īgnis izgrūda, stiepdams Zarēnu pa dzirksteļojošo klāju. "Dari. kā lieku," viņš pamācīja, "un tev nekas slikts nenotiks."

Raustīdamies aiz bailēm, Zarēns tika aizvadīts apkārt pa malas klāju un tad augšā pa šaurām kāpnēm, kas veda pie stūres rata. Aina, kas viņu sagaidīja, izsauca pretīgas bailes.

Mākoņu Vilks un Mucasģīmis bija saķērušies briesmīgā cīniņā. Acīm liesmojot, zobus sakoduši, viņi cīnījās katrs

par savu dzīvību. Viņu ieroči sitās kopā ar tādu niknumu, ka dzeltenas dzirksteles cita pēc citas lēca no dzirkstošā ziluma.

Zarēns gribēja mesties uz priekšu un cīnīties blakus sa­vam tēvam. Viņš gribēja nogalināt to neganto dumpinie­ku, kurš bija uzdrošinājies pacelt roku pret kapteini Mā­koņu Vilku.

"Tagad mierīgi, kundziņ Zarēn," īgnis šņāca viņam ausī, spēcīgāk piespiezdams dunci Zarēnam pie kakla. "Ja tev dārga tava dzīvība."

Zarēns nemierīgs norija siekalas. Cīņa turpinājās. Viņš nespēja skatīties; viņš nespēja novērsties. Te šķita, ka Mu- casģīmis uzvar, te virsroku guva Mākoņu Vilks. Un apkār­tējā vētra aizvien vēl pieņēmās spēkā. Atkal un atkal plaiksnīja zibens, apgaismodams sabiezējušos mākoņus un atspīdēdams mirdzošajos ieročos.

Šai kaujai nebija nekādas pievilcības, nekādu veiklu paņēmienu. Mucasģīmim, spēcīgākajam no abiem, pietika ar cirtieniem un zvēlieniem, lai pakļautu kapteini. Zarēns uztraukumā saspringa, vērodams, kā Mākoņu Vilks tiek dzīts atpakaļ uz sienas pusi.

īgnis, baidīdamies, ka jauneklis varētu iekliegties, ar roku aizspieda Zarēnam muti. "Pacietību," viņš nočuk­stēja. "Tas drīz būs galā. Un tad es ieņemšu sev pienāko­šos Vētras dzinēja kapteiņa vietu. Kapteinis īgnis," viņš kavējās pārdomās. "Tas jauki skan."

Ak, tēvs, - Zarēns izmisīgi domāja, kamēr Mākoņu Vilks varonīgi turpināja cīnīties. - Ko es tev esmu nodarījis?

"Tem!" Zarēns dzirdēja tēva balsi, kas pārkliedza pēr­konu un smago asmeņu žvadzoņu. "Bultžokli! Smailiņ!"

Bet neviens no debesu pirātiem viņu nedzirdēja. Tie bija pārāk aizņemti ar pūlēm noturēt aizvien nestabilāko debesu kuģi lidojumā.

"Buras kļūst vaļīgas," Tems auroja, rosīdamies gar buru stiprinājumiem. "Stoup, sakārto spinakeru, kamēr es nodrošināšu grotburu! Smailiņ, pieskati to virvi!"

"Lidojuma atbalsti ir iestrēguši," Smailiņš sauca pretī, kamēr debesu kuģis turpināja mētāties un gro­zīties. "Stoup, vai tu man vari palīdzēt?"

"Man ir likai ā viens ā roku pāris," Stoups rūca. "Bet, ja es drīz ā neatšķeti­nāšu ā šos apakšējos pinekļus, mēs visi būsim pazuduši."

Tajā brīdī īpaši spēcīga vēja brāzma ķēra priekšgalu no kreisās puses. Stoups Bultžoklis iekliedzās, debesu kuģim sasveroties, un visas samudžinātās virves un buras tika izrautas viņam no rokām. Kuģa otrā galā Mākoņu Vilks zaudēja līdzsvaru un aizstreipuļoja pa klāju.

"Vāā!" iekliedzās pinkulācis. Ja pārējie komandas lo­cekļi nevarēja nākt savam kapteinim palīgā, tad viņam noteikti bija kaut kas jādara.

"Nē, Rumbaini!" Mākoņu Vilks aizelsies teica, kuģim sa­sveroties atpakaļ uz labo pusi. "Stingri turi stūri, citādi mēs visi aiziesim bojā! Tā ir pavēle."

Zarēnam acīs sariesās asaras. Pat tagad, kad viņa rokas zaudēja spēku, Mākoņu Vilks vairāk rūpējās par koman­du nekā pats par sevi. Cik varonīgs viņš bija. Cik bruņ­niecisks. Viņš, Zarēns, nebija pelnījis tādu tēvu.

Klink! Krab! Cērt un šķeļ! Mucasģīmja šķēps atkal un atkal triecās lejup, turklāt ar tādu spēku un ātrumu, ka

Mākoņu Vilks nevarēja darīt neko citu. kā vien aizsar­gāties. Te uzreiz debesis izgaismoja žilbinošas gaismas zibsnis, Vētras dzinējs atkal briesmīgi sasvērās, un nu viss debesu kuģis sašūpojās uz priekšu.

"Masts sāk klakšķēt!" Smailiņš iekliedzās.

"Nostiprināt galveno pinumu!" Tems auroja. "Nolaist buras!"

Mākoņu Vilks, būdams ar seju pret pakaļgalu, klupšus atkāpās. Mucasģīmis ātri izmantoja šo priekšrocību. Viņš lēca uz priekšu un mežonīgi trieca ar šķēpu.

Mākoņu Vilks izvairījās. Smagais asmens par mata tiesu pagāja viņam garām. Mucasģīmis dusmās ierēcās un klu­pa uz priekšu vēlreiz. Zarēnam aizrāvās elpa, bet tad viņš atviegloti nopūtās, jo Mākoņu Vilks pēdējā brīdī izsita pla- kangalvim ieroci no rokām un metās pēkšņā pretuz­brukumā. Viņa zobens tēmēja pret Mucasģīmja krūtīm.

Jā! Jā! - Zarēns domāja, mudinādams zobenu.

Bet tam nebija lemts notikt, jo tajā brīdī gaisu satricināja briesmīga lūstoša koka skaņa, jo trešdaļu no apakšas nolūza un nogāzās masts.

Tas atsitās pret klāju un pārkrita pāri malai, kur palika karājamies gaisā aiz kreisā borta. Debesu kuģis asi sasvē­rās pa kreisi, draudot apgāzties.

"Pārgriezt virves!" Tems sauca, sākdams šķelt galveno tinumu. "TŪLĪT."

Stoups un Smailiņš ar lēcienu bija viņam klāt un sāka griezt un šņāpt samudžinātās virves un takelāžu. Kad puse virvju bija pušu, pārējās visas kā viena pārtrūka no lielā svara un masts nokrita lejā. Vētras dzinējs sašūpojās atpakaļ uz labo pusi.

Zarēns izgrūda apslāpētu kliedzienu, kad viņš kopā ar īgni atgāzās atpakaļ un juta nazi iespiežamies kakla mai­gajā ādā. Viņa tēvam klājās vēl sliktāk. Ne vien tas, ka

pēkšņais grūdiens bija atsviedis Mucasģīmi tālāk par zo­bena sniedzamību, - tagad Mākoņu Vilks, zaudējis līdz­svaru, streipuļoja uz viņa pusi, zobens kuļājās pa gaisu, un viņš pats bija pilnīgi neaizsargāts. Zarēns sastinga, kad plakangalvis atkal satvēra un pacēla šķēpu. Vēl viena sekunde, un viņa tēvs uzdursies uz lielā, robotā asmens.

"VĀĀĀ!" ierēcās Rumbainis, arī ieraudzījis, kas te varētu notikt. Viņš mežonīgi rāva virves, kas viņu nelaida prom no stūres rata.

Mucasģīmis, satrūcies no trokšņa, pacēla acis un ar šaus­mām saprata, cik tuvu sapītajam pinkulācim bija nonācis. Viena no lāča varenajām ķetnām bija pacelta. Rumbainis ierēcās vēlreiz un deva mežonīgu triecienu. Mucasģīmis izmisīgi palēca pa kreisi - ātri, tomēr ne pietiekami ātri.

Sitiens ķēra plakangalvi pa roku. Šķēps aizvirpuļoja pa klāju, un Mucasģīmis pats nogāzās uz grīdas. Mākoņu Vilks vienā rāvienā bija viņam klāt. Ne mirkli nevilcino­ties, viņš spēcīgi un strauji zvēla ar zobenu, ar vienu cir­tienu nošķeldams goblinam galvu. Tad, pacēlis asiņaino zobenu, viņš iznīcinoši vērsās pret īgni.

"Un tagad tu," viņš plosījās. "Tu…" Viņš apklusa. Acis viņam iepletās, mute palika vaļā. "Zarēn!" viņš nomur­mināja.

Slaivo īgnis ķiķinādams novilka ar asmeni vieglītēm pāri Zarēna rīklei. "Met zemē ieroci," viņš teica. "Vai arī tavu dēlu ķers šis."

"Nē!" kliedza Zarēns. "Nedari to manis dēļ! Tu to ne­drīksti."

Mākoņu Vilks aizsvieda sāņus zobenu un ļāva rokām bezpalīdzīgi noslīgt gar sāniem. "Laid vaļā zēnu," viņš sacīja. "Tev nav pamata ar viņu ķildoties."

"Varbūt ir. Varbūt nav," īgnis ķircināja. Viņš aizvāca dunci no Zarēna kakla, bet acumirklī izrāva pats savu zobenu. "Varbūt es…"

Debesis nosprakšķēja un uzliesmoja, un Vētras dzinējs sāka mežonīgi zvalstīties - vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Debesu kuģis tika nests bīstami tuvu vētras malai, - un Rumbainis neko nevarēja darīt, lai to apturētu.

Tad pēkšņi, iekams kāds aptvēra, ko viņš dara, īgnis palaida Zarēnu vaļā. Viņš nogrūda zēnu uz grīdas un ar paceltu zobenu drāzās tieši virsū kapteinim.

"Āāāāāā!" viņš kliedza.

Debesu kuģis spēcīgi nodrebēja. Katrs spraislis, katrs dēlis, katrs salaidums protestējot nočīkstēja.

"Divas minūtes, un turpinu skaitīt," Zarēns dzirdēja Smailiņu saucam - tad, pēkšņā trauksmē: "Tem! Bultžokli! Kapteinis nelaimē!"

Beidzot pārējie bija pamanījuši, ka te kaut kas nav kār­tībā. Bet par vēlu. Daudz par vēlu. īgņa zobens jau šķēla gaisu, tēmējot uz Mākoņu Vilka neaizsargāto kaklu.

Korpusa apakšā viens no kreisā borta atsvariem kratoties bija kļuvis vaļīgs. Pēkšņi tas norāvās un nogāzās lejā. Vētras dzinējs sasvērās uz labo pusi.

Zobens ķēra smagi, netrāpot, kur mērķēts, bet dziļi ieduroties Mākoņu Vilkam tās rokas plecā, kurā viņš mēdza turēt zobenu. Slaivo īgņa lūpas savilkās smaidā.

"Šoreiz tev paveicās," viņš teica. "Otrreiz tev tā neveiksies." Viņš vēlreiz pacēla zobenu. "Es tagad esmu kapteinis!"

"Rumbaini!" Zarēns izmisīgi iekliedzās. "Dari kaut ko!"

"Vū-vū!" pinkulācis noauroja un satvēra stūres ratu. Kapteinis viņam bija teicis - pavēlējis - palikt savā vietā.

Uz mirkli viņu acis sastapās. "Vū-vū," teica Zarēns.

"VĀĀ!" ierēcās Rumbainis. Pēc izlemšanas viņa acis lies­moja, spalvas saslējās un viņš izrāva no stiprinājumiem un sarāva virves, it kā tās būtu no papīra. "VAĀA!"

Kā pinkains, balts kalns viņš brāzās virsū īgnim, sa­traukti vicinot nagus un atņirdzis zobus. Viņš satvēra ze­misko vecāko stūrmani ap vidukli, pacēla viņu gaisā un neganti trieca pret klāju. Tad, iekams īgnis bija paspējis pakustināt kaut vienu pirkstu, pinkulācis ierēcās atkal un uzkrita vecākajam stūrmanim uz muguras.

Atskanēja būkšķis. Atskanēja krakšķis. Slaivo īgnis bija beigts - viņa mugurkauls bija pārlauzts uz pusēm.

Zarēns nedroši pietrausās kājās un izmisīgi pieķērās pie margām, jo vētras mētātais debesu kuģis, palicis pilnīgi bez vadības, zvalstījās gan gareniski, gan sāniski. Dum­pīgie varas tīkotāji bija pieveikti, un viņa tēva dzīvība glābta, bet situācija bija drūma.

Tā kā neviena nebija pie stūres rata, tas griezās, un atli­kušās buras veltīgi plandīja virs galvas. No korpusa apak­šas, kļuvuši vaļīgi, nokrita vēl divi atsvari. Vētras dzinējs mētājās un grozījās, saslējās un metās lejup. Tas virpuļoja apkārt un apkārt, draudēdams kuru katru brīdi apgāzties un nomest nelaimīgo komandu lejā, drošā nāvē.

Viebjoties aiz sāpēm, Mākoņu Vilks, balstīdamies uz ve­selās rokas, pūlējās pieslieties kājās. Tems Rejūdens, kas kopā ar citiem beidzot bija nokļuvis līdz tiltiņam, centās tikt viņam klāt. "Atstājiet mani!" Mākoņu Vilks nikni uz­kliedza.

Žilbinošs zibsnis noplaiksnīja pār debesīm, apgaismojot Vētras dzinēju un atklājot bojājumu patiesos apmērus. Kuru katru mirkli kuģis varēja pilnīgi salūzt. Mākoņu Vilks pagriezās ar seju pret savu komandu.

"PAMEST KUĢI!" viņš uzsauca.

Komanda kā neticēdama skatījās uz viņu. Kas tas par ne­prātu? Pamest kuģi, kad viņi gandrīz bija sasnieguši mērķi?

Tajā brīdī gaiss visapkārt uzsprāga no neskaitāmu mazu putnu klaigām, kuri gāzās laukā no kuģa iekšienes. To trīsstūrainie spārni un pātagām līdzīgās astes, izmisīgi plivinoties, melni nozibēja pret žilbinošo fonu. Putnu bija tūkstošiem, tomēr tie lidoja lielā vienotībā. Kad pagriezās viens, pagriezās visi. Kliedzot un pīkstot viss bars pacirtās uz šo pusi un to pusi, it kā tos komandētu kāds nere­dzams deju skolotājs.

" Žurku- putni," Tems šausmās nomur­mināja. Viņš zināja, tāpat kā ikviens debe­su pirāts: žurkuputni pa­met vienīgi to debesu kuģi, kas tiešām nolemts bojāejai. Viņš pa­griezās. "Jūs dzirdējāt kapteini," viņš kliedza. "Pamest kuģi!"

"Un brīdiniet Akmens Pilotu un profesoru," Mākoņu Vilks uzsauca.

"Jā, kaptein," noteica lems Rejūdens un aizstreipu­ļoja darīt, ko licis kapteinis.

Pirmais kuģi pameta Smailiņš. Mezdamies lejā no margām, viņš sauca atpakaļ: "Mēs ierodamies Krēslas mežā… Tieši tagad!"

Pārējā komanda drīz vien viņam sekoja. Par spīti lielajām briesmām palikt uz Vētras dzinēja mirkli par ilgu, viņi cits pēc cita nometās ceļos un no­skūpstīja klāju, iekams negribīgi uzkāpa uz ma- as un nolēca lejā violetajā gaisā. Stoups Bult- žoklis. Akmens Pilots. Tenis Rejūdens un Gaismas profesors. Tiklīdz viņus trāpīja gaisa plūsma, atvērās viņu izpletņa spārni, audekls piepūtās un viņi aizplanēja projām.

Uz tiltiņa Mākoņu Vilks virzījās tuvāk stūrei, sperdams mokošus soļus citu pēc cita, kamēr debesu kuģis turpināja vibrēt un kratīties.

"Tu ari, Rumbaini!" viņš kliedza nelokāmajam pinku- lācim. "Atstāj savu posteni. Prom!" Lielais zvērs skumīgi noraudzījās viņā. Buras plandīja un plīsa. "Tūlīt!" rēca Mākoņu Vilks. "Kamēr debesu kuģis vēl nav nokritis."

"Vū-vū," Rumbainis atsaucās un aizgrīļojās projām, lai paklausītu. Kad viņš bija pagājis nostāk, Mākoņu Vilks redzēja, ka pinkulācis ir aizsedzis vēl otru komandas lo­cekli, kas nebija pametis debesu kuģi.

"Zarēn!" viņš noskaldīja. "Es teicu, lai tu pazudi."

Mutuļojošie mākoņi izliecās. Vētras dzinējs nodrebēja un nokrakšķēja.

"Bet es nevaru! Es tevi neatstāšu!" Zarēns iekliedzās. "Ak, piedod man, tēvs! Tā visa ir mana vaina."

"Tava vaina?" Mākoņu Vilks noņurdēja, cenzdamies saņemt stūri. "Tieši es esmu vainojams, - pametot tevi tā nelieša īgņa varā."

"Bet…" '

"Pietiek!" nodārdināja Mākoņu Vilks. "Tūlīt pat prom!"

"Nāc man līdzi!" Zarēns lūdzās.

Mākoņu Vilks neko neteica. Nebija vajadzības. Zarēns zināja, ka tēvs drīzāk zaudētu savu dzīvību nekā savu kuģi.

"Tad es palikšu kopā ar tevi!" viņš izaicinoši sacīja.

"Zarēn! Zarēn!" Mākoņu Vilks sauca, un viņa balss tik tikko bija dzirdama vētras brāzmās un dārdoņā. "Es varu zaudēt savu kuģi. Vēl es varu zaudēt dzīvību. Un, ja tāds ir mans liktenis, tad lai tā notiek. Bet ja es zaudētu tevi… Tas būtu…" Viņš uz brīdi apklusa. "Zarēn, mans dēls. Es tevi mīlu. Bet tev jāiet. Sevis dēļ un manis dēļ. Tu taču saproti, ja?"

Asarām sariešoties acīs, Zarēns palocīja galvu.

"Brašs puika," teica Mākoņu Vilks. Tad, neveikli grīļo­damies no vienas puses uz otru, viņš steidzīgi atsprādzēja savu zobena jostu, aptina to ap maksti un izstiepa roku. "Ņem manu zobenu," viņš teica.

Zarēns pasniedzās uz priekšu. Viņa pirksti skāra tēva roku. "Mēs taču vēl redzēsim viens otru, vai ne?" viņš iešņukstējās.

"Uz to tu vari paļauties," sacīja Mākoņu Vilks. "Atguvis vadību pār Vētras dzinēju, es atgriezīšos pēc jums visiem. Tagad ej," viņš teica un pievērsās atsvaru un buru sviru rindām. Zarēns skumīgs pagriezās, lai dotos projām. Sa­sniedzis ārējās margas, viņš pagriezās un zagšus pēdējo reizi atskatījās uz tēvu. "Labu veiksmi!" viņš uzsauca brāz­mainajam vējam un metās lejā.

Nākamajā mirklī viņš šausmās iekliedzās. Viņš krita kā akmens. Droši vien izpletņa spārni tika sabojāti, kad īgnis viņu iemeta noliktavas skapī. Tagad tie bija ieķīlējušies. Tie nevērās vaļā. "Tēvs!" viņš kliedza. "TĒ-ĒVS!"