Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

OTRĀ NODAĻA KAPURPUTNA STĀSTS

"Iedomājies notikuma vietu," kāpurputns teica. "Auksts, vētrains, tomēr skaidrs vakars. Mēness lec pār Sanktafrak­su, tās torņi un smailes izceļas pret mēļajām debesim. No kāda īpaši nepatīkama torņa pakājes parādās vientuļš stāvs un aizsteidzas pāri bruģētajam pagalmam. Tas ir kāds lietusgaršotāju māceklis. Viņa vārds ir Vilnikss Pomplonijs."

"Ko, tas pats Vilnikss Pomplonijs?" Zarēnam paspruka. "Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms?" Lai gan zēns ne­kad nebija redzējis augsto akadēmiķi, tā reputācija gāja viņam pa priekšu.

"Tieši tas pats," sacīja kāpurputns. "Daudziem, kas sa­snieguši diženumu, ir visnecilākā izcelsme - īstenībā viņš reiz bija nažu trinējs Lejaspilsēta. Bet Vilnikss Pomplonijs vienmēr bijis nežēlīgi godkārīgs - un nekad ne tik ļoti kā tajā vakarā. Galvu noliecis pret vēju, steidzoties tālāk uz Gaismas un Tumsas skolas mirdzošajām smailēm, viņš perināja plānus un vērpa intrigas."

Zarēns nodrebinājās, un viņa aunradža vestes spalvas draudīgi saslējās.

"Jo, saproti," kāpurputns paskaidroja, "Vilnikss bija iz­pelnījies ievērību - turklāt no ļoti iecietīgas personas puses, un tas bija viens no tālaika varenākajiem Sankta- fraksas zinātniekiem. Tumsas profesors. Tieši viņš bija at­balstījis Vilniksu visu Bruņinieku akadēmijas laiku. Un, kad Vilnikss vēlāk tika izslēgts par nepaklausību, tieši viņš tam bija nodrošinājis vietu Lietusgaršotāju fakultātē, nevis pieļāvis, ka to pavisam izmet no Sanktafraksas."

Kāpurputns ievilka elpu un turpināja. "Nokļuvis profe­sora greznajā darbistabā, Vilnikss ar dramatisku izteiksmi pacēla pret Tumsas profesoru stikla mērglāzi. "Lietus, kas nāk no Malaszemes ārienes, te iegūst lielāku skābumu," viņš teica. "Tam par iemeslu ir skābmiglas daļiņu skaita pieaugums lietus lāsēs. Domājams, ka tas jūs varētu in­teresēt," viņš viltīgi piebilda.

Tumsas profesoru tas tiešām interesēja. Ļoti interesēja. Skābmiglas daļiņu klātbūtne varēja pareģot Lielās vētras tu­vumu. "Man jāapspriežas ar vējskārējiem un mākoņvērotā- jiem," viņš teica, "lai noteiktu, vai ari viņi ir konstatējuši pa­zīmes par Lielās vētras tuvošanos. Labi strādāts, manu zēn."

Vilniksa acis iemirdzējās, viņa sirds pārmeta kūleni. Viss gāja labāk, nekā viņš bija cerējis. Cenzdamies neradīt aizdomas, viņš turpināja tincināt veco profesoru. "Lielā vētra?" viņš nevainīgi jautāja. "Vai tas nozīmē, ka viens no Bruņinieku akadēmiķiem tiks sūtīts vētrasfraksa meklēju­mos?"

Profesors apliecināja, ka tā esot. Viņš uzsita pa papīru kaudzīti sev priekšā. "Un tas arī nebūs priekšlaicīgi, ja vien šie cipari ir pareizi," viņš teica. "Lielā klints, uz kuras stāv Sanktafraksa, vēl joprojām aug - lielāka un lielāka, kļūdama aizvien vieglāka…" Viņa balss pieklusa. Viņš bezcerībā papurināja galvu.

Vilnikss viņu iesāņus vēroja. "Un jums vajag vēl vairāk vētrasfraksa dārgumu glabātavā, lai uzkrautu tai svaru — lai… lai…"

Profesors sparīgi pamāja. "Lai saglabātu līdzsvaru," viņš teica un nopūtās. "Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš kāds Bru­ņinieku akadēmiķis atgriezies ar jaunu vētrasfraksa pie­gādi."

Uz Vilniksa savilktajām lūpām parādījās smaids. "Un kurš bruņinieks tiks sūtīts šajā reizē?" viņš jautāja.

Profesors nosprauslājās. "Gaismas profesora aizstāva­mais. Kvintinijs… nu, kā viņu sauc?"

Vilnikss saviebās. "Kvintinijs Verdžinikss," viņš teica."

"Mans tēvs!" iesaucās Zarēns, nespē­dams vairs ne mirkli ciest klusu. "Es nezināju, ka viņš pazinis Vis­augstāko Akadēmu. Ari to ne, ka viņš ir bijis Bruņi­nieku akadēmijā…" Za­rēns domīgi apklusa. "Bet es jau gan tik daudz ko nezinu par viņa dzīvi, iekams viņš bija kļuvis par debesu pirātu," Za­rēns piebilda.

"Ja vien tu uz bridi pievaldītu mēli," neiecietīgi teica kāpurputns, "tad var­būt…" To pārtrauca izmisīga smilkstēšana, kas nāca no veikala iekšpuses.

Nākamajā mirklī Svīdlēnis parādījās durvīs bāls kā drēbe, burkšķēdams par to, ka plēsoņpūns - klejojošs plēsīgs putns ar zvērīgi robotu knābi un kā asmens asiem nagiem - nupat esot izmaucies no valga un uzklupis nelaimīgam klēpjasildim.

"Vai ar to viss ir kārtībā?" jautāja Zarēns.

"Kārtībā?" nosēcās Svīdlēnis. "Ar klēpjasildi? Nē, ar to nav kārtībā. Visriņķī zarnas. Un par klēpjasildi var dabūt

labu naudu. Man būs jāaiziet pakaļ dzīvnieku pūšļo­tājam," viņš nomurmināja. "Lai sašuj to atkal kopā." Viņš paskatījās uz Zarēnu, it kā būtu ieraudzījis viņu pirmo reizi. "Vai tev var uzticēties?" viņš jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu.

"Hmm," Svīdlēnis norūca. "Tā kā tu vēl aizvien esi šeit, varbūt tu varētu pieskatīt veikalu, kamēr es būšu projām? Tajā varētu atrasties kaut kas tev derīgs."

"Jā, labi," teica Zarēns, cenzdamies neizrādīt pārāk lielu dedzību.

Tiklīdz Svīdlēnis bija ārpus dzirdamības robežas, kāpur­putns tūlīt pat vēlreiz lūdza viņu atbrīvot. Bet Zarēns bija nelokāms. "Visam savs laiks," viņš sacīja. "Galu galā nav nekā sliktāka par stāstu, kas beidzas tā stāstīšanas vidū."

Kāpurputns klusā balsī kurnēja. "Kur tad es paliku? A, jā. Vilnikss un tavs tēvs… Viņi abi iestājās Bruņinieku aka­dēmijā vienā un tajā pašā rītā, un tomēr kopš pirmās dienas Kvintinijs Verdžinikss aizēnoja visus pārējos jau­nos, daudzsološos - Vilniksu ieskaitot. Paukošanā, loka šaušanā, bezieroču divcīņā viņam nebija līdzīgu. Kuģojot

vētras dzinējus - debesu kuģus, kas īpaši domāti Lielo vētru izsekošanai, - viņš bija nepārspējams."

Zarēns lepni staroja un iedomājās sevi vajājam kādu Lielo vētru. Šūpoties un zvalstīties, līdz kuģis uzķer vēja virpuļus, un tad izlauzties līdz mieram iekšpusē…

"Es vēlos uzmanību!" nošņācās kāpurputns.

Zarēns vainīgi pacēla acis. "Es jau klausos!" viņš iebilda.

"Khem!" ar šaubām teica kāpurputns, sabozdams kakla spalvas. "Kā jau es teicu, profesors paskaidroja Vilniksam: ja Lielā vētra tiktu apstiprināta, tad - kā to prasīja tradīcija - Kvintinijs Verdžinikss tiktu iecelts bruņinieku kārtā un nosūtīts uz Krēslas mežu. Ja Debesis būtu labvēlīgas, viņš atgrieztos ar vētrasfraksu.

Vilnikss pasmaidīja savu īpašo smaidu. Neizdibināmo, neģēlīgo. Beidzot bija pienācis laiks pieskaities tematam, kuru viņš visu laiku bija gribējis noskaidrot. "Šis… vētras- frakss," viņš teica tik nevērīgi, cik nu vien spēja. "Kad es biju Bruņinieku akadēmijā, bieži tika runāts, ka tā esot visbrīnišķīgākā viela, kāda jebkad bijusi. Mums stāstīja, ka vētrasfraksa lauskas īstenībā esot tīrs zibens," viņš turpināja lišķīgā, nodevīgā balsī. "Vai tas var būt tiesa?"

Tumsas profesors svinīgi palocīja galvu, un, kad atkal ierunājās, viņš it kā skandēja senu tekstu. "Tas, ko dēvē par vētrasfraksu," viņš vēstīja, "rodas pašā vidū Lielajai vētrai - varenam viesulim, kas reizi vairākos gados vei­dojas tālu aiz Malaszemes robežām, kas atnes izkveldētus vējus ar sēra smaku, kas auro un dzirksteļo, šķērsojot debesis uz Krēslas meža pusi. Tur Lielā vētra dod sev vaļu. Tā raida vienu vienīgu milzīgu zibens šautru, kas izdrāžas cauri smagajam krēslas gaisam un iegrimst mīk­stajā zemē. Tajā brīdī tā pārvēršas par cietu vētrasfraksu, kas pusgaismā mirdz. Godājams ir tas, kam izdodas būt tāda skata lieciniekam."

Vilniksa acis alkatīgi dzalk- stīja. Tīrs zibens! - viņš do­māja. Kādam gan spēkam va­jadzētu būt katrā vētrasfraksa gabaliņā! Viņš pacēla acis. "Un… ēē… kā tieši tas izska­tās?"

Profesora sejas izteiksme kļuva sapņaina. "Nepārspēja­mi skaists," viņš teica. "Kris­

tāls, kas dzirksti, kas mirdz, kas spīguļo…"

"Un tomēr tas ir smags," sacīja Vilnikss. "Vismaz tā es mācījos, liet cik smags?"

"Savas rašanās ausmā tas nav smagāks par smiltīm. To­mēr pilnīgajā tumsā, kas valda dārgumu glabātavā Sank- tafraksas vidū, uzpirksteņa tiesa sver vairāk nekā tūkstotis dzelzsmalkas koku," profesors viņam paskaidroja. "Tas nodrošina atsvaru pret pašas klints lidotspēju. Bez tā lido­jošā pilsēta sarautu savus stiprinājumus un aizlidotu atklā­tās debesīs…"

Vilnikss teatrāli pakasīja pakausi. "Ir kaut kas, ko es ne­saprotu," viņš teica. "Ja kristāli un lauskas ir tik smagi, tad kā vētrasfraksu iznes cauri tuneļu tumsai līdz dārgumu glabātavai?"

Tumsas profesors nopietni nopētīja jaunekli." "Iespē­jams," teica kāpurputns, pārtraukdams pats savu stāstu, "ka tikai uz brīdi viņš apšaubīja jaunā mācekļa motīvus. F.s neesmu drošs. Tāpat es nevaru pateikt, kas beidzot izšķīra to, ka viņš uzticēja Vilniksam šo informāciju. Bet viņš to uzticēja gan. Tas bija lēmums, kas izšķīra Sankta- fraksas vēstures gaitu. "Vētrasfraksu transportē gaismas kastē," viņš paskaidroja, "tās izstarotā gaisma ir kalibrēta, lai tā pilnīgi atbilstu krēslai."

Vilnikss novērsās, lai slēptu savu līksmi. Ja gaismas kasti varēja lietot, lai vētrasfraksu ienestu iekšā, tad, protams, viņš sprieda, kasti varētu lietot, lai to iznestu laukā. "Var­būt es pats to varētu apskatīt?" viņš piesardzīgi ieteicās.

"Nekādā ziņā ne!" Tumsas profesors noskaldīja, un Vil­nikss saprata, ka ir aizgājis par tālu. "Neviens nedrīkst uz­lūkot vētrasfraksu," profesors teica. "Neviens, izņemot Bruņinieku akadēmiķus un dārgumu glabātavas sargu - un tas esmu es pats. Tā ir zaimošana, ja necienīgas acis gūst baudījumu no vētrasfraksa šķīstības," viņš cēli pazi­ņoja. "Tāda rīcība, Vilniks, sodāma ar nāvi.""

Kāpurputns brīdi dramatiski klusēja. …Tajā mirklī vējš pēkšņi mainīja virzienu. Sanktafraksas lidojošā klints tika aiznesta uz rietumu pusi, un, kad visas ķēdes nostiepās, tā spēcīgi noraustījās. ""Es saprotu," Vilnikss pazemīgi teica. "Ak, Vilniks," profesors turpināja jau maigākā balsī. "Es nezinu, vai tu to patiesi saproti. Tur laukā ir tik daudz tādu, kas iekāro vētrasfraksu paši sev. Negodīgi vējskārēji un nodevīgi mākoņvērotāji, kas ilgi nedomās, lai skartu… lai vērotu…" Spēcīgi drebuļi pārskrēja viņa augumam. "Lai eksperimentētu ar vētrasfraksu, ja viņiem liktos, ka tas var kalpot viņu nolūkiem.""

Kāpurputns uz brīdi apklusa, iekams turpināja savu stāstu. "Nākamajā rītā agri," tas teica, "dārgumu glabātavas sargs būtu redzējis izstīdzējušu stāvu slepus zogamies pa dārgumu glabātavas gaiteni, ja viņš savā postenī nebūtu iemidzis. Nelūgtais nācējs kaulainajās rokās bija sagrābis gaismas kasti. Kastē atradās daži vētrasfraksa gabali." Zarēnam aizrāvās elpa. Vilnikss tos bija nozadzis. "Vilnikss steidzās atpakaļ uz Mācekļu laboratoriju Lie- tusgaršotāju torņa virsotnē," kāpurputns turpināja. "Viņš kā uzvarētājs nolika kasti pie kājām nepacietīgi gaidošai jaunu lietusgaršotāju grupai un ar plašu žestu atvēra vāku. Vētrasfraksa kristāli mirguļoja un staroja tā, kā neko citu viņi nebija redzējuši mirdzam. "Tīrs zibens," teica Vil­nikss. "Ja mēs spēsim atbrīvot un savaldīt tā enerģiju, tad kļūsim par visvarenākajiem akadēmiķiem, kādus Sank­tafraksa jebkad zinājusi."

Lietusgaršotāji strādāja stundu pēc stundas, tomēr, lai ko viņi mēģināja - vai tā būtu šķīdināšana, saldēšana, kausēšana vai kristālu sajaukšana ar citām vielām -, ne­vienam neizdevās atklāt, kā atbrīvot vētrasfraksa spēku.

Aiz loga rietēja saule. Gaisma kļuva zeltaini oranža.

Pēkšņi, dodams vaļu neapmierinātībai, Vilnikss pacēla stampu un spēcīgi trieca to uz leju, dusmās sašķaidīdams vienu drumslu. Pēc mirkļa viņu pārņēma nožēla. Viņš bija iznīcinājis vērtīgo vētrasfraksu."

Kāpurputns samiedza acis. "Vismaz tā viņš iesākumā domāja. Tomēr, kad Vilnikss uzmanīgi ieskatījās, viņš ieraudzīja savas darbības iznākumu. Kristāli bija pārvērtu­šies par sēpijas pulveri, kas trauka dibenā kustējās kā dzīvsudrabs. "Es nezinu, kas tas ir," Vilnikss teica pārē­jiem, "bet pagatavosim to vēl."

Tika paņemta otra lauska. To ievietoja otrā piestā. Pa­cēla otru stampu. Ārā bija satumsis. Tad visi mācekļi, iz­ņemot pašu Vilniksu, kas bija aizņemts ar pulvera bēršanu burciņā, sapulcējās apkārt. Stampu trieca uz leju, un - BUMS!"

Zarēns aiz pārsteiguma satrūkās.

"Zibens spēks bija atbrīvots veiksmīgi," kāpurputns no­sprauslājās. "Bet ar visšausmīgākajām sekām. Eksplozija brāzās cauri tornim, pusi no tā saārdīdama gruzdošos gruvešos; tā satricināja Sanktafraksu līdz pašam vidum, nostiepjot veco Enkura ķēdi gandrīz līdz trūkšanai. Sprā­dzienā tika nogalināti mācekļi. Visi, izņemot vienu."

"Vilniksu Pomploniju," Zarēns nočukstēja.

"Tieši tā," teica kāpurputns. "Tur viņš gulēja uz grīdas, tik tikko dzīvs, bet vēl spiezdams burciņu pie krūtīm. Gaisā bija jūtama mandeļu smarža. Apdullis un apjucis Vilnikss

skatījās uz vētrasfraksa pulveri. Kas nebija izdevies otrajā reizē? Viņš nevarēja saprast. Kas bija noticis?

Kad viņš paslējās augšā, balstīdamies uz elkoņa, bur­ciņā no brūces vaigā iepilēja asiņu lāse. Tiklīdz tā saskā­rās ar pulveri, biezās, sarkanās asinis pārvērtās par kristāl­dzidru ūdeni…"

Kāpurputns kļuva bezgala nopietns. "Nu pār Sankta- fraksu savilkās draudoša krīze," tas svinīgā balsī teica. "Pateicoties iedomīgā, jaunā lietusgaršotāja neprātīgajai rīcībai, senā ķēde bija bīstami tuvu trūkšanas punktam. Vēl jo ļaunāk, vētrasfraksa zādzības dēļ dārgumu glabā­tavā bija radies iztrūkums. Tā kā klints lidotspēja ik die­nas pieauga un tā kā bija mazāk tā, kas to nosvērtu uz leju, klints cēlējspēks kļuva neizturams.

Bija tikai viens cerību stars: vējskārēji un mākoņvērotāji bija apstiprinājuši, ka Lielā vētra tiešām tuvojas. Tādēļ ar steigu tika sarīkota inaugurācijas ceremonija. Kvintinijs Verdžinikss bija jāieceļ bruņinieku kārtā, tin tad viņš dotos uz Krēslas mežu vajāt Lielo vētru, lai meklētu vēt- rasfraksu."

"Pa to laiku," kāpurputns turpināja, "Vilnikss, lauzīdams galvu, gulēja slimības gultā. Iespējams, ka viņam nebija izdevies savaldīt zibens enerģiju, bet viņš aptvēra, ka viņa radītais vētrasfraksa pulveris jau pats par sevi bija brī­nums - viens graudiņš, iemests visnetīrākajā ūdenī, acu­mirklī to attīrīja. Ko tik nedotu sadraņķētās, smirdošās Lejaspilsētas iedzīvotāji par viņa brīnumaino pulveri? "Jebko," viņš alkatīgi nočukstēja. "Pilnīgi jebko!"

Negaidīdams, kamēr viņu izraksta, Vilnikss pameta slim­nīcas palātu un atgriezās sagrautajā tornī, kas piederēja lietusgaršotājiem - vai drīzāk lietusgaršotajam, jo viņš bija palicis viens pats. Tur viņš sāka darboties. Visam va­jadzēja būt gatavam lielajai dienai.

Beidzot šī diena pienāca. Uzlēca saule, gaismas kūļi iespīdēja pa austrumu arku Lielajā zālē, kur jau bija sapulcējusies Sanktafraksas padome.

Gaismas profesors un Tumsas profesors - attiecīgi baļ­ļās un melnās mantijās - sēdēja zāles priekšpusē pie gal­da, uz kura atradās zobens un kauss. Viņiem iepretī rin­dās sēdēja Sanktafraksas akadēmiķi. Bija pārstāvētas visas nozares: Mākoņu koledža, Vēja akadēmija, Ledus un sniega institūts; gaisa sijātāji, dūmakas šķirotāji, miglas zondētāji… Un ar kruķiem - vienīgais atlikušais Lietusgar- šotāju fakultātes loceklis.

Garš, spēcīgi veidots, jauns bruņinieks šķērsoja zāli un nometās ceļos Gaismas profesora priekšā. "Tās varas vār­dā, kas man dota, - ak, zinību alkas, ak, prāta asums," paziņoja profesors, paceldams vispirms kausu un tad zo­benu, "es stādu priekšā jūsu atzīšanai Kvintiniju Verdži- niksu no Bruņinieku akadēmijas."

Profesors palūkojās lejup uz ceļos nometušos stāvu. "Vai tu, Kvintinij Verdžiniks, apzvēri pie visa viedā, ka Bruņinieku akadēmijas Ordenim kalposi ar sirdi un

prātu, neapliecinot citu uzticību kā vien uzticību Sank- tafraksai?"

Kvintinijs nodrebēja. "Es zvēru," viņš teica."

Zarčna sirds vai plūda pāri malām aiz lepnuma. "Mans tēvs!" viņš domāja.

""Un vai tu tāpat apzvēri, ka savu dzīvi veltīsi vētras- fraksa atrašanai? Ka tu vajāsi Lielās vētras? Ka…" Profesors ievilka elpu, lēni un dziļi. "Ka tu neatgriezīsies, iekams un kamēr nebūsi paveicis savu svēto meklējumu?""

Kāpurputns pagriezās un nopētīja Zarēnu ar savu ne­mirkšķinošo skatu. "Viņa tēvs - tavs vectēvs - Vēja Šakālis bija debesu pirātu kapteinis. Cik nikns uz viņu bija Kvintinijs, kad vecais bija piesolījis viņu kalpošanai Bruņinieku akadēmijā, jo viņš bija gribējis sekot vecā pēdās. Tomēr tagad… Tagad! Vārdos nevar izteikt, cik lepns viņš jutās, saņemot augstāko pagodinājumu, kādu Sanktafraksa spēja piešķirt. "Kvintinij," viņš izdzirda profesoru klusi sakām, "vai tu apzvēri?"

Kvintinijs Verdžinikss pacēla galvu. "Es zvēru!" viņš teica.

Tad Gaismas profesors paliecās uz priekšu un pasnie­dza kausu Kvintinijam. "Dzer!" viņš teica. Kvintinijs pacēla kausu pie lūpām. Gaismas profesors paņēma zobenu, tu­rēja to augstu viņam virs galvas un gaidīja, līdz Kvintinijs iztukšos kausu. Un gaidīja, un gaidīja… Bet Kvintinijs nekustējās, nespēdams iedzert biezo, smirdīgo šķidrumu.

Tumsas profesors neveikli pasēdās uz priekšu savā tronī. "Ko tas jaunais muļķis tagad dara?" viņš nevarēja saprast. Viņš redzēja, kā Vilnikss paceļ vienu no saviem kruķiem un viegli piesit ar to kausam. "Malūdens upes labie ūdeņi vairs nav tādi kā agrāk," viņš iesmējās un tad vērsās pie zālē sēdošajiem. "Tādā gadījumā — vai nebūtu pienācis laiks beigt muļķot pašiem sevi? Visas šīs muļ­ķības par Bruņinieku akadēmiju. Par "vētras vajāšanu".

Par "svēto vētrasfrakšu"." Viņš nepatīkami pavīpsnāja. "Kad pēdējo reizi atgriezās kāds Bruņinieku akadēmiķis? Vai to man pateiksiet? Kas noticis ar visiem pārējiem?"

Zāli pārskrēja murdoņa. Garlinijs Džernikss? I.idijs Fē­likss? Petronijs Metrakss? Kur viņi tagad bija? Murdoņa pieņēmās spēkā. "Pirms septiņiem gadiem pēdējais Bru­ņinieku akadēmiķis, vārdā Skrīdijs Tollinikss, pacēla buras…" Vilnikss turpināja.

"Tas bija pirms astoņiem gadiem!" kāds iesaucās.

"Gandrīz deviņiem!" sauca cits.

Vilnikss viltīgi pasmīnēja. Viņš zināja, ka tagad tie viņam ir rokā. "Gandrīz deviņi gadi," viņš paziņoja, vār­diem atbalsojoties visapkārt zālē. Viņš pavērsās pret Kvin- tiniju Verdžiniksu un apsūdzoši norādīja viņa virzienā. "Un mēs visas savas cerības liekam uz viņuV Viņš ieturēja dramatisku klusuma brīdi. "Kāpēc lai viņš gūtu sekmes tur, kur citiem - tik traģiski - nav veicies?"

Tieši tad Lielā zāle spēcīgi sagrīļojās. "Deviņi gadi!" Vil- nikss atkal iesaucās. "Mums tūlīt pat kaut kas jādara!" Zāle sagrīļojās otru reizi. "Bet kas?" No griestu plaisām bira pu­tekļi. "Atbilde ir vienkārša, mani draugi," Vilnikss pazi­ņoja. "Mums jāgatavo jaunas ķēdes."

Visi noelsās, tad zālē iestājās klusums. Plāns tiešām bija vienkāršs. Tas bija arī nedzirdēts. Visu laiku bija bijusi tikai viena ķēde: Enkura ķēde.

Pirmais klusumu pārtrauca kāds vecākais lektors no Gaisa pētniecības fakultātes. "Ķēžu ražošana nozīmētu jaunas fabrikas, jaunas metāllietuves, jaunas kalves," viņš teica. "Malūdens upe jau ir piesārņota." Viņš pameta ar galvu uz kausu, ko Verdžinikss vēl aizvien turēja rokās. "Mēs riskējam padarīt ūdeni pilnīgi nedzeramu."

Visas acis pievērsās Vilniksam, . .

kurš labsirdīgi smaidīja. Tad, domās piezīmēdams, ka par šo jautājumu mļ ļ vecākais lektors jāapbalvo ar pilnu ļKjp

profesūru, viņš aizkliboja atpakaļ pie Verdžiniksa un satvēra kausu. Ar brīvo roku viņš izvilka no sava tērpa sudraba lodveida

medaljonu un iemērca to duļ­ķainajā šķidrumā. Acumirklī ūdens kļuva kristāltīrs. Viņš at­deva kausu Verdžiniksam, kurš iedzēra malku. "Tas ir salds," viņš teica. "Tīrs. Dzidrs. Tas ir kā ūdens no Dziļā meža avotiem."

Gaismas profesors satvēra kausu un arī iedzēra. Viņš ska­tījās ar samiegtām acīm. "Kā tas ir iespējams?" viņš prasīja.

Vilnikss nesatricināmi skatījās pretī. "Tas ir iespējams kāda apbrīnojama atklājuma dēļ," viņš teica. "Mana ap­brīnojamā atklājuma dēļ." Viņš piesita medaljonam. "Šim jaukajam nieciņam iekšā ir tik spēcīga viela, ka ar mazu kripatiņu pietiek, lai vienu indivīdu nodrošinātu ar dzera­mo ūdeni uz veselu gadu." Viņš pieyērsās neticīgo akadē­miķi! rindām. "Šis vētr…" Viņš aprāvās. "Ši viela, kuru es par godu mūsu mīļotajai lidojošajai pilsētai saucu par frakspulveri, vēsta jaunu sākumu. Tagad mēs varam no­drošināt Sanktafraksas nākotni, gatavojot tās ķēdes, kuras mums tik ļoti nepieciešamas, un droši apzinoties, ka mums nekad nebūs jācieš slāpes."

Zālē atskanēja gaviles. Vilnikss kautrīgi nolieca galvu. Kad viņš atkal pacēla acis, skatienā kvēloja gaidāmās uz­varas satraukums. "Mani sabiedrotie Brīvo tirgoņu apvie­nībā tikai gaida atļauju, lai sāktu darboties ar ķēdēm," viņš turpināja. "Dabiski," viņš turpināja, "tie sadarbo­sies vienīgi ar Visaugstāko Akadēmu - tas ir, ar jauno Visaugstāko Akadēmu."

Viņš pagriezās apkārt un cieši uzlūkoja Gaismas un Tumsas profesorus. "Jo ko gan jūs vēlētos - šo ākstu pāri, kas ar saviem mistiska­jiem rituāliem un bezjēdzī­gajām tradīcijām pa abiem noveduši Sanktafraksu līdz sagrāves malai? Vai arī jūs vēlaties kādu, kas piedāvā pārmaiņas, svaigu sākumu, jaunu kārtību?"

No visām Lielās zāles pusēm sāka atbalsoties saucieni: "Svaigu sākumu" un: "Jaunu kārtību." Tā atkal sagrīļojās. "Un jaunu Visaugstāko Akadēmu - Vilniksu Pomploniju," pasludināja topošais Gaisa pētniecības profesors. Pārējie sāka skandēt šos vārdus. Vilnikss aizvēra acis un baudīja viņu slavinājumus, kas pieņēmās spēkā.

Beidzot viņš pacēla acis. "Lai notiek jūsu prāts!" viņš sauca. "Es, jūsu jaunais Sanktafraksas Visaugstākais Aka- dēms, runāšu ar apvienību pārstāvjiem. Ķēdes tiks gata­votas. Un Sanktafraksa, kas nonākusi bīstami tuvu aiz­mirstībai, tiks izglābta!""

Kāpurputns skumji paskatījās uz Zarēnu. "Tikai viena vie­nīga persona palika vienaldzīga," viņš teica. "Tas, kurš pašā pēdējā brīdī bija redzējis, ka viss, pēc kā viņš bija tiecies, tiek viņam laupīts. Tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss. Viņa seja nocietinājās. Bija kaut kas tāds, ko tie viņam neatņems: debesu kuģis, kas bija būvēts īpaši viņam. Vētras dzinējs.

Viņš aiz pretīguma no­spļāvās un aizsoļoja pa zā­les grīdu. Pie durvīm viņš apstājās, pagriezās. "Ja es, Kvintinijs Verdžinikss, ne­varu apliecināt sevi kā Bru­ņinieku akadēmikis, tad es apliecināšu sevi kā Māko­ņu Vilks, debesu pirāts," viņš skaļi noauroja. "Un es tev dodu solījumu, Vilniks Pomplonij. Tu un tavi no­devīgie draugi no apvienī­bām nožēlosiet šo dienu, cik ilgi vien dzīvosiet." To pateicis, viņš aizgāja."

Kāpurputns skumji papurināja galvu. "Protams, nekas nekad nav tik vienkārši," viņš teica. "Par spīti tava tēva at­vadu vārdiem, pagāja daudzi mēneši, iekams viņa izaici­nošais solījums piepildījās. Viņa pirmajā neveiksmīgajā ceļojumā gandrīz gāja bojā gan viņš, gan viņa kuģis - tie­šām, vienīgais labums no tā bija viņa pirmā tikšanās ar Akmens Pilotu. Viņš bija spiests slapstīties, turēt Vētras dzinēju drošā enkurvietā un pieņemt vietu uz kāda no apvienības kuģiem, līdz sapelnīja pietiekami claudz naudas un ieguva slepeno informāciju par apvienībām, un varēja mēģināt vēlreiz." Kāpurputns nogrozīja un sa- miedza acis. "Tas apvienības kapteinis, kura padotībā viņš beigās nonāca, bija bēdīgi slavenais Multinijs Gob- trakss…"

"Tieši uz viņa kuģa piedzimu es," domīgi teica Zarēns. "Bet kā bija ar pašu Sanktafraksu?"

Kāpurputns nosprauslājās. "Neraugoties uz Vilniksa skaistajiem vārdiem par svaigu sākumu un jaunu kārtī­bu, situācija strauji pasliktinājās. Kā tu zini, mūsdienās Lejaspilsētas iedzīvotāji strādā kā vergi metāllietuvēs un kalvēs, gatavodami ķēdes un atsvarus, lai balstītu Enkura ķēdi. Viņiem izdodas noturēt Sanktafraksu vietā - bet tik vien. Tas ir nebeidzams uzdevums. Un visu laiku Mal- ūdens upe kļūst aizvien vairāk un vairāk piesārņota. Vie­nīgi pateicoties frakspulvera daļiņām, ko Vilnikss Pom- plonijs piegādā sev uzticīgajiem apvienību biedriem, Lejaspilsēta vēl nav aizrijusies pati ar saviem mēsliem līdz nāvei."

Zarēns samulsumā papurināja galvu. "Un Vilnikss?" viņš jautāja. "Ko viņš no tā visa iegūst?"

"Bagātību un varu," kāpurputns vienkārši atbildēja. "Apmaiņā pret dzeramo ūdeni apvienības apber Vilniksu un viņa jauno Lietusgaršotāju fakultāti ar visu, ko vien viņi varētu vēlēties, - un vēl vairāk. Kamēr vien frakspul- vera drusciņas tiek piegādātas."

"Bet skaidrs, ka šāda situācija nevar turpināties mūžīgi," piezīmēja Zarēns. "Kad frakspulveris beigsies, Vilniksam Pomplonijam nāksies ņemt vēl vētrasfraksu no dārgumu glabātavas."

Kāpurputns piekrītoši pamāja. "Tieši to viņš arī dara," viņš teica. "Un Tumsas profesors ir bezspēcīgs viņu aptu­rēt. Turklāt vēl - jauna frakspulvera ieguve ir izrādījusies grūti paveicama. Par spīti tūkstošiem mēģinājumu - dau­dzi no tiem beigušies traģiski neviens nav spējis atkār­tot tā pirmā eksperimenta rezultātus."

"liet tas ir neprāts!" iesaucās Zarēns. "Jo vairāk vētras- fraksa paņem no dārgumu glabātavas, jo vairāk ķēžu viņiem jāražo. Jo vairāk ķēžu tiek ražots, jo lielāks kļūst ūdens piesārņojums. Un, jo lielāks ūdens piesārņojums, jo vairāk viņiem vajag frakspulvera, lai to attīrītu!"

"Tas ir apburtais loks," teica kāpurputns, "tā nu tas ir. Briesmīgs apburtais loks. Un divdesmit gadus pēc tās no­zīmīgās sapulces Lielajā zālē situācija izskatās drūmāka nekā jebkad gan Sanktafraksai, gan Lejaspilsētai. Iegrimu­ši paši savās rūpēs, gan lietusgaršotāji, gan apvienību biedri paliek akli pret to, kas notiek viņiem apkārt. Bet, ja nekas netiks darīts - un darīts drīz, tad tas ir tikai laika jautājums, iekams visam pienāks sabrukums."

"Bet ko var darīt?" jautāja Zarēns.

Kāpurputns paraustīja plecus un piešķieba galvu. "Tas nav manā ziņā, ko teikt." Viņš pagrieza sarkanu aci pret Zarēnu. "Tā," viņš teica, "mans stāsts ir galā. Vai tagad tu atbrīvosi mani?"

Zarēns vainīgi sarāvās. "Protams," viņš sacīja un izdabū­ja no piedurknes nazi. Viņš atkal sāka grozīt šauro asmeni piekaramajā atslēgā. Atskanēja kluss klikšķis. Atslēga bija

vaļā. Viņš atkabināja piekaramo atslēgu un atvēra dur­tiņas.

"Oi!" atskanēja dusmīgs kliedziens. "Tu teici, ka tev varot uzticēties! Pie plašajām Debesīm, kā tev liekas, ko tu pašlaik dari?"

Zarēns pagriezās un aiz šausmām noelsās. Tas bija Svīdlēnis, beidzot atgriezies ar zvēru ārstu, un nāca viņam virsū kā trakais.

"Es nevaru…" viņš izdzirda kāpurputna žēlabas. "Palīdzi man, Zarēn."

Zarēns atskatījās. Kāpurputnam bija izdevies dabūt laukā no būra galvu un vienu spārnu, bet durtiņas bija mazas, un tā otrs spārns bija sagriezies atpakaļ un iesprūdis. "Ej atpakaļ iekšā un mēģini vēlreiz," Zarēns deva norādījumus.

Kāpurputns darīja, kā likts, sakļāva spārnus un atkal izbāza galvu laukā. Svīdlēnis bija viņiem gandrīz klāt, pie sāniem viņam šūpojās smaga nūja. Zarēns pasnie­dzās uz augšu un, aplicis rokas putnam ap kaklu un pleciem, uzmanīgi pavilka. Svīdlēnis pacēla

"Nu aiziet!" Zarēns izmisīgi mudināja.

"Gandrīz jau…" kāpurputns sasprindzinājās. "Man… Iz­devās!" Tas izmēģinot sasita spārnus - vienreiz, divreiz tad atspērās pret būra malu un pacēlās gaisā. Acīmredzot ieslodzījums tam nebija kaitējis.

Arī Zarēnam bija laiks pazust. Apkārt neskatīdamies, viņš apsviedās uz papēža un aizdrāzās projām ielas burz­mā. Brīdī, kad viņš sāka skriet, nūja viņam noslīdēja gar plecu. Vienu mirkli agrāk, un tā būtu sadragājusi viņam galvu.

Zarēns skrēja ātrāk un ātrāk, lauzdamies cauri pūlim, ar elkoņiem pastumdams sāņus dīkdieņus. Viņam aiz muguras Svīdlēnis dusmās kliedza.

"Zaglis! Nelietis! Zemiskais draņķis!" viņš auroja. "ĶE­RIET VIŅU!"

Zarēns iemetās šaurā ieliņā. Kliegšana pieklusa, bet Za­rēns turpināja skriet ātrāk nekā iepriekš. Garām augļo­tājiem un zobu rāvējiem, bārddziņiem un krodziņiem, ap stūri - un ar visu sparu rokās savam tēvam.

Mākoņu Vilks spēcīgi sapurināja viņu aiz pleciem. "Zarēn!" viņš sauca. "Es tevi visur meklēju. Mēs esam gatavi pacelt buras. Kas tev bijis padomā?"

"N… nekas," Zarēns stomījās, nespēdams izturēt Mā­koņu Vilka nikno skatu.

Augstu debesīs, aiz tēva galvas, Zarēns redzēja kāpur- putnu lidojam pretī rietošajai saulei — garām Sanktafrak- sai, laukā no Lejaspilsētas un projām. Viņš ar skaudību nopūtās. Iespējams, ka pats kāpurputns bija projām, bet tā nolemtības pilnie vārdi palika kopā ar Zarēnu. Apbur­tais loks, tā nu tas ir. Ja nekas netiks darīts, tad tas ir tikai laika jautājums, iekams visam /nenāks sabrukums.

Un jaū otru reizi Zarēns centās izdomāt: bet ko var darīt?