Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

TRISPADSMITA NODAĻA SĒPIJAS BRUŅINIEKS

Viņam priekšā atkal bija kāds bruņinieks. No galvas līdz kājām viņu sedza sarūsējušas bruņas, un viņš sēdēja visurložņas mugurā. Viņam kustoties seglos, smagās metāla plāksnes žvadzēja un grabēja; mērītāji klakšķēja, caurules klusi svilpoja.

"Tagad taisni uz priekšu, Bolniks," teica bruņinieks, viņa ķērkstošā balss skanēja spalgi, svelpjoši.

Zarēns redzēja divas acis spīdam aiz bruņucepures sejsega. Viņš bažīgi nodrebinājās un novērsās. Visurložņa, vecs un vārgs, satraukti mīņājās no kājas uz kāju.

"Uz priekšu, Bolniks," bruņinieks atkal teica. "Vēl nav tuvu."

Sēkdams aiz piepūles, bruņinieks novilka bruņucimdu. Zarēns paskatījās uz roku, kas zem tā atklājās. Tā bija tikpat grubuļaina kā veco koku zari.

Žvadzot un šķindot bruņinieks pacēla roku un sāka neveikli rīkoties ar sejsegu.

"Tagad uz priekšu," viņš teica.

Zarēns sastinga, kad ierūsējušais sejsegs nočīkstēja un lēnām pacēlās. Viņš raudzījās divās pārsteidzoši zilās acīs, kuras kā pa pusei izrakti dārgakmeņi bija iegrimušas vecā, raupjā sejā.

"Vai tas esi tu, Garlinij? Es tik ilgi esmu meklējis." Balss bija tikpat veca kā seja - un divtik grūtsirdīga.

"Nē," iebilda Zarēns, pieiedams klāt šim stāvam. "Lū­dzu, kungs, es esmu pārcietis kuģa bojāeju. Vētras dzi­nējs…"

Bruņinieks parāvās nost, caurules un mērītāji uz viņa bruņām satraucoši iegrabējās. Visurložņa nemierīgi no­sprauslājās. "Tu ar mani runā par vētras dzīšanu, Garlinij! Tu, kas man atņēmi Vētras karalieni un tā arī neatdevi. Ak, Garlinij, es tik ilgi esmu tevi meklējis. Ja vien tu zinātu."

"Lūdzu," teica Zarēns, paiedams soli tuvāk. "Es neesmu Garlinijs. Es esmu Zarēns, un es…"

"Garlinij!" bruņinieks iesaucās, noskaņojumam pēkšņi uzlabojoties. Uzvilcis bruņucimdu rokā, viņš nolēca no visurložņas un satvēra Zarēnu aiz pleca. "Cik labi tevi

satikt!" viņš teica. "Mēs nešķiramies pa draugam. Mums, bruņiniekiem, nekad tā nevajadzētu darīt. Ak, Garlinij, liet es tā esmu cietis kopš tā laika. Es esmu klīdis pa šo mežu meklējot un meklējot."

Bruņinieks cieši skatījās Zarēnam sejā, viņa acis kvēloja zaigojoši zilas. Metāla bruņucimda tvēriens kļuva stin­grāks.

Zarēns saviebās un centās izrauties. "Bet es neesmu Garlinijs," viņš neatlaidās. "Es esmu Zarēns. Es meklēju savus komandas biedrus, mans…"

"Nomaldījies un meklē," bruņinieks iegaudojās. "Es tāpat. Es tāpat. Bet tam tagad nav nekādas nozīmes. Jo mēs atkal esam satikušies," viņš teica, satverdams Zarēna plecu vēl stingrāk. "Es un tu."

"Paskaties uz mani!" Zarēns izmisīgi kliedza. "Klausies, ko es tev saku. Es neesmu Garlinijs."

"Ja vien tu zinātu, cik ilgi es esmu meklējis," bruņinieks nopūtās. "Meklēju, visu laiku meklēju."

"Liec mani mierā!" Za­rēns uzkliedza. "Laid mani vaļā!"

Bet bruņinieks nelaida vaļā. Un, lai kā Zarēns rā­vās un locījās, viņš neva­rēja atbrīvoties no smagā bruņucimda tvēriena spī­lēm.

Tieši otrādi, sev par lie­lām šausmām viņš juta, ka tiek vilkts aizvien tuvāk un tuvāk bruņiniekam, līdz sejā varēja just vecās

būtnes silto, smirdošo elpu. Bruņinieks pacēla otru roku, un Zarēns aiz riebuma nodrebinājās, juzdams kaulainos, briesmīgos pirkstus no vienas vietas taustāmies pa savu galvu.

"Garlinij," teica bruņinieks. "Ērgļa deguns. Augstā piere. Cik labi, ka atkal esam satikušies."

Būdams tik tuvu klāt. Zarēns redzēja, ka svešinieka bruņas klāj plāna sēpijas pulvera kārtiņa. Pulveris kustējās pa metāla krūšu aizsegu gandrīz kā šķidrums. Te Zarēns varēja saskatīt savu atspulgu metālā zem tā; te seja atkal pazuda.

"Ja vien tu zinātu, cik vientuļš es esmu juties, Garlinij," bruņinieks iesaucās. "Cik ilgi es esmu meklējis."

Zarēnu sāka pārņemt panika. "Man jātiek vaļā," viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem. "Man jātiek pro­jām."

Viņš pasniedzās un sagrāba bruņucimdā slēpto roku, kas turēja viņa plecu, un rāva no visa spēka.

"Garlinij!" žēlabaini iebilda bruņinieks.

Zarēns strauji uzrāva augšup celi, ar skaļu šķindoņu trā­pot pa bruņinieka krūšu aizsegu. Bruņinieks, krītot atpa­kaļ, ar žvadzošu atbalsojumu smagi nogāzās uz kristāliem klātās zemes. Gaisā pacēlās sēpijas pulvera mākonis. Stip­ri klepodams, Zarēns nokrita uz ceļiem.

"Garlinij!"

Bruņinieks atkal bija kājās. Rokā viņš turēja garu, līdzīgi zāģim robotu zobenu, kas, par spīti rūsas kārtai, izskatījās negants.

"Garlinij," viņš atkārtoja, balsij pēkšņi kļūstot nepatīka­mai un draudīgai. Viņa zilās acis skatījās tieši Zarēna acīs, to dzidrais spriegums viņu uz brīdi hipnotizēja. Bruņi­nieks pacēla zobenu.

Zarēns aizturēja elpu.

Bruņinieka izdēdējusī seja apjukumā sakrunkojās. "Garlinij?" viņš sauca. "Kur tu esi?"

Viņa acis urbās Zarēna acīs.

"Nāc atpakaļ, Garlinij," viņš lūdzās. "Mēs atkal varam būt draugi. Ja vien tu zinātu, cik ilgi es esmu meklējis. Garlinij! Lūdzu…"

Zarēns aiz žēluma nodrebēja. Bruņinieks bija pilnīgi akls. Krēslas mežs bija laupījis viņam visas sajūtas līdz pē­dējai: viņa saprātu, viņa sajēgu - tomēr atstājis viņam dzī­vību. Viņš nekad nevarēs atpūsties. Viņš nekad nevarēs atrast mieru. Gluži otrādi, viņam bija lemts mūžīgi mūžos turpināt savu nebeidzamo meklējumu. Dziļajā mežā ne­kas nav tik nežēlīgs kā šī vieta, Zarēns domāja. Man jātiek laukā! Es neļaušu ļaunajam Krēslas mežam atņemt manu saprātu, manu redzi… Es izglābšos.

Bruņinieks, nesaņēmis atbildi, nožēlas pilns pagriezās projām. "Tik tuvu," viņš nočukstēja. "Vienmēr tik tuvu, un tomēr…"

Viņš klusi uzsvilpa caur bojātajiem zobiem, un visur­ložņa paklausīgi pienāca viņam blakus. Sēkdams un els­dams bruņinieks atkal uzrāpās seglos.

"Es tevi atradīšu, Garlinij," viņš uzkliedza savā vārgajā, ķērkstošajā balsī. "Meklējumi vienmēr ir meklējumi. Lai kur tevi aiznestu Vintikss, tomēr mēs ar Bolniksu tev se­kosim."

Zarēns aizturēja elpu un palika pilnīgi nekustīgs, līdz, pakratījis gaisā dūri, bruņinieks paraustīja grožus un aiz­jāja Krēslas meža dziļumos. Viņam pazūdot juceklīgajā gaismas un ēnu rakstā, muguras bruņās atspīdēja zeltainā gaisma. Čīkstoņa kļuva klusāka, soļu klip-klap izgaisa.

Beidzot Zarēns izpūta elpu un tvēra gaisu. To darīdams, viņš sajuta asu kniebienu plecā. Sēpijas bruņinieka bru- ņucimds vēl aizvien nelaida vaļā tvērienu.