Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

ASTOTĀ NODAĻA DOŠANĀS CEĻĀ

"Vai uzvelkam buras?" Tems Rejūdens jautāja.

"Tā Akmens Pilots domā," teica Smailiņš.

"Bet tā taču ir lieliska ziņa!" iesaucās Tems. "Pirms trijām dienām - pēc visas tās nelaimes ar dzelzsmalkas kokiem, un tad vēl tā stūres atsvara pazaudēšana — es tiešām baidījos, ka Vētras dzinējs varētu nekad vairs ne­uzvilkt buras. Tomēr - paskatieties tagad uz to, - salabots un kārtībā, un raujas ceļā. Nekad vēl neesmu redzējis misiņu tik spoži mirdzam."

"Un ne jau tikai misiņš vien," piebilda Stoups Bult- žoklis. "Vai neesat pamanījuši buras un virves? Un take­lāžu? Viss ir pilnīgi jauns."

"Un atsvaru sistēma ari ir noregulēta līdz pilnībai," piezīmēja Smailiņš.

"Mēs droši vien dodamies veikt kaut ko ļoti svarīgu," minēja Tems Rejūdens, domīgi glaudīdams bārdu.

"Nav jābūt ģēnijam, lai to saprastu," sacīja Stoups Bult- žoklis. "Jautājums ir - ko?"

Tems papurināja galvu. "Nešaubos, ka kapteinis mums pateiks, kad viņam viss būs skaidrs un kārtībā," viņš ap­galvoja.

"Jā, nu labi," teica Stoups Bultžoklis. "Ja mums tiešām jāuzvelk buras, tad mēs prātīgi darītu, ja dotos projām tagad, tumsas aizsegā."

"Tieši otrādi," Tems Rejūdens nepiekrita. "Mums labāk nogaidīt līdz rītam."

"Ko, un izbraukt apvienības patruļām tieši acu priekšā?" iebilda Stoups Bultžoklis. "Vai tu esi galīgi prātu zaudējis?"

"Es ne, Stoup," Tems atsaucās. "Drīzāk tu esi piemirsis, ka ar Vētrās dzinēju, kāds tas ir pašlaik, mēs varētu aiz­bēgt no jebkura apvienības kuģa, ko viņi iedomātos sūtīt mums pakaļ."

"Jā, bet…" Stoups protestēja.

"Un šā vai tā," Tems Rejūdens turpināja, "Dumbrājs ir bīstama vieta pat vislabākajā gadījumā - šķērsot to tumsā ir neprāts. Kaut vai indīgo gāzu dēļ, kas izverd visapkārt. Un vētras laikā nekur nevar piestiprināt abordāžas kāšus. Nemaz nerunājot par to, ka nav iespējams redzēt, kur debesis beidzas un kur zeme sākas. Es atceros, kā vienreiz - es tolaik nevarēju būt diez ko vecāks par zēna gadiem - mēs bijām atceļā no…"

Viņu pārtrauca Smailiņš. "Tas ir kapteinis," viņš nošņā- ' cās. "Un viņš nav viens."

Tems Rejūdens apklusa, un gan viņš, gan Stoups Bult­žoklis un Smailiņš pagriezās, lai sveicinātu tos divus stāvus, kas kāpa augšup pa trapu.

"Kaptein," sirsnīgi ierunājās Tems. "Tieši tā persona, kuru es gribēju satikt. Varbūt tu vari atrisināt mūsu mazo strīdu. Redz, Stoups ir tādās domās, ka…"

"Nē, Tem, es nevaru," Mākoņu Vilks strupi atbildēja. Viņš palūkojās apkārt tumsā. "Kur ir Rumbainis?"

"Zem klāja, kaptein," teica Tems. "Kopā ar Mucasģlmi. Es domāju, ka viņi abi palīdz Akmens Pilotam izdarīt pē­dējo regulēšanu pie jaunā stūres atsvara."

Mākoņu Vilks pamāja ar galvu. "Un īgnis?"

Debesu pirāti paraustīja plecus. "īgni mēs neesam re­dzējuši," sacīja Tems Rejūdens. "Mēs viņu pazaudējām Lejaspilsētā. Viņam vēl jābūt krastā."

Mākoņu Vilks saniknots pagriezās pret viņu. "Krastā?!" kapteinis ierēcās. "Cik reižu man jums jāsaka, ka Slaivo īgni nekad nedrīkst pamest savā vaļā? Kurš lai zina, kas viņam tagad var ienākt prātā?"

"Kādu laiku viņš bija kopā ar mums Asinsozolā," Stoups paskaidroja. "Nākamajā brīdī viņš bija pazudis."

Mākoņu Vilks neticīgi papurināja galvu. "īgnis ir mūsu vecākais stūrmanis," viņš paskaidroja Gaismas profeso­ram. "Glums tips ar dumpīgu dvēseli. Man gandrīz nesas prāts uzvilkt buras bez viņa. Nelaime ir tā, ka savu darbu viņš veic labi. Un, tā kā Zarēns paliek te, mums pietrūks divu komandas locekļu." Viņš papurināja galvu. "Es ne­varu tā riskēt."

"Zarēns paliek?" pārsteigts jautāja Tems Rejūdens. "Vai puisis ir saslimis?"

"Nē, Tem, nav saslimis," dusmīgi atbildēja Mākoņu Vilks. "Lai gan - nav tava darīšana, kas viņam ir noticis."

"Bet…"

"Pietiek!" viņš uzkliedza. "Es necietīšu tādu nepaklausī­bu mūsu viesa klātbūtnē." Viņš pievērsās Gaismas profesoram. "Un tagad, ja jūs man sekotu, kungs, es pats jums parādītu jūsu telpas."

"Pateicos, labprāt," profesors sacīja. "Vēl ir daži pēdējie aprēķini, pie kuriem man jāpiestrādā, iekams mēs uzvel­kam buras."

"Tieši tā, tieši tā," teica Mākoņu Vilks un aicināja profe­soru projām, pirms viņš bija paguvis pateikt pārāk daudz par gaidāmo ceļojumu.

Trīs debesu pirāti apjukuši skatījās cits uz citu. Kas ir šis vecais? Kāpēc Zarēns nebrauc kopā ar viņiem? Un uz ku­rieni viņi taisās braukt? Mākoņu Vilks pēkšņi apsviedās apkārt. "Tukša prātošana ir laika kavēklis muļķiem," viņš piezīmēja, ar šo likdams viņiem visiem vainīgi skatīties klāja dēļos. "Jūs man paziņosiet, tiklīdz atgriezīsies īgnis," viņš teica.

"Jā, kaptein," skanēja atbilde.

Zarēns nelaimīgs raudzījās lejup savā putojošajā meža- dzēriena glāzē. Māte Zirgastra jau sen bija ielējusi dze­ramo - "lai uzlabotu viņa omu", kā viņa bija paskaidrojusi Forfikulam. Tagad tas bija silts un novadējies.

Viņam visapkārt ar pilnu jaudu turpinājās uzdzīve un iedzeršana. Skanēja piesmakuši smiekli un skaļas lamas, lika stāstīti stāsti, lika dziedātas dziesmas, izcēlās neganti strīdi, jo plakangalvas un āmurgalvas goblini kļuva aizvien nevaldāmāki. Kad nosita pusnakti, kāda skrandu trolle uzsāka rindas deju, un pēc pāris mirkļiem pa visu krodzi­ņu vijās gara virkne, lokoties apkārt un apkārt pa telpu.

"Ei, galvu augšā, draudziņ," Zarēns sadzirdēja. "Iespē­jams, tas nekad nenotiks."

Viņš pagriezās un bija vaigu vaigā ar plati smaidošu baru rūķi, kas bija nostājies viņam blakus. "Jau ir noticis," viņš nopūtās.

Baru rūķis apmulsis paraustīja plecus un no jauna pie­vienojās dejotājiem. Zarēns pagriezās atpakaļ. Viņš atbal­stīja elkoņus pret letes malu, ar pirkstiem cieši aizspiedis ausis, atbalstīja galvu rokās un aizvēra acis.

"Kāpēc tev vajadzēja mani te pamest?" viņš čukstēja. "Kāpēc?"

Protams, viņš zināja, ko tēvs atbildētu. "Es tikai domāju par tavu labklājību" vai "kādu dienu tu man par to teiksi paldies", vai, pats sliktākais, "tas viss ir tevis paša labā".

Zarēns juta, kā viņa skumjas un nožēla pakāpeniski pāraug dusmās. Tas nebija viņa labā. Tur nebija gluži ne­kāda labuma. Dzīve uz Vētras dzinēja bija laba. Būt kopā ar tēvu pēc tik ilgas atšķirtības bija labi. Būrāt debesīs, dzenoties pēc mantas un bagātībām, bija labi. Bet būt at­dotam Mātes Zirgastras uzraudzībā viņas murdošajā, no­plukušajā krodziņā, kamēr Vētras dzinējs un tā komanda devās tik brīnišķīgā ceļojumā, bija neizsakāmi slikti.

Mocīdams sevi vēl vairāk, Zarēns iedomājās visu, kas viņam iet secen. Viņš iedomājās, kādai jābūt sajūtai, kad tiec aizrauts pa pēdām Lielajai vētrai. Viņš mēģināja iedo­māties to vienīgo zibens šautru, kad tā sastingst gaisā un pārvēršas par cietu vētrasfraksu. Un viņš sev jautāja, kā vajadzētu justies bēdīgi slavenajā Krēslas mežā. Jo, lai gan Vētras dzinējs bieži bija lidojis tam pāri, neviens no debe­su pirātiem nekad nebija uzdrošinājies nolaisties lejā.

Vai tas būtu kā viņa bērnības Dziļais mežs? - viņš do­māja. Nebeidzams, audzelīgs mežs, kurā ņudz dzīvība. Pilns ar visādiem kokiem - no sanošajiem žūžubišu ko­kiem līdz gaļēdājiem asinsozoliem - un neskaitāmām ciltīm un ciematiem, un visādām būtnēm…

Vai arī tas bija noslēpumaini bīstams, kā to apraksta le­ģendas? Nebeidzamas deģenerācijas vieta. Juteklības un maldu vieta. Ārprāta vieta. Tā stāstītāji runāja par Krēslas mežu, nododami savus mutvārdu stāstus nākamajām paaudzēm.

Zarēns nopūtās. Tagad viņš nekad to vairs neuzzinās. To, kas varētu būt viņa mūža lielākais piedzīvojums, viņa paša tēvs bija nežēlīgi laupījis. Pat tad, ja tas tika darīts drošības dēļ un tāpēc, ka Zarēns, kā Mākoņu Vilks teica, "bija viņam svarīgs"; pat tad, ja tā tas bija, nemainīgs palika fakts, ka Zarēnam tas šķita kā sods.

"Un tas vienkārši nav godīgi!" viņš žēlojās.

"Kas nav godīgi?" viņam pie elkoņa atskanēja kāda balss. Zarēns satrūkās. Ja tas atkal bija smieklīgais, smai­došais baru rūķis, kas cenšas piedabūt viņu dejot, tad viņš tam parādīs! Viņš dusmīgs pagriezās.

"īgni!" viņš iesaucās.

"Kundziņ Zarēn!" sacīja īgnis, un viņa plānās lūpas at­sedza dzeltenīgus un līkus zobus. "Man tā likās, ka tas esi tu. Tieši tevi es meklēju, lai gan man, protams, ir skumji, redzot tevi tik nošļukušu," viņš piebilda.

Zarēns sarauca pieri. "Tu meklēji mani?" viņš jautāja.

"Tiešām gan," īgnis dūca, domīgi berzēdams zodu, un Zarēns aiz šķebīguma norija siekalas, redzot vecākā stūrmaņa roku ar trūkstošajiem pirkstiem un neglīto, krunkaino ādu. "Redzi, es nevarēju nepamanīt, ka tu biji klāt pārrunās starp mūsu labo kapteini un putnu sievieti."

"Un ja es arī būtu bijis?" Zarēns piesardzīgi iejautājās.

"Tik vien, ka… kaut gan, dabiski, kapteinis mani ir iepa­zīstinājis ar visiem mūsu mazās dēkas sīkumiem…" Zarēns bija pārsteigts. "Vai tiešām?" "Protams, ka tā," teica īgnis. "Lielās vētras vajāšana uz Krēslas mežu. Svētā vētrasfraksa meklējumi… To visu es zinu. Vienīgi tas, ka… Saproti, atmiņa… Tas ir…"

īgnis "izmeta makšķeri". Apvienības Galva bija prasījis no viņa pat vairāk, nekā viņš bija gaidījis, - pārtvert Vēt­ras dzinēju, nogalināt Mākoņu Vilku, piegādāt vētras­fraksu. Viņa uzdevums būs grūts, un viņš bija kodis sev pirkstos, ka pirmīt tik ātri aizgājis no Asinsozola krodziņa. Galu galā, ja gribēja gūt panākumus, tad viņam vajadzēja zināt visu par šo tikšanos, ieskaitot to daļu, kas sekoja pēc viņa aiziešanas.

"Es zinu, tas ir muļķīgi no manas puses," viņš viltīgi turpināja, "bet es nekādi nevaru atcerēties, ko Mākoņu Vilks teica, kā beidzās tā tikšanās."

Zarēna atbilde vecāko stūrmani pārsteidza.

"Kā beidzās?" Zarēns dusmīgi pārjautāja. "Es tev pateik­šu, kā tā beidzās. Man noteica palikt te, Lejaspilsētā, pie Mātes Zirgastras, kamēr jūs pārējie burāsiet projām uz Krēslas mežu."

īgņa piere savilkās grumbās. "Palikt te?" viņš klusi at­kārtoja. "Pastāsti man vairāk, kundziņ Zarēn," viņš vedi­nāja. "Atklāj, kas tev uz sirds."

Cenzdamies apvaldīt asaras, Zarēns papurināja galvu.

"Bet, kundziņ Zarēn," īgnis uzstāja činkstošā un glai­mīgā balsī, "dalītas bēdas ir puse bēdu. Un, protams, ja vien es kaut ko varu līdzēt, ko tik vien…"

"Tas ir kapteinis," izgrūda Zarēns. "Viņš saka, viņš uz­traucoties par manu drošību, bet… bet… es viņam neticu. Es nevaru viņam noticēt. Viņš kaunas par mani, tur tā nelaime! Viņš kaunas, ka viņa dēls ir tāds vārgulīgs, nemākulīgs lempis."

Slaivo īgņa uzacis aiz pārsteiguma parā­vās uz augšu. Māko­ņu Vilks - šī puiša tēvs? Tas nu gan bija interesanti - tiešām ļoti interesanti, un vi­ņam galva griezās, domājot, kādos veidos viņš varētu izmantot šo svaigi iegūto infor­māciju savā labā. No­mierinājies viņš uzli­ka roku Zarēnam uz pleca.

"Kapteinim ir laba sirds." viņš klusi teica. "Un es nešau­bos, ka viņš tev vēl labāko. Tomēr…"

Zarēns nošņaukājās un klausījās tālāk.

"Tomēr ir ļoti smalka robeža starp aizbildniecību un pā­rāk lielu aizbildniecību," viņš sacīja. "Redz, brauciens uz Krēslas mežu tev būtu vislabākā skola."

Zarēns drūmi paskatījās uz viņu. "Nē, nu jau vairs ne­būs," viņš nomurmināja. Viņš nokratīja īgņa kaulaino ro­ku no pleca un aizvērsās. "Tu būtu varējis iet projām," viņš nomurmināja.

īsu mirkli īgņa mutes kaktiņos pavīdēja smaids; tad tas pazuda. "Kundziņ Zarēn," viņš sacīja. "Es nedomāju at­griezties uz Vētras dzinēja viens pats. Es domāju - un te man jārunā atklāti -, es domāju, ka Mākoņu Vilks ir kļū­dījies savā spriedumā. Protams, tev jābūt ar mums kopā mūsu Krēslas meža dēkā. Lūk, kāds ir mans plāns," viņš teica, pietuvinādams Zarēna sejai savējo. Viņa elpa bija sasmakusi un nepatīkama. "Mēs tevi slepus iedabūsim kuģī. Tu vari nolīst zem klāja Mucasģīmja guļvietā - ne­vienam neienāks prātā, ka tu tur slēpies."

Zarēns klusēdams turpināja klausīties. Tas viss izklausī­jās pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Tomēr viņš labi zināja, ka Mākoņu Vilks beigu beigās viņu atradīs. Tad gan būs tracis!

"Viss būs labi, tu redzēsi," īgņa pieglaimošanās balsī ar deguna pieskaņu turpinājās. "Kad pienāks īstais brīdis, es pats atklāšu tavu klātbūtni Mākoņu Vilkam. Es viņu pārliecināšu. Es likšu viņam izprast. Tikai atstāj visu manā ziņā."

Zarēns piekrītoši pamāja ar galvu. īgnis saņēma Za­rēna elkoni ar saviem cietajiem, kaulainajiem pirkstiem. "Tad aiziet, ejam," viņš teica. "Kamēr es neesmu pārdo­mājis."

Nekas nebija kārtībā uz Vētras dzinēja klāja. Komanda satraukta bija gatavībā, kamēr kapteinis soļoja šurp un turp pa kvarterklāju, tumši piesarcis aiz niknuma.

Gaismas profesors - nupat ietērpts pirāta mētelī un aprī­kots ar izpletņa spārniem - bija paziņojis kapteinim, ka Lielā vētra var sākties "kuru katru bridi". Tas bija pirms vairākām stundām. Tomēr debesu kuģis vēl nebija uzvilcis buras.

Mākoņu Vilks pārtrauca soļošanu, satvēra borta margas un auroja naktī. "ĪGNI, TU NOŽĒLOJAMAIS, NOPLUKU­ŠAIS NELIETI, KUR TU ESI?"

"Tavā rīcībā, kaptein," atskanēja pazīstama balss.

Mākoņu Vilks pagriezās un redzēja, kā vecākais stūr­manis parādās no pakaļgala lūkas. Viņš neticēja savām acīm. "īgni!" viņš izgrūda. "Tu esi te!"

"Man likās, tu sauci mani," viņš nevainīgi teica.

"Es tevi saucu jau trīs stundas vai ilgāk!" Mākoņu Vilks ārdījās. "Kur tu visu laiku biji?"

"Kopā ar Mucasģīmi," īgnis atbildēja. "Viņa ievainojums kājā ir iekaisis. Pēda ir sastrutojusi un piepampusi. Naba­ga radījums stipri murgoja."

Kapteinis asi ievilka elpu. Šķita, ka viņš bija atradis savu vecāko stūrmani vienīgi tāpēc, lai pazaudētu savu labāko cīnītāju. Mucasģīmis bija bezbailīgs jebkurā cīņā un bija izpestījis viņus no tik daudzām likstām, ka Mākoņu Vilks visas nevarēja atcerēties.

"Kā Mucasģīmim ir tagad?" viņš jautāja.

"Es atstāju viņu guļam," teica īgnis. "Ja Debesis dos, tad pamodies viņš atkal būs tas pats vecais."

Mākoņu Vilks palocīja galvu. Doties ceļā uz bīstamo Krēslas mežu bez Mucasģīmja bija riskanti. Un tomēr, tā kā Lielā vētra nenovēršami tuvojās, tas bija risks, ko viņam nācās uzņemties.

Viņš pacēla galvu. "Sanāciet ap mani!" viņš uzsauca. "Man jums visiem jāsaka kaut kas svarīgs."

Debesu pirāti klausījās, muti pavēruši, kā Mākoņu Vilks izklāstīja plānus. "Vētras vajāšana," Tems Rejūdens godbi­jīgi nočukstēja.

"Krēslas mežs," nodrebinājās Smailiņš.

Mākoņu Vilks turpināja: "Un mūsu uzdevums būs, kāds tas kādreiz bija: iegūt vētrasfraksu Sanktafraksas dārgumu glabātavai."

"Vētrasfraksu!" Slaivo īgnis, tēlodams pārsteigumu, iesaucās kopā ar pārējiem.

"Jā, vētrasfraksu," teica Mākoņu Vilks. "Tāpēc Gaismas profesors brauc mums līdzi. Viņš izprot tā īpašības. Viņš gādās, lai mēs droši ceļotu ar mūsu dārgo kravu."

īgnis sarauca pieri. Tad, lūk, kas bija tas jaunpienācējs. Ja vien viņš to būtu zinājis agrāk.

"Nu tad labi, nekrietnie debesu neģēļi," Mākoņu Vilks paziņoja. "Stājieties savās vietās. Mēs tūlīt pat uzvelkam buras." Kamēr debesu pirāti traucās šurp un turp, Māko­ņu Vilks piegāja pie stūres. "Atdot galus!" viņš sauca.

"Jā!" atsaucās Smailiņš. "Gali atdoti."

"Atkabināt abordāžas kāšus!"

"Abordāžas kāši atkabināti."

"Un pacelt enkuru!"

Smagais enkurs tika ar vinču pacelts, un, izkustējies no pietauvošanās vietas, Vētras dzinējs pacēlās debesīs. r, ®

"Aiziet, mans mīļais," Mākoņu Vilks pačukstēja savam debesu kuģim, kaci tas paslējās augšup un sasvērās, atbildot uz vieglāko pieskārienu atsvaru un buru svirām. "Paskat vien, tu atkal esi draiskulīgs. Gluži kā tad, kad tiki uzbūvēts. Piedod man visas tās reizes, kad es tevi lietoju kā vienkāršu kravas kuģi. Man nebija citas izvēles. Bet ta­gad, mans brīnišķīgais vētru dzinēj, ir pienācis tavs laiks."

Dienai austot - tā izdabājot gan Temam Rejūdenim, gan Stoupam Bultžoklim -, Vētras dzinējs nekavēts majes­tātiski izburāja no Lejaspilsētas. Rīta blāzmas pusē pāri debesīm pletās sārti un oranži izpluinīti spārni. Brīdi vēlāk aiz labā borta virs apvāršņa parādījās saule. Tā ausa lēnām, spoži sarkana un ņirboša.

Mākoņu Vilks nepacietīgi nopūtās. Laiks rādījās ne­iepriecinoši labs. Kas bija noticis Lielajai vētrai, kuru vēj- skārēji un mākoņvērotāji bija pareģojuši, kuru pats Gais­mas profesors bija apstiprinājis?

Tieši tad Smailiņš savā novērošanas grozā spalgi ieklie­dzās. "Vētra aiz kreisā borta!" viņš sauca.

Kapteinis apgriezās un pētoši lūkojās tālumā. Vispirms viņš neko neparastu nevarēja saskatīt aizejošās nakts ne­izteiksmīgajā tumsā. Bet tad uzplaiksnīja zibsnis. Tad vēl viens. īsi, žilbinoši gaismas uzliesmojumi, kas veidoja apli - tādu apli, kas, zibenim pazūdot, vēl palika. Melns uz zilganvioleta fona. Ar katru mirkli augdams lielāks.

Atkal uzplaiksnīja zibens, un Mākoņu Vilks redzēja, ka tas nav aplis, bet drīzāk lode - milzīga, kūsājoša, sprak­šķoša elektriskās enerģijas lode, tumsas un gaismas ap­vienojums, kas vēlās pāri debesim viņu virzienā.

"Tā ir Lielā vētra," viņš ieaurojās, pārkliegdams spēkā pieaugošā vēja gaudas. "Attiniet grotburu, nostipriniet lū­kas un droši piesienieties tauvā. Mēs dodamies vajāt vētru!"