Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

SEPTĪTĀ NODAĻA PIEKRIŠANA UN NODEVĪBA

Māte Zirgastra satraukta vēroja, kā vecais stāvs tuvojas Mākoņu Vilkam. No rūgtas pieredzes viņa zināja, ka ļaut satikties pretējām pusēm - tā sakot, piegādei un pie­prasījumam - var būt postoši. Daudz labāk ir palikt pa vidu: kārtojot darījumu, likt lietā sakarus. Un tomēr, kā Forfikuls bija aizrādījis, tā kā viņai vienai pašai nebija izdevies pārliecināt Mākoņu Vilku doties ceļojumā, tad jaunatnācējs bija viņu vienīgā cerība.

Viņš paliecās uz priekšu un uzsita Mākoņu Vilkam ar zizli. "Celies, Kvintinij Verdžiniks," viņš teica.

Zarēns vēroja, kā viņa tēvs pieslejas kājās un paceļ acis. Viņa skatienā mirdzēja godbijība, cieņa, un tajā brīdī Za- rēnam kļuva pilnīgi skaidrs, kas noteikti ir šī vecās, apval­kātās drēbēs tērptā persona. Tas bija viņa tēva agrākais patrons un padomdevējs Gaismas profesors.

"Pagājis ilgs laiks, Kvintinij," viņš sacīja. "Tu biji lieliskā­kais Bruņinieku akadēmiķis simt paaudzēs, tomēr…" Viņš

apklusa un paskatījās uz Zarēnu, pirmo reizi viņu pama­nīdams. "Kas tas tāds, Zirgastra?" viņš noprasīja.

"Puisis ir kopā ar mani," Mākoņu Vilks atbildēja viņas vietā. "Visu, kas jums man sakāms, var teikt viņa klāt­būtnē."

"Vai tu par to esi drošs?" profesors jautāja.

"Pilnīgi drošs," Mākoņu Vilks teica pieklājīgi, tomēr stingri.

Gaismas profesors nomierinājies pamāja ar galvu. "Mēs pievīlām tevi, Kvintinij Verdžiniks. Es to saprotu. Tagad mēs nākam pie tevis kā pazemīgi lūdzēji. Mums nepiecie­šama tava palīdzība."

Vērojot tēva apjukumu zem profesora caururbjošā skatiena, Zarēns iedomājās pats par sevi. Un, kad Mākoņu Vilks ierunājās, Zarēns viņa balsī saklausīja pats savu nedrošo stomīšanos.

"Es… mmm… tas ir… Māte Zirgastra jau ir izklāstījusi… šo problēmu."

"Patiesi," pārsteigts teica profesors. "Tad tu sapratīsi stāvokļa svarīgumu - vai arī to vajadzētu saukt par svarīguma trūkumu," viņš piebilda, pasmiedamies par savu mazo jociņu.

Mākoņu Vilks nedroši pasmaidīja. "Tātad Sanktafraksa tiešām ir briesmās?" viņš jautāja.

"Tā varētu norauties no stiprinājumiem jebkurā brīdī," profesors sacīja. "Mums vajadzīgs jauns vētrasfraksa pa­pildinājums."

Mākoņu Vilks klausījās klusēdams.

"Vējskārēji un mākoņvērotāji jau ir apstiprinājuši, ka Lielā vētra ir nenovēršama," profesors turpināja. "Laikā, kad tā būs klāt, kādam jābūt gatavam tai dzīties pakaļ uz Krēslas mežu, lai viņš iegūtu'vētrasfraksu, ko tā radīs. Un tas kāds, manu dārgo Kvintinij Verdžiniks," viņš sacīja,

"esi tu. Nav otras dzīvas dvēseles, kas būtu tikpat piemē­rota šim uzdevumam. Vai tu mums palīdzēsi vai arī no­skatīsies, kā Sanktafraksa uz mūžīgiem laikiem pazūd at­klātās debesīs?"

Mākoņu Vilks bezkaislīgi skatījās profesorā. Zarēns ne­spēja aptvert tās domas, kas viņam jaucās pa galvu. Jā? Vai nē? Kādai lemts būt atbildei?

Tad Mākoņu Vilks ar visniecīgāko galvas mājienu ap­stiprināja atbalstu Gaismas profesora priekšlikumam. Za- rēnam sirds aiz satraukuma dauzījās. Lai cik sīka būtu at­bilde, viņa tēvs bija piekritis.

Viņi dosies vajāt vētru.

Durvju otrā pusē, pie­spiedis ausi pie koka, vēl kāds bija satraukts, dzirdot par ierosināto ceļojumu uz Krēslas mežu. Tas bija Slai- vo Ignis, Vētras dzinēja ve­cākais stūrmanis. Viņš uz­manīgi klausījās, kā tiek kalti plāni, iegaumēdams katru pieminēto sīkumu. Bija tādi, kas labi samaksātu par šīm ziņām.

Dzirdot, ka tiek atstumti krēsli, īgnis atsprāga no durvīm un ieslīdēja atpakaļ krodziņa telpā. Tagad viņu nevarētu pieķert pie slepus noklausīšanās. Labais kap­teinis drīz vien varētu at­klāt, ka viņa plāni ir nejau­ši dzirdēti.

Atbilstoši Lejaspilsētas standartiem apvienības Palāta bija grezna - tas ir, zem kājām bija grīdas dēļi, nevis no­mīdīta zeme, un vairums logu bija iestikloti. Telpas lielā­ko daļu aizņēma milzīgs gredzenveida galds, ap kuru sē­dēja visi vecākie apvienības biedri, kurus varēja saaicināt tik īsā laikā.

Galda vidū apaļā caurumā atradās grozāms ķeblis. Un uz tā sēdēja Slaivo īgnis.

Simenons Ksintakss, Apvienības Galva, skaļi paklaudzi- nāja ar savu āmuriņu pa galdu. "Kārtību!" viņš uzsauca. "Kārtību!"

Apvienības Palāta apklusa, un visu acis pievērsās viņam. Ksintakss piecēlās no krēsla.

"Uzlikt trīsragu mitras!" viņš teica, un sekoja brāzmaina darbošanās, kamēr katrs no apvienības biedriem sadabūja un uzlika savu galvassegu. Ksintakss apmierināts palocīja galvu. "Es pasludinu Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienī­bas ārkārtas sanāksmi par atklātu," viņš paziņoja. "Iztau­jāšana var sākties."

Apvienības locekļi cieta klusu, gaidīdami, lai Ksintakss kā sēdes vadītājs formulē pirmo, vissvarīgāko jautāju­mu, - to, kurš noteiks visu sekojošo jautājumu toni. Jo patiesība, kā visi apvienības locekļi labi apzinājās, bija nenoteikta būšana. Tā bija jāiepazīst ar piesardzību, vai tik tai nav lemts pārvērsties par kaut ko pilnīgi citu.

Ksintakss apsēdās savā vietā. "Ja mums nāktos tev jau­tāt, Slaivo īgni, vai tu esi - vai tu esi godīgs," viņš iesāka tajā aplinkus veidā, kādā to prasīja tradīcija, "kādu atbildi tu dotu?"

Slaivo savaldījās. Tas ir grūti pasakāms, viņš domāja. Viņš, protams, bija iecerējis atbildēt uz apvienības locekļu jautājumiem godīgi. Bet par to, vai viņš pats bija godīgs… Nu, pirmām kārtām, godīgais nebūtu slepus noklausījies.

Viņš paraustīja plecus un noslaucīja sviedru lāses no augšlūpas. "Tas, vai zināt, ir tā…" viņš iesāka.

"Tu atbildēsi uz jautājumu ar jā vai nē," Ksintakss viņu pārtrauca. "Tu atbildēsi uz visiem jautājumiem ar jā vai nē. Ne vairāk, ne mazāk. Vai tas ir pilnīgi skaidrs?"

"Jā," teica īgnis.

Ksintakss apmierināts palocīja galvu. "Tātad es atkārtoju. Ja mums nāktos tev jautāt, Slaivo īgni, vai tu esi godīgs, - kādu atbildi tu dotu?"

Nē, teica Ignis.

Apkārt galdam pārskrēja pārsteiguma murdoņa. Tad visi apvienības locekļi paslēja gaisā roku. "Es. Es. Es. Es," viņi sauca, katrs gribēdams piesaistīt sēdes vadītāja uzmanību.

"Leanduss Svinvēders, Notekas un Kalti," viņš sacīja.

Leanduss, maza auguma dusmīga izskata persona ar vienu tumšu uzaci, kas stiepās pāri visai bargajai pierei, pamāja ar galvu īgņa virzienā. "Ja mums nāktos tev jautāt, vai tev ir informācija attiecībā uz tavu kapteini Mākoņu Vilku, agrāko Kvintiniju Verdžiniksu, - kādu atbildi tu dotu?"

īgnis pagriezās uz sēdekļa, lai būtu pretī jautātājam. "Jā," viņš teica.

"Fārkvars Rokdaris," sacīja Ksintakss. "Līmes vārītāji un Tauvu pinēji."

"Ja mums nāktos tev jautāt, vai Vētras dzinējs patlaban ir debesu kuģošanas gatavībā, - kādu atbildi tu dotu?"

"Nē," teica īgnis, pagriezdamies atkal atpakaļ.

"Ellerekss Zemesmāls, Mīcītāji un Veidnes."

"Ja mums nāktos tev jautāt, vai tu, ja rastos tāda nepie­ciešamība, būtu gatavs nogalināt kādu no saviem koman­das biedriem, - kādu atbildi tu dotu?"

īgnis strauji ievilka elpu. "Jā."

Un tā tas turpinājās. Apvienības biedri uzdeva jautā­jumus, un īgnis uz tiem atbildēja. Vienu pēc otra, citu pēc cita. Jautājumos nebija nekādas kārtības - vismaz, ja tāda bija, tad īgnis to nesaskatīja. Attiecībā uz viņu būtu bijusi daudz lielāka jēga, ja viņam būtu ļauts tiem precīzi izstāstīt, ko viņš bija noklausījies. Bet nē. Iztaujāšana tur­pinājās, un, laikam ejot, jautājumi nāca aizvien biežāk un straujāk.

Pamazām viss atklājās - un ne jau tikai kailie fakti. Iegūstot informāciju tik netiešā veidā, apvienības locekļiem

izdevās izveidot ainu, pilnīgu līdz pēdējam sīkumam, - un līdz ar to tikt pie zināšanām par to, ko īsti darīt.

Simenons Ksintakss piecēlās kājās otrreiz. Viņš pacēla abas rokas. "Iztaujāšana ir beigusies," viņš teica. "Ja mums nāktos tev prasīt, Slaivo īgni, lai tu zvērētu uzticību Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienībai, atsakoties no visām citām saistībām un solot paklausību mūsu gribai, - kādu atbildi tu dotu?"

īgnim noreiba galva. No uzdotajiem jautājumiem viņš bija uzminējis, ka tiek piedāvātas neizsakāmas bagātības. Arī pašam savs debesu kuģis. Art, svarīgāk par visu - stāvoklis apvienībā. Bet vienlaikus viņš skaidri zināja, kas tiek gaidīts no viņa, - un par tādu varoņdarbu īgnis gribēja vairāk nekā bagātību. Viņš gribēja varu.

"Uz šo jautājumu es atbildu ar savu jautājumu, ja tas tiek atļauts," viņš iesāka. Ksintakss piekrītot pamāja ar galvu. "Ja man nāktos jums jautāt, vai, sekmīgi paveicis šo bīstamo pasā­kumu, es varētu kļūt par Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienības jauno Galvu, - kādu atbildi jūs dotu?"

Ksintakss samiedza acis. Iztaujāšanas laikā viņš bija daudzko uzzinājis par Slaivo īgni. Viņš zināja, ka vecākais stūrmanis ir mantkārīgs radījums, no­devīgs un uzpūtīgs, - viņa uzdotais jautājums nebija nekāds pārsteigums. "Jā," Ksintakss atbildēja. 4

"Tādā gadījumā," īgnis pasmaidīja, "mana atbilde arī ir jā."

Izdzirduši viņa atbildi, visi savienības locekļi svinīgi piecēlās, piespieda savas trīsragu mitras pie krūtīm un no­lieca galvu. Simenons Ksintakss runāja viņu visu vārdā.

"Mēs esam jautājuši, tu esi atbildējis, un darījums ir no­slēgts," viņš sacīja. "Bet zini to, īgni. Ja tu mēģināsi pie­mānīt, piekrāpt vai apšmaukt mūs, mēs neliksimies mierā, līdz tev nebūs sadzītas pēdas un tu nebūsi iznīcināts. Vai tu to saproti?"

īgnis drūmi skatījās viņam pretī. "Jā," viņš teica. "Es sa­protu. Bet apzinies to, Ksintaks, - kā mežā sauc, tā at­skan. Tie, kas darbojas pretī man, nedzīvo tik ilgi, lai spē­tu mani iežēlināt."

Asinsozola krodziņa piesmakušajā istabiņā valdīja optimistiska noskaņa. Kad reiz darījums bija noslēgts - at­bilstoši rituālam, par apstiprinājumu paspiežot abas rokas reizē -, Māte Zirgastra paskandināja zvaniņu, ataicinot sa­vus kalpotājus. Bija pienācis laiks dzīrēm, kas tika gatavo­tas, lai nosvinētu sekmīgu vienošanos.

Ēdiens bija garšīgs, un tā bija pa pilnam, mežalus plūda straumēm. Zarēns sēdēja, aiz apmierinājuma klusēdams, tikai ar vienu ausi ieklausoties, kā pārējie vienā laidā runāja un runāja. Vētras vajāšana. Vētras vajāšana. Tas bija vienīgais, par ko viņš bija spējīgs domāt, un viņa sirds gaidās ietrīsējās.

"Man tomēr liekas, ka no jūsu puses bija pārsteidzīgi pie­ņemt, ka mēs varētu vienoties," viņš dzirdēja, kā Mākoņu Vilks iesmejas, tiesādams sulīgo aunradža gaļas gabalu.

"Kas teica, ka es nebūtu pagādājusi maltīti pat tad, ja mēs nebūtu vienojušies?" Māte Zirgastra pajautāja.

"Es to saku," atbildēja Mākoņu Vilks. "Es tevi pazīstu, Māt Zirgastra. ja tu kaut ko claripar velti, tad dari to sevis labā" — vai tā neskan teiciens…?"

Māte Zirgastra aiz prieka noklakšķināja knābi. "Ak, Vilkuci!" viņa teica. "Tu tik esi kaut kas!" Viņa piecēlās kā­jās un pacēla glāzi. "Tā kā darījums, visiem par apmieri­nājumu, tomēr ir noslēgts, es gribētu uzsaukt tostu. Par panākumiem!" viņa sauca.

"Par panākumiem!" skanēja sajūsmas pilna atbilde.

Gaismas profesors vērsās pie Mākoņu Vilka. "Es esmu tik ļoti iepriecināts, ka tu piekriti," viņš sirsnīgi sacīja. "Galu galā, es nebūtu gribējis uzticēt tik vērtīgu kravu kādai mazāk nozīmīgai personai."

"Jūs domājat vētrasfraksu," Mākoņu Vilks teica. "Mums tas vispirms vēl jāatrod."

"Nē, Kvintinij, ne vētrasfraksu," profesors iesmējās. "Es runāju pats par sevi, jo es došos tev līdzi. Abi kopā - tu ar savu prasmi un es ar savām zināšanām - mēs atgrie­zīsimies ar pietiekami daudz vētrasfraksa, lai izbeigtu pašreizējo ķēžu gatavošanas ārprātu reizi par visām rei­zēm."

Mākoņu Vilks sarauca pieri. "Bet vai Vilniksu nepār­ņems aizdomas, ja viņš par to kaut ko uzodīs?"

"Tieši te parādāmies mēs," Māte Zirgastra ierunājās, pa­mādama uz naktsklaiža pusi. "Rīt no rīta Eorfikuls dosies vizītē uz Sanktafraksu, lai paziņotu par Gaismas profe­soru piemeklējušo traģisko nelaimes gadījumu un viņa priekšlaicīgo nāvi."

"Es tā noprotu, ka jūs par visu esat padomājuši," teica Mākoņu Vilks. "Tomēr vēl ir pats pēdējais, kas man sa­kāms." Viņš pievērsās Zarēnam.

"Es zinu, es zinu," Zarēns smējās. "Bet viss ir kārtībā. Es apsolu, ka šajā ceļojumā es neko neizjaukšu - nevienu pašu reizi."

"Nē, Zarēn, tu to nedarīsi," stingri noteica Mākoņu Vilks. "Jo tu mums līdzi nebrauksi."

Zarēnam aizrāvās elpa. Viņa seja izstiepās, sirds pamira. Kā viņa tēvs varēja kaut ko tādu teikt? "B… bet ko es darīšu? Kur es likšos?" viņš jautāja.

"Viss būs labi, Zaruci," viņš izdzirda Māti Zirg- astru sakām. "Viss ir nokārtots. Tu paliksi pie ma­nis…"

labuma. Tu domā, ka es w vv

nekam neesmu derīgs…"

"Nē, Zarēn," Mākoņu Vilks viņu pārtrauca. "Es nedomā­ju, ka tu nekam nebūtu derīgs, un kādu dienu, ja Debesis tā lems, tu kļūsi par grūti uzveicamu debesu pirātu kap­teini - par to es esmu pārliecināts. Bet patlaban tev trūkst pieredzes."

"Un kā lai es iegūstu pieredzi, ja tu mani atstāj uz zemes?" Zarēns prasīja. "Turklāt," viņš dedzīgi turpināja, "nevienai dzīvai būtnei nav nekādas pieredzes vētras vajāšanā. Pat tev ne."

Mākoņu Vilks neuzkērās uz šī āka. "Es esmu izlēmis,"

"Nē, nē, nē," Zarēns murr nāja, gandrīz nespēdams s; prast, kas notiek. "Tu nevar man to nodarīt. Tas nav go­dīgi…"

"Zarēn!" viņa tēvs noskal­dīja. "Ciet klusu!"

Bet Zarēns nevarēja klu­sēt. "Tu tikai man | neuzticies, vai ne?" viņš J kliedza. "Tu domā, ka no M manis nekur nav nekāda >.

viņš mierīgi sacīja. "Tu vari to pieņemt labprātīgi, vari arī klaigāt un trakot kā bērns. Vienādi vai otrādi, tu nebrauksi, un tas ir viss."