Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA LIDOJUMS UZ LEJASPILSETU

Nākamās divas dienas Zarēns un Mogina strādāja vēl cītīgāk nekā iepriekš. Pabeidzis šķebinošo pienākumu aizvākt Skrīda kolekcijas trunošos kāju pirkstus, Zarēns iztīrīja dubļus no kuģa dibena. Tad viņš nostiprināja aiz- lūzušo mastu, pabeidza labot korpusa takelāžu un, iz­mantojot dēļus no liekajām kajītēm, sāka aizdarīt lielākos caurumus korpusā. Mogina sasaistīja kopā lidakmens abas puses ar režģī sasietām virvēm, kas bija izmērcētas Dumbrāja dubļos un saulē sacietējušas. Tad abi sāka grūto darbu, stiepjot virves un buras no priekšējā kravas nodalījuma uz klājiem.

Lai gan gatavotas no meža zirnekļu zīda, buras bija neērti pārvietojamas, turklāt pa pusei satrunējušas no vecuma. Pie katras vēja brāzmas tās sāka plandīties un plivināties, un tajās parādījās nelieli plīsumi, kurus vajadzēja salāpīt.

"Turi stingri!" Zarēns deva pavēli uz leju, kad viņa turē­tā spraišļbura piepūtās. Viņš tobrīd bija uzrāpies mastam

līdz vidum un centās to piestiprināt pie slīdošās spailes. "Vai tiešām tu domā, ka ar tādām burām mēs nokļūsim līdz Lejaspilsētai?"

"Tev vajadzēs paļāvību," Mogina sauca uz augšu, "un vieglu pieskārienu buru svirām. Lidakmens izdarīs pā­rējo."

Zarēns pasmaidīja. Moginas mierīgajā izturēšanās veidā bija kaut kas tāds, kas Zarēnam iedvesa pārliecību. Viņš aizvien vairāk un vairāk kļuva atkarīgs no šīs klusās, nopietnās meitenes. "Labi," viņš teica. "Vēl tikai jāaptakelē stāvbura un kliveris, un mēs būsim beiguši."

Kad rietošā saule vēstīja, ka beigusies vēl viena diena, Zarēns pēdējo reizi pārbaudīja mezglus, turēdams līdz­svaru, atgriezās pa čīkstošo bugspritu un nolēca uz klāja.

"Tā," viņš paziņoja. "Gatavs ir." Viņš ar satraukumu ap­lūkoja savu roku darbu. "Vai nedosimies izmēģinājuma lidojumā?"

"Kļūst jau tumšs," atbildēja Akmens Pilote. "Mums to vajadzētu atlikt uz rītu."

"Tu zini labāk," teica Zarēns, juzdamies zināmā mērā atvieglots. "Iesim un iedzersim kādu malciņu meža groka, lai šo gadījumu nosvinētu. Mēs to esam pelnījuši."

Nākamajā dienā Zarēns tika pamodināts vēl pirms sau­les lēkta. "Celies," Mogina teica, sapurinādama viņu aiz pleciem.

Zarēns atvēra acis un kā apreibis paskatījās apkārt. Gal­va viņam pulsēja. Par daudz meža groka, viņš bēdīgi ap­tvēra.

"Mums jādodas ceļā, iekams vējš nav grozījies," teica Mogina. "Es nokāpšu zem klāja apraudzīt lidakmeni. Tu saņem rokās stūri. Es tev došu ziņu, kad būšu gatava," viņa teica.

Zarēns nomazgājās, apģērbās, lai remdētu slāpes un noskaidrotu galvu, padzērās pietiekami daudz ar fraks­pulveri attīrīta ūdens, tad devās pie stūres. Tur, pie stūres rata, - tas nupat bija savēsts kārtībā un ieeļļots, - Zarēns skatījās uz svirām ar kaula rokturiem, kas bija izkārtotas divās rindās. "Pakaļgala atsvars, priekšgala atsvars, labā borta atsvari, mazais, vidējais un lielais," viņš murmināja, pārcilādams tos prātā. "Tad bezanbura, fokbura, mars- bura," viņš teica, pievērsdams uzmanību otrai sviru rin­dai. "Debesbura… Nē, spraišļbura. Vai arī tā ir stāvbura…? Sasodīts!"

"Kuģošanai gatava!" atskanēja Moginas rāmā balss, atbalsodamās kuģa iekšpusē augšup pa kāpnēm. "Pacelt bezanburu!"

"Jā," Zarēns atsaucās, balsij skanot spalgi un satrauktāk, nekā viņš būtu gribējis.

Ar dūšu papēžos viņš paliecās uz priekšu, satvēra be- zanburas sviru un pavilka to. Bura izpletās un piepildījās ar gaisu. Iesākumā nekas nenotika. Tad drebēdams un brakšķēdams Vēja šķēlējs mazliet pacēlās un gandrīz ne­manāmi sāka iztaisnot gaitu. Satrunējušie koki šausmīgi čīkstēja.

"Nolaist kreisā borta atsvarus," Zarēns nomurmināja. "Mazliet pacelt lielo labā borta atsvaru un… Stāt!" viņš iekliedzās, kad kuģis strauji sasvērās uz kreisajiem sā­niem. Viņa ausīs atskanēja plīstoša buru audekla trok­snis.

"Uzmanīgi," stingrā balsī uzsauca Akmens Pilote.

Zarēns centās saglabāt aukstasinību. Viņš drusku pa­cēla kreisā borta atsvarus un balansēja tos, nolaižot pa­kaļgala atsvaru. Debesu kuģis atguva līdzsvaru un ar ilgu, griezīgu šļakstu ļodzīgi pacēlās no iesūcošajiem dubļiem.

"JĀ!" Zarēns iekliedzās. Vēlēšanās, kuru viņš bija iedo­mājies, kad krītošā zvaigzne traucās pa debesīm, bija piepildījusies. Vēja šķēlējs pacēlās debesīs. Viņi bija atceļā uz Lejaspilsētu.

"Vieglu gaitu!" Akmens Pilote uzsauca.

Lēnām pagriezdams stūres ratu pa kreisi, Zarēns pa­māja ar galvu. "Esi mierīgs," viņš pats sev teica. "Turi ne­mainīgu kursu - un koncentrējies."

Debesu kuģis sašķiebās uz kreiso pusi. Zarēnam reiba galva. Tik daudzko vajadzēja atcerēties. Tā kā vējš pūta no dienvidiem, tad labā borta atsvarus vajadzēja pacelt augstāk par kreisā borta atsvariem, bet ne pārāk augstu, citādi debesu kuģis sāktu griezties ap sevi. Viņa uzdevu­mu neatvieglināja tālo atsvaru trūkums un vecā, satru­nējušā korpusa nepārtrauktā, kaitinošā čīkstoņa.

"Tev tas lieliski padodas!" Akmens Pilote uzmundrinot sauca no apakšas.

Vai tiešām padodas? Zarēns nebija pārliecināts. Viņš ce­rēja, ka tā. Pēdējā reize, kad viņš bija mēģinājis vadīt de­besu kuģi, bija beigusies ar nelaimi — un toreiz blakus bija viņa tēvs, kas pārņēma vadību, kad viņam tas kļuva par grūtu. Tagad nebija neviena, kas nāktu palīgā. Zarēns bija pats savā ziņā.

"Tu to vari izdarīt," viņš sevi mudināja. "Tev tas jāizdara'."

Tajā mirklī viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja tumšu mākoni, kas viņiem strauji tuvojās. Kad Vēja škēlējs pa­cēlās augstāk, mākonis nolaidās zemāk. Tos gaidīja sa­dursme.

"Kas tas ir?" Zarēns noelsās. Satraukumā trīcēdams, viņš pagrieza korpusu uz kreiso pusi. Mākonis arī mainīja virzienu. "Un kas notiks, kad tas mums trāpīs?" viņš no- drebinājās.

Mākonis nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Zarēns saklausīja dīvainu troksni - kliegšanu, pīkstēšanu, klaigas -, kas vēl un vēl pieņēmās spēkā. Pēkšņi viņš saskatīja, kas īstenībā bija šis mākonis. Putnu bars; tie visi plivināja spārnus liii vicināja astes. Atgriezās žurkuputni.

Visi kā viens putni barā apriņķoja apkārt debesu kuģim vienreiz, otrreiz, trešoreiz, traukdamies starp burām gru­pās pa astoņi, līdz metās lejup un pazuda korpusa iekš­pusē. Tie ielidoja pa daudzajām spraugām kuģa.apakšējā kravas telpā un apmetās tur uz dzīvi. Līdz klājam nokļuva pazīstamās čalošanas un skrāpēšanās skaņas.

"Žurkuputni!" Zarēns nočukstēja, sejai līksmi starojot. Tā bija laba zīme. Tās gan bija vecu sievu tenkas, ka žurkuputni pametot bojāejai nolemtu debesu kuģi, tomēr viņš ar prieku redzēja tos atgriežamies, tāpat kā Tems Rejūdens bija izbijies, kad tie aizlidoja. Un, kad viņš pacēla pārējās buras un debesu kuģis sasvērās uz priekšu, viņa sirds gavilēja. Tāpat kā viņa tēvs un viņa tēvs pirms tam, un viņa tēvs pirms tam, Zarēns - Kapteinis Zarēns - bija atbildīgs pats par savu debesu pirātu kuģi.

Tālu lejā, - un visu laiku attālinoties, - debesu kuģa ēna traucās pāri Dumbrāja balti spīdošajiem dubļiem. Zarēns palaikam paliecās uz priekšu, lai pieregulētu kādu no piekarinātajiem atsvariem. Tagad tas padevās vieglāk. Kā Mākoņu Vilks bija teicis, viņš sāka attīstīt īsto pie­skārienu.

Viņi burāja tālāk un tālāk, skriedami pa priekšu vējam. Priekšā apvārsni aizsedza mutuļojoši miglas vāli, tālīnā Sanktafraksas lidojošā pilsēta pazuda. Apakšā izgaisa arī ēna, jo mākoņi - šoreiz īsti mākoņi - aizklāja sauli. Viņam visapkārt gaisu pildīja spēcīga vēja čīkstoņa un svilpoņa, raustot un sasprindzinot debesu kuģi. Ik pa brīdim kāds dēlis salūza un nokrita. Vēja šķēlējs lēnām sadalījās pa gabaliem, bet turpināja lidot.

"Nekrīti panikā," Zarēns čukstēja, veltīgi cenzdamies nomierināt sirds dobjos pukstus. Viņš drudžaini darbojās ar svirām. "Mazliet nolaist buras. Pacelt piekarinātos at­svarus. Uzmanīgi. Uzmanīgi."

Mums vajadzētu tikt galā pirms tumsas," viņam pie pleca atskanēja balss.

Zarēns pagriezās. Tā bija Mogina. "Vai tev nebija jārū­pējas par lidakmeni?" viņš satraukts jautāja.

"Pagaidām tur nav ko darīt," Mogina viņam apgalvoja. "Līdz mēs tuvosimies nolaišanās brīdim. Es apgaitā pār­baudīju kuģi. Mums tas būs jādara lēnām."

"Un vētrasfrakss?" jautāja Zarēns. "Lukturim jādeg ar tādu kā krēslas spožumu," viņš atgādināja.

"Ar vētrasfraksu viss ir kārtībā," viņa teica. "Viss ir kār­tībā." Viņa apklusa. "Vienīgi…"

"Kas ir?"

"Es neesmu īsti droša," viņa teica. "Bet man ir šausmīga sajūta, ka salabotais masts, ko mēs nosaitējām, kļūst vaļīgs. Mums jāburā līdzi vējam, līdz mums pilnīgi no­teikti būs jāmaina kurss tam pretī, lai sasniegtu Lejas- pilsētu. Citādi masts salūzis. Tas nozīmē, ka tad mūs aiz­nesīs pāri Malai. Mums līdz pēdējai minūtei jāsaglabā savaldība."

Zarēns saspringa. Plaukstas viņam bija mitras un mute sausa. Pati doma vien, ka varētu aizbūrāt pāri Malai, nezi­nāmajās debesīs aiz tās, kur pat debesu pirāti nekad ne­uzdrīkstējās doties, pildīja viņu ar šausmām. Tomēr, ja Akmens Pilotei bija taisnība par mastu, tad viņiem nebija citas izvēles. Viņiem nāksies būrāt līdzi vējam, līdz viņi būs vienā līmenī ar Lejaspilsētu, un tad pagriezties, trauk­ties atpakaļ uz zemes pusi - un lūgt Debesis.

"Vai Dumbrājs vēl ir zem mums?" viņš jautāja.

Mogina aizgāja paskatīties. "Jā," viņa atsaucās no borta. "Bet Mala tuvojas. Paturi acīs Sanktafraksas ugunis."

"Es zinu!" Zarēns atcirta, paceldams labā borta atsvarus. Kuģis sagrīļojās un nosvērās uz sāniem; masts draudīgi nočīkstēja.

"Ej līdzi vējam," teica Mogina. "Ļauj kuģim brīvību."

Zarēns drūmi pamāja ar galvu. Viņa rokas tik cieši sa­tvēra stūri, ka pirkstu locītavas kļuva baltas; viņš līdz asi­nīm iekodās apakšlūpā. Debesu kuģis sasvērās vēl vairāk. Ja viņš nebūs piesardzīgs, tas apgāzīsies pavisam.

"Rāmāk!" iesaucās Mogina, kad kuģis strauji sāka trauk­ties lejup. Zarēns palaida zemāk pakaļgala un priekšgala atsvarus. Debesu kuģis tūlīt pat izlīdzināja gaitu. Zarēns nopūtās, bet atvieglojumam bija īss mūžs. "Zarēn," viņa teica kā vienmēr mierīgā un nosvērtā balsī. "Mēs esam aizlidojuši pāri Malai."

Ledains aukstums izplūda viņam pa dzīslām. Vējš viņus bija aizdzinis viņpus Malai tajās noslēpumainajās lejas sfē­rās, kur, kā runāja, mēdzot klaiņot pūķi un briesmoņi, kur reti kāds iebrauca un no kurienes neviens nebija atgrie­zies. Tajā vietā, kas bija pazīstama vienīgi ar tās radīto lai­ku - Lielajām vētrām, protams, bet arī ar briesmīgiem, aurojošiem virpuļviesuļiem, kuri sagrozīja prātu un pildīja miegainas galvas ar vīzijām; ar biezām, smacējošām mig­lām, kas laupīja sajūtu spējas; ar brāzmainām lietusgāzēm, ar sniegu, kas neko neļāva saskatīt, ar kodīgām putekļu vētrām, kas visu apklāja ar smalku kārtiņu - reizēm zaļu, reizēm pelēku, citreiz sarkanu.

"Jāpatur acīs Sanktafraksas ugunis," viņš murmināja. "Jāpagaida, līdz tās būs vienā līmenī ar mums. Saglabā aukstasinību, Zarēn. Saglabā aukstasinību!"

Atrāvusies no hipnotizējošiem miglas vāliem, kas locījās un mutuļoja zem viņas, Mogina atskrēja atpakaļ pie stūres rata. "Es pārņemšu stūri," viņa teica. "Tu gādā par svi­rām."

Vējš pieņēmās spēkā. Buru driskas gaudoja, kad tas rā­vās cauri jauniem plīsumiem buraudeklā. Korpusa dēļi šķeļoties kauca arvien spalgāk.

Zarēna rokas skraidīja pār svirām. Paceļot augstāk te, nolaižot zemāk tur, izlīdzinot masta klīveri. Un visu laiku Sanktafraksas ugunis tuvojās labajā pusē, mokoši mirgojot no cietzemes.

Zem Vēja šķēlēja irstošā korpusa atradās tukšuma mel­nummelnā tumsa. Zarēnam kaklā kāpa panika. Viņš gri­bēja pagriezt kuģi pretējā virzienā, tieši viņus sagrābušās aukas zobos, un traukties uz Malas pelēkajām klintīm. Ja viņi avarētu virs zemes, tad viņiem vismaz būtu iespēja izdzīvot. Bet te, viņpus Malas, viņi varētu krist mūžīgi.

Viņa roka pastiepās, lai saņemtu labā borta atsvaru. Viņš sajuta dzelžainu tvērienu. Moginas slaidie pirksti tu­rēja viņu aiz delnas locītavas. "Vēl ne," viņa čukstēja tam tuvu pie auss. "Nezaudē paļāvību. Pagaidi, līdz gaismas būs vienā līmenī. Pagaidi, Zarēn. Pagaidi."

Zarēna panika noplaka. Bet viņš mirka sviedros un spē­cīgi drebēja - aukstuma dēļ, nojautu dēļ. Te pēkšņi vi­ņiem aiz muguras noskanēja briesmīgs krakšķis, un pa­kaļgala takelāžas apaļkoks, palidojis garām, pazuda lejā tumsā, aizraudams līdzi buru.

"Viss kārtībā!" nokliedzās Zarēns, izlīdzinādams stūres atsvaru, lai savaldītu saslējušos debesu kuģi., "Tas man klausa."

Mogina nopētīja apvārsni. "Aiziet tagad!" viņa uzsauca.

Tūlīt pat Zarēna roka vēlreiz tvēra pēc labā borta atsva­ra. Šoreiz Moginas roka viņu nekavēja. Viņš vilka uz leju no visa spēka. Kad smagais klīverkoks pagriezās, Vēja šķēlējs nodrebēja, it kā to būtu ķēris milzu veseris, un sa­dūrās ar ledaina vēja brāzmu.

Masts no slodzes nočīkstēja, tā buras saplīsa un pli­vinājās viņam garām kā spoki. Tad ar apdullinošu troksni viss varenais statnis sāka liekties.

"Nelūsti," Zarēns lūdzās. "Tikai ne tagad!"

Ar mokošu čīkstoņu masts nolīka atpakaļ. Vētras zobi dziļi iecirtās tā izminējušajā serdē un… KRAH! Tas pārlūza vidū pušu, un augšējā daļa nogāzās garām tiltiņam.

Zarēns metās aizsargāt Akmens Piloti ar savu augumu, kad lielais baļķis nošņāca garām viņu galvām kā Skrīda briesmīgais sirpis.

"Mēs esam pagalam!" viņš iekliedzās, kad buras sašļuka un Vēja škēlējs sāka krist. Vienā mirklī Sanktafraksas ugu­nis bija pazudušas. "Mēs esam pazuduši!"

"Nē!" Mogina kliedza pretī. "Lidakmens. Lidakmens mūs iz­glābs. Atdzesē lidakmeni, un mēs lidosim. Zarēn, mēs lidosim!"

Ar nagiem turēdamies, viņi aizrāpoja līdz ak­mens stiprinājumam, ka­mēr vējš svilpoja viņiem gar ausīm un kuģis griez­damies krita vertikālā grīstē.

"Parauj to dzelzs gre­dzenu, Zarēn!" uzsauca Akmens Pilote. "Rauj reizē ar mani. Viens. Divi. Trīs. Reizē!"

Kopīgiem spēkiem viņi pavilka atpakaļ akmens stip­rinājuma būra lielo dzelzs gredzenu, un, kad aukstā zeme uzkrita uz akmens, kas atradās tur iekšā, starp stieņiem ar skaļu šņākoņu izplūda tvaiks. Rēkoņa Za- rēna ausīs kļuva klusāka. Vēja škēlējs vairs nekrita tik strauji. Tas pamazām kļuva stabils. Zarēns at­vēra acis. Debesu kuģa

vraks izlīdzināja gaitu, jo, pieaugot celtspējai, lidakmens spiedās pret akmens stiprinājuma stieņiem un rāva viņus augšup.

"Tagacl klausies, Zarēn," Moginas balss bija saspringta un uzstājīga. "Kad mēs pacelsimies pāri Malai, mums būs vajadzīga bura - jebkura bura. Lai mēs tiktu uz priekšu, lai mēs atkal tiktu virs zemes."

"Es tev pagādāšu buru," teica Zarēns. Viņš bija savādi mierīgs. Viņi nebija atkļuvuši tik tālu, lai tagad piedzīvotu neveiksmi.

Vētrasfraksa lādes spīdums meta spokainu gaismu pār takelāžas un buras drisku mudžekli. Zarēns nopētīja bo­jājumus. Masts bija nolūzis, bet ar atlikušo daļu vajadzēs iztikt. Ar drudžainu sparu viņš metās pacelt pagaidu buru.

Viņi cēlās augšup ar aizvien pieaugošu ātrumu, kad pēkšņi, jā, tieši priekšā tālumā parādījās Sanktafraksas ugunis un Lejaspilsēta.

Zarēns ar visu spēku vilka buras virves, raupjajām šķiedrām iegriežoties miesā līdz asinīm.

Tad sāka pūst vējš. Zarēns visā ķermenī sajuta triecie­nu. Viņš noelsās aiz sāpēm, bet sapluinitās buras piepū­tās. Vecais Vēja šķēlējs noelsās reizē ar Zarēnu un sāka virzīties atpakaļ uz Malas pusi.

"Pacelt labā borta atsvarus," Zarēns pats sevi izrīkoja, traukdamies atpakaļ pie stūres. "Nolaist kreisā borta at­svarus. Un izlīdzināt pakaļgala un tuvējos korpusa atsva­rus. Tā. Tagad mazliet pacelt spraišļburu - vieglītiņām, uzmanīgi, un…" Smagais klīverkoks strauji apmetās riņķī. Zarēns satraukts paskatījās uz augšu. Nolūzušais masts bija vietā; pagaidu buras turējās.

Viņiem tas izdosies. Ļodzīgā gaitā, ar lūzumiem; skrandās saplosīti, cietuši un vēja sadragāti. Bet viņiem tas izdosies.