Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA MALAS DEJOTĀJS

Iznāca tā, ka viņu došanos projām aizkavēja Tumsas profesors, kurš, panācis viņus pie kāda no papildu gro­ziem, visiem spēkiem mēģināja pārliecināt Zarēnu, lai viņš paliek.

"Uz kurieni tu brauksi?" viņš jautāja. "Ko tu darīsi? Te tev varētu būt tāda lieliska un cieņas pilna nākotne, manu zēn, ja vien tu to pieņemtu."

Bet Zarēns papurināja galvu. "Es nevaru," viņš teica. "Es… es esmu debesu pirātu kapteinis. Tāpat kā mans tēvs un viņa tēvs pirms tam. Tas ir asinīs."

Profesors ar nožēlu palocīja galvu. "Bet, ja tu jelkad pārdomātu…" viņš piebilda, "tituls Gaismas profesors būtu lieliski piemērots tik varonīgiem pleciem."

Zarēns pasmaidīja.

"Nu labi," profesors nopūtās. "Var jau tikai pamēģināt. Tagad par to, ko mēs apspriedām manā darbistabā," viņš teica. Profesors atkāpās, atsegdams zemē noliktus divus piebāztus maisus. "Es ceru, ka tu visu atradīsi kārtībā.

Aploksnes. Instrukcijas. Kristālus. Tieši tā, kā mēs vieno­jāmies. Un es gādāšu, lai zvans skanētu katru vakaru. Vienmēr ir labi sākt jaunu tradīciju." Viņš pasmaidīja. "Oficiāli tā tiks godināta tava atgriešanās no Krēslas meža."

Zarēns sirsnīgi paspieda profesoram roku. "Līdz nākamajai reizei, profesor," viņš sacīja.

Atkal atgriežoties Lejaspilsētā, Zarēns ievēroja, ka viņi ir nolaidušies spļāviena attālumā no Asinsozola krodziņa. Tomēr bija jāpaiet vēl divām dienām, iekams viņi pārkāpa pār Mātes Zirgastras nama slieksni. Tik ilgs laiks bija va­jadzīgs, lai savāktu komandu.

Tajā pirmajā rītā viņi iegriezās pie Svīdlēņa. Par nelaimi resnajam, nosvīdušajam īpašniekam, no Dziļā meža nupat bija pienācis svaigs sūtījums ar dažādiem radījumiem. Ja Zarēns būtu viens, tad viņš, iespējams, būtu atcēlis savu piedāvājumu, bet niknā plakangalvja un draudīgās, kapu­ces segtās būtnes klātbūtne lika viņam turēt godā doto solījumu.

Tāpat kā Mākoņu Vilks pirms daudziem gadiem bija pieņēmis Akmens Piloti, lai atdotu viņai brīvību, tā Zarēns aizgāja kopā ar trim indivīdiem, kuriem vispār nekad nebūtu vajadzējis nonākt dzīvnieku veikalā.

Pirmais bija Spoliņš, ozo­lu elfs ar platām acīm, kas satraukti raustījās. Lai gan tas bija trausla paskata īpat­nis, Spoliņam bija vērtīga debesu kuģošanas piere­dze.

Otrs bija Gūms, pie­audzis pinkulācis, kuram vēl aizvien bija brūces no lamatu bedres ar mietiem,

kurā bija gadījies iekrist. Kad Zarēns noskatīja dzīv­nieku no galvas līdz kājām, tas paliecās uz priekšu un pieskārās pinkulāča zo­bam, kas bija Zarēnam ap kaklu.

"Vū?" tas iejautājās.

"Vū-vū," Zarēns paskaid­roja.

"Za-vū-ns?" tas teica.

Zarēns apstiprinoši pa­māja. Lai gan šis pinkulācis bija jauns, tas zināja visu par Dziļā meža zēnu, kurš reiz kādu pinkulāci bija atbrīvojis no sāpoša zoba.

Un trešais komandas loceklis… Zarēns nemaz nebūtu pamanījis zvīņaino radījumu ar čūskas mēli un vēdekļ­

veida ausīm, ja tas nebūtu ierunājies. "Tu meklē ko­mandas locekļus," radījums nošņācās. "Ļoti noderīgi, ja uz borta būtu kāds, kas prot dzirdēt domas tikpat labi kā vārdus, Kapteini Zarēn." Tas pasmaidīja, un vēdekļa ausis aizcirtās. "Es esmu Mežeklis."

Zarēns palocīja galvu. "Esi laipni lūgts uz klāja, Mežekli," viņš teica, pa­sniegdams tam viņa desmit zelta gabalus.

Tagad viņi jau bija spēks. Vēl pāris, un komanda būs pilna. Tomēr tagad, kad viens no viņiem bija Mežeklis, izrādījās grūti atrast vēl divus piemērotus komandas locekļus.

Ik reizi, kad Zarēns iebraucamajās vietās un tirgos piegāja pie atbilstoša izskata personām, lai parunātos, Mežeklis, ieklausījies viņu dziļākajās domās, drīz vien, kritiski klakšķinādams, purināja galvu. Šis bija pārāk gļēvs. Šis - pārāk bezrūpīgs. Šim bija nosliece uz dum- pīgumu.

Tikai otrās dienas vēlā pēcpusdienā kādā noplukušā iebraucamajā vietā viņi nejauši uzdūrās nākamajam ko­mandas loceklim. Iesākumā viņš likās vismazāk piemē­rots no viņiem visiem - plecīgs slakteris ar sarkanu seju, piedzēries pie letes, raudot mežalus kausā. Bet Mežeklis bija nelokāms. "Galvā viņam ir skumjas, bet sirds viņam laba. Vēl jo vairāk, viņš izprot debesu kuģošanas pama­tus. Ej un parunā ar viņu, kaptein."

Sarunā Zarēns noskaidroja, ka slaktera vārds ir Zarps - Zarps Aungans - un ka viņš ieradies Lejaspilsētā meklēt savu brāli Stiegri, kurš esot nodarbojies ar veiksmes talis­manu tirdzniecību. Šovakar pirms nepilnām divām stun­dām viņš bija uzzinājis, ka Stiegris ir miris, uzsprādzis kaut kādā stulbā nelaimes gadījumā ar vētrasfraksu, - jo esot bijis alkatīgs.

"Un tas nu gan nav tiesa," viņš vaimanāja.

Mežeklim bija taisnība. Zarpam Aunganam bija laba sirds, un Zarēns, kad bija nomierinājis viņu, piedāvāja viņam desmit zelta gabalus un vietu uz Malas dejotāja. Zarps piedāvājumu pieņēma.

"Piedod," viņiem aiz muguras atskanēja griezīga balss. "Bet vai es nekļūdos, noprazdams, ka tu meklē komandas locekļus? Ja tā tas ir, tad turpmāk vairs ne­meklē."

Zarēns pagriezās. Priekšā stāvošais indivīds bija kalsns, tomēr muskuļains, viņam bija šaura un smaila seja, līks deguns un mazas, atkārušās ausis. "Un tu esi?" viņš jautāja.

"Spārnmīlis Silts," viņš atbildē­ja. "Labākais stūrmaņa palīgs šajā debesu pusē."

Zarēns pameta acis uz Mežekļa pusi, bet zvīņainais noklausīša­nās pratējs tikai paraustīja plecus.

"Man ir laba galva augstumam, veikls prāts rēķiniem un vērīga acs darījumiem," Slīts paziņoja, nemierīgajām, zilajām acīm zal­gojot aiz tērauda briļļu rāmjiem.

"Es… es… Pagaidi brīdi," teica Zarēns un paveda Mežekli sāņus. "Nu?" viņš nočukstēja.

"Es neesmu drošs, kaptein. Protams, viss, ko viņš teica,

ir taisnība. Un tomēr. Es nezinu… kaut kas ir. Viņam

>

piemīt kaut kas apslēpts. Kaut kas tāds, kas var izpausties jebkurā brīdī - vai vispār nekad."

Zarēns neiecietīgi nopūtās. "Tā mēs varētu meklēt bez­galīgi," viņš žēlojās. "LIn izklausās, ka šis Slīts ir piemērots. Ja mēs viņu pieņemam, tad mums ir pilna komanda." Viņš paskatījās laukā pa logu. "Mēs tūlīt varētu doties pie Mātes Zirgastras." Viņš noskaitīja pēdējos desmit zelta gabalus no maisiņa un pagriezās pret Mežekli. "Es riskēšu ar viņu."

Mežeklis palocīja galvu. "Tavs lēmums, kaptein," viņš teica. "Tavs lēmums."

"Malas dejotājs ir gatavs un gaida tevi kādā drošā vietā," Māte Zirgastra teica. "Bet vispirms noslēpums."

"Ak jā," teica Zarēns. "Noslēpums." Kamēr Māte Zirgastra piesēdās tuvāk, Zarēns izņēma no kabatas vētrasfraksa kristālu un nolika to uz galda sev priekšā. "Vai varu pa­lūgt piestu un stampu?" viņš teica.

"Bet… bet…" Māte Zirgastra satraukti iekladzinājās. "Tieši to visi mēģina darīt, un tu zini, kas notiek."

Zarēns nepacietīgi pabungāja ar pirkstiem. Māte Zirgastra sadabūja piestu un stampu.

"Paldies," viņš teica. "Tagad vērīgi skaties. Es ielieku kristālu piestā, tā. Es paceļu stampu un gaidu."

Spalvām čaukstot, Māte Zirgastra skatījās uz jaunekli, kas klusi čukstēja dīvainus vārdus.

"Ko tu saki?" viņa prasīja. "Vai tie ir kādi buramvārdi?" Augstu virs viņiem iezvanījās Lielās zāles skanīgais zvans. Zarēns trieca lejup stampu. Vētrasfrakss pārvērtās par frakspulveri ar klusu šņākoņu un maigu mirdzumu.

"Jā, o, jā!" Māte Zirgastra iesaucās un ar saviem mīksta­jiem spārniem silti apskāva Zarēnu. "Lieliski. Lieliski. Bet kas tie bija par vārdiem? Tev man jāpasaka."

Zarēns iesmējās. "Es skaitīju sekundes," viņš paskaid­roja. "Noslēpums ir tas, ka vētrasfraksu droši var pārvērst par pulveri tikai īstās krēslas brīdī. Ne brīdi ātrāk. Ne brīdi vēlāk."

"Krēsla ir krēsla, cik nu man zināms," teica Māte Zirg­astra. "Un tā turpinās krietni vien ilgāk par brīdi vien."

Zarēns pasmaidīja. "Tev un man," viņš teica. "LT n tomēr Tumsas profesoram tas laika mirklis, kas atdala gaismu no tumsas, ir tikpat skaidrs kā… kā knābis, kas redzams tev sejā."

Māte Zirgastra aizkaitināta noklabināja. "Un kā lai es nosaku šo mirkli?"

"Katru vakaru tieši tajā brīdī Tumsas profesors zvanīs zvanu," viņš paskaidroja. "Tev tikai jābūt gatavībā."

Putnu sieviete samiedza acis. "Tumsas profesors?" viņa ar aizdomām jautāja.

"Nav tā, kā tu domā," steidzīgi ierunājās Zarēns. "Viņš to dara, godinot manu atgriešanos no Krēslas meža. Viņš…"

"Ja tu viņam par to esi teicis kaut pušplēstu vārdu, tad mūsu vienošanās neskaitās," Māte Zirgastra noskaldīja. Viņas acis iedzalkstījās. "Īstenībā," viņa teica, "tā kā tu man jau tik daudz esi pastāstījis…"

Zarēns strauji piecēlās no galda. "Iedomājies, cik bries­mīgi būtu, ja kādu dienu zvans atskanētu vai nu brīdi par agru, vai brīdi par vēlu," viņš vēsi teica. "Es savu vieno­šanās pusi esmu pildījis, Māt Zirgastra. Mana komanda gai­da ārpusē. Tagad es gribu savu zeltu un savu debesu kuģi."

Māte Zirgastra izvilka no priekšauta atslēgu un nosvie­da to uz galda. "Baļķu doki," viņa teica. "Trešā piestātne. Zelts ir uz klāja."

"Vai tiešām?" pajautāja Zarēns. "Atceries zvanu."

Matē Zirgastra bēdīgi iekladzinājās. "Bus uz klaja, iekams tu tur nonāksi," viņa teica.

Jaunā komanda iemīlējās Malas dejotājā, tiklīdz to ieraudzīja.

"Kas par skaistuli," noelsās Zarps Aungans, "un ne ma­zākās vainas."

"īsts dimants," nomurmināja Slīts.

Zarēns lepni staroja, skatīdamies augšup uz platajām, bal­tajām burām un nevainojamās takelāžas mudžekli. Pa vi­siem viņi uz veltņiem izvilka debesu kuģi no pussagruvušās celtnes laukā naktī. Pilns mēness spīdēja uz nopulētajiem mastiem un korpusu, uz sudraba lukturiem, uz nospodri­nātajiem instrumentiem un svirām ar kaula rokturiem.

"Visi uz klāja!" uzsauca Zarēns, kā viņš tik daudzas reizes ie­priekš bija dzirdējis saucam savu tēvu. "Ieņemiet savas vietas."

Debesu pirāti steidza paklausīt. Zarēns uzkāpa uz tiltiņa, satvēra stūres ratu un gaidīja, kad Akmens Pilote dos signālu, ka lidakmens ir gatavībā.

Signāls pienāca.

"Atsaitēt virves," Zarēns skaļi sauca. "Pacelt grotburu. Nostiprināt klīverkoku." Malās dejotājs sāka celties augšup. Zarēns uzmanīgi izlīdzināja pakaļgala un priekšgala atsvarus. Priekšgals saslējās, un debesu kuģis pacēlās gaisā.

Zarēns aiz prieka iesmējās. Debesu kuģis pakļāvās va­dībai kā sapnī. Nevis kā Vēja šķēlējs. Viņš palaida zemāk kreisā borta atsvarus un mazliet pieregulēja grotburu. Un tomēr, viņš domāja, kad debesu kuģis paklausīgi aizslī­dēja uz kreiso pusi, ja nebūtu bijis tā bīstamā ceļojuma grūstošajā debesu kuģī pāri Dumbrājam un aiz Malas, viņš nekad nebūtu iemācījies rīkoties ar vadības svirām. Tagad, kad aiz muguras bija Vēja šķēlēja pieredze, lidot ar Malās dejotāju bija viena vienīga izprieca.

Kad viņi zemu laidās pāri Asinsozola krodziņam, Zarēns redzēja, ka Māte Zirgastra no durvju priekšas nolūkojas uz viņu. "Zarp," viņš pasauca. "Spoliņ. Sāciet iztukšot maisus."

"Jā, kapteini" viņi atsaucās un, pārliekušies pāri pakaļ­gala bortam, sāka saujām vien sviest laukā aploksnes, kas plivinājās un lidinājās gaisā, krizdamas lejup uz Lejas- pilsētu. Debesu pirāti noskatījās, kā Lejaspilsētas iedzī­votāji eļļaini dzeltenajā lampu gaismā skraidīja šurp un turp, tvarstīdami savādos papīra gabalus, kas it kā bija pa­rādījušies ne no kurienes.

"Atvaino, kaptein," ierunājās Zarps, kad viņi veica otro riņķi virs pilsētas. "Bet ko īsti mēs darām?"

Zarēns pasmaidīja, kad atkal redzeslokā parādījās Asinsozo­la krodziņš. "Mēs izbeidzam kāda monopola pastāvēšanu."

"Kā tad tā, kaptein?"

"Katrā aploksnē atrodas vētrasfraksa kristāls un pamā­cība, kā droši iegūt frakspulveri. Vienīgi tā es varēju būt drošs, ka ikvienam atkal būs pieejams tīrs, dzidrs ūdens."

"Ā, man tas patīk, kaptein," Zarps sauca. "Man tas ļoti patīk. Tas ir godīgi, tik tiešām. Mans brālis Stiegris to no­teikti būtu atbalstījis."

"To gan nevarētu teikt par Māti Zirgastru," piezīmēja Slīts. "Izskatās, ka viņa tūlīt uzsprāgs gaisā."

Zarēns nosmējās un, atbildot uz viņas savilkto dūru kra­tīšanu, pamāja ar roku. "Bija pēdējais laiks tai mantrausī­gajai putnu sievietei saņemt pelnīto sodu," viņš teica. "Viņa pārāk ilgi turējusi savā valdījumā Lejaspilsētas laktu." Viņš palūkojās apkārt. "Kā sokas ar maisiem?"

"Tūlīt būs darīts, kaptein," skanēja atbilde.

Zarēns pasmaidīja. Arī viņš gandrīz visu bija padarījis. Tā kā vētrasfrakss bija vietā, tad ķēžu ražošana tiks pār­traukta, piesārņošana beigsies un Malūdens upē atkal te­cēs tik tīrs ūdens, ka to varēs dzert. Burvju lokam, kas saistīja Sanktafraksu un Lejaspilsētu, gandrīz bija pienācis gals.

Kad pēdējās aploksnes lidoja lejup, Zarēns pagrieza stūri pa kreisi. Bija pienācis laiks būrāt projām no Sankta- fraksas, no Lejaspilsētas. Viņš pacēla buras un nolaida ze­māk pakaļgala atsvarus. Malas dejotājs rāvās uz priekšu. Un, vējam pieņemoties spēkā un dziedot takelāžā, Zarēns aizvēra acis un atmeta galvu atpakaļ, reibdams aiz sajūs­mas.

Viņš to bija paveicis! Viņš bija sasniedzis to, ko viņa tēvs Kvintinijs Verdžinikss bija devies darīt pirms visiem tiem gadiem. Varbūt tieši tā tam vienmēr vajadzētu no­tikt… Kas lai to pateiktu?

Lai būtu kā būdams, Zarēns, meklējot vētrasfraksu, bija trencis Lielo vētru līdz Krēslas mežam, un, lai gan beigās svēto vielu bija ieguvis citā vietā, viņš to neapšaubāmi bija ieguvis. Devies ceļā kā slepus iezadzies pasažieris, viņš bija atgriezies kā kapteinis - ar uzvaru un triumfu. Kā varonis.

Vējš glāstīja Zarēna seju un jauca matus. Vai varēja būt kaut kas vēl uzmundrinošāks par traukšanos bezgalīgajā zilo debesu plašumā? Plats smaids uzplauka viņam sejā. Nē, nekas, viņš aptvēra. Nekas pasaulē. Galu galā, viņš tajā bija piedzimis.

Un tobrīd Zarēns juta, ka ir laimīgākais no visiem, kas jebkad dzīvojuši.

'"Burājot debesis pašam savā debesu kuģī," viņš nomur­mināja, aiz lepnuma vai plīstot. "Malas dejotājā."

Te uzreiz gaisā atskanēja skaļa šņākoņa un spārnu vē­das. Viņš dzirdēja, kā debesu pirāti kliedz aiz bailēm un satraukuma. Zarēns atvēra acis.

"Tu!" viņš iesaucās.

"Tiešām gan," atsaucās kāpurputns, iekārtodamies uz margām un pastiepdams uz priekšu knābi.

"Vai tev viss ir kārtībā, kaptein?" sauca kāda balss. Tas bija Zarps Aungans. "Vai arī man ielaist bultu tā radījuma kārnajā kaklā?"

Zarēns apsviedās apkārt un redzēja, ka Zarps notēmējis un uzvilcis loku. "Stāt!" viņš iekliedzās. "Nolaist visus ieročus."

Kāpurputns pagrozīja acis. "Lieliska uzņemšana, kun- clziņ Zarēn," tas pavīpsnāja. "Tomēr, iespējams, tā tas pie­nākas, jo es nesu sliktu ziņu."

"Ziņu? Kādu ziņu?" Zarēns neveikli jautāja.

"Tā ir par Mākoņu Vilku," tas teica. "Tavs tēvs ir nonā­cis lielās briesmās."

"Briesmās?" Zarēns satraukts pārjautāja.

"Lielā vētra viņu neizlaida no sava briesmīgā tvēriena," kāpurputns paskaidroja. "Kad es viņu pēdējo reizi re­dzēju, viņu nesa projām. Es sekoju, cik tālu vien uzdrīk­stējos…"

"Uz kurieni?" prasīja Zarēns.

"Tālu no šejienes. Pārlieku tālu."

"Taču ne jau…"

Kāpurputns palocīja galvu. "Pāri Malai, Zarēn. Tālāk, nekā iepriekš vispār kāds bijis, dziļi, dziļi kartē neatzīmē­tajās debesīs."

Zarēns skatījās uz priekšu, sirdij mežonīgi dauzoties. Viņa tēvs - tur projām, pazudis tajā briesmīgajā, miglaina­jā tukšumā viņpus Malas, - tas bija drausmīgāk, nekā iespējams iedomāties.

"Man jāmēģina viņu glābt," viņš apņēmīgi teica.

"Tas būs bīstams pasākums, kundziņ Zarēn…" kāpur­putns iesāka.

"Kapteini Zarēn," Zarēns to noteikti pārtrauca. "Un nav tik lielu briesmu, kas mani atturētu. Malas dejotājs ir ga­tavs. Komanda ir gatava. Un es tāpat."

"Tad mēs tūlīt dosimies ceļā," teica kāpurputns.

Zarēns pārsteigts skatījās. "Mēs?" viņš jautāja. "Vai tu domā ceļot kopā ar mums?"

"Tu biji klāt, kad es izšķīlos," kāpurputns viņam atgādi­nāja. "Man ir lemts pieskatīt tevi - vienmēr." Tas nopūtās. "Reizēm es vēlos, kaut tā nebūtu… Bet pietiek par to.

Mums jāsteidzas. Sameklē virvi. Nostiprini vienu galu pie bugsprita, otru apsien man ap vidukli. Es sekošu tavam tēvam atklātās debesīs." Tas apklusa un nodrebinājās. "Tas nozīmēs lidot tālāk, nekā pat es jebkad agrāk esmu bijis, bet es tevi aizvedīšu pie viņa. Ja Debesis tā lems, mēs nebūsim par vēlu."

"Ja Debesis tā lems," klusi atkārtoja Zarēns. Tad, neteicis vairāk ne vārda, viņš nolaida zemāk labā borta atsvarus un pārbīdīja stūres atsvaru.

"Viss gatavs," iesaucās kāpurputns. Tas palēcās augšup no margām un aizlidoja uz priekšu. Kad virve nostiepās, Zarēns cieši satvēra stūres ratu. Malas dejotājs rāvās uz priekšu.

Kāpurputnam lidojot pa priekšu, debesu kuģis burāja aizvien tuvāk un tuvāk Malai. Zem tās Malūdens upes ūdens strauji pazuda, uz visiem laikiem krītot cauri tumšajām debesim. Vējš pūta, buras plandīja, un Malas dejotājs lidoja projām - pāri Malai un vēl tālāk.

"Lai Debesis mūs sargā," Zarēns čukstēja. "Lai Debesis mūs visus sargā!"