Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA PLĀNU ATKLAŠANA

Kad lidojošā klints iedrebējās pirmoreiz, Vilnikss Pom- plonijs modās no dziļa bezsapņu miega. Viņš atvēra acis, pārlaida skatienu pār grezno Iekšējo svētnīcu un pašap­mierināti pasmaidīja.

"Cik brīnišķīgs ir tas viss," viņš nomurmināja. "Un cik izcili gudrs es esmu, ka man izdevās to padarīt par savu."

Viņš atsvieda sāņus segu, izkāpa no gultas un piegāja pie loga. Saule - liela un sarkana, trīsuļojot kā milzīga bļoda ar gravogu želeju, - bija nupat pacēlusies virs ap­vāršņa. Sārta, maiga gaisma izpletās debesīs. Vilnikss no­žāvājās un paberzēja rugājiem klāto pakausi.

"Vēl vienas burvīgas dienas sākums," viņš teica un plaši atrāva vaļā logu.

Atsvaidzinoša, valga gaisa pūsma ķēra viņu sejā, tā ka aizrāvās elpa. Viņam aiz muguras kristāla lustras piekariņi nošķindēja kā vēja zvanu spēle. Vilnikss izliecās laukā un atkal aizvēra logu - viņš negribēja, ka tie saplīst. Bet lus­tra neatlaidīgi turpināja džinkstošo mūziku.

Vilnikss sarauca pieri un apmulsis atskatījās. "Kas gan, debesu vārdā…?" viņš nomurmināja.

Tajā brīdī klints sagrīļojās un spogulis - otrs spogulis, kas bija atsliets pret sienu - pēkšņi sāka slīdēt pa biezo, balto paklāju un palika guļam uz grīdas. Vilnikss nopūtās. Tas vismaz nebija saplīsis. Bet kas tam vispār bija licis nokrist? Atsvaru regulētājiem un ķēžu skavotājiem nebija paredzēts sākt darbu vēl pāris stundu, bet lidojošo klinti tagad tik un tā tricināja grūdieni un rāvieni, kas bija daudz spēcīgāki par urbju radītajiem.

Šausmās Vilnikss Pomplonijs pieķērās pie palodzes, jo Iekšējo svētnīcu drebināja vēl stiprāk. Uz grīdas krita bez­gala vērtīgi priekšmeti - porcelāna vāzes un ziloņkaula figūriņas, izsmalcināti kokgriezumi un laikrāži, grāmatas ādas vākos.

Vai tā ir vētra? Vilnikss bija neizpratnē. Vai varbūt ze­mestrīce? Vai ari - lidojošā klints beidzot kļuvusi tik viegla, ka raujas nost no ķēdēm?

Tajā mirklī atskanēja skaļš krakšķis, lustra pēkšņi atrā­vās no griestu ciļņa un nogāzās uz grīdas. Tā nokrita ar varenu blīkšķi - virsū spogulim. Kristāla un stikla lauskas un drumslas lidoja pa visu telpu, ietriecoties ar paneļiem apšūtajās sienās.

"Kas te notiek?" Vilnikss iekliedzās. "Minulis! MINU- LTSĪ"

Bet šoreiz Visaugstākā Akadēma personiskais kalpotājs neparādījās.

"Minulis, kur tu esi?" ārdījās Vilnikss un nikni soļoja virzienā uz sava kalpa spartisko priekšistabu. Viņš pa­rādīs tam bezkaunīgajam nelietim, ka nedrīkst likt viņam gaidīt!

Vilnikss nebija ne pusceļā pāri stikliem piebirušajam paklājam, kad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma visa telpa gāzās lejup. Viņš paklupa un nokrita uz grīdas. Viņam virs galvas griestos no vienas malas līdz otrai pavērās plaisa, un smags, ar zeltu rotāts apmetuma gabals novēlās viņam blakus.

Kad putekļi nosēdās, Vilnikss pacēla galvu, piecēlās un nokratīja no uzsvārča sīkās atlūzas. Viņš saprata, ka Sanktafraksa tagad atkal ir stabila. Kā klints. "Un tomēr vienu brīdi mēs kritām," viņš nočukstēja. "Tas var nozī­mēt tikai vienu…" Viņa dzeltenbālā seja piesarka aiz nik­numa. "Tas ienīstais debesu pirāts droši vien nemanīts at­griezies ar vētrasfraksu."

Galvai griežoties no dažādiem lēmumiem un pavēlēm, Vilnikss uzvilka savu amata mantiju pār astru kreklu, no­stiprināja vietā tērauda cepuri ar dzelkšņiem un iztraucās laukā no haosa.

"Es viņam parādīšu," viņš nikni murmināja. "Es viņiem visiem parādīšu! Viņi redzēs, kas notiek ar nodevējiem, kuri jaucas Visaugstākā Akadēma darīšanās."

Ne jau tikai Iekšējā svētnīca vien cieta postījumus. Katra Sanktafraksas torņa katras istabas katrā stūrī bija līdzīga nelaime. Instrumenti noslīdēja no galdiem; grāmatas izkri­ta no plauktiem. Vibrācijām pieņemoties spēkā, sienas sa­plaisāja, logu rūtis plīsa, mūra gabali un apmetums gāzās zemē.

Rībošo, brūkošo dārdoņu nomāca šausmu spiedzieni un sāpju kliedzieni, un Sanktafraksas pilsoņi - jauni un veci, cienījami un zema stāvokļa - steidzās laukā no tor­ņiem laukumos un ielās. Kādu brīdi viņi tur stāvēja, nezi­nādami, ko darīt, kamēr minareti un smailes bruka zemē viņiem visapkārt.

"Kas tas ir? Kas te notiek?" viņi sakliedzās savā starpā. "Tas ir Sanktafraksas gals!" Tad kāds iesaucās: "Uz Lielo zāli!" - 1111 visi kā viens viņi sāka plūst pa galveno ielu uz Sanktafraksas vecāko un stingrāko celtni, uz vietu, kur viņi vienmēr patvērās kritiskos gadījumos.

Pūlis, nonācis līdz zālei, bija nikns un skaļš. Viņi devās iekšā un bija satriekti, atklājot, ka pat šai senajai patvēru­ma vietai nav bijušas aiztaupītas sekas no briesmīgās tricināšanas, kas bija piemeklējusi viņu lidojošo pilsētu. Uz saplaisājušās marmora grīdas mētājās nokrituši

akmens gabali; viens pīlārs bija nokritis, bet otrs izskatījās tā, ka kuru katru brīdi varētu gāzties. Un, kamēr viņi ska­tījās, līkumota plaisa pāršķēla gala sienu no pamatiem līdz jumtam.

"Tikai ne te," viņi iekliedzās. "Tikai ne Lielajā zālē!"

Kad pūļa pēdējās rindas bija beidzot ienākušas iekšā, klints atkal bija mierīga, toties dusmas nevienam nebija ri­mušas. Ne par matu. Sākot no akadēmiķiem, kas bija sa­spiedušies kopā zāles priekšā, un beidzot pat ar kalpiem un sargiem, kas drūzmējās gar sienām, kliedzieni bija tie paši.

"Kur ir Vilnikss?" viņi pieprasīja. "Viņš ir tā visa cēlo­nis." - "Tas svētulīgais nelietis!" - "Tas nolādētais uzurpa- tors!" - "Tas nodevīgais neģēlis, kas neredz tālāk par savu kabatu oderi!" - "Kur viņš ir?"

Tad, kad divas personas uznāca uz paaugstinājuma, jau­tājumi spēji mainījās. "Ko Tumsas profesors tur dara?" -

"Un kas ir tas viņam līdzās?"

Profesors pacēla abas rokas un lūdza nomierināties. "Draugi!" viņš sauca. "Draugi." Iestājās klusums. "Es saprotu jūsu bēdas. Es dalos jūsu sāpēs par to, ka mū­su mīļotā Sanktafraksa ir tik stipri cietusi. Un tomēr," viņš turpināja, "nebija nekādas iespējas no tā izvairī­ties."

Istabu pāršalca neapmierināta ņurdoņa. Ne jau to viņi bija nākuši uzklausīt. Zarēns skatījās uz dusmīgo seju jūru sev priekšā un nodrebēja. Ja profesors nebūs piesardzīgs, pūlis vispirms saraustīs viņus gabalos un tikai pēc tam uzdos jautājumus.

"Kā ir ar manu laboratoriju?" noprasīja Vējskārēju profesors.

"Un kas nomainīs logus manā observatorijā?" piebilda Mākoņvērotāju profesors.

"Celtnes var salabot," profesors drošsirdīgi turpināja. "Un, kad nu turpmāk nebūs vajadzīgas ķēdes, būs pietie­kami daudz darbaroku, lai veiktu labošanas darbus."

Sākās satraukta murdoņa. "Nav vajadzīgas ķēdes?" visi jautāja cits citam. Kas tas par neprātu? Skaidrs, ka ķēdes ir vajadzīgas!

"Nav vajadzīgas ķēdes, izņemot to vienu — seno Enkura ķēdi, kas mūs notur, lai neaizlidojam," profesors paskaidroja.

"Paskaidro!" sauca Mākoņvērotāju profesors.

"Apgaismo!" pieprasīja Vējskārēju profesors.

"Ko tu gribi teikt?" no zāles dziļuma atskanēja skarba balss.

"Re, ko es gribu teikt," sacīja profesors. "Krīzei, kas mūs tik ilgi apdraudēja, beidzot ir pienācis gals. Sanktafraksa atkal ir līdzsvarā."

Viņa vārdi tika uzņemti pilnīgā klusumā. Vai tā varēja būt taisnība? Viņi visi bija neizpratnē. Vai tā tiešām varēja būt taisnība?

"Bet kā tad ir ar visu to drebināšanu un tricināšanu?" jautāja Mākoņvērotāju profesors.

"Un ar to kratīšanos un raustīšanos?" piebilda Vējskārēju prc>fesors.

"Tas bija tad," teica profesors, pagriezdamies pret viņiem, "kad klints tika nosvarota ar vētrasfraksa kravu." Viņš pacēla acis. "Tas nekad vairs neatkārtosies, kamēr vien dzīvosim. To es jums apliecinu ar savu vārdu."

Visā zālē atskanēja murmināšana; šī murmināšana kļuva skaļāka un skaļāka, līdz šķita, ka visi runā reizē. Tad dziļumā kāds iegavilējās. Pārējie pievienojās. Un nākamajā brīdī visa zāle noskanēja līksmos pārsteiguma saucienos un bezgalīga prieka kliedzienos.

"Par Tumsas profesoru!" kāds iesaucās.

"Jā, par jauno Sanktafraksas Visaugstāko Akadēmu!" vi­cinādams rokas pa gaisu, kliedza Mākoņvērotāju profe­sors.

"Vai varbūt labāk būtu teikt - par veco Visaugstāko Akadēmu?" ieteica Vējskārēju profesors.

"Vecais vai jaunais, es esmu pagodināts atkal uzņemties atbildību kā Visaugstākais Akadēms," Tumsas profesors paziņoja, skanot jūsmīgiem aplausiem. "Un tomēr," viņš turpināja, "ne jau man jāpateicas par visu, kas ir noticis. Es nebiju tas, kas uzdrošinājās doties uz Krēslas mežu un kas riskēja ar visu, lai atgrieztos Sanktafraksā ar vērtīgā vētrasfraksa kravu."

"Kurš tad? Kurš?" pūlis sauca. Taču ne jau tas kaulainais jauneklis, kas grozās profesoram blakus!

Profesors paspēra soli tuvāk Zarēnam un, saņēmis viņu aiz rokas, pacēla to gaisā. "Profesori, akadēmiķi, pilsoņi," viņš paziņoja. "Jūsu priekšā ir Kapteinis Zarēns. Viņš ir tā persona, kurai jums jāpateicas."

Pārņemts no pateicības viļņiem, kas gāzās viņam pāri, kad pūlis klaigāja un svilpa, un gavilēja, Zarēns nosarka kā mežkārums.

"Pateicoties šim brašajam un drosmīgajam jauneklim, mums vairs nebūs jāguļ gultā, drebot aiz bailēm, ka lidojošā klints varētu pārraut stiprinājumus un uzlidot atklātās debesīs," teica profesors, paceldams Zarēna roku vēl augstāk.

"Urā!" kliedza sajūsminātais pūlis.

"Pateicoties viņam, mūsu labklājība vairs nav atkarīga no alkatīgajiem apvienību locekļiem."

" Urā!" viņi auroja vēl skaļāk.

"Pie visām gudrībām - viņš kalpoja mums ar sirdi un prātu, neapliecinot citu uzticību kā vien uzticību Sankta- fraksai," profesors paziņoja.

Šos vārdus dzirdot, Zarēns nodrebēja. Kur viņš tos agrāk bija dzirdējis? - viņš centās atcerēties. Kāpēc tie bija tik pazīstami?

"Viņš veltīja savu dzīvi, lai atrastu vētrasfraksu. Viņš vajāja Lielo vētru un neatgriezās, iekams nebija paveicis savu svēto - jā, Zarēn, savu svēto meklējumu." Profesors pasmaidīja. "Meties ceļos, manu zēn,' viņš teica.

Tad, re, kas tas bija! - Zarēns atminējās. Tie bija vārdi, kādi tika teikti viņa tēva inaugurācijas ceremonijā. "Bet… es… jūs…" viņš meklēja vārdus un norija siekalas. Tad, pievērsis acis grīdai, viņš nometās ceļos.

Pūlis apklusa, kad Tumsas profesors aizgāja līdz zāles tālākajam galam un noņēma ceremoniju zobenu no ieplaisājušās sienas. Zarēns drebēja; viņš drebēja tik stipri, ka, pēc viņa domām, visi droši vien dzirdēja, kā viņam klab zobi. Pēc brīža profesors atgriezās ar zobenu un nostājās viņam priekšā. Zarēns pacēla galvu, lai redzētu, kā lielais zelta asmens lēni nolaižas, uzsitot viņam vispirms uz labā pleca, tad uz kreisā.

"Es pasludinu tevi par goda Bruņinieku akadēmiķi," profesors teica. "Arborins Verdžinikss lai ir tavs vārds. Celies!"

Vienu bridi Zarēns nekustējās. Viņš nespēja. Viņam ne­klausīja kājas. Tikai tad, kad profesors pasniedzās lejup un satvēra viņa roku, Zarēnam izdevās nedroši piecelties. Lielajā zālē atbalsojās varenas, trokšņainas klaigas, tik skaļas, ka viņam reiba galva.

"Urā! LJrā! Urā!" sapulcējušies klaigāja, un viņi lēkāja un dejoja aiz prieka - akadēmiķi ar kalpotājiem, profesors ar profesoru -, aizmirsuši savu nenovīdību un aizvai­nojumus - vismaz uz šo vienu brīnišķo brīdi.

"Mēs atkal varēsim nodarboties ar mūsu cēlajiem cen­tieniem," Mākoņvērotāju profesors iesaucās, uzsizdams savam vecajam sāncensim pa muguru.

"Mēs atkal varēsim nodoties savam intelektam," Vēj- skārēju profesors piekrita. "Kalibrēt vēja nebeidzamos smalkumus…"

"Un mākoņu arī," Mākoņvērotāju profesors iestarpināja.

"No vakarvēja čuksta līdz varenas viesuļvētras auriem…"

"Spalvu mākoņus, slāņu mākoņus, spalvu-slāņu māko­ņus, gubu mākoņus…"

Vējskārēju profesors strauji ievilka elpu. "Ja nebūtu vēja," viņš strupi iebilda, "jūsu mākoņi nemaz nekustētos."

"Vienīgi pateicoties mākoņiem," Mākoņvērotāju pro­fesors iekarsis atbildēja, "mēs vispār redzam, ka vējš pūš…"

Bet Vējskārēju profesors vairs neklausījās savā kolēģi un sāncensī. "Skat!" viņš noelsās un rādīja uz zāles priek­šējo daļu.

Visā Lielajā zālē šī viņa darbība tika atkārtota, līdz telpā valdīja klusums un visas acis bija pievērstas garajai, drau­dīgajai figūrai, kas soļoja pāri paaugstinājumam un kāpa augšā uz kanceli.

Tur viņš nostājās, salīcis un kaulains, ar rokām satvēris koka balstu. Viņam apkārt bija viņa miesassargi: ducis ne­veiklu plakangalvju - kājām plati un sakrustotām rokām.

Vilnikss saraustīja piedurknes, sakārtoja savu cepuri un no uzacu apakšas lēni nopētīja telpā esošos. Viņa lūpas nicīgi savilkās.

"Ko tas viss nozīmē?" viņš teica klusā, bet draudīgā balsī. "Vai es ne uz brīdi nevaru uzgriezt muguru?"

Pūlis neveikli sakustējās.

Vilnikss pavīpsnāja un pārliecās pāri kanceles malai. Tad, tērauda cepurei mirgojot, viņš, izliecis muguru, apsūdzoši norādīja uz Tumsas profesoru. "Vai jūs taisāties uzklausīt melus no šī viltus pravieša?" viņš ierēcās. "No šī vecā muļķa, kas jau iepriekš bija novedis Sanktafraksu līdz pašai bojāejas robežai un tagad, šķiet, apņēmies šo darbu pabeigt?"

Zarēns papurināja galvu. Nē, nē, tā tas viss nemaz ne­bija. Tomēr ar katru Vilniksa teikto vārdu pūlis kļuva ne­mierīgāks.

"Viņš bija 117. vienu roku ar renegātiem debesu pirā­tiem," Vilnikss teica, izspļaudams vārdus.

Noskaņai vēršoties aizvien nepatīkamākai, murminā­šana Lielajā zālē kļuva skaļāka un uzstājīgāka. Acīm uz­varoši dzalkstot, Vilnikss pievērsa skatu pūlim.

"Viņš un tie, kurus viņš ir piemuļķojis, lai tie viņam ticē­tu, ir nodevēji, pakalpiņi un blēži. Sardze!" viņš ieklie­dzās. "Ņemiet viņu ciet, ņemiet ciet viņus abus - tos pre­tīgos kukaiņus, kas jānospiež…"

Divi no plakangalvjiem devās uz viņu pusi.

"Tāds tādu pazīst," no tālāka gala atskanēja spalga balss. Tai sekoja satrauktu smieklu vilnis.

Vilnikss apsviedās apkārt un nikni lūkojās ēnās. Sirds viņam sāka dauzīties. "Kurš to teica?" viņš prasīja. "Nu, drošāk, kurš tas bija?" Kāds baltās drēbēs ģērbies kalpotājs panāca uz priekšu. "Minulis!" Vilnikss noelsās. "Tas esi tu?"

"Tumsas profesors runāja taisnību," Minuliss izaicinoši kliedza. Gar Lielās zāles sienām noskanēja murdoņa. "Ne­vis kā tu!"

"Kā tu uzdrīkstiesT spalgi iekliedzās Vilnikss. "Sardze, ņemiet arī viņu ciet!"

Vēl divi plakangalvji nolēca no paaugstinājuma un sāka lauzt ceļu cauri drūzmai. Šoreiz akadēmiķi darbojās vienoti, saķerdamies rokās, stumdami pretī, ļaujot Minulisam turpināt.

"Es esmu noklausījies daudzas pieklusinātas sarunas. Tos negodīgos darījumus, kurus tu slēdzi ar Apvienības Galvu! To uzpirkšanu! To kukuļošanu! Tu esi nodevējs!" Minuliss pārdroši sauca. "Es nožēloju vienīgi to, ka, skujot tavu zemisko pauri, man nebija pietiekami daudz dros­mes, lai pārgrieztu tavu izģindušo rīkli!"

Aiz niknuma nobālējis un drebēdams, Vilnikss uzklie­dza, lai Minuliss apklust. "Vai jūs ļausiet, ka jūsu Visaug- stākam Akadēmam tā ceļ neslavu?" viņš vērsās pie pūļa.

"Tu neesi mūsu Visaugstākais Akadēms," atskanēja kā­da balss. Tas bija Vējskārēju profesors.

"Nu vairs neesi," piebilda Mākoņvērotāju profesors.

Vilniksam atkārās žoklis. Vai viņš, kas lepojās ar prasmi tikt galā ar situāciju, būtu tik aplami novērtējis noskaņojumu?

"Sardze, sardze…" viņš uzsauca. Divi plakangalvji pa­spēra soli uz priekšu, bet tad apstājās. Pūlis ņirgājās un svil­pa, un šņāca. "Turpiniet taču!" Vilnikss kliedza. Bet pla­kangalvji vairs neklausīja. Un vēl - tagad, kad akadēmiķu

parastā mazrunība bija pārvarēta, viņu dzēlīgās piezīmes un apsūdzī­bas nāca lielā skaitā un strauji. Ka viņš ir ļaunprātīgi izmantojis varu, sadarbojies ar noziedzniekiem, saindējis upi, apgānījis vētrasfrak- su, ka viņš ir apdraudējis pašu Sanktafraksas pastāvēšanu.

"Viņš pelnījis karāties virvē!" kāds iesaucās.

"Pakāršana ir viņam par labu!" kliedza cits.

Vilnikss negaidīja, kamēr dzirdēs vēl vairāk. Tiklīdz pūlis sakustējās uz viņa pusi, viņš spēji pagriezās, parāva uz augšu mantiju un drāzās projām.

Atskanēja nikni kliedzieni. "Dzenieties viņam pakaļ!"

Vilnikss skrēja lejup pa kāpnēm paaugstinājuma malā, Zarēns viņam pa pēdām sekoja. Pretī traucās pūlis.

"Es viņam nogriezīšu ceļu," kāds sauca.

"Nē, nenogriezīsi vis," Vilnikss murmināja, izvairīda­mies no pastieptajām rokām un traukdamies uz malas sienu. Aiz gobelēna bija durvis. Iekams kāds apjēdza, ka tādas tur ir, Vilnikss bija laukā.

"Viņš aizbēgs!" iekliedzās kāda nikna balss.

Zarēns pirmais viņam sekoja laukā pa durvīm. Viņš pa­skatījās pa kreisi. Viņš paskatījās pa labi, un tur bija Vilnikss, kas, mantiju uzrāvis līdz viduklim, drāzās projām pa galveno ielu. "Stāt!" viņš uzsauca. "Stāt!"

Zarēns skrēja aizvien ātrāk un ātrāk, un sa­niknotais pūlis viņam sekoja nopakaļ. Viņi skrēja pa kādu ielu, pāri izliek­tam tiltam, cauri tunelim un tālāk uz priekšu. Vilnikss Pomplonijs pazina Sanktafraksu kā savus piecus pirk­stus, atkal un atkal Zarēns zaudēja dārgās sekundes, nepareizi no­griezdamies vai paskriedams garām kādam pa­griezienam. To- M mēr viņš tuvojās. Lēnām, bet no­teikti viņš sama­zināja attālumu.

"Tu nevarēsi izmukt," viņš sauca, kad Vilnikss pēk­šņi nolēca no kādas gaisa pārejas un brāzās uz klints malu.

"To nu tu redzēsi!" Vilnikss kliedza un raustījās smiek­los.

Zarēns paskatījās augšup un ieraudzīja pirmītējo nokgoblinu, kas stāvēja pie sava groza un māja Vilniksam. "Šurp, kungs," viņš aicināja. "Jūs vie­nā acumirklī būsiet lejā, tik tiešām."

Zarēns novaidējās, redzēdams, kā Vilnikss aizsoļo līdz piestātnes galam. Galu galā, viņš patiesi izmuks.

"Ļaujiet, es jums palīdzēšu," nok- goblins pakalpīgi teica.

"Es pats varu," skarbi attrauca Vilnikss, pagrūzdams nokgobli­nu malā. Viņš uzlika roku uz pītā groza malas un ielēca iekšā.

Nākamajā mirklī atskanēja troksnis, kaut kam pārtrūk­stot. Zarēns pamanīja Vil- niksa sejā uzplaiksnām šausmu izteiksmi. Tad Vil­nikss kopā ar grozu pazu­da un krita lejup.

"ĀĀĀĀāāāhhh!" Vil­nikss kliedza, tā ka visi uz vietas apstājās. Izmi­sīgs, nevaldāms, stindzi­nošs, kliedziens pama­zām izgaisa, tad pēkšņi apklusa.

Tālu, tālu lejā uz zemes Vilniksa Pomplonija ķermenis gulēja uzkritis uz nažu trinēja stumjamā darbgalda. Rokas viņam bija izstieptas, kājas saliektas, tērauda cepure tik ļoti iespiesta, ka to nebūtu iespējams dabūt nost no viņa sadragātā galvaskausa. Nažu trinējs Dzirnugrauds ieskatījās bijušā Visaugstākā Akadēma nedzīvajā sejā.

"Tā, tā," viņš noteica. "Izskatās pēc vecā Vila. Būtu nu labāk palicis pie nažu trīšanas kā es."

Augšā Sanktafraksā Zarēns pasniedzās pēc virves, kas bija pārtrūkusi. Lai gan dažas no šķiedrām bija spurainas, pārējās neapšaubāmi bija pārgrieztas ar nazi. Viņš pavērās atpakaļ, un viņa skats apstājās pie dunča, kas bija aizbāzts nokgoblinam aiz jostas. "Tu," viņš teica.

Nokgoblins paraustīja plecus. "Es tev teicu, ka apvienī­bu locekļi tiks ar viņu galā." Viņš pašķindināja rokā mai­siņu ar monētām un tad iebāza to azotē. "Viņi arī labi maksā," viņš pasmīnēja.

Zarēns piecēlās kājās un pagāja garām nokgoblinam. "Vilnikss Pomplonijs ir miris," viņš pavēstīja pūlim.

Atskanēja prieka un izsmiekla saucieni. "Viņš ir pa­galam! Viņš ir pagalam!" tie visi kliedza. "Esam laimīgi tikuši no viņa vaļā!"

Zarēns satraukts novērsās. Viņš bija tikpat atvieglots kā visi citi, ka Vilnikss Pomplonijs ir pagalam, tomēr viņam nedeva mieru veids, kā Vilnikss bija miris. Tas bija slepus veikts nāvessods - un tāpēc vēl jo vairāk apkaunojošs.

"Tad te tu esi, kaptein," atskanēja kāda balss.

Tas bija Purvainis. Akmens Pilote stāvēja viņam blakus. Zarēns pamāja viņiem ar galvu. "Aiziet," viņš teica. "Iesim projām no šejienes."