Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

PIECPADSMITĀ NODAĻA DZĪVS VAI MIRIS

Zarēns pussoli apstājās un pavērās zeltainajās debesīs. Vai viņš bija pamanījis kaut ko kustamies, kaut ko lidojam virs galvas? Vai ari tā bija tikai vēl viena iedoma, vēl viens bezsatura gaismas ļauns joks?

"Tēvs," viņš iesaucās. "Vai tas esi tu?"

"Tuu… tuu… tuu…" atsaucās mežs.

Zarēns bēdīgs nodrebinājās. Tur neviena nebija - nekad tur neviena nebija. Ņirdzīgās sejas, ko viņš redzēja ar acu kaktiņu, kas vīpsnāja un ņirgājās par viņu, pazuda ik reizi, kad viņš pagriezās uz to pusi. Nepalika nekas, izņemot parādībām līdzīgas miglas vērpetes. Gluži viens.

Un tomēr, pagriežoties un turpinot vientulīgo ceļojumu, nezuda sajūta, ka viņš tiek novērots. Tā viņu nerimstoši tirdīja.

"Uz šo pusi," kāds vai kaut kas nočukstēja. "Te! Te!" Vii arī tā bija tikai silta un glāsmaina vēja pūsma, kas skāva vecos kokus?

Zarēns jutās noreibis, nespēdams orientēties, nevarē­dams ticēt ne savām ausīm, ne acīm. Koki šūpojās, un to zari snaikstījās uz viņa pusi, ar garajiem koka pirkstiem raustot viņa drēbes, plūkājot matus.

"Lieciet mani mierā!" Zarēns kliedza.

"Mierā… mierā…" atsaucās mežs.

"Es te nepalikšu uz visiem laikiem!" viņš sauca.

"Uz visiem laikiem…"

Zarēns iegrūda roku bruņinieka cimdā, pasniedzās un izvilka no maksts sava tēva zobenu. Pieskaršanās roktu­rim palīdzēja viņam apzināties, kas viņš ir, - Zarēns, Mā­koņu Vilka. dēls. Krēslas mežā viņam bija vajadzīga visa iespējamā palīdzība, lai atcerētos pat to. Tomēr zobens nesa līdzi vainas pilnas atmiņas, apkaunojošas atmiņas.

Mākoņu Vilks bija vainojis Slaivo īgni, ka tas viņu nolaupījis un pret Zarēna paša gribu uzvilcis uz Vētras dzinēja klāja. Zarēns zināja, ka tā tas nebija noticis. Viņš bija gājis no laba prāta. Vēl vairāk, tieši viņš bija atklājis nodevīgajam vecākajam stūrmanim, ka Mākoņu Vilks ir viņa tēvs. To darot, viņš bija atklājis kapteiņa vājāko vie­tu. Tikpat labi viņš būtu varējis iegrūst tam nazi mugurā.

"Es tā negribēju," viņš murmināja. "Tiešām negribēju. Ak, tēvs, piedod manu ietie­pīgo neziņu, manu milzīgo stulbumu, manu apdoma trūkumu…"

Spožās acis un zalgojošie zobi atkal iznira no ēnām un norēgojās kaut kur malā. Zarēns pacēla cimdoto roku un asi uzsita sev pa galvu. Krēslas mežā nebija vērts spriest par apdoma trūkumu.

Laižot roku lejup, viņš vēroja, kā smalko putekļu kār­tiņa slīd pa bruņucimda gludo virsmu un krīt no metāla pirkstu galiem kā šķidruma lāses. Vienīgi šī Sēpijas bru­ņinieka pamestā bruņojuma daļa liecināja, ka tikšanās ar viņu bijusi kas vairāk nekā tikai izdoma.

"Tu meklē vētrasfraksu," Zarēns sev teica, atkal do­damies uz priekšu. "Tu meklē Vētras dzinēja komandu, tu meklē ceļu laukā no šejienes."

Klupdams viņš gāja tālāk un tālāk. Tālāk un tālāk, un tālāk. Kas attiecas uz Zarēnu, laiks būtu varējis pavisam apstāties. Viņš nejutās izsalcis. Viņš nejutās izslāpis. Viņš nejutās noguris. LIn tomēr, turpinot ceļu caur spožajām un ēnainajām meža dzī­lēm burvestību sastinguma skavās, Zarēna bažas augtin auga.

"Krēslas mežs," viņš pavīpsnāja. "Drīzāk jau Murgu mežs."

Vējš pieņēmās spēkā, šalcot lapās un liekot to mirdzoša­jiem kristāliem birt lejā uz mirguļojošās zemes. Apburts viņš noraudzījās spožajā skatā. Tiem krītot, viņš saklausīja kādu skaņu - klusu un maigu - līdzīgu vēja zvanu spēles šķindoņai.

Skaņai kļūstot skaļākai, Zarēns apstājās un piešķieba galvu. Kas varētu radīt tik jauku un skanīgu mūziku? Likās, ka tā nāk no kreisās puses.

"Es esmu Zarēns," viņš sev atgādināja, paceldams zobe­nu cimdotajā rokā. "Man jāiet no šejienes projām. Es ne­kļūšu tāds kā Sēpijas bruņinieks."

"…kā Sēpijas bruņinieks…" čukstus atbildēja mežs.

Zarēns sekoja noslēpumainajai mūzikai, meklējot ceļu cauri kokiem un krūmājiem, cik spēka cenzdamies ne­ņemt vērā šaubu saucienus, kas atbalsojās gandrīz nedzir­dami. Priekšā no ēnām mirdzēja spoža, sidrabota gaisma. Zarēns sāka skriet. Viņš nepacietīgi cirta krūmus ar zobenu. Ar bruņucimdu viņš lieca projām kā asmens asos ložņaugus. Ap viņu vēdīja salda mandeļu smarža. Gaisma kļuva spilgtāka, šķindošā mūzika kļuva skaļāka.

Un tad viņš to ieraudzīja…

Tur, ar vienu galu dziļi zemē, otram zigzagveidā pace­ļoties gaisā, atradās garš un brīnišķīgs kristāls. Tā bija zibens šautra, tagad sacietējusi, kuru Zarēns bija vērojis izšaujamies no Lielās vētras.

Zarēnam aizrāvās elpa. "Vētrasfrakss," viņš nočukstēja.

Tuvumā zibens šautra izskatījās pat vēl iespaidīgāka, nekā viņš bija iedomājies. Nevainojama, neaptraipīta un gluda kā stikls, tā pulsējot izstaroja tīru, baltu mirdzumu. Troksnis, kā viņš saprata, nāca no robotās šautras gala, augstu virs galvas.

"Tas plaisā," viņš satraukts nomurmināja. "Tas… lūst ga-

Tajā brīdī kļuva saklausāma skaļa, zvanam līdzīga ska­ņa, un milzīgs kristāla gabals, apkārt mirgojot sīkām, mir­dzošām daļiņām, no gaisa krita viņam virsū. Zarēns atlēca atpakaļ, pieplaka pie zemes un ar šausmām skatījās, kā tas nogāzās ar smagu būkšķi sēpijas putekļu mutulī tieši tajā vietā, kur viņš bija stāvējis.

Atkal atskanēja zvanam līdzīgā skaņa, un atkal divi, vēl lielāki vētrasfraksa gabali nokrita blakus pirmajam. Arī tie iegrima zemē, un tūlīt pat visi trīs pazuda pavisam.

"Tie aprok sevi," Zarēns aptvēra.

Viņš, protams, atcerējās, ka pilnīgā tumsā šķipsna vēt­rasfraksa bija tikpat smaga, cik tūkstotis dzelzsmalkas ko­ku, un tagad viņš varēja pārliecināties, ko tas nozīmē īste­nībā. Katra milzīgā kristāla gabala tumšā un neizmērojami smagā apakšpuse vilka uz leju visu pārējo daļu.

Būkš, būkš, buks. Būkš. Būkš-būkš. Nokrita vairāki citi kristāla bluķi. Zarēns četrrāpus atkāpās, baidīdamies, ka kāds gabals varētu uzkrist viņam virsū. Daži bija mazi. Daži bija ļoti lieli. Tie visi iegrima zemē, kur tie bija no­krituši, dziļi lejā, pilnīgajā tumsā.

Tad griezīgas trokšņu simfonijas pavadījumā zibens šautra sasvērās, un Zarēns ieraudzīja, ka arī tā grimst dzi­ļāk. Šī kustība uz leju bija par cēloni tam, ka augšgals plaisāja un plīsa, - un, jo vairāk no kristāla pazuda tumsā, jo stiprāks bija lejup velkošais spēks.

Zarēns samulsis papurināja galvu. Pat tad, ja Vētras dzinējs būtu noenkurojies tieši virs šī klajuma, cik grūti būtu bijis savākt vētrasfraksa gabalus. Pēkšņi ar pēdējo švuuuk-POP\ iegrima vētrasfraksa pēdējā daļa, pazūdot skatam.

"Pazuda," viņš nočukstēja.

Viņš piecēlās kājās un nopētīja klajumu. Neskaitot apdegušus un nolauztus zarus, nebija nekādas zīmes, ka vētrasfraksa šautra jebkad te būtu bijusi. Tālumā atbalsojās smiekli.

"Pazuda," viņš atkārtoja, gandrīz nespēdams noticēt acīm.

Visi tie gadi, gaidot Lielo vētru. Un visas tās briesmas, ko ietvēra vētras vajāšana. Nolauztais masts. Debesu kuģa pamešana. Tēva zaudējums. Un kālab?! Zibens šautras dēļ, kas bija pazudusi dažas stundas pēc sava mērķa sa­sniegšanas, - pazudusi, gandrīz nogalinot viņu!

Vienīgi, - Zarēns nodrebinādamies iedomājās, - tā ne­būtu vis mani nogalinājusi, vai ne? Kāds gabals būtu va­rējis salauzt man muguru vai iedragāt galvaskausu, bet es nebūtu nomiris. Ledaini pirksti skrēja augšup un lejup Za- rēnam pa muguru no drausmīgās domas, kas varētu būt noticis.

"Un tagad viss, kas palicis pāri, ir šis te," viņš teica, dus­mīgi sperdams pa kristālu drumslām, kas bija par sīku, lai iegrimtu zemē kopā ar lielākajiem gabaliem, un kas klāja zemi kā sarma. Mirdzošu putekļu mākonis pacēlās zalgo­jošajā gaisā. Zarēnu pārņēma riebums. Viņš gribēja rau­dāt. Viņš gribēja kliegt. "Vētras vajāšana!" viņš ar rūgtumu sodījās. "Drīzāk jau veltīgas pūles."

"Tomēr tai tik un tā piemīt savāda pievilcība," viņam aiz muguras atskanēja ķērkstoša, griezīga balss.

Zarēns satrūkās, tad nepacietīgi pacēla acis pret debe­sīm. Sēpijas bruņinieku viņam vismazāk būtu gribējies sa­tikt vēlreiz.

"Zarēns," atkal atskanēja balss. "Tas taču ir Zarēns, vai

'i» ner

"Jā," pagriezdamies atcirta Zarēns. "Tas ir…" Viņš aprā­vās pusvārdā. Tas nebija Sēpijas bruņinieks; tāpat tas ne­bija ne spoks, ne vampīrs, ne gaismas māns. "JŪS!" viņš iesaucās.

"Tik tiešām es," teica Gaismas profesors, neveikli lūko­damies augšup uz viņu. "Vienīgi baidos, ka mazliet izbo­jātā paskatā. Es īsti netiku galā ar tiem izpletņa spārniem," viņš paskaidroja. "Iznāca pamatīgi kūleņot."

Zarēns skatījās uz viņu, aiz šausmām iepletis muti.

"Vai tiešām es tik briesmīgi izskatos?" profesors jautāja un bezspēkā pasmaidīja. "Tā ir gan, ja?"

Zarēns juta, ka viņam rīklē kāpj kamols. "Jūsu kakls," viņš nočukstēja. "Tas ir…"

"Lauzts," teica profesors. "Es zinu." Viņš pacēla rokas, saņēma no abām pusēm galvu un uzstutēja to augšā, līdz viņa acis sastapās ar Zarēna acīm. "Vai tā ir labāk?" viņš jautāja un vārgi pasmaidīja.

Zarēns palocīja galvu. Tomēr nākamajā brīdī profesors nošķaudījās, saceldams putekļus, un galva atkal sazvēlās uz priekšu. Zarēns cītīgi rija siekalas, lai nomāktu nela­buma sajūtu.

"Mums tā kaut kā jānostiprina vietā," viņš teica un ap­griezās apkārt, - šķietami, lai sameklētu kaut ko node­rīgu, bet īstenībā, lai nebūtu jāskatās uz šausmīgo ainu,

kā nokarājas profesora galva. "Kādu nūju," viņš rosīgi no­murmināja. "Pagaidiet," un Zarēns pazuda starp kokiem.

Pēc mirkļa viņš atgriezās, nesdams garu un - Krēslas meža senajiem kokiem - taisnu zaru, kuru viņš bija nolauzis kādam netālu augošam kokam.

"Tam vajadzētu panākt vēlamo. Ja es pielikšu to jums pie muguras, lūk, tā. Un stingri piesiešu ar virvi, lūk… tā. Darīts."

Viņš atkāpās, lai pārbaudītu savu roku darbu. No aizmu­gures izskatījās, it kā profesora mugura būtu izdzinusi atvasi.

"Tā, un nu pašu galvu," Zarēns turpināja pļāpāt, no kaba­tas izvilkdams saiti. "Ar to vajadzētu pietikt. Tūlīt redzēsim."

Profesors, kura zods bija atbalstījies pret krūtīm, cik nu spē­ja, paskatījās augšup. "Ko tu esi nodomājis darīt?" viņš jautāja.

"Es jums parādīšu," atbildēja Zarēns. "Ja jūs atkal pacel­tu galvu, tad es to nostiprinātu pie zara, kas jums mu­gurpusē. Lai tā vairs nekristu uz priekšu."

"Lieliska doma!" aizrautīgi atsaucās profesors. Viņš vēlreiz pacēla augšā galvu un uzma­nīgi atslēja to pret zaru.

Zarēns aptina apsēju vēl un vēlreiz pro­fesoram ap pieri un ap pagaidu balstu, savienodams tos kopā. Kad saite bij gandrīz beigusies, viņš pārplēsa tās galu uz pusēm un sasēja dubulto mezglu. "Tā," viņš beidzot noteica.

Profesors palaida vaļā rokas. Gal­va palika stateniski. Zarēns izdve­sa dziļu atvieglojuma nopūtu.

"Izcils improvizācijas paraugs," iesaucās Gaismas profesors. "Man jāatzīst, ka Temam Rejūdenim bijusi taisnība. Tu tiešām esi at­jautīgs jauns puisis."

Zarēns bija pārsteigts un iepriecināts. "Tems?" viņš jau­tāja. "Tad Tems ir šeit, vai arī…?" Spokainais gaiss jautri ieņirbējās nepatīkamos smieklos. Zarēnam pamira sirds, nojaušot iespējamo kļūmi. "Vai arī jūs ar viņu runājāt uz Vētras dzinēja klāja?" viņš jautāja.

"Nē, nē," atbildēja profesors. "Uz kuģa klāja mēs gandrīz nepārmijām ne vārda. Nē, viņš ir te, Krēslas mežā…" Viņam sejā pavīdēja apjukums. "Mēs bijām kopā… Vēl tikai pirms brīža… Mēs… Es skatījos uz…" Viņš neveikli pagriezās un raudzījās uz Zarēnu. "Es nevaru atcerēties, uz ko es skatījos."

Zarēns pamāja ar galvu un nemierīgi pavērās apkārt uz mainīgajām ēnām. "Šī ir nedroša vieta," viņš klusi teica. "Te ir kaut kas… Vai kāds - vai varbūt daudzi. Es nezinu. Bet es redzu sejas, kuras ir miglaini izplūdušas, un dzirdu balsis, kas izgaist, kad mēģinu ieklausīties."

"Tā tas ir," profesors sapņaini sacīja. "Jautājumi, kas meklē atbildes. Teorēmas, kas prasa pierādījumu…"

"Nu tā," Zarēns turpināja, cimdotajā rokā augstu pacel­dams zobenu. "Ja nebūtu šo… Zobens atgādina man, no kurienes es nāku un kas esmu. Bruņucimds - par ko nekad nedrīkstu kļūt. Baidos, ka bez tiem es pilnībā pa­zaudētu pats sevi. Ak, profesor, mums jātiek projām no šī meža, cik drīz vien iespējams."

Profesors nopūtās, bet nepakustējās. "Zarēn," viņš klusi ierunājās. "Kakls man pārlūza kritienā. Vienīgi tāpēc, ka es nokritu tieši šajā vietā, es vēl aizvien esmu dzīvs. Es nevaru pamest Krēslas meža nemirstību," viņš teica. "Ja es to izdarītu, es acumirklī nomirtu."

Zarēns bēdīgi pašūpoja galvu. Profesoram, protams, bija taisnība.

"Bet nav tik ļauni. Tagad es varēšu mūžīgi pētīt vētras- fraksu." Viņš pasmaidīja. "Un ko citu gan Gaismas profe­sors varētu vēlēties?"

Zarēns pasmaidīja pretī, bet sirds viņam stinga no šiem vārdiem. Ja profesors nevarēja nākt līdzi, kā tad būs ar viņu pašu? Atkal viens? Pamests? Šī doma šķita nepanesama.

"Profesor," viņš piesardzīgi teica. "Vai jūs man palīdzē­siet atrast pārējos?"

Profesors pagriezās un nopietni nopētīja Zarēnu. "Par ko tu mani turi?" viņš jautāja. "Mēs, Sanktafraksas akadē­miķi, nepavisam neesam tik vārgulīgi kā tas nodevīgais preteklis, tas iznirelis nažu trinējs Vilnikss Pomplonijs, - lai arī tu būsi dzirdējis pretējo."

"Piedodiet, es negribēju…" teica Zarēns. "Vienīgi… es nevarēju…. es nevaru…"

"Nerunā vairāk, Zarēn," sacīja profesors.

"Man jātiek projām!" Zarēns iesaucās. "Man ir jāiet. Kamēr nav par vēlu."

"…par vēlu… par vēlu…" dzēlīgi atsaucās mežs.

Profesors neveikli apņēma Zarēnu ap pleciem. "Dodu savu goda vārdu," viņš teica. "Es tevi nepametīšu. Galu galā," viņš piebilda, pamādams atpakaļ uz zaru, kurš bal­stīja viņa galvu, "dots devējam atdodas."

"Paldies," Zarēns nošņaukājās un pacēla acis. "Es…"

Profesors skatījās kaut kur tukšā gaisā, uz lūpām viņam rotājās smaids. Viņa domas atkal bija aizvi­linājuši viltīgie spoki un rēgi, kas mita meža tumšākajos nostūros. Kristāli iemirdzējās. "Gaismas iemie­sojums," viņš sapņaini nočukstēja. "Gaisma, kas padarīta vieliska."

"Profesor," Zarēns satraukti sau­ca. "Profesor! Jūs man devāt goda vārdu!"