Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

III Dumbrāj ā

Nokgoblinu vadone - neliela auguma plecīga sieviete, vārdā Mima, - paostīja gaisu, pieskārās talismanu un amuletu kolekcijai sev ap kaklu un spēra soli uz priekšu. Viņa saviebās, kad mīkstie dubļi izspiedās uz augšu starp viņas īsajiem, resnajiem kāju pirkstiem.

Skrīds Pirkstgriezis nicīgi noskatījās uz viņu. "Tu vēl joprojām domā, ka jūs spēsit šķērsot Dumbrāju paši saviem spēkiem?" viņš jautāja.

Mima neievēroja viņu un brida tālāk. Klunkš. klunkš, klunkš šļakstēja gaišie, lipīgie dubļi, apņemot vispirms viņas potītes, tad lielus, tad ceļus. Viņa apstājās un pacēla

acis. Šķita, ka Dumbrājs bezgalīgi stiepjas viņai priekšā. Pat tad, ja viņa kaut kādā brīnumainā kārtā tiktu otrā pusē, viņa zināja, ka ne vecajam Torpam, ne mazajiem nebija nekādu izredžu.

"Labi," viņa sacīja un dusmās pagriezās, - to darot, iegrimdama vēl dziļāk. "Galu galā, mēs varbūt varētu iz­mantot pavadoni." Viņa parāva uz augšu svārkus. Dubļi pacēlās vēl augstāk. "Palīdzi mums tikt laukā no šejienes," viņa teica.

Skrīds pagāja uz priekšu un pastiepa kaulainu, baltu roku. Tāpat kā Dumbrājs, kas bija viņa mājas, viss viņa ķermenis bija izbalējis netīru palagu krāsā. Viņš izvilka goblinu atpakaļ drošībā un, iespiedis rokas sānos, skatījās lejup uz viņu.

Goblinu sieviete rakņājās savā somā. "Piecdesmit no katra," viņa sacīja. "Tā tu teici. Tātad…" Viņa skaitīja mo­nētas. "Kopā pieci simti."

Skrīds papurināja galvu. "Cena ir kāpusi," viņš paskaid­roja izsmējīgā balsī ar deguna pieskaņu. "Simt no katra. Tik daudz tas tagad tev maksās."

"Bet tie ir visi mūsu ietaupījumi," viņai aizrāvās elpa. "No kā lai mēs dzī­vojam, kad mums izdosies sasniegt Le- jaspilsētu?"

Skrīds paraustīja plecus. "Tās ir jūsu raizes," viņš teica. "Es jūs ar varu ne­spiežu nākt man līdzi. Ja jūs varat šķērsot Dumbrāju ai­tā dubļu akačiem un indīgajiem gāzu izmešiem - nemaz nerunājot par kampējlempjiem, dūņu zivīm un baltajiem kraukļiem, kuri jūs saplosīs, tiklīdz ieraudzīs… Bet jūs varat izvēlēties."

Mima drūmi skatījās uz pārējiem savas ģimenes locek­ļiem, kas spiedās kopā bariņā krastā. Viņa saprata, ka izvēle ir vienkārša. Vai nu viņi ieradīsies Lejaspilsētā bez graša, vai neieradīsies nemaz.

"Tas ir tūkstotis," viņa nopūtās, pasniegdama naudu. "Bet tava cena ir ļoti augsta, tā gan."

Skrīds Pirkstgriezis pagrāba naudu un sabēra to sev kabatā. Viņš aizvērsās, pusbalsī murminādams: "Mana ce­na ir augstāka, nekā tu vispār vari iedomāties, mīļā kun­dze." Un viņš devās ceļā pa izbalējušo un nepatīkamo ap­kārtni.

Goblinu ģimene pacēla saiņus ar savām mantām.

"Tad nāciet," Skrīds nepacietīgi sauca atpakaļ. "Esiet mundrāki. Turieties kopā. Ejiet tur, kur es eju. Un neska­tieties atpakaļ."

Gaismas un Tumsas tornī

Gaismas profesors bija dusmīgs. "Nolādētās ķēdes, nolā­dētā urbšana, nolādētais Vilnikss Pomplonijs," viņš ņurdēja caur sakostiem zobiem. "Vai mums tagad ir jāiznīcina Sanktafraksa, lai to izglābtu?" Viņš pieslējās kājās, turēdams veselu klēpi grāmatu, un sāka likt tās atpakaļ plauktos.

Vienmēr notika viens un tas pats. Ik reizi, kad lidojo­šajai klintij tika piestiprināta jauna ķēde, vibrācijas no­darīja postījumus viņa necilajā darbistabā. Ļoti vērtīgs aparāts bija sabojāts, nenovērtējami eksperimenti pazudi­nāti, un visa viņa bibliotēka atradās uz grīdas.

Kad pēdējā grāmata bija atlikta vietā, profesors atgrie­zās pie rakstāmgalda. Viņš jau taisījās apsēsties, kad ar acs kaktiņu kaut ko pamanīja. Kaut ko ļoti nevēlamu. Tomēr tajā brīdī atskanēja klaudzināšana pie durvīm un iekšā iebrāzās Tumsas profesors. "Mums jāaprunājas," viņš teica.

Gaismas profesors nekustējās. "Skaties," viņš drūmi teica.

"Uz ko?"

"Tur," viņš norādīja. "Gaisma!"

Tumsas profesors iesmējās. "Tev vajadzēja būt priecī­gam," viņš sacīja. "Galu galā, gaisma ir tavs pētījumu lauks un kompetence."

"Tāpat kā tavējais ir tumsa," Gaismas profesors atcirta. "Vai drīzāk, gaismas trūkums. Bet visam ir sava vieta. Un, kā tumsa ir nonākusi nevietā tava kādreizējā aizbilstamā Vilniksa Pomplonija sirdī, tāpat gaisma parādās cauri plaisām manas sienas vidū." Viņš pagriezās un piebik­stīja miezerim. "Paskaties uz to," viņš sacīja. "Viss drūp kopā."

Tumsas profesors ar nožēlu nopūtās. "Manā darbistabā ir tikpat traki," viņš teica.

Pirmais, ko Vilnikss nolēma darīt, kad kļuva par Vis­augstāko Akadēmu, bija pārņemt pilij līdzīgo Gaismas un Tumsas skolu sev, pārceļot abus profesorus un viņu de­partamentus uz sagrauto Lietusgaršotāju torni. Sprādziens bija radījis nopietnus celtnes bojājumus. Ik reizi, kad kāda ķēde tika piestiprināta klintij, bojājumu apmērs pieauga. Tas bija tikai laika jautājums, līdz tornis sabruktu pavisam.

"Tā tas nevar turpināties," teica Gaismas profesors. "Tieši tāpēc…"

"Tieši tāpēc mums jāaprunājas," iejaucās Tumsas profe­sors.

"Tieši tāpēc," turpināja Gaismas profesors, "es jau esmu runājis ar kādu par to, kā būtu iespējams mainīt šo situāciju."

Tumsas profesors skatījās uz savu kolēģi ar jauktu ap­brīnu un aizvainojumu. Par spīti sliktākiem apstākļiem, vecā sāncensība abu akadēmiķu starpā saglabājās. "Tu jau esi runājis - ar ko?" viņš prasīja.

"Ar Māti Zirgastru," skanēja atbilde.

"Ar Māti Zirgastru!" Tumsas profesors bija pārsteigts. "Ar to alkatīgo, veco putnu sievieti. Viņa pārdotu pati sa­vas olas, ja cena būtu īstā. Vai tu nopietni domā, ka mēs viņai varam uzticēties?"

"Jā gan," apgalvoja Gaismas profesors. "Mēs varam uz­ticēt viņai darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai mūs krāptu. Šī zināšana būs mūsu spēks."