Romeo un Džuljeta

PIRMĀ AINA

Laukums pie Kapuleti dārza sētas.

Uznāk Romeo viens.

Romeo.

Kā aiziet var, ja sirds man paliek šeit?

Ak zemes pīte, atgriezies pie centra!

Pārlec pār sētu un nozūd dārzā.

Uznāk Benvolio un Merkucio.

Benvolio.

Romeo! Draugs Romeo!

Merkucio.

Viņš gudrs.

Nudien, būs aizmanījies mājās gultā.

Benvolio.

Viņš steidzās šurp un pārlēca pār sētu.

Sauc viņu, draugs Merkucio, jel sauc.

Merkucio.

Es viņu izburšu. Ei, Romeo!

Āksts! Neprātīgais! Kaislais mīlētājs!

Jel parādies mums tā kā nopūta!

Teic kādu dzejrindu, un pietiks man;

Sauc «ak» vai «mīlu» atskaņo ar «ķīlu».

Teic labu vārdu kūmai Venerai;

Bet viņas dēlu — aklo Amoru

Par jauno Ādamu tu palamā;

Reiz karali Kofetua viņš ķēra,

Kas iemīlējās nabagmeitenē.

Viņš nedzird, nemostas un nekustas;

Beigts pērtiķis, bet es to uzburšu!

Pie Rozalīnas platām, gaišām acīm,

Pie viņas augstās pieres, sārtām lūpām,

Pie slaidām kājām, gūžām līganām

Un jaukā novada to iejomā, —

Mēs abi lūdzam: parādies mums vaigā!

Benvolio.

Viņš sadusmosies, tevī klausoties.

Merkucio.

Par ko tad dusmoties. Ja es te sauktu,

Lai viņa mīļās priekšā nostājas

Kāds cits un paliek, kamēr prom to triec,

Tad būtu jāskaistas. Bet es kā labs

Un godīgs burvis viņa mīļās vārdā

Tik piesaucu, lai viņš mums parādās.

Benvolio.

Nāc, iesim! Kokos paslēpies ir viņš,

Lai būtu vienatnē ar dzestro nakti.

Ir viņa mīla akla, un tai tumsa tīk.

Merkucio.

Ja mīla akla, mērķi sasniegt grūt.

Nu sēž viņš gaidīdams zem kraušu koka,

Kaut mīļā klēpī iekristu kā krausis, —

Tā meitenes sauc paklusām šo augli.

Ak Romeo, kaut viņa būtu krausis!

Sveiks, Romeo, es likšos savos pēļos,

Man vēsā laukā gultā nenāk miegs.

Draugs, iesim!

Benvolio.

Jā, iesim; velti meklēt to,

Kurš nevēlas, lai viņu atrastu.

Aiziet.