Romeo un Džuljeta

TREŠA AINA

Džuljetas istaba.

Ienāk Džuljeta un aukle.

Džuljeta.

Jā gan, tas tērps būs labs, bet, mīļā aukle,

Tu, lūdzu, šonakt atstāj mani vienu,

Jo gribu nodoties es lūgšanām,

Lai debesis par mani apžēlojas,

Kas, kā jau zini, grēkos kritusi.

Ienāk sinjora Kapuleti.

Sinjora Kapuleti.

Jūs darbā vēl? Vai varu palīdzēt?

Džuljeta.

Nē, māt, mēs izraudzījāmies jau visu,

Kas godam vajadzīgs uz rītdienu.

Es lūdzu, atstājiet nu mani vienu,

Lai aukle nakti aizvada pie jums,

Jo droši vien jums rokas pilnas darba

Šai steigā nejaušā.

Sinjora Kapuleti.

Ar labu nakti!

Ej atdusies, tev vajadzīgs ir miers.

Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.

Džuljeta.

Ardievu! Vai vēl tiksimies, kas zina.

Man dzedras bailes dzīslas caurstrāvo

Un ritmu dzīvīgo tur stindzina.

Saukt viņas atpakaļ, lai mierina? —

He, aukle! — Bet ko viņa darīs šeit?

Man vienai drūmā aina jātēlo.

Nāc, pudelīt!

Bet ja nu zāles neiedarbojas?

Tad ritu rītā mani salaulā?!

Nē, nē, tas nenotiks! — Tu būsi klāt.

Noliek dunci līdzās.

Bet ja nu inde tā, ko mūks ar viltu

Ir iedevis, lai mani nozāļotu,

Jo baidās nepatikšanu, ka mani

Pirms Parisa ar Romeo laulājis?

Ir baisi, tomēr, šķiet, tas nevar būt!

Viņš allaž cildināts kā svēts un taisnīgs!

Bet ja nu, noguldīta kapličā,

Es agrāk pamostos, pirms Romeo

Nāk mani glābt? Tas būtu briesmīgi!

Un vai es nenosmakšu kapa velvē,

Kur trūdu mutē svaigas vēsmas nav?

Ja nosmoku, pirms nāk mans Romeo?

Bet, ja es dzīvoju, nav patīkami,

Pat iedomājot nakts un nāves ainu

Un kapa velves tumsu drausmīgo;

Šai kapličā, šais vecos pagrabos,

Kur manu aizgājušo senču kauli

Jau gadu desmitiem un simtiem plēn;

Kur, tikko aprakts, asiņainais Tibalts

Trūd savā līķautā; kur, kā to stāsta,

Ap pusnakts stundu gari spokojas.

Ak vai! Ja es par agru pamostos

No smakas riebīgās, no vaimanām,

Kā mandragorai, izrautai ar saknēm,

Kad mirstīgie, to dzirdot, traki kļūst!

Bet, šausmās modusies, ja kļūstu traka,

Ar senču kauliem sāku rotaļu,

Tad Tibaltu no līķu auta rauju

Un ārprātā ar kādu senča kaulu

It kā ar vāli galvu pāršķeļu?

Ak, lūk, man šķiet, tas Tibalts, viņa gars,

Kas meklē Romeo, kurš viņa miesas

Uz asmens uzdūra. — Pag, Tibalt, pag. —

Es nāku, Romeo! Šo dzeru tev!

Atkrīt gulta aiz priekškariem.