Romeo un Džuljeta

OTRA AINA

Lorenco celle.

Ienāk mūks Džovanni.

Mūks Džovanni.

Ei, svētais brāli, franciskāni, nāc!

Ienāk Lorenco.

Mūks Lorenco.

Tā ir Džovanni balss, kas mani sauc.

No Mantujas: ko teica Romeo?

Ja viņš ko raksta, dod man vēstuli.

Mūks Džovanni.

Es gāju meklēt ceļa biedri sev

No mūsu ordeņbrāļiem, baskāji,

Kas slimos apmeklēja pilsētā;

Bet uzraugi mūs abus aizturēja,

Mēs esot mājās bijuši, kur mēris;

Mūs ieslēdza un nelaida vairs ārā,

Tā Mantujā nemaz es netiku.

Mūks Lorenco.

Bet manu vēstuli kas aiznesa?

Mūks Džovanni.

Tā šeit, — es nevarēju nosūtīt,

Nedz atpakaļ ar kādu nogādāt.

Tā visi baidās ļaunās slimības.

Māks Lorenco.

Kāds liktenis! Pie mūsu brālības,

Nav tukša satura šai vēstulē,

Bet ārkārtīgi svarīgs; kavējums

Var lielu postu nest. Ej nu, Džovanni,

Tu gādā lauzni man un atnes to seit.

Mūks Džovanni.

To tūlīt es atnesīšu, brāl.

Aiziet.

Mūks Lorenco.

Man tagad vienam jātiek kapličā;

Pēc stundām trim Džuljeta modīsies

Un mani nolādēs, ka Romeo

Par notikušo nezin vēl nekā.

Es rakstīšu tam vēl uz Mantuju,

Bet meiču slēpšu cellē, līdz viņš nāks. —

Guļ viņa, nabadzīte, kapā dzīva!

Aiziet.