Romeo un Džuljeta

OTRA AINA

Kapuleti dārzs.

Ienāk Džuljeta.

Džuljeta.

Jel trauciet ātrāk, ugunīgie zirgi,

Turp Fēba mājokļos! Tāds vadītājs

Kā Faetons jūs vestu vakarrietā,

Nakts krēslu vienā mirklī saviezdams.

Klāj savu segu, nakts, tu mīlas aukle,

Lai neredz ziņkārīgā acs un Romeo

Slīgst manās rokās kluss un nemanīts.

Aust mīlētājiem gaisma tiekoties

No pašu skaistuma; ja mīla akla —

Tai labāk patīk nakts. Nāc, svinīgā,

Tu sieva kautrā, melnā tērpusies,

Un māci man, kā laimēt zaudējot,

Kad divas nevainības spēlē liktas.

Slēp savā tumsas sagšā manu vaigu,

Ko sārto brāzmojošās asinis,

Līdz biklā mīla droša sajūtas,

Ka īstā mīlā viss ir gaišs un tikls.

Nāc, nakts! Nāc, Romeo, tu diena naktī!

Nakts spārnos dusēsi tu baltāks vēl

Par jauno sniegu kraukļa mugurā.

Nāc, maigā melnacīte nakts, nāc, dod

Man manu Romeo! Un, kad viņš mirs,

Ņem pārvērt viņu mazās zvaigznītēs,

Tad debess seja atmirdzēs tik skaista,

Ka visa zeme nakti iemīlēs,

Neviens vairs grezno sauli negodās.

Es mīlas pili esmu nopirkusi,

Tak ieguvusi ne; es pārdota,

Bet iegūta vēl ne. Cik gausa diena!

Tik gausa tā kā nakts pirms svētkiem bērnam,

Kam pašūts apģērbs jauns un jāgaida,

Kad vilks to mugurā. Lūk, tur nāk aukle!

Tā pastāstīs ko jaunu; un ik mēle,

Kas Romeo vārdu min, skan debešķīgi.

Ienāk aukle ar virvju kāpnēm.

Nu, auklīt, kas tev jauns? Kas tas? Vai kāpnes?

Ko Romeo sūtīja?

Aukle.

Jā, kāpnes, jā!

Nomet tās zemē.

Džuljeta.

Kas noticis? Ko tu tā lauzi rokas?

Aukle.

Ak nedienas! Viņš beigts, viņš beigts, viņš beigts

Mēs pazudušas nu, sinjora! Jā!

Vai, manu dienu! Nokauts, beigts, pagalam.

Džuljeta.

Vai debesis var būt tik ļaunas?

Aukle.

Romeo —

Ir tāds, ne debesis! Ak Romeo!

Kas to gan domāja no Romeo!

Džuljeta.

Kas tu par velnu, kas tā mani moci?

Pat elle vaidētu šai mocībā!

Vai Romeo pats nāvē gājis? Teic «jā»,

Šī viena skaņa man būs nāvīgāka

Par baziliska satriecošo skatu.

Es nebūšu vairs es, kad teiksi «jā».

Vai acis slēdzis viņš? Tad saki «jā».

Viņš nosists — «jā»? Vai atbildi ar «nē»: īss vārdiņš būs man laime nelaimē.

Aukle.

Ar savām acīm redzēju es brūci —

Dievs žēlīgais! — un viņam pašās krūtīs.

Tik nožēlojams asiņainais līķis.

Bāls, pelnpelēks, viss asins recekļos.

Es paģību, kad es to redzēju.

Džuljeta.

Ak, lūsti, mana sirds, tev viss pagalam!

Jūs, acis, cietumā! Nav jums vairs brīves.

Par zemi atkal zemes pīte taps!

Nu Romeo un mani segs viens kaps!

Aukle.

Ak Tibalt, Tibalt, tu mans labais draugs!

Ak Tibalt, vēlīgais un goda vīrs!

Tad pieredzēju gan es tavu nāvi!

Džuljeta.

Kāds negaiss gan visapkārt plosījies?

Romeo nonāvēts un Tibalts arī?

Mans mīļais vīrs un brālēns mīļotais?

Lai bazūnes skan tiesu pastaro!

Kam dzīvot vairs, kad viņu abu trūkst?

Aukle.

Jā, Tibalts beigts, bet Romeo izraidīts;

Viņš nonāvējis Tibaltu, pats trimdā.

Džuljeta.

Vai, manu dieniņ! Romeo roka tad

Tibalta asinīs ir mirkusi?

Aukle.

Jā, taisnība; ak vai, jā, taisnība!

Džuljeta.

Ak čūskas sirds tu, ziedā apslēpta!

Vai drakons piemitis tik skaistā alā?

Visjaukais varmāka? Velns eņģelī!

Vilks jēra ādā! Krauklis baložspalvās!

Zems radījums ar seju dievišķu! īsts pretstats tam, kāds īstenībā rādies:

Nolādēts svētais, godīgs netiklis!

Ak daba, ko tu ellē meklēji,

Kad pašam ļaunajam par mājokli

Tik jauku miesas paradīzi cēli?

Vai bijis saturs grāmatai tik slikts,

Tik skaistā sējumā? Ak, kāds gan viltus

Mīt templī spožākā!

Aukle.

Jār vīriešiem

Ne kauna vairs, ne ticības, ne goda.

Tie visi blēži, lišķi, krāpnieki.

Bet kur mans kalpotājs? Dod aqua vitae!

Šais bēdās, bailēs nosirmošu es.

Tāds kauns par Romeo!

Džuljeta.

Lai mēle sažūst tev

Par tādiem vārdiem! Viņš kaunam dzimis nav,

Kauns kautrēsies uz viņa pieres mesties;

Tā — goda tronis, gods kur kronējams

Par visas zemes lielo valdnieku.

Ak, kāds es zvērs, reiz viņu gānījusi!

Aukle.

Ko teikt par rada slepkavu tev labu?

Džuljeta.

Kā lai par savu vīru sliktu saku?

Ak nabadziņš! Kā svešas mēles tevi

Var saudzēt, ja jau nievāju pat es,

Kas esmu sieva tev kopš dažām stundām?

Ak Jaunais, brālēnu kam nokāvi?

Bet Jaunais brālēns nokautu man vīru!

Prom muļķa asras savos avotos!

Jūs, sāpēm nesot savu nodevu,

Te īstenībā aplam ritat priekam.

Mans vīrs ir dzīvs! To Tibalts nokautu,

Bet Tibalts kritis, gribēdams to nokaut,

Tā prieka vēsts; kāpēc par to man raudāt?

Tur bij kāds vārds par rada nāvi ļaunāks,

Tas nāvīgs man. Kaut spētu aizmirst to!

Bet, ak, tas nospiež manu atmiņu

Kā noziedzniekam sirdi nāvesgrēks!

«Tibalts ir beigts, Romeo izraidīts!»

Vārds «izraidīts», tas viens pats nonāvējis

Tūkstošiem Tibaltu. Kad brālēns miris,

Vai bēdu nebij gana ar to pašu?

Ja bēdas nenāk vienas un ja mīl,

Lai pulkiem citu bēdu viņām seko,

Kādēļ pēc «Tibalts kritis» neteici,

Ka miris tēvs mans, māte, kaut vai abi? —

Es, bērns, par viņiem klusāk vaimanātu.

Bet vēsts, kas nāk tūlīt pēc Tibalta,

Ka «Romeo izraidīts», man skan, ka tēvs

Un māte, Tibalts, Romeo un Džuljeta —

Pagalam visi. «Romeo izraidīts»!

Bez gala un bez mēra nāvīgs griež

Šis vārds; ne izteikt vairs, ko sirds man cieš!

Ak aukle, kur mans tēvs un mana māte?

Aukle.

Raud vaimanādami pie Tibalta.

Vai iesiet turp? Es aizvedīšu jūs.

Džuljeta.

Lai skalo rētas viņu asaras,

Es savas raudāšu par trimdinieku!

Dod kāpnes man; ak nabags valgs, tu lieks

Kā es, jo Romeo nu — trimdinieks!

Uz manu gultu ceļu tām bij pašķirt,

Un jaunavās kā atraitnei man nomirt.

Nāc, aukle, nāc, lai kāzu gultai pošos,

Ne Romeo, bet nāves rokās došos!

Aukle.

Jūs ejiet turp; es Romeo pasaukšu

Par prieku jums; es zinu, kur viņš mīt.

Jā, jā, būs šonakt Romeo pie jums!

Pašlaik viņš uzturas Lorenco cellē.

Džuljeta.

Ej, šis mans gredzens viņam solījums,

Ka gaidu; lai nāk man sacīt ardievas.

Abas aiziet.