Romeo un Džuljeta

PIEKTĀ AINA

Džuljetas istaba.

Ienāk aukle.

Aukle.

Sinjora! Ei, Džuljeta! Tad gan guļ!

Mans jēriņ! Mīlulīt! Ak miegaine!

Jel runā! Manu sirsniņ! Līgaviņ!

Ne vārda, ko? Vai visas nedēļas

Nu miegu gulēsiet? Jā, nākošnakt

Grāfs Pariss čaklais miera neliks jums

Ne lāgā nosnausties. Tu mīļais dievs,

Tik cieti aizmigusi: nē un āmen!

Bet man ir jāpieceļ. Klau, dārgā, labā!

Ja grāfs jūs gultā atradīs, nudien,

Gan pratīs modināt! Vai nebūs tā?

Atvelk priekškaru.

Ko? Saģērbusies un jau atkal guļ?

Bet jāmodina. Līgava! Sinjora!

Vai, vai! Ei, palīgā! Tā mirusi!

Ak dievs, kāpēc es esmu pasaulē!

Man degvīnu! Ser, nāciet! Nāciet, kundze!

Ienāk sinjora Kapuleti.

Sinjora Kapuleti.

Ko tu tā kliedz?

Aukle.

Vai, manu dieniņu!

Sinjora Kapuleti.

Kas noticis?

Aukle.

Lūk, lūk! To nedienu!

Sinjora Kapuleti.

Vai man, vai man! Mans bērns, mans vienīgs prieks!

Ak, mosties! Vai es miršu līdz ar tevi.

Ak, glābiet! Glābiet! Sauc ir tu!

Ienāk Kapuleti.

Kapuleti. Ak kauns! Džuljetu šurp! Grāfs ir jau klāt.

Aukle. Pagalam viņa! Mirusi! Ak bēdas!

Sinjora Kapuleti.

Ak bēdu diena, viņa mirusi!

Kapuleti.

Ļauj viņu paraudzīt! — Ak vai, jau auksta!

Jau asinis stingas, stingi locekļi;

No lūpām dzīvība sen zudusi,

Pār viņu nāve gulusi kā salna,

Pirms laika ziedu krāšņāko kas liec.

Aukle.

Ak diena nebaltā!

Sinjora Kapuleti.

Ak bēdu laiks!

Kapuleti.

To nāve atņēmusi, lai es ciestu,

Man lūpas stingst, nav spējas vārdu teikt.

Ienāk mūks Lorenco un Pariss ar mūziķiem.

Mūks Lorenco.

Vai līgava jau posta baznīcai?

Kapuleti.

Jā, posta gan, bet ne lai pārnāktu.

Ak dēls, šonakt pirms tavām kāzām nāve

Ir tavu sievu skārusi. Un, lūk,

Te zieds, kas nāves apkampienos vītis.

Nu nāve ir mans znots un mantinieks;

Tā meitu paņēma. Man nomirstot,

Viss paliks Nāvei — manta, dzīvība.

Pariss.

Kā gaidīju es gaišo rītu austam,

Un kādu skatu viņš nu rāda man?

Sinjora Kapuleti.

Ak ļaunā, nelaimīgā posta diena!

Drūms bēdu brīdis, kādu man jebkad

Sī dzīve mūža gaitā sniegusi!

Viens bērns, viens vienīgs nabags mīļais bērns,

Viens vienīgs prieks, kas sirdi ielīksmoja, —

To pašu bargā nāve laupīja!

Aukle.

Ak vai! Ak bēdu, bēdu, bēdu diena!

Tu diena briesmīgā un drūmākā,

Man nav vēl tāda aususi nekad!

Ak diena, diena, diena riebīgā!

Tik drūmas neatminos es kā šī.

Ak vaimanu un rūgtu bēdu diena!

Pariss.

Pagalam satriekts, salauzts, nelaimīgs!

No tevis pievilts, nolādētā nāve,

Par šausmām šausmīgāk no tevis šausts!

Ak, mīla! Dzīve! Nē, tik mīla nāvē!

Kapuleti.

Šausts, apsmiets, vajāts, mocīts, nonāvēts!

Laiks nejaukais, kam tāds tu atnāci,

Lai nāvētu, lai laupītu mums prieku?

Ak bērns! Tu mana dvēsele, ne bērns!

Vai man! Mans mīļais bērns ir miris, miris,

Un līdz ar viņu aprakts viss mans prieks!

Mūks Lorenco.

Jel kļūsiet, protiet kaunu! Vaimanas

Nav bēdu ārsts. Ar debesim uz pusēm

Jums bija dota meita; jaukais bērns

Nu pieder debesīm, kur viņai labāk.

No nāves neglābāt jūs savu tiesu,

Bet savai debess dod nu dzīvi mūžam.

Jūs domājāties pacelt jaunavu,

Līdz jūsu debesīm lai viņa augtu;

Nu raudat, redzot viņu paceltu

Pār mākoņiem, tur pašās debesīs?

Jūs ļoti slikti mīlat savu bērnu,

Ja gaužaties, to zinot laimīgu.

Nav laimes dzīvot ilgā laulībā,

Bet laime nomirt jaunai laulībā.

Nost asaras! Nu kaisiet rosmarīnu

Šīm skaistām miesām un pēc parašas

Tās, godam tērptas, nesiet kapličā.

Jo daba vaidus saceļ bēdu lejās,

Bet prāts par dabas asarām tik smejas.

Kapuleti.

Viss, kas šeit rīkots kāzu svinībām,

Nu pārvērtīsies drūmā bēru gaitā:

Kļūs draiskās kokļu skaņas sēru zvani,

Būs kāzu dzīres bēru mielastam,

Par kapa dziesmām skanēs laulībhimnas,

Un kāzu vainags greznos mirušo, —

Viss, viss būs pārmainījies citādi.

Mūks Lorenco.

Kungs, ejiet! Arī sinjora jums līdz,

Jūs arī, Paris, — visi sataisieties

Uz kapu aizgājēju pavadīt.

Jums debess dusmo, diezgan grēku krāts;

Kam vairot to, lai notiek augstā prāts.

Kapuleti, sinjora Kapuleti, Pariss un Lorenco aiziet.

Pirmais mūziķis. Nudien, mums jāpievāc savas stabules un jālasās mājup.

Aukle.

Pievāciet, pievāciet, labie ļautiņi.

Jūs redzat, kādas te mums bēdu lietas.

Aiziet.

Pirmais mūziķis. Jā gan, bet maksa tomēr pienāktos.

Ienāk Pjetro.

Pjetro. Muzikanti, muzikanti, uzspēlējiet — «Sirds, priecājies! Sirds, priecājies!». Ja jums mana dzīvība mīļa, ak, spēlējiet — «Sirds, priecājies!».

Pirmais mūziķis. Kāpēc «Sirds priecājies»?

Pjetro. Ak muzikanti, nu tāpēc, ka mana paša sirdi skan — «Sirds pilna žēlabu». Ak, uzspēlējiet kaut ko līksmi sērīgu, lai mani iepriecētu!

Pirmais mūziķis. Nebūs nekā līksma; te dziesmām nav vietas.

Pjetro. Jūs tātad negribat?

Pirmais mūziķis. Nē.

Pjetro. Es jums pamatīgi atlīdzinātu!

Pirmais mūziķis. Kā tad?

Pjetro. Protams, ne jau naudā — bet ar dziesmu skaņām. Gan es jums sadotu, prāģeri tādi!

Pirmais mūziķis. Es jums sadošu, kalpa dvēsele.

Pjetro. Bet es ar kalpa dvēseles dunci pataustīšu jūsu pauri. Ciest nevaru pārgudrības — jūsu re un jūsu ia; jūs mani mācīsiet?

Pirmais mūziķis. Ar saviem re un ia jūs gribat mūs mācīt!

Otrais mūziķis. pievaciet savu dunci un paradiet savu aso prātu!

Pjetro. To es izdarīšu un pieveikšu jūs bez visa asā dunča. Atbildiet man kā vīri!

Kad sirdi plosa sāpju smeldze

Un garu smagas skumjas māc,

Tad sudrabskaņu maigā veldze …

Kāpēc «sudrabskaņu»? Kāpēc mūzika ar «sudrabskaņām»? Ko teiksiet, Sīmani Stīga?

Pirmais mūziķis. Vienkārši tāpēc, ser, ka sudrabam maiga skaņa.

Pjetro. Labi teikts! Un jūs ko teiksiet, Hugo Kokle?

Otrais mūziķis. Es saku, «sudrabskaņa» tāpēc, ka mūziķi spēlē par sudrabu.

Pjetro. Arī labi! Un ko teiksiet jūs, Džeimss Džīga?

Trešais mūziķis. Es nudien nezinu, ko teikt.

Pjetro. O, piedošanu! Jūs esat dziedonis. Tad pateikšu pats jūsu vietā. «Sudrabskaņa» tāpēc, ka muzikantiem ar zeltu neviens nekad nemaksā!

Tad sudrabskaņu maigā veldze

Man bēdu slogu vieglot nāc!

Aiziet.

Pirmais mūziķis. Nolāpītais knēvelis tāds!

Otrais mūziķis. Rauj viņu jods! Iesim labāk iekšā, pagaidīsim bēriniekus un paliksim uz mielastu.

Visi aiziet.