Romeo un Džuljeta

SESTĀ AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk mūks Lorenco un Romeo.

Mūks Lorenco.

Lai debess uzsmaida šai derībai,

Ka dienās neuzbruktu pār mums bēdas!

Romeo.

Āmen, āmen! Var bēdas nākt, cik grib,

Tās nepārmāks to bezgalīgo prieku,

Ko dod man mirklis viņas tuvumā.

Ja svētīdams tu mūsu rokas slēgsi,

Lai nāk tad nāve, mīlas kaprace, —

Man pietiek, ka es viņu savu saucu.

Mūks Lorenco.

Pārlieki prieki traku galu ņem,

Mirst pašā uzvarā; kā pulveris gunī

Tie izkveld skūpstā. Medus saldākais

Ar savu saldenumu pretīgs kjūst

Un, pārmērīgi baudīts, apriebjas.

Būs mīla ilga, mīlot mērenāk.

Kas straujš, kas gauss, par vēlu abi nāk.

Ienāk Džuljeta.

Tur viņa nāk. Nekad tik viegla kāja

Šos mūžam cietos oļus nemīdīs.

Var staigāt mīlētājs pa tīmeklīšiem,

Kas dzidrā gaisā vizmo vasarā,

Viņš nekritīs, tik viegla — iedoma.

Džuljeta.

Labvakar jums, mans labais, mīļais biktstēvs!

Mūks Lorenco.

Par abiem pateiksies tev Romeo.

Džuljeta.

Viņš domāts līdz, lai velti nepateiktos.

Romeo.

Džuljeta ak, ja tavam priekam mērs,

Tik pilns kā manējais un slavināms,

Grib izpausties, tad saldini šo gaisu

Ar savu elpu tu; ļauj mutei teikt

To lielo svētlaimi, ko mēs viens otram

Te sniedzam, satiekoties derībā.

Džuljeta.

Gars, saturā kas bagātāks kā vārdos,

Lepns apziņā, tas nemīl greznoties.

Vien nabags saskaitīt var savu mantu.

Aug bezgalībā mana dziļā mīla,

Ne pašai vērtēt to, nedz aptvert vairs.

Mūks Lorenco.

Nu nāciet, padarīsim savu darbu!

Es nevaru jūs mīlā atstāt vienus,

Līdz svētās saites jūsu miesas vienos.

Visi aiziet.