Romeo un Džuljeta

OTRA AINA

Iela.

Uznāk Kapuleti, Pariss un kalpotājs.

Kapuleti.

Monteki brīdināts, kā es, man šķiet,

Sods vienāds mums, un nav jau ar tik grūt’

Mums tādiem veciem vīriem mierā dzīvot.

Pariss.

Jūs abi vienlīdz godājami, žēl,

Ka jādzīvo tik ilgi ienaidā.

Sinjor, bet ko jūs teiksiet manā lietā?

Kapuleti.

Es varu teikt tik to, ko esmu teicis:

Mans bērns vēl lielo dzīvi nepazīst,

Nav viņai vēl ne gadu četrpadsmit,

Lai divi vasaras vēl nozied klusi,

Tad viņa līgavai būs nobriedusi.

Pariss.

Vēl jaunākas redz mātes laimīgas.

Kapuleti.

Par agru vīst, kas agri apprecas.

Man cerības ir zeme aprijusi,

Tik viņa viena vēl man palikusi.

Bet, mīļais, bildiniet; ja laimējas,

Būs mana griba — daļa viņējās.

Ja viņa solīsies ar prātu drošu,

Es tūdaļ savu jāvārdu jums došu. —

Mums šovakar būs mājās viesības,

Turp draugus aicinu, lai ierodas,

Kas mīļi man; starp viņiem es patiesi

Jūs apsveikšu kā visumīļo viesi.

Šonakt jūs apstaros mans nabags nams,

Par debess zvaigznēm gaišāk mirdzēdams.

Kā brašs un līksms jūtas jauneklis,

Kad atkal grezni tērpies aprīlis

Uz papēžiem min tūļai ziemai, — tā

Būs prieks par to, ko jaunavas jums sniegs

Pie manis šovakar; tur noskatiet

To, kura daiļākā no daiļām šķiet.

Būs arī mana meita tur starp viņām,

Tā skaista, bet ne pārāka par citām.

Nu iesim mēs. — Puis, ņem šo papīru

Un pateci pa skaisto Veronu:

Tos, kas šeit minēti, lūdz, sacīdams,

Ka viņus gaidu es un viss mans nams.

Kapuleti un Pariss aiziet.

Kalpotājs. Jā, saziņo nu visus, kas minēti šai sarakstā! Varbūt te rakstīts stāv, lai kurpnieks paliek pie sava olektsmēra un drēbnieks pie savas liestes, lai zvejnieks pievāc savu otu un gleznotājs savu tīklu? Mani sūta uzmeklēt tos, kuru vārdi šeit minēti, bet es tak nesaprotu, kādus vārdus rakstītājs te domājis. Būs jāuzmeklē kāds pratējs. Par laimi tur jau nāk!

Uznāk Benvolio un Romeo.

Benvolio.

Draugs, uguni var dzēst ar pretuguni,

Ar vienām sāpēm otras projām dzīt.

Ja galva reibst, uz otru pusi griezies,

Jūt veco kaiti maz, kad jauna krīt.

Ļauj acīm jaunā skurbā iedegties,

Tad jaunā indē vecā aprimsies.

Romeo.

Cik laba tava ceļmalītes lapa.

Benvolio.

Kā tā? Teic — kam?

Romeo.

Nu, kājai pārlauztai.

Benvolio.

Vai prātā jucis, Romeo?

Romeo.

Ne traks, bet vairāk saistīts nekā trakais;

Mests cietumā un nolemts bada nāvei,

Un šausts, un izmocīts. — Labvakar, puisi

Kalpotājs. Sveicinu, sinjor! Lūdzu, vai lasīt protat?

Romeo. Jā, savu likteni pats savās bēdās.

Kalpotājs. To jūs varbūt esat izmācījies bez grāmatas;: bet es lūdzu, vai jūs protat lasīt rakstīto.

Romeo. Jā gan, kad valodu un burtu protu.

Kalpotājs. Godam teikts; atvainojiet un palieciet sveiki, veseli!

Romeo. Paklau! Puis, es izlasīšu!

Paņem papīru un lasa.

«Sinjors Martino ar sievu un meitām; grāfs Anselms un viņa skaistās māsas; sinjora Vitruvio, atraitne; sinjors Plačencio un viņa daiļās māsīcas; Merkucio un viņa brālis Valentīns; mans tēvocis Kapuleti, viņa sieva un meitas; mana skaistā māsasmeita Rozalīna un Līvija; sinjors Valencio un viņa brālēns Tibalts; Lučo un jautrā Helēna.»

Nekas, jauka sabiedrība! Kur viņiem jāierodas?

Kalpotājs. Tur.

Romeo. Kur — tur?

Kalpotājs. Uz mielastu; mūsu mājās.

Romeo. Kā — mājās?

Kalpotājs. Mana pavēlnieka mājās.

Romeo. Tiešām, man vajadzēja jums to vispirms pavaicāt.

Kalpotājs. Nu to es jums pateikšu, arī bez vaicāšanas; mans pavēlnieks ir varenais, bagātais Kapuleti, un, ja vien jūs neesat no Monteki nama, lūdzu, atnāciet pie mums iebaudīt glāzi vīna. Dzīvojiet laimīgi!

Aiziet.

Benvolio.

Šais svētkos kārtējos pie Kapuleti

Būs arī tava mīļā Rozalīna

Starp citām veroniešu skaistulēm.

Ej turp un acīm neapmiglotām

Tās vaigā salīdzinot ieskaties,

Un gulbis tavs kā vārna izliksies.

Romeo.

Ja manas acis vil un laupīt zina

Man dziļo ticību, — tad asaras

Lai liesmās pārvēršas, kas neslīcina,

Bet manas acis sodot sadedzina.

Par viņu skaistāka! Šai saulē — nē,

Tāds daiļums nav vēl redzēts pasaulē.

Benvolio.

Jā, tad, kad viņai uzmet skatu ašu

Un viņu tikai sver ar viņu pašu.

Bet, ja reiz viņai tavos kristālsvaros

Cits jaunavīgais daiļums līdzās staros,

Ko spožu parādīšu viesībās,

Tad glīta būs, kas brīnums izlikās.

Romeo.

Es eju līdz, bet ne jau meklēties,

Tik vien par savu daiļo priecāties.

Abi aiziet.