Romeo un Džuljeta

PIEKTĀ AINA

Kapuleti dārzs.

Romeo un Džuljeta augšā pie loga.

Džuljeta.

Vai tu jau gribi iet? Vēl diena tālu.

Tā lakstīgala bij, ne cīrulis,

Kas tev tik baigi ausī ieskanējās.

Ik nakti viņa granātkokā pogo.

Jel tici, mīļais, tā bij lakstīgala.

Romeo.

Tas cīrulītis, rīta vēstnesis,

Ne lakstīgala. Skat, kur austrumos

Jau blāzmas stari glūn aiz mākoņiem,

Nakts sveces izdziest, — jautrā, jaunā diena

Kāpj ziņkārīga miglas kalna galā.

Ja bēgšu — dzīvošu, ja ne — man jāmirst.

Džuljeta.

Šis gaišums dienas gaisma nav, es zinu:

Tas ir kāds saules palaists meteors

Par lāpas nesēju, kas šonakt ceļā

Tev gaismu rādītu uz Mantuju.

Nu paliec vēl, tev nav tā jāsteidzas.

Romeo.

Lai mani sagūsta, lai nonāvē!

Es visu pieņemu, kā vien tu vēlies.

Jā, nav šī krēsla rīta acis, — nē,

Tas mēness vaiga bālais atspīdums.

Un tas nav cīrulis, kas debess lokā

Pār mūsu galvām gaisā trallina.

Man grūti projām iet, lai nāve nāk;

Ja Džuljeta to novēl, tad labprāt.

Draugs, nav vēl rīts, nāc, parunāsimies!

Džuljeta.

Ir rīts, ir rīts, bēdz projām, pasteidzies!

Tas cīrulis, kas tur tā vītero,

Mums skarbas, juceklīgas skaņas bārsta.

Gan teic, ka cīruļdziesma savieno, —

Šī ne, tā tikai jauc un izšķir mūs.

Teic: cīrulis ar krupi acīm mijis;

Ak, kaut jel mainījušies ari balsīm.

Šī balss nu roku rokai atrauj mums,

Prom tevi dzen šis dienas vēstījums.

Ak, bēdz, jau ir tik gaišs, tev jāiet būs!

Romeo.

Ne gaisma, bēdu tumsa apņem mūs!

Aukle ienāk istabā.

Aukle.

Sinjora

Aukle, tu?

Aukle.

Džuljeta, jūsu māte nāks tūlīt.

Jau dienas gaisma klāt. Jel uzmanies!

Prom.

Džuljeta.

Pa logu gaisma iekšā, ārā — prieks!

Romeo.

Nu, sveika, sveika! Skūpstu vēl man sniedz!

Nokāpj lejā.

Džuljeta.

Vai tu jau prom? Mans vīrs, mans acuraugs!

Laid ziņu man ik mīļu stundu dienā,

Jo katra minūte man būs daudz dienu.

Tās skaitot, es jau būšu ļoti veca,

Kad atkal redzēšu es savu Romeo!

Romeo.

Nu paliec sveika!

Es izlietošu katru iespēju

Tev, mana mīļā, sūtīt sveicienu!

Džuljeta.

Vai domā, mēs vēl kādreiz tiksimies?

Romeo.

Es nešaubos! Un rūgtās ciešanas

Mēs kādreiz dienās mīļi pārrunāsim.

Džuljeta.

Ak dievs! Man sirds kā ļauna pareģe!

Kad tevi uzskatu nupat tur lejā,

Man šķiet — tu guli miris dziļā kapā.

Vai acis viļ, vai esi tu tik bāls?

Romeo.

Sirdsmīļā, arī tu man tāda liecies!

Sūc sāpes mūsu asinis! Nu sveika!

Prom.

Džuljeta.

Ak laime! Tevi sauc par mainīgu!

Ja tāda tu, ko iesāksi ar to,

Kas paliek uzticīgs? Ak laime, mainies!

Pie sevis ilgi viņu neturi,

Jel sūti atpakaļ.

Sinjora Kapuleti aiz durvīm.

Vai esi augšā, meit?

Džuljeta.

Kas mani sauc? Tā laikam mana māte!

Nav gulējusi vai jau cēlusies?

Kas negaidot liek viņai šurpu nākt?

Ienāk sinjora Kapuleti.

Sinjora Kapuleti.

Kā klājas tev, Džuljeta?

Džuljeta.

Māt, labi nav.

Sinjora Kapuleti.

Vēl vienmēr raudi tu par brālēnu?

Vai gribi viņu tu ar asarām

No kapa celt? Ja to tu iespētu,

Tak dzīvības vairs viņā nejaustu.

Jel beidz! Gan sēras rāda lielu mīlu,

Bet skumt pār mēru vairs nav prātīgi.

Džuljeta.

Ļauj apraudāt man mīlu zudušo.

Sinjora Kapuleti.

Tā zaudējumu jūti tu, ne draugs,

Ko apraudi.

Džuljeta.

Bet, zaudējumu sajūtot,

Kā varu es pēc drauga neraudāt?

Sinjora Kapuleti.

Jel neraudi par mirušo tik daudz

Kā par to blēdi, slepkavu, kas dzīvs.

Džuljeta.

Par kādu blēdi, māt?

Sinjora Kapuleti.

Nu, blēdi Romeo.

Džuljeta sāņus.

Starp to un blēdi milzu atstatums. —

Lai piedod viņam dievs! Es lūdzos to

No visas sirds, ko viņš tā ievainojis.

Sinjora Kapuleti.

Par to, ka dzīvs viņš, ļaunais slepkava?

Džuljeta.

Jā, māt, šīm manām rokām nesasniedzams,

Lai brālēnu es pati atriebtu!

Sinjora Kapuleti.

Gan atriebsimies mēs, tu nebēdā

Un neraudi. Es kādu sūtīšu

Uz Mantuju, kur bēglis trimdā slapstās,

Tas viņu pacienās ar tādu dziru,

Kas aizraus viņu biedros Tibaltam.

Es domāju, tas tevi apmierinās.

Jā, miera nebūs man par Romeo,

Kamēr to neredzēšu… mirušu…

Man atmiņa par brāli sirdimāc.

Ak māt, ja jums ir kāds, kas pasniegtu

Tur viņam indi, pati es to jaukšu,

Lai Romeo, tik reizi baudījis,

Var aizmigt mierīgi. Sirds sažņaudzas,

Kad viņa vārdu min, un nav viņš sniedzams,

Lai mīlā, brālēnam kas domāta,

Es savos apkampienos viņu žņaugtu!

Sinjora Kapuleti.

Tik zāles pagādā, gan cilvēks būs.

Bet nu, meit, es tev nesu prieka ziņu.

Džuljeta.

Cik tīkams prieks šais skumju pilnās dienās.

Kā skan šī vēsts, jel saki, lūdzama!

Sinjora Kapuleti.

Redz, bērns, kāds tev ir mījš un gādīgs tēvs.

Lai gaisinātu tavu grūtsirdību,

Viņš gādājis par īstu prieka dienu,

Ko neparedzēji ne tu, nedz es.

Džuljeta.

Cik jauki! Kas tas būtu, mīļā māt?

Sinjora Kapuleti.

Redz, bērns, šo pašu ceturtdien no rīta

Kāds jauns, tik stalts un dižens kungs — grāfs Pariss

Ņems, vedīs tevi Pēterbaznīcā

Pie altāra kā savu līgavu.

Džuljeta.

Pie svētā Pētera un tempļa zvēru,

Ka grāfa līgava es nebūšu.

Es brīnos: steigt tā mani salaulāt,

Kad precinieks nav mani bildinājis.

Māt, lūdzama, jel saki manam tēvam,

Ka neprecēšos es; un apzvēru —

Es drīzāk ņemtu nīsto Romeo,

Ne Parisu. Patiesi, jauna vēsts!

Sinjora Kapuleti.

Tur nāk tavs tēvs, to saki viņam pati;

Tad redzēsim, ko viņš par tevi teiks.

Ienāk Kapuleti un aukle.

Kapuleti.

Kad saule riet, gaiss rasu izkaisa,

Bet mana brāļadēla norietā

Gāž lietus aumaļām.

Ko, meitēn-strūkla, tu vēl asarās?

Vēl lietus gāž un gāž? It kā nu tevī

Tur būtu jūra, vētra, laiva — viss!

Jo tavās acīs — sauksim tās par jūru —

Plūst asaras un zūd; tavs ķermenis — laiva

Šais viļņos sājajos; vējš — nopūtas,

Kas, plosīdamās tavās asarās,

Var satriekt laivu, vētrās svaidīto,

Ja nerimsies. — Nu, sieviņ, vai tu viņai

Jau pastāstīji mūsu lēmumu?

Sinjora Kapuleti.

Jā gan, bet viņa laipni noraida.

It kā tā būtu kapam pielaulāta!

Kapuleti.

Pag! Kā tu teici, kā tu teici, siev?

Ko! Noraida? Un nepateicas mums?

Ne lepojas, ne saņemt prot to laimi,

Ka mēs tai, necienīgai, gādājam

Tik cienījamu augstmani par vīru?

Džuljeta.

Es nelepojos, tikai pateicos,

Ka esat manā labā pūlējušies!

Man nav ko lepoties ar to, kas riebjas.

Tik pateicos par to, kas mīļi domāts.

Kapuleti.

Kas tās par blēņām? Ko tas nozīmē?

Te — «lepna», «nelepna», te — «pateicos»,

Te — «nepateicos jums». Kļausi, vīzdegune!

Vai pateicies vai ne, vai lepojies vai ne,

Bet ceturtdien tu sapos savu stāvu,

Lai ietu Pēterbaznīcā ar Parisu,

Vai valgā tevi es turp aizvilkšu.

Prom, sprāgoņa, prom, bālvaidze, vai dzirdi!

Tu palaidne!

Sinjora Kapuleti.

Fū, fū! Vai traks jau esat?

Džuljeta.

Mans mīļais tēvs, es, ceļos krītot, lūdzu,

Jel vienu manu vārdu uzklausiet!

Kapuleti.

Ej ratā, padauza! Ej, stūrgalve!

Es saku: ceturtdien uz baznīcu,

Ja ne, tad nerādies vairs manās acīs!

Ne vārda vairs, ne atbildi, ne lūdz;

Man nagi niez. — Mēs, sieva, gaudāmies,

Ka dievs mums tikai vienu bērnu devis.

Nu redzu — šis pats viens jau ir par daudz,

Ka viņa mums ir vienīgi par krustu. —

Prom, nekauņa!

Aukle.

Dievs debesīs tai žēlīgs!

Kungs, kaunieties tā viņu nolamāt!

Kapuleti.

Ko, viszine? Tu mēli pievaldi;

Ej patarkšķēt ar savām balmutēm!

Aukle.

Vai es ko sliktu saku?

Kapuleti.

Dievs ar tevi!

Aukle.

Vairs runāt nedrīkstēs?

Kapuleti.

Klus’ muldoņa!

Pie kafijtantēm vari sprediķot!

Te tas nav vajadzīgs.

Sinjora Kapuleti.

Kur jūs tik skarbs!

Kapuleti.

Patiesi gan, te trakam jāpaliek!

Diennaktīm — agrs vai vēls, ik stundu, mirkli,

Vai darbs, vai miers, vai esmu viens vai pulkā

Es raizējos, kur viņai vīru rast.

Nu ir man vīrs, īsts muižnieks, dižciltīgs

Un bagāts, jauns un labi audzināts;

Kā saka, goda vīrs no visām pusēm,

Stalts noaudzis, kā vien var vēlēties.

Bet te man muļķa raudulīgā auša,

Tāds pinkšķa lellis, laimes mājienam

Teic: «Nē, es neprecēšos; nemīlu;

Par jaunu es; man, lūdzu, piedodiet.»

Nu labi, neprecies, — es piedošu;

Bet tad no mājām prom un grauz, ko gribi!

To vērā liec — es joku neprotu!

Nav ceturtdiena tālu, pārliec sirdī:

Ja tu mans bērns — tad savam draugam došu;

Ja ne, ej ratā, ubago uz ielas!

Es tevis nepieņemšu vairs, to zini!

Kas mans, nekad tas nepiederēs tev.

To apdomā! Es vārdu turēšu!

Aiziet.

Vai tiešām debesīs nav līdzcietības,

Kas manas lielās bēdas saprast spētu?

Ak mīļā māt, jel neatstum tu mani!

Ļauj mēnesi, kaut nedēļu līdz kāzām;

Ja ne, tad taisiet kāzu gultu man

Tai pašā velvē, kur jau Tibalts guļ.

Sinjora Kapuleti.

Jel nerunā, es neteikšu nekā.

Kā zini— dari, neesi man meita.

Aiziet.

Džuljeta.

Ak dievs! Ai mīļā aukle, ko man darīt?

Mans vīrs — virs zemes, zvērests — debesīs!

Kā atsaukt zvērestu virs zemes man,

Līdz kamēr vīrs, šo zemi atstājis,

To atsūtīs no debesīm? Ko nu?

Kāpēc gan debesis tā nomoca

Tik lēnīgu un vāju, kāda es!

Ko saki tu? Vai nav tev padoma,

Ko mani mierināt?

Aukle.

Patiesi, te tas būs.

Romeo izraidīts; šai saulē vairs

Viņš nedrīkstēs šurp nākt jūs zvērināt;

Bet, ja ar nāktu, tad tik paslepen.

Bet, ja jau tā tās lietas ņem, kā ir,

Es domāju — tad labāk ej pie grāfa.

Patiesi, viņš ir lielisks vīrs! Pret to

Nu Romeo kā nieks. Pat ērglim nav

Tik zaigas, redzīgas un skadras acis,

Tik tiešām, saku es to tev no sirds,

Jums otrā laulība būs tīrā laime, —

Par pirmo pārāks viņš. Man jāsaka —

Tas pirmais miris vai tikpat kā miris;

Ja arī būtu te, kas jums no viņa?

Džuljeta.

Tu runā to no sirds?

Aukle.

Un dvēseles;

Dievs sodi abas, ja tā nav!

Džuljeta.

Āmen!

Aukle.

Ko?

Džuljeta.

Tu mani brīnišķīgi priecēji.

Ej saki mātei: tā kā tēvam dusmas

Es aizdevu, pie Lorenco nu eju

Lūgt piedošanu, grēkus izsūdzot.

Aukle.

To pateikšu. Lūk, tas ir prātīgi!

Aiziet.

Džuljeta.

Tu nolādētais elles izdzimums!

Tik lielā grēkā dzīt — lauzt zvērestu

Vai savu vīru pelt ar pašas mēli,

Kas nupat viņu slavēja un cēla

Daudz tūkstoškārt? Prom, padomniece ļaunā

No savas sirds es tevi izraidu!

Pie biktstēva nu eju, palīgs labs:

Ja neglābs viņš, lai saņem mani kaps.

Aiziet.