Romeo un Džuljeta

PIRMĀ AINA

Mantuja. Iela.

Uznāk Romeo.

Romeo.

Ja ticēt varu dusas mirkļa glaimiem,

Man sapņi kaut ko jauku cerēt liek.

Sirds krūtīs līksma savā tronī valda,

Un augu dienu neizprotams gars

Ceļ augšup mani lidojumā liegā.

Es sapņoju, ka biju nomiris,

Kad mana mīļā atnāca pie manis.

Kāds sapnis baiss, kad mirušais vēl domā!

Ar skūpstu viņa mani modināja;

Es atmodos un biju valdinieks.

Ak, cik gan īstenībā mīla salda,

Jau mīlas ēna dara laimīgu.

Ienāk Baltazars garos zābakos.

Vai vēsts no Veronas? Sveiks, Baltazar!

Vai atnesi man vēstuli no mūka?

Kā klājas manai sievai? Un kā tēvam?

Ko Džuljeta? — Man atkal jāvaicā;

Ļauns nevar būt nekas, ja viņai labi!

Baltazars.

Jā, viņai labi, ļaunums neskars vairs.

Dus viņas miesas Kapuleti kapā,

Bet nemirstīgā daļa — debesīs.

Pats redzēju to paglabātu velvē

Un tūdaļ steidzos šurp jums paziņot.

Jel piedodiet, ka nesu sliktu vēsti,

Jūs pats man vēlējāt jums pakalpot.

Romeo.

Vai tiešām tā? Tad spītēju jums, zvaigznes!

Ej atnes papīru un tinti, zini?

Un gādā zirgus. Steigšos šonakt pat.

Baltazars.

Ser, lūdzu jūs, jel nepārsteidzieties,

Jūs pats tik bāls un satraukts, jānudien, —

Tas nav uz labu.

Romeo.

Nē, tu maldies; ej

Un dari visu, ko tev vēlēju.

Vai neatvedi vēstuli no mūka?

Baltazars.

Nē, labais ser.

Romeo.

Nekas; bet tagad ej

Un zirgus pagādā; drīz mājā būšu.

Baltazars aiziet.

Es šonakt dusēšu pie Džuljetas.

Tik jāparauga līdzeklis. — Cik pēkšņi

Gan izmisušam prātā padoms šaujas!

Es aptieķnieku atceros, tepat

Viņš dzīvo; nesen redzēju vēl to

Tik noskrandušu, pieri sarauktu;

Viņš zāles šķiroja tāds drūms un skumīgs,

Līdz kauliem nabadzības posta krimsts.

Tam veikaliņā izkārts bruņrupucis

Un izbāzts krokodils, un zivjādas

Visādas, un vēl cits, bet plauktos jukām

Kā nabadzības kronis — tukšas bundžas,

Zajmāla podi, sasmakušas sēklas,

Gan pūšļi, auklas, rožmaizītes vecas, —

Viss samests redzami, kā smalkam klāstam.

So postu skatīdams, es nodomāju:

Ja kādam indes vajag, tad, lai gan

Ar nāves sodu liegts to pārdot šeit,

Te dzīvo nabags blēdis, kas to pārdos.

Man šāda doma iešaujas nu prātā,

Ka indi pārdos man šis nabags vīrs.

Cik atceros — tepat ir viņa māja;

Ir svētdiena, un nabagveikals slēgts.

Ei, aptieķniek!

Parādās aptieķnieks.

Aptieķnieks.

Kas tur tik skaļi sauc?

Romeo.

Nāc, cilvēks, šurp. Es redzu, esi nabags;

Te būs tev četrdesmit dukātu,

Dod drahmu indes man; bet dod tik stipru,

Ka malks uzreiz pa dzīslām izstrāvo

Un dzīves izmocītais nedzīvs krīt,

Tam elpu pēdējo no krūtīm triec

Vēl spējāk, nekā aizdegts pulveris

No baigā lielgabala stobra šaujas.

Aptieķnieks.

Man tāda inde ir; bet Mantujā

Draud nāves sods ikvienam, kas to pārdos.

Romeo.

Tik vārgs un nabags tu, tik pazemots

Un baidies mirt? Blenž tavos vaigos bads,

No tavām acīm posts un bēdas glūn,

Pār pleciem skrandains trūkums karājas.

Ne pasaule tev draugs, nedz viņas likums;

Nav likuma, kas dos tev bagātību.

Lauz likumu un esi bagāts, — ņem tad šo.

Aptieķnieks.

Ne griba, — nabadzība spiež to darīt.

Romeo.

Ne tavai gribai, — nabadzībai dodu.

Aptieķnieks.

So ieberiet jebkurā šķidrumā

Un izdzeriet; lai divdesmitu spēks

Jums būtu dots — tas mirklī pieveiks jūs.

Romeo.

Lūk, zelts — šī ļaunā inde dvēselei, —

Daudz lielāks bende šinī pasaulē

Nekā tas šķidrums, kuru aizliegts pārdot.

Ne jau tu man, es tev šo indi devu.

Ardievu! Nopērc maizi, ieturies. —

Ne inde, dzīves dzēriens, līdzi nāc!

Pie mīļās kapa būšu dziedināts.

Abi aiziet.