Romeo un Džuljeta

PIEKTĀ AINA

Kapuleti dārzs.

Ienāk Džuljeta.

Džuljeta.

Bij deviņi, kad aukli aizsūtīju;

Pēc pusstundas tā teicās atgriezties,

Vai neatrada viņu? Nevar būt!

Par kūtru tā! Der mīlas sūtņos domas,

Kas daudzkārt ātrākas par saules stariem,

Kad krēslu projām dzen no pakalniem.

Trauc mīla viegliem spārniem dūju ratos,

Tādēļ jau spārnots arī Kupidons.

Pie debesīm šīs dienas gaitā saule

Stāv lokā augstākā; kopš deviņiem

Trīs garas stundas nu jau pagājušas,

Bet aukles nav. Ja viņa justu tā,

Ja viņā jaunu ļaužu asins degtu, —

Kā šauta lode viņa trauktos turp

Pie mana mīļākā ar manu vēsti

Un atkal atpakaļ ar atbildi.

Bet veci ļaudis kā bez dzīvības,

Tik vārgi, svina smagi tūļojas.

Nāk aukle un Pjetro.

Lūk, viņa nāk! Ai mīļā auklīt, nu?

Vai viņu satiki? Lai Pjetro iziet.

Aukle.

Ej ārā, Pjetro, pagaidi!

Džuljeta.

Sirdsmīļā auklīt, nu? Kam drūma tu?

Ja slikta vēsts, tad pastāsti to jautri;

Ja laba, kādēļ jauko dziesmiņu

Ar skābu seju dziedot samaitāt?

Aukle.

Es piekusu, ļauj drusku atvilkt elpu.

Kas tur par traci bij! Hū, kauli sāp!

Džuljeta.

Še mani kauli tev, bet teic man ziņas.

Es tevi lūdzu, mīļā auklīt, teic!

Aukle.

Kur jāsteidzas? Nemaz vairs pacietības?

Vai neredzat, man krūtīs elpas trūkst?

Džuljeta.

Kā tev var elpas trūkt, kad elpa ir

Man pasacīt, ka tev trūkst krūtīs elpas?

Tev atrunas daudz garākas par ziņu,

Ko tu tā vilcinies man pastāstīt.

Vai laba vēsts vai slikta? Pasaki

Tik to, un citu pastāstīsi vēlāk.

Nu apmierini mani — labs vai Jauns?

Aukle. Jā, tava izvēle tā puslīdz; tu neproti vēl sev izraudzīties vīru. Romeo! Tad šis nu būs tas- īstais!

Protams, vaigs viņam glītāks nekā citiem vīriešiem, par rokām un kājām, par visu augumu nav nemaz ko runāt, — tie pārāki salīdzinājumiem. Viņš nav nekāds pieklājības zieds, bet es galvoju, maigs kā jēriņš. Ej savu ceļu, meit, un lūdz dievu! Vai jūs pusdienas jau paēdāt?

Džuljeta.

Nē, nē! To visu es jau zinu sen.

Bet ko par mūsu laulībām viņš teica?

Aukle.

Ak dievs, kā galva sāp! Ir gan man galva!

Tā sāp, ka plēš vai gabalgabalos!

Un mugura — ak mana mugura!

Vai tev! Tā veco aukli trenkājot

Šurp turp, tu mani kapā iedzīsi!

Džuljeta.

Man piedod, ļoti žēl, ka jācieš tev

Ir manis dēļ; bet teic — ko saka viņš?

Aukle.

Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs, kā godprātīgs, laipns, patīkams un, varu apgalvot, kā godīgs ar. —

Kur tava māte?

Džuljeta.

Kur mana māte? Kā? Nu, mājās, iekšā.

Kur citur gan? Cik savādi tu runā!

«Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs —

Kur tava māte?!»

Aukle.

Nu tu mīļais dievs!

Cik ātra tu! Lai paklausās viens to:

Tā laikam sautē maniem slimiem kauliem?

Tad turpmāk pati varēsi tu iet.

Džuljeta.

Ak posts un bēdas! Nu, ko teica viņš?

Aukle.

Vai šodien atjāva tev iet pie bikts?

Džuljeta.

Jā, atļāva.

Aukle.

Tad dodies tu pie mūka Lorenco,

Tur cellē gaida viņš uz līgavu.

Kā draiskās asinis saskrien vaigos tev!

Tie sarktin sarkst par tādiem jaunumiem.

Tu ej uz baznīcu; es iešu apkārt,

Man kāpnes jāpaņem, pa kurām draugs

Pie tevis ligzdā iekāps, kad būs tumšs.

Par tavu laimi jārūpējas man.

Savs smagums ari tev būs šonakt nesams.

Man jāiet ēst, bet tev uz celli steigt.

Džuljeta.

Uz lielo laimi! Sveika, auklīte!

Abas projām.