Romeo un Džuljeta

TREŠA AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk mūks Lorenco ar groziņu.

Mūks Lorenco.

Rīts pelēkais nakts sejā veras smaidot,

Pa padebešiem blāzmas starus svaidot;

Kā dzērājs reibā — ēnas projām līgo,

No Titāngaitas bēgot ugunīgās.

Pirms saule kvēlās acis vajā ver

Un dienas gaitā rasu neizdzer,

Man jāpielasa grozs pa lauku tālēm

Gan indīgām, gan veselības zālēm.

Šī zeme dabai māte ir un kaps,

Kas viņas klēpī dzimst, tur aprakts taps.

It viss, kas vien no zemes klēpja ceļas,

Tie, viņas krūti zīžot, spēkus smeļas;

To starpā nozīmīgs vismazais nieks,

Lai cik tie dažādi, neviens nav lieks.

Kāds spēks un vērtības mīt visā dabā,

Ko zieds vai augs, vai akmens sevī glabā!

Nav dabā it nekas tik ļauns un sīks,

Kas labu nenes vai ir nederīgs;

Un nav nekas tik labs, kas, novērsts nostu

No īstā ceļa, nekļūtu par postu.

Pat tikums, greizi tverts, kļūst ļaunums mums,

No cēliem darbiem izaug netikums.

Un savos sīkos audos puķe koša

Slēpj sulu, indīgu un dziedinošu:

Ja pasmaržosi, spēks tev atspirgsies,

Ja baudīsi, sirds pukstēt apstāsies.

Tā cilvēkā mīt divējādas varas,

Tur labs un ļauns ved cīņas, sīvas, garas.

Kur ļaunās tieksmes pārsvaru sāk ņemt,

Tur nāves grauzējs dzīvo stādu kremt.

Ienāk Romeo.

Romeo.

Labrīt, mans tēvs!

Mūks Lorenco.

Lai teikts un slavēts dievs!

Kas mīļi sveic, tik agri ieradies?

Mans dēls, šķiet, nemiers asinis tev jauc,

Ka tu tik agri gultu pamest trauc.

Mūs, vecos, raizes patur nomodā:

Kad raizes māc — laiks aizrit bezmiegā,

Bet jaunībai bez rūpēm un bez bēdas,

Miegs, miesām dusot, zelta sapņus vēda.

No tava agrīnuma noprotu,

Tev kaut kas kait, ka augšā trūcies tu;

Es teikšu, neesmu ja atklājis, —

Mans Romeo nemaz nav gulējis?

Romeo.

Tā ir; man mieru saldināja citi.

Mūks Lorenco.

Dievs žēlīgs! Tu pie Rozalīnas miti?

Romeo.

Pie Rozalīnas? Svētais tēvs, patiesi,

Sis vārds un viņas tēls man aizmirsies.

Mūks Lorenco.

Tas labi, dēls; bet teic — kur biji tu?

Romeo.

Tad teikšu, pirms tu otrreiz vaicātu.

Pie naidnieka mēs šonakt dzīrojām;

Tur mani ievainoja nejauši

Un es tāpat; nu nāku lūgt, lai tu

Ar savu svētību mūs dziedētu.

Es neienīstu, tēvs, nedz vajāts tieku,

Seit aizlūgdams par savu ienaidnieku.

Mūks Lorenco.

Dēls, saki skaidrāk, kas tev būtu zināms:

Grēks mīklās sūdzēts paliek neatminams.

Romeo.

Nu, labi, sirds man glabā svētu ķīlu:

Es Kapuleti skaisto meitu mīlu.

Tāpat man viņa savu sirdi dod;

Viss norunāts; tev atliek savienot

Mūs svētā laulībā. Kur, kad un kā

Mēs saistījām viens otru zvērestā,

To ejot pateikšu; bet vēl turklāt

Man apsolies mūs šodien salaulāt.

Mūks Lorenco.

Ak svētais Francisk, kas te notiek!

Nesen vēl Rozalīna patika,

Nu viņa aizmirsta? Patiesi sacīts:

Ne sirdī mīla jaunībai, bet acīs.

Ak asru plūdi, kuros mirka vaigs

Tev skaistās Rozalīnas dēļ! Sis laiks

Nav tāls, bet sāļās straumes neapdzēsa

To kvēlo mīlu, kura nu tev vēsa.

Vēl tavas nopūtas pret sauli tvan

Un gaudas manās vecās ausīs skan;

Skat, tavā vaigā pēdas atstājušas

Tās asaras, kas vēl nav nožuvušas.

Tu pats un tava lielo skumju sēja —

Viss, viss tak Rozalīnai piederēja.

Tā pārvērsties? Nu saki, mīlētājs,

Kā nekrist meičai, vīrietis kad vājš!

Romeo.

Tu pārmeti, ka Rozalīnu mīlu.

Mūks Lorenco.

Par aušību, mans bērns, nevis par mīlu.

Romeo.

Tu liki aprakt to.

Mūks Lorenco.

Bet ne lai tu

Šepat no zemes jaunu izraktu.

Romeo.

Tēvs, nerājies! Jo tā, ko mīlu, dzirdi, —

Tā mīlai mīlu sniedz un sirdij sirdi,

Nevis kā Rozalīna.

Mūks Lorenco.

Tā labi noskārta,

Ka mīla tev tik vārds bez satura.

Nāc, nāc, mans nebēdni! Cik tik es spēšu

Aiz viena iemesla tev palīdzēšu.

Varbūt šai derībā aust laimes smaids —

Par draudzību kļūst divu dzimtu naids.

Romeo.

Nāc, nāc, man tagad jāsteidzas tūlīt!

Mūks Lorenco.

Ar apdomu: kas skrien, tas ātri krīt.

Abi prom.