Romeo un Džuljeta

CETURTA AINA

Iela.

Uznāk Benvolio un Merkucio.

Merkucio.

Pie joda, Romeo kur ielīdis!

Nav laikam šonakt mājās gulējis?

Benvolio.

Nē, tēva mājās ne; man teica kalps.

Merkucio.

Ak, bālā, cietsirdīgā meitene,

Tā viņu nomoca, līdz kļūs viņš traks.

Benvolio.

Un Tibalts, vecam Kapuleti rada,

Ir viņam atsūtījis vēstuli.

Merkucio.

Un galvot varux izaicina to

Uz divkauju.

Benvolio.

Gan Romeo tam pratīs atbildēt.

Merkucio. Rakstītājam var atbildēt katrs, kas tik rakstīt prot.

Benvolio. Nē, es domāju, viņš droši atbildēs uz pārdrošību.

Merkucio. Nabaga Romeo, viņš jau tā satriekts! Pagalam, bālās meičas melno acu caururbts; mīlas dziesma ieskanējusi viņam tieši ausī; viņa sirdi pašā serdē pāršķēlusi aklā strēlniekzēna bulta. Vai tāds vīrs Tibaltam būs pretinieks?

Benvolio. Kas ir šis Tibalts?

Merkucio. Nu, vairāk nekā Runču princis senā teikā, kad es tev saku. O, viņš ir dūšīgs goda jūtu kapteinis! Viņš duelējas tā, it kā dziesmu dziedātu pēc notīm: ietur takti, laiku, samērus; ar visām pieturām: viens, divi un trīs — jau tev asmens krūtīs līdz spalam; tāds duelants, ka tikai piesargies! īsts pirmās šķiras bruņinieks no labas cilts, kam kauties nieks, zina likumus, zina pirmo, otro gājienu; visus dievišķīgos passado! Punto reverso! Un — hei!

Benvolio. Kas tas?

Merkucio. Lai mēris parautu šos balamutīgos ākstus,

ķēmus plātīgos, kas kropļo valodu pa jaunam! «Ak

Jēzus, tas ārkārtīgi labs asmens! Tas ārkārtīgi stalts vīrietis! Tā ārkārtīgi laba meiča!» Vai tā nav bēdīga lieta, mīļie senči, ka mūs apsēdušas šīs svešzemju mušas, šie modes švīti, visi šie «pardoni», kas tā mīl iznesties pa jaunam, ka neprot vairs ērti nosēsties uz vecā sola!

Uznāk Romeo.

Benvolio. Nu skat, kur Romeo! Tur nāk Romeo!

Merkucio. Bez savas rotas un kā izžāvēta siļķe. O, miesas, miesas, jūs mēmās zivis! Nu izplūst viņš tik augstā dzejā kā pats Petrarka, pret viņa dāmu Laura tīrā ķēkša, — tik, protams, viņas mīļākais to labāk apdziedāja; Dido — slampa; Kleopatra — čigāniete;

Helēna un Hēro — palaidnes un ielasmeitas; Tizbe — lai gan zilace vai kaut kas tāds, bet nekas neizteicams. Signior Romeo, bon ļour! Te būs jums franču apsveikums par jūsu franču ūzām. Jūs šonakt mūs tik smalki izmuļķojāt.

Romeo. Labrīt jums abiem, mīļie draugi! Kā tad es jūs izmuļķoju?

Merkucio. Izmukāt, ser, izmukāt; vairs neatceraties?

Romeo. Piedod, labais Merkucio, man bija kas svarīgs darāms; tādos gadījumos cilvēkam atļauts pārkāpt pieklājības likumus.

Merkucio. Nu, protams, tādos gadījumos kā tavējais atļauts locīt ceļus.

Romeo. Saprotams, aiz pieklājības.

Merkucio. Un tāpēc tu tā skaisti izlocījies.

Romeo. Vispieklājīgākais izskaidrojums.

Merkucio. Nu jā, es tak esmu pats pieklājības zieds.

Romeo. Ziedu pušķis.

Merkucio. Pareizi.

Romeo. Gluži kā manu kurpju ziedainās rozetes.

Merkucio. Labi teikts! Turpini vien savas asprātības, kamēr kurpes noplīsis, jo pazoles tām plānas; kad tās būs noplīsušas, tava asprātība arī būs sadilusi.

Romeo. Ak, plāni pazolētā asprātība, tā sadils drīz.

Merkucio. Benvolio, draugs, nāc izšķir mūs, man atjautība sāk jau izsīkt.

Romeo. Ieper un piespied piešus, ieper un piespied, citādi es uzsaukšu, ka noskrēju.

Merkucio. Nē, ja tavas asprātības lidotu kā meža zosis — es būtu pazudis; jo tavā vienā domā vairāk mežainības nekā manos visos piecos prātos. Vai tāpēc es tev kāda zoss?

Romeo. Tu cits nekas man neesi bijis; zoss paliek zoss.

Merkucio. Es tev iekodīšu ausī par šo joku.

Romeo. Nē, labā zostiņ, nekod vis.

Merkucio. No tavas rūgti saldās asprātības iznāks varen piparota mērce.

Romeo. Vai tas nav teicams aizdars garšīgam zoss cepetim?

Merkucio. Ak, šāda tava kazlēnādas asprātība nu jau stiepjama no collas gabaliņa olekts garumā!

Romeo. Es stiepju to līdz vārdam «garums»; ja pieliekam to tavai «zosij», tad iznāk, ka tu esi garumā un platumā trekna zoss.

Merkucio. Redzi nu, vai tā nav labāk nekā stenēt par mīlu? Tagad tu runā kā cilvēks, esi atkal Romeo.

Nu tu esi pats, kāds bijis pa dabai un pa mākai.

Jo šī siekalainā mīla atgādina apmātu milzeni, kurš, mēli izkāris, mētājas no viena kakta citā, meklēdams, kur varētu iegrūst savu āksta zizli.

Benvolio. Nu, pietiks, pietiks!

Merkucio. Ar savu prasību tu manu joku tikai sasprindzini.

Benvolio. Citādi tavs joks var izstīdzēt pārāk garš.

Merkucio. Ak nē, tu maldies! Es saņemtu to īsumā: jo mans joks jau nonāca līdz pašam dzijumam un beigās es vairs nevarēju stiept to garumā.

Romeo. Skat, kur nāk diženība!

Uznāk aukle un Pjetro.

Merkucio. Buru laiva pilnās burās!

Benvolio. Divas: brunčos un biksēs.

Aukle. Pjetro!

Pjetro. Ko pavēlat?

Aukle. Manu vēdekli, Pjetro!

Merkucio. Mīļais Pjetro, aizklāj viņas seju, jo viņas vēdeklis daudz glītāks.

Aukle. Labrīt, sinjori!

Merkucio. Labvakar, daiļā sinjora!

Aukle. Vai tad tagad vakars?

Merkucio. Gandrīz tā, kad es jums saku! Jo saules ciparnīcā nekaunīgās bultas gals rāda taisni pusdienu.

Aukle. Ejiet nu! Kas jūs par cilvēku!

Romeo. Tāds cilvēks, sinjora, ko dievs radījis sev pašam par apsmieklu.

Aukle. Tiešām labi teikts! «Sev pašam par apsmieklu», vai ne? Sinjori, varbūt kāds man pateiksiet, kur es varētu atrast jauno Romeo?

Romeo. Es to varu pateikt, bet jaunais Romeo būs vecāks, kad jūs viņu atradīsiet, nekā tobrīd, kad jūs viņu sākāt meklēt. Es esmu pats jaunākais šī vārda nesējs, ja ne pats sliktākais.

Aukle. Lieliski teikts.

Merkucio. Kā tā? Vai sliktākais var būt labs? Jauka saruna, nudien; un gudra, gudra!

Aukle. Ja jūs tas, sinjor, man jums kas sakāms.

Benvolio. Viņa to aicinās kādās vakariņās.

Merkucio. Savedēja, savedēja! Atū viņu, atū!

Romeo. Ko tu tur dzenā?

Merkucio. Ne jau zaķi, — sinjor; un, ja arī zaķi, tad tik kārnu, vāju, izbadējušos, kāds der tik gavēņa pīrāgam.

Dzied.

Vecs zaķis, pelēcis,

Vecs, pelēks garausis,

Man būtu kumoss gards, kad gavēnis.

Bet, kā lai norīt varu,

Tam aste ir par garu,

Un pelēcis pats gluži sasmacis.

Romeo, vai tu nāksi uz māju? Mēs paēdīsim pie tava tēva pusdienas.

Romeo. Es jūs panākšu.

Merkucio. Sveika, senā skaistule, sveika.

Dzied.

Daiļā, senā skaistule.

Merkucio un Benvolio aiziet.

Aukle. Nu, sveiki, sveiki, pie joda! Sakiet man, lūdzams, — kas šis bezkaunīgais puisis tāds ir, pilns tīro muļķību?

Romeo. Kāds jauneklis, aukle, kas labprāt sevī klausās un vienā minūtē var sarunāt vairāk nekā pats mēnesī dabū uzklausīt.

Aukle. Ja viņš vēl man ko teiks, tad es viņam tā sadošu, un, kaut viņš būtu vēl stiprāks, nekā ir, es tikšu galā vēl ar divdesmit tādiem Džekiem; un, ja nevarēšu pati pievārēt, tad to izdarīs cits. Knauķis tāds! Neesmu viņam nekāda izpriecas skuķe, neviena no viņa padauzām.

Uz Pjetro.

Un tu ar te stāvi un noskaties, ka katrs zeņķis mani apstrādā sev par prieku!

Pjetro. Es neesmu redzējis, ka jūs kāds apstrādātu sev par prieku. Ja tas notiktu, es uz vietas izrautu savu ieroci, ticiet man. Esmu gatavs pacelt to ik brīdi, ja notiek godīga saraušanās un ja likums ir manā pusē.

Aukle. Dievs liecinieks, es jūtos tā aizvainota, ka drebu pie visas miesas. Nelietīgais knēvelis! — Lūdzu, sinjor, vienu vārdu! Es jau jums teicu, mana pavēlniece sūtīja mani pie jums; ko viņa lika man jums pasacīt, to pagaidām es paturēšu pie sevis. Bet vispirms atļaujiet man jums aizrādīt: ja jūs domājat viņu, tā sakot, tikai piemuļķot, tā būtu, tā teikt, nekrietna rīcība. Jo mana sinjora vēl ļoti jauna, un tāpēc, ja jūs viņu gribētu piekrāpt ar viltu, būtu, kā saka, negodīgi tā apieties ar krietnu meiteni, tas būtu liels nedarbs un noziegums.

Romeo. Mīļā aukle, sveicini no manis savu sinjoru un pavēlnieci. Es tev apzvēru …

Aukle. Ak labā dvēsele, nu, protams, visu viņai pateikšu! Tu dieniņ baltā, kā viņa priecāsies!

Romeo. Ko tu, aukle, viņai pateiksi? Tu jau mani neesi nemaz vēl uzklausījusi.

Aukle. Es viņai pateikšu, sinjor, ka jūs apzvērat; un tas, pēc manām domām, ir jau dižciltīgs bildinājums.

Romeo.

Tu viņai pasaki,

Lai šodien izprasās uz baznīcu;

Tur klosterī pie mūka Lorenco

Mūs abus salaulās. Te būs par pūlēm.

Aukle.

Nē, ko jūs! Neņemšu ne penija.

Romeo.

Ei nu! Tev jāņem, kad es saku!

Aukle.

Tad šodien pēcpusdienā, jā? Viņa būs tur.

Romeo.

Tu pagaidi turpat aiz klostersienas,

Tur tev tai laikā puisis aiznesīs

Un nodos manas vieglās virvju kāpnes.

Pa tām es savas laimes augstumos,

Nakts tumsas segts, tur slepus pacelšos.

Ardievi! Tev uzticos un atalgošu.

Nu ej un pasveicini sinjoru!

Aukle.

Lai sargā tevi dievs! Bet paklau, draugs!

Romeo.

Ko teiksi, mīļā aukle? Klausos es.

Aukle.

Vai jūsu cilvēks kluss? Teikts parunā,

Tik divi noslēpumu saglabā.

Romeo.

Jā gan,

Viņš pilnām uzticīgs un ciets kā krams.

Aukle. Labi, sinjor. Mana sinjora ir jaukākais radījums pasaulē. Ak dieniņ, kad viņa bija vēl tāds mazs čivulītis! Oh, šeit pilsētā ir kāds augstmanis, kāds Pariss, kurš briesmīgi tīko viņu nozvejot. Bet viņa, mī)ā sirsniņa, labāk krupi — īstu krupi uzlūko nekā to.

Es dažreiz viņu paķircinu, sak, Pariss tev būs īstais izredzētais; un ticiet man, kad es to pasaku, viņa paliek bāla kā līķauts. Vai ne, vārds «rosmarīns» un

«Romeo» sākas ar vienu un to pašu burtu?

Romeo. Jā, aukle, abi ar «r». Bet kas tad ir?

Aukle. Ak jūs zobgalis! «R» — suņa burts un piederas tikai kopā ar… Nē, es nezinu, ka tas sākas ar citu burtu; un viņa par jums un rosmarīnu prot tik skaistus teicienus saskaņot, ka jums sirds iesiltu, to klausoties.

Romeo. Pasveicini savu pavēlnieci no manis.

Aukle. Jā, tūkstoškārt!

Romeo aiziet.

Pjetro!

Pjetro. Ko pavēlat?

Aukle. Pjetro, ņem manu vēdekli un ej pa priekšu!

Abi aiziet.