Romeo un Džuljeta

CETURTA AINA

Istaba Kapuleti mājā.

Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un Pariss.

Kapuleti.

Mums viss tik nelaimīgi iznāca,

Ka nepaspējām meitu sagatavot.

Tik Joti mīļš bij viņai brālēns Tibalts

Un man tāpat. Bet katram reiz mums jāmirst.

Ir vēls — pie mums vairs viņa nenonāks;

Man jāsaka, es sen jau būtu gultā,

Ja nebūtu man viesis patīkams.

Pariss.

Kā gan lai sērās runātu par kāzām.

Ar labu nakti, sveiciens Džuljetai!

Sinjora Kapuleti.

Jā, labprāt, rītu pat jau izvaicāšu,

Jo šonakt viņa skumju nomākta.

Kapuleti.

Es nešaubos, grāf Paris, mana meita

Jūs iemīlēs. Jūs varat paļauties,

Man viņa paklausīs uz galvošanu.

Tu, sieviņ, vēl pirms gulēt iešanas,

Ej aizrunā par manu Parisu

Un aizrādi, ka tūlīt trešdienā, —

Bet, pag, kas šodien mums?

Pariss.

Nu, pirmdiena, sinjor!

Kapuleti.

Ak pirmdiena! Tad trešdien būs par ātru.

Liec ceturtdien, tā saki: ceturtdien

Būs viņai laulības ar grāfa kungu.

Jūs paspēsiet? Vai patiks tāda steiga?

Mēs neko lielu, tikai pāris draugu;

Jo, redziet, Tibalts tikko nonāvēts,

Ja dzīres rīkosim, var nodomāt,

Ka radinieka tuvā nav mums žēl.

Pusduci draugu ielūgsim, tas viss.

Vai ne? Bet kā jums patīk ceturtdiena?

Pariss.

Mans kungs, kaut rīt jau ceturtdiena būtu.

Kapuleti.

Tad labi, ceturtdien mēs gaidām jūs.

Tu, mīļā, ieej vēl pie Džuljetas,

Uz kāzu dienu viņu sagatavo. —

Nu sveiki, grāf! — Hē, uguni tur aizdegt

Man istabā! Patiešām, jau tik vēls,

Ka drīzāk jārunā par agrumu.

Ar labu nakti!

Aiziet.