Romeo un Džuljeta

PIRMĀ AINA

Verona. Pilsētas laukums.

Uznāk Samsons un Gregorio no Kapuleti nama, zobeniem un vairogiem bruņojušies.

Samsons. Kad es saku, Gregorio, mēs to necietīsim.

Gregorio. Nē, jo citādi mēs būsim cietēji.

Samsons. Es domāju, kad žults vairs necietīs, tad ies vaļā.

Gregorio. Jā, draugs, kamēr vēl esi dzīvs, raisies no cilpas laukā.

Samsons. Esmu veikls sitējs, lai tik mani iekustina.

Gregorio. Bet tevi nav tik viegli iekustināt.

Samsons. Katrs Monteki nama suns mani var iekustināt.

Gregorio. Iekustinātais parasti sāk kustēties, bet drosmīgais paliek uz vietas, tāpēc, ja tevi iekustinās, tu muksi projām.

Samsons. Nu nē, neviens šī nama suns nepiespiedīs mani mukt. Pie sienas nostājies, es atsitīšu katru Monteki nama vīru vai jaunavu.

Gregorio. Tas rāda, ka tu pavārgs vergs: pret sienu balstās tikai vārgie.

Samsons. Tiesa gan; tāpēc jau sievieti kā vājāku piespiež pie sienas; un tāpēc ari es Monteki puišus aiztriekšu no sienas, bet meičas piespiedīšu pie sienas.

Gregorio. Naidojas taču mūsu kungi, bet mēs esam tikai viņu kalpi.

Samsons. Viss viens, es palikšu par varmāku: kad būšu pieveicis puišus, bez žēlastības ņemšu priekšā meičas — visām galvas nost.

Gregorio. Meičām galvas?

Samsons. Jā, galvas vai godu, — saproti, kā gribi.

Gregorio. To katrs sapratīs tā, kā izjutīs.

Samsons. Nu, viņas izjutīs gan mani, kamēr vēl turos kājās, un ir taču zināms, ka neesmu vēl slikts gaļas kumoss.

Gregorio. Labi, ka neesi zivs, jo tad tu būtu tīra reņģe.

Velc ārā zobenu, tur nāk divi no Monteki nama.

Uznāk Ābrams un Baltazars.

Samsons. Mans ierocis jau kails. Sāc ķildu, es tevi atbalstīšu.

Gregorio. Ko! Slēpsies man aiz muguras un muksi?

Samsons. Par mani nebaidies.

Gregorio. Bez jokiem; es baidos gan par tevi.

Samsons. Vajag tā rīkoties, lai likums būtu mūsu pusē, — lai viņi sāk.

Gregorio. Viņiem garām iedams, es saraukšu pieri, lai viņi saprot to, kā grib.

Samsons. Ne jau kā grib. Es viņiem parādīšu pigu, ja viņi par to neapvainosies, tas viņu kauns.

Ābrams. Jūs rādāt mums pigu, ser?

Samsons. Es rādu pigu, ser.

Ābrams. Jus rādāt savu pigu mums, ser?

Samsons uz Gregorio

Vai likums būs mūsu pusē, ja es teikšu «jā»?

Gregorio. Nē.

Samsons. Nē, ser, es nerādu pigu jums, ser. Es rādu tikai savu pigu, ser.

Gregorio. Jūs gribat uzsākt ķildu, ser?

Ābrams. Ķildu, ser! Nē, ser.

Samsons. Ja gribat ķildoties, ser, esmu gatavs. Es kalpoju tikpat labam kungam, kāds jūsējais.

Ābrams. Bet ne labākam.

Samsons. Redzēsim, ser.

Nāk Benvolio.

Gregorio sāņus, Samsonam.

Saki «labākam», tur nāk kāds mūsu kunga radinieks.

Samsons. Jā, ser, labākam.

Ābrams. Jūs melojat.

Samsons. Uz zobeniem, ja esat vīrs; Gregorio, dod savu slaveno belzienu!

Uzsāk kautiņu.

Benvolio.

Mierā, nejēgas!

Izsit viņiem ieročus no rokām.

Prom zobenus! Jūs nezināt, ko darāt.

Uznāk Tibalts.

Tibalts.

Ko, tu ar lempja kalpiem cīņu sāc?

Benvolio, šurp, nāvei acīs ieskaties!

Benvolio.

Es viņus mierinu; tu zobenu

Liec nost vai nāc man palīgā pret viņiem.

Tibalts.

Ko, cīņā mieru saukt? Man riebj šis vārds

Kā pekle, visi Monteki un tu!

Tad turies, gļēvuli!

Viņi cinās.

Saskrien ļaudis no abiem pretējiem namiem, iejaukdamies kautiņā; salasās pilsoņi ar rungām, Ierodas uzraugi.

Kāds pilsonis.

Šurp rungas, dunčus, šaujamos! Sit! Sit nost!

Nost visus Kapuleti, Monteki!

Uznāk vecais Kapuleti naktstērpā un sinjora Kapuleti.

Kapuleti.

Kas trokšņo te? Šurp manu zobenu!

Sinjora Kapuleti.

Kam zobenu tev? Tikai ķeģi, ķeģi!

Kapuleti.

Nē, zobenu! Lūk, vecais Monteki

Jau nāk un vicina man draudīgi.

Uznāk vecais Monteki un sinjora Monteki.

Monteki.

Ā, nelga Kapuleti — Ļauj, neturi!

Sinjora Monteki.

Tak neej naidā meklēt nelaimi!

Uznāk princis Eskals ar pavadoņiem.

Princis.

Vai rimsieties? Jūs necilvēki, zvēri,

Jūs dumpinieki, miera naidnieki,

Kas ieroci mērc līdzcilvēku asinīs, —

Kas sava naida kvēli postošo

Grib apdzēst savu dzīslu sārtā strūklā, —

Pie moku sola jūs, ja nemetīsiet

Prom ieročus no asiņainām rokām

Un neklausīsiet, ko jums princis teic.

Jau trešo reizi karš par tukšiem vārdiem

Jums, vecais Kapuleti un Monteki.

Jūs trīsreiz klusās ielas satraucāt

Un likāt veroniešu pilsoņiem,

Lai, savas goda rotas pamezdami,

Tver rokā šķēpus, mierā rūsējušos,

Lai klusinātu jūsu spīvo naidu.

Ja vēl kaut reizi mieru satrauksiet,

Ar dzīvību šo noziegumu izpirksiet.

Un tagad visi citi ejiet mājās;

Jums, Kapuleti, jānāk būs man līdz,

Bet jūs, Monteki, nāciet pēcpusdienā

Uz veco Franki pili, kur mums tiesa,

Tad dzirdēsiet šai lietā spriedumu.

Ar nāves sodu draudot, izklīst pavēlu!

Visi aiziet, izņemot Monteki, sinjora Monteki un Benvolio.

Monteki.

Kas veco ķildu sacēla no jauna?

Vai, brālēn, bijāt klāt jau sākumā?

Benvolio.

Te jūsu pretnieka un mūsu ļaudis

Jau visi kāvās, kad es pienācu.

Es metos viņus šķirt, bet pēkšņi Tibalts

Nāk saniknots, ar kailu zobenu;

Viņš to, man ausī šņākdams lamu vārdus,

Virs galvas vicina un vēju šķeļ,

Kas neievainots viņam pretī svilpo.

Un, kamēr mijām cirtienus un lamas,

Bars pieauga un kautiņš pieņēmās,

Līdz visus izšķirt princis ieradās.

Sinjora Monteki.

Ak, kur gan Romeo? Vai viņu redzējāt?

Man prieks, ka nebij viņš šai burzmā klāt.

Benvolio.

Pirms stundas, cienītā, un iekams saule

Vēl zeltojusi nebij austrumus,

Kad nemiers mani dzina laukā paklejot,

Tur, krēslā, vīģes koku birztalā,

Kas viņpus pilsētas uz vakariem,

Es šorīt jūsu dēlu redzēju.

Es viņam tuvojos, bet, mani pamanījis,

Viņš ātri koku ēnā nozuda.

Es, viņa jūtas izjuzdams kā savas —

Kad vēlēšanās palikt vienatnē, —

To sapratu un pakaļ nesteidzos,

Labprāt no aizbēdzēja aizbēgdams.

Monteki.

Jau dažu labu rītu viņš redzēts tā

Tur dzestrā rasā kaisām asaras,

Vēl vairāk sabiezējot miglas mākoņus

Ar savām dziļām nopūtām. Bet,

Tiklīdz saule, priekā starodama,

Tur austrumos sāk atvilkt ēnu priekškarus

No gultas Aurorai, mans drūmais dēls,

No gaismas bēgdams, mājup dodas.

Tur istabā viens pats viņš ieslēdzas

Un, gaišā dienas laikā logus aizverot,

Ap sevi rada nakti mākslīgu.

Tumšs smagums nomāks to, ja padoma

Mums nebūs novērst likstas cēloņa.

Benvolio.

Vai cēlonis jums zināms, mīļo tēvoci?

Monteki.

Nē, nezinu un netieku ar gudrs.

Benvolio.

Vai mēģinājāt viņu izprašņāt?

Monteki.

Tiklab es pats, tāpat viens otrs draugs,

Bet viņš, pār savām jūtām valdinieks,

Nav iztaujāšanai tā pieejams, —

Tik noslēpumains, sevī noslēdzies

Kā pumpurs, kuru iekšā grauž jau tārps,

Pirms maigās lapas izplaukušas raisās,

Lai saulei savu daili rādītu.

Kādēļ viņš skumst, ja vien to zināt spētu,

Mēs zāles atrastu un izārstētu.

Ienāk Romeo.

Benvolio.

Lūk, tur viņš nāk! Jel atstājiet mūs nu,

Varbūt es noslēpumu izzinu.

Monteki.

Tavs nodoms jauks un varbūt palīdzēs

Tikt skaidrībā. Sinjora, iesim mēs!

Monteki un sinjora Monteki aiziet.

Benvolio.

Labrīt tev, brālēn!

Romeo.

Vai tad tagad rīts?

Tik agrs?

Benvolio.

Nu stunda devītā!

Ak vai, cik gauss šķiet bēdās laiks!

Vai nebij tas mans tēvs, kas aizsteidzās?

Benvolio.

Jā, viņš. Bet kas jums laiku gausina?

Romeo.

Ka nav man, kas to īsina.

Benvolio.

Vai mīla vainīga?

Romeo.

Nē.

Benvolio.

Mīlas nav?

Romeo.

Nav viņai mīlas, kuru es tā mīlu.

Benvolio.

Ak mīla, lai cik jauka tā mums liekas,

Kā tirāns nežēlīga izrādās.

Romeo.

Ai mīla, lai cik akla liekas vaigā,

Pat akla savas īstās tekas staigā!

Kur pusdienosim? Vai še ķilda bij?

Bet nestāsti, es visu dzirdēju.

Te daudz ko dara naids, vēl vairāk mīla.

Ai, mīlas dusmība! Naids mīlīgais!

Ai, tu kaut kas, kas radies no nekā!

Ai, smagais vieglums! Tukšā nopietnība

Ai, jauko tēlu nejauks sajaukums!

Ai, svina pūkas, dzidrie dūmi, kvēle,

Slims veselīgums un miegs nomodā!

Tā, mīlas nemīlēdams, mīlu es.

Tu nesmejies?

Benvolio.

Nē, draugs, man drīzāk jāraud.

Romeo.

Tu labā sirds, par ko?

Benvolio.

Par tavām sirdssāpēm.

Romeo.

Nav likstas smagākas par mīlu.

Man skumju svars, ko krūts vēl panest jaud,

No tavām rūpēm pieņemas un draud

Pār mēru iet; un tavas drauga jūtas

Man manas skumjas dara divkārt grūtas.

Ceļ mīlu nopūtas kā dūmus gaisā;

Tā kvēla mīlētājiem iedegas

Un acīs dzirkst, bet nomāktībā sūrā

No mīlētāju asrām pildās jūra.

Kas cits vēl tā? Gan gudrs neprāts, malds,

Žults rūgtākā un ziediņš medussalds. —

Draugs, paliec sveiks!

Benvolio.

Pag, iešu arī;

Tu, mani pamezdams, man pāri dari.

Romeo.

Vairs manis nav; gan vārdā mani min,

Bet nav vairs Romeo; kur viņš, — kas zin!

Benvolio.

Nu saki nopietni — ko mīli tu?

Romeo.

Vai vaimanājot to lai pateiktu?

Benvolio.

Nē, vaimanājot ne, tā droši saki.

Romeo.

Teic slimniekam, lai droši mantu dala;

Tas slimo nežēlīgi māc bez gala!

Draugs, nopietni, es mīlu sievieti.

Benvolio.

Es trāpīju, ka tevi mīla saista.

Romeo.

Labs strēlnieks tu! Un mana mīlā skaista!

Benvolio.

Jo mērķis skaists, jo vieglāk trāpīt tam.

Romeo.

Draugs, te nu netrāpīji vis: jo sirds

Tai amorbultas neskarta; kā Diānai

Prāts viņas tiklo dabu sarga stingri

Un zēna mīlas bultas atsit vingri.

Ne viņa ļausies skatam kairi celtam,

Nedz padosies tā kārdinošam zeltam.

Ak, viņa pati dailē bagāta

Un reizē nabaga, jo dārgums šis

Ar viņas nāvi velti izgaisīs.

Benvolio.

Tad viņa nevainībai zvērējusi?

Romeo.

Jā, skopumam, kas mantu saēd klusi.

Jo skaistums, atturības badā taupīts,

Ir skaistums — visai nākamībai laupīts.

Par skaistu tā, par gudru, gudri skaistu

Dot svētlaimi, lai izmisums mans gaistu.

Pret mīlu viņa aizliedzas, un tā

Kā miris dzīvoju, ja dzīve tā.

Benvolio.

Mans padoms — aizmirsti tu viņu, draugs.

Romeo.

Tad māci mani, kā to izdarīt!

Benvolio.

Ļauj vaļu savām acīm, paskaties

Uz citām skaistulēm.

Romeo.

Vislabais līdzeklis

Man viņu atzīt daiļāku par visām.

Zem maigo dāmu melnās maskas ceram

Mēs atrast iedomāto skaistumu.

Tas, kuru aklums sitis, nevar aizmirst,

Kāds dārgums — acu gaisma zaudētā.

Tad parādi man kādu daiļāku,

Es viņas dailē atzīt mācīšos,

Ka ir par daiļumu vēl kaut kas daiļāks!

Sveiks! Aizmirst neiemācīsi tu mani.

Benvolio.

Tavs parādnieks tad jutīšos līdz nāvei.

Viņi aiziet.