Romeo un Džuljeta

CETURTĀ AINA

Iela.

Uznāk Romeo, Merkucio, Benvolio ar piecām sešām maskām un lāpu nesējiem.

Romeo.

Vai ieejot mēs atvainosimies,

Vai tā bez atrunas tik iesim iekšā?

Benvolio.

Nav laika te mums garām izrunām.

Nav līdz mums Amora, kas acīm aizsietām

Un izrakstītu tatārstopu rokā

Kā putnu biedēklis prom dāmas baida.

Nav iemācīta prologa, ko bikli

Ar suflēšanu teikt pie ieejas.

Lai viņi mēro mūs, kā viņiem tīk,

Mēs padejosim mēreni un iesim.

Romeo.

Man lāpu dod. Es dejai nederu;

Gan esmu drūms, bet gaismu gribu rādīt.

Merkucio.

Nē, mījais Romeo, tev jādejo.

Romeo.

Man ne! Jums kājā dejotāju kurpes

Ar vieglām pazolēm, man sirdī svins —

Tas lejup velk, nav brīves kustībās.

Merkucio.

Tu — iemīlējies; Amors spārnus dos,

Ņem tos un laidies visiem ļaudīm pāri.

Romeo.

Jo smagi viņa bulta mani ķēra,

Par smagu es, lai spārnots lidotu,

Par ciešu siets, lai sāpju saites rautu,

Zem mīlas smagās nastas sagurstu.

Merkucio.

Bet, krizdams mīlā, būsi viņai nasta;

Svars pārāk liels tik maigai lietiņai.

Romeo.

Vai mīla maiga? Nē, par rupju tā,

Par skarbu, negantu, kā ērkšķiem dur.

Merkucio.

Ar rupju mīlu rupji apejies;

Dur viņu nost ar savu dzeloni.

Uz maskas masku liec! — Šurp manu viepli!

Ja skatam pētošam es ķēms, kas man?

Lai sarkst nu liekā piere manā vietā.

Benvolio.

Nu, iekšā iesim, klauvējiet! Bet tur

Lai katrs savas kājas braši cilā.

Romeo.

Man dodiet lāpu! Omā vieglākie

Lai kalmju klonā piesit papēdi.

Man jāpaliek pie senču parunas —

Kas gaismu rāda, visu labāk redz.

Joks brīnum jauks, tik man te neveicas.

Merkucio.

Ko — neveicas, tu šķieti novadējies.

Mēs tomēr tevi izvilksim no purva —

No mīlas, kura esi iestidzis

Līdz ausīm tu. Nāc, gaisma velti deg.

Romeo.

Nē, tā tas nav.

Merkucio.

Es domāju, — šeit stāvot dīkā,

Deg uguns veltīgi, kā lampa dienā.

Nāc līdzi, klausi labam padomam,

Tas piecreiz gudrāk, nekā prātot te.

Romeo.

Iet viesībās, tāds nodoms atzīstams,

Bet ne jau iekšā.

Merkucio.

Kāpēc, lūdzams?

Romeo.

Es šonakt sapni redzēju.

Merkucio.

Es arī.

Romeo.

Kādu?

Merkucio.

Ka sapņošana — blēņas vien.

Romeo.

Kas gultā guļ, redz sapnī īstenību.

Merkucio.

Ā, tev bij viesos karaliene Meba!

Tā elfu vecāmāte, parādās

Tik maziņa kā ahāts gredzenā,

Kas oldermenim rādītāja pirkstā.

Tā saules puteklīšu pajūgā

Pa degunu brauc cilvēkiem, kas guļ;

Tai ratu spieķi — zirneklīša kājas,

No sienāzīša spārniem pārsega,

No smalkiem tīmeklīšiem streņģltes,

No valgniem mēnesnīcas stariem sakas,

Tai plauku pātaga, kāts circeņkaula

Un vedējs — odiņš svārkā pelēkā,

Ne pusi tik liels kā sīkais kāpuriņš,

Kas laiskai meitai pirkstiņā aiz naga.

Sēž viņa rieksta čaulas karietē,

Ko taisījuši vāvere vai ķirmis —

Šie vecu vecie elfu ratnieki.

Tā lepni Meba vizinās ik nakti

Pa mīlētāju mulsām smadzenēm

Un sapņot liek tiem mīlas sapņus tad.

Vai pieskārās pie ceļa galmniekam,

Un sapņo tas par kortezijas glaimiem;

Skar pirkstus tiesnesim, un sapņo tas

Par kukuli; vai dāmu lūpas skar,

Un sapnī viņas saldu skūpstu tvīkst;

Tās bargā Meba bieži sit ar pūtēm,

Kad pārāk kāras ir uz saldumiem.

Brāž reizēm augstmanim pa degungalu,

Un sapnī labu vietu noģied tas.

Kādreiz ar sivēnsaru pakutina

Tā mācītājam guļot degunu,

Tad sapņo viņš par jauniem sieciņiem.

Tā reizēm brauc pa skaustu kareivim,

Un sapnī redz tas sīvus cīniņus.

Redz brāzmu, aplenkumu, spāņu durkļus,

Redz kausus, piecas pēdas dziļus; te

Skan ausīs bungas, un viņš atmostas,

Ar bailēm lādēdamies norūc lūgsnu

Un tālāk guļ. — Tā ir tā pati Meba,

Kas naktīs zirgiem krēpes sapinko

Un sagriež grīstu grīstēs lēkšķainās,

Ja atraisīt tās grib — draud nelaime.

Tā miegā moca brašās jaunavas,

Kas ilgojas pēc mātes cerībām.

Tā viņa ir …

Romeo.

Beidz, beidz, Merkucio, nu pietiks!

Tu niekus mels.

Merkucio.

Jā, runāju par sapņiem,

Par bērniem dīkā prātā dzimušiem,

Ko radījusi tukša fantāzija

No vielas, smalkākas par šķidro gaisu

Un grozīgākas nekā vējš, kas viegli

Te glaužas ziemelim pie ledus krūts,

Te dusmīgs projām šņāc no turienes

Uz veldzes aprasotiem dienvidiem.

Benvolio.

Tavs teiktais vējš mūs pašus aizdzīs prom,

Jau mielasts beigts, mēs nonāksim par vēlu.

Romeo.

Man šķiet, par agru vēl; gars šaubās, jūt

Ko liktenīgu zvaigznēs rakstītu,

Kas piepildīties sāks šai baigā stundā

Nakts dzīru jautrībā, un noslēgs drīz

Man apnikušās dzīves elpu krūtīs

Kāds ļauns un nejaušs agras nāves joks.

Bet viņš, kas manas laivas stūri vada,

Lai buras griež! Uz priekšu, jautrie draugi!

Benvolio.

Lai bungas rīb!

Visi dodas namā.

PIEKTĀ AINA

Zāle Kapuleti namā.

Muzikanti gaida. Ienāk kalpotāji ar servjetēm.

Pirmais kalpotājs. Kur Potpens, ka nepalīdz novākt?

Viņš galdus pārmaina! Traukus notīra!

Otrais kalpotajs. Labs tikums maitajas, ja atrodas viena vai divu vīru rokās, pie tam vēl nemazgātās.

Pirmais kalpotājs. Aizvākt krēslus, nostumt pie malas galdu! Uzmaniet sudraba traukus! Tu esi tik labs, paglabā man gabaliņu marcipāna un, ja esi man draugs, liec durvju sargam ielaist Zuzannu Grindstoni un Nelliju. Anton Potpen!

Otrais kalpotajs. Labi, būs paveikts.

Pirmais kalpotājs. Jūs meklē, sauc un klaigā, prasa lielajā zālē.

Trešais kalpotājs. Mēs nevaram būt reizē te un tur. Salaiž jautrāk, zēni! Kas visus pārdzīvos, tas visu iemantos.

Izklīst.

Ienāk Kapuleti ar Džuljetu un citiem mājas ļaudīm, saņemdami viesus un maskas.

Kapuleti.

Nu sveiki, kungi! Dāmas cienītās,

He, dejojiet jūs, kam nav varžaču.

He, cienītās! Jūs negribēsiet diet?

Ja kāda no jums leposies, nudien,

Tad tai ir varžacis; ko, vai ne tā? —

Sinjori, sveiki, sveiki! Bija laiks,

Kad palīksmojos maskā arī es

Un ausī pačukstēju skaistulei,

Kas viņai patīkams. Tas ir jau sen.

Es lūdzu, kungi! — Muzikanti, spēlēt!

Te, plašāk, plašāk! Meičas dejojiet!

Mūzika spēlē, viesi dejo.

Ei, vairāk, gaismas, zēni! Galdus nost!

Dzēst guni kamīnā, te jau tik karsts.

Cik patīkams šis negaidītais joks!

Nu sēdi, brālēn, sēdi tu nu arī,

Mums abiem diviem dejas laiks jau pāri.

Cik sen tas bij, kad reizi pēdējo

Mēs maskās gājām?

Otrais Kapuleti.

Būs gadu trīsdesmit.

Kapuleti.

Ko, draugs! Tik daudz gan nav, nē, navi tik daudz.

Mēs maskās bijām Lučencio kāzās;

Lai saka man, ko vien kāds grib, ir skaidrs —

Par dividesmit pieciem vairāk nav.

Otrais Kapuleti.

Nē, vairāk, vairāk; viņa dēls jau vecāks, —

Tam ir jau trīsdesmit.

Kapuleti.

Ko tu man mels!

Pirms divi gadiem nebij pilngadīgs.

Romeo kādam kalpotājam.

Kas tur tā dāma, kura roku sniedz,

Lūk, tur tam bruņniekam.

Kalpotājs.

Ser, to es nezinu.

Romeo.

Ap viņu lāpas gaišāk uzliesmo!

Nakts tumsā viņas skaistums izstaro

Kā mirdzošs rubīns maura auskaros,

Kas šķiet par košu šinī pasaulē.

Starp citām dejotājām rindā garā

Šķiet viņa balta dūja vārnu barā.

Kad deju beigs, es viņai tuvošos

Un laimīgs viņas rokai pieskaršos.

Un mīlu to jau sen? Acs, atzīsties,

Tev pirmoreiz tāds daiļums atvēries!

Tibalts.

Pēc balss tas droši vien kāds Monteki.

Puis, padod rapieri! Kā drīkst šis vergs,

Aiz vecas maskas slēpies, iekšā nākt uU

Un zoboties par mūsu viesībām?

Pie manas dižciltīgās dzimtas goda,

Nav grēks, ka viņu kāds ar nāvi soda!

Kapuleti.

Kas, mīļais, tev? Kam tu tā uztraucies?

Tibalts.

Seit, tēvoc, Monteki kāds ieradies.

Sis neģēlis kā izsmieklam te staigā,

Met zaimus jūsu svētku viesiem vaigā.

Kapuleti.

Vai jaunais Romeo?

Tibalts.

Jā, nelga Romeo.

Kapuleti.

Jel valdies, mīļais dēls, liec viņu mierā,

Viņš uzvedas kā daždien dižciltīgs.

Un jāatzīst, ka visa Verona

To teic par tiklu, gudru jaunekli.

Lai atdod man kaut visu pilsētu,

Es savā namā viņu nenievāšu.

Tu apmierinies, neievēro viņu.

Tā gribu es, un tev man jāklausa.

Ej jautru seju, izlīdzini grumbas,

Ļauns izskats svētku līksmē nepiedien.

Tibalts.

Bet der, ja viesos ienāk nelietis.

Es necietīšu to!

Kapuleti.

Tev jāpacieš!

Kāds lielkundzēns! Vai dzirdi, ko es saku?

Kurš te gan kungs — vai tu, vai es? Nu ej!

Viņš necietīšot? Tā? Lai dievs man žēlīgs!

Viņš nāks un manos viesos karu cels!

Te spēlēs tītaru! Kāds varonis!

Tibalts.

Bet, tēvoc, tas tak kauns!

Kapuleti.

Ej prom, ej prom!

Tu esi nejauks zēns! Vai ne, patiesi?

Šis joks tev atriebsies, jā, tā tas būs!

Viņš man vēl pretosies! Nu, redzēsim. —

Tā, mīļie, jautrāk! — Ej, tu gailēns tāds!

Kā miers lai būtu! — Mīļie, vareni!

Tibalts.

Viss drebu es, vai dusmas valdīt varu

Šai pacietībā, uzspiestā ar varu.

Es aiziešu. Bet laipnais iebrukums

Par rūgtu žulti pārvērtīsies mums.

Aiziet.

Romeo Džuljetai.

Ja grēko mana rupjā roka, kautri

Tev pieskaroties, maigais, svētais tēls,

Tad manas lūpas — svētceļnieki kautrie,

Lai vainu izpērk skūpsts mans, lēns un cēls.

Džuljeta.

Nav rokas jānievā, jums, svētceļniek,

Jā, viņās godbijīgais sveiciens jūtams.

Jo svētceļnieks pie svētiem rokas liek,

No rokas rokā svētais skūpsts tam sūtāms.

Romeo.

Vai lūpu nav pat svētajam un svētai?

Džuljeta.

Jā, svētceļniek, tās dotas lūgšanām.

Romeo.

Tad atjauj, mana svētā izredzētā,

Ka lūpas seko roku paraugam;

Jel pieņem viņu karstās lūgšanas,

Lai šaubas ticībā man pārvēršas.

Džuljeta.

Cieš klusu svētie, lūgsnu uzklausot.

Romeo.

Tāds klusē, kamēr piepildās man viss,

Un ņem no manām lūpām manu grēku.

Skūpsta viņu.

Džuljeta.

Nu manas lūpas tavu grēku pārņem.

Romeo.

Mans lūpu grēks? Ak, svētlaimīgais mirklis!

Sniedz atpakaļ.

Džuljeta.

Ai, kā tu skūpsti!

Aukle.

Sinjora, māte grib jums kaut ko teikt.

Romeo.

Kas viņas māte?

Aukle.

Gudrinieks, viņš nezin!

Tā mūsu namamāte, laba kundze

Un gudra, godājama. Viņas meitu

Es auklēju; ar viņu jūs nupat

Kā runājāt. Vai ne, kas viņu cels,

Tas zeltu smels.

Romeo.

No Kapuleti viņa?

Ak svētums! Nu es ienaidnieka ziņā.

Benvolio.

Nu iesim prom un beigsim jauko joku.

Romeo.

Jā, žēl, man sirdī tikai vairāk moku.

Kapuleti.

Nē, mani kungi, neejiet vēl prom,

Būs tūliņ kalpi klāt ar cienastu.

Jūs steidzaties? Nu labi, tencinu!

Paldies jums, cienītie! Ar labu nakti!

Tur lāpas parādiet! — Mēs iesim gulēt.

Patiesi, draudziņ, ir jau krietni vēls,

Pie miera jādodas.

Aiziet visi, izņemot Džuljetu un aukli.

Džuljeta.

Nāc, aukle, pasaki — kas tur tas kungs?

Aukle.

Tas vecā Tiberio dēls un mantinieks.

Džuljeta.

Un tas, kas nupat ārā iet pa durvīm?

Aukle.

Tas tur? Man liekas, jaunākais Petručo.

Džuljeta.

Un tur, tas nākošais, kurš nedejoja?

Aukle.

To nezinu.

Džuljeta.

Ej uzzini. Ja viņš ir precējies,

Tad kāzu gulta būs man vēsais kaps.

Aukle.

Kāds Monteki, sauc viņu Romeo.

Viņš jūsu lielā ienaidnieka dēls.

Džuljeta.

No mūsu naida izaug mana mīla!

Nāk nezināmais, ieraudzīts par vēlu!

Dzimst manā mīlā liktenis briesmīgais:

Man jāmīl ienaidnieks vissīvākais.

Aukle.

Kas? Ko?

Džuljeta.

Tā dzeja; to man iemācīja

Nupat kāds dejotājs.

Iekšā dzirdams sauciens: «Džuljeta».

Aukle.

Jā, ejam,

Nu nāc! Jau visi viesi aizgājuši.

Abas aiziet.